Vikipēdija

Jūras zīdītāji

(Pāradresēts no Jūras zīdītājs)

Jūras zīdītāji ir ūdenī dzīvojoši zīdītāji, kas mājo okeānu un jūru ekosistēmās. Tie ir, piemēram, roņi, vaļi, sirēnas, kalāni un leduslāči. Jūras zīdītāji neveido kādu konkrētu taksonu vai sistemātikas grupu, tos apvieno tikai jūras vide, kurā tie visi barojas.[1]

Kuprvalis (Megaptera novaeangliae), vaļveidīgo infrakārtas (Cetacea) pārstāvis
Jūras leopards (Hydrurga leptonyx), plēsēju kārtas (Carnivora) pārstāvis

Jūras zīdītāju piemērošanās dzīvei ūdenī atkarībā no sugas ir ļoti atšķirīga. Vaļveidīgie un sirēnas ūdenī uzturas visu laiku, tādēļ to piemērošanās ūdens apstākļiem ir visizteiktākā. Roņi un lauvroņi ir daļēji ūdenī dzīvojoši zīdītāji; tie galvenokārt uzturas ūdenī, bet dažas svarīgas bioloģiskas aktivitātes notiek uz sauszemes, piemēram, pārošanās, mazuļu dzimšana un kažoka matojuma maiņa. Salīdzinoši ar šīm divām grupām, kalāni un leduslāči ir vismazāk piemērojušies dzīvei ūdenī. Leduslāči tikai medī ūdenī, bet barojas uz sauszemes.[1] Arī barošanās ieradumi atkarībā no sugas ir ļoti atšķirīgi. Dažas sugas barojas ar zooplanktonu, citas ar zivīm, kalmāriem, garnelēm, jūras zāli un tikai dažas sugas barojas ar citiem zīdītājiem. Lai arī jūras zīdītāju kopējais skaits ir daudz mazāks nekā sauszemes zīdītājiem, to nozīme dažādās ekosistēmās ir milzīga, īpaši attiecībā uz jūras ekosistēmu līdzsvara uzturēšanu, regulējot medījamo dzīvnieku populācijas. Tā kā apmēram 23% jūras zīdītāju sugu mūsdienās ir apdraudētas, tad ekosistēmu uzturēšanas process ir deformēts un nepietiekams.

Jūras zīdītājus cilvēki medī jau no aizvēsturiskiem laikiem, iegūstot gaļu, taukus, kažokādas. Daudzas sugas kļuvušas par rūpniecisko medību objektiem, kas novedis pie šo sugu populāciju krasas samazināšanās. Rūpniecisko medību dēļ izmirušas, piemēram, Stellera jūrasgovis, jūras ūdeles, Japānas lauvroņi un Karību mūku roņi. Dažas kritiski apdraudētas sugas, pārtraucot rūpnieciskās medības, ir izdevies izglābt un to populācijas ir ievērojami pieaugušas, piemēram, pelēkajiem vaļiem un ziemeļu ziloņroņiem; diemžēl citas sugas joprojām ir kritiski apdraudētas, piemēram, ziemeļu gludvaļi. Jūras zīdītājus apdraud ne tikai medības, tie iet bojā, arī sapinoties zvejas tīklos, tādējādi noslīkstot vai mirstot bada nāvē, kā arī tos nozvejo kopā ar zivīm, kļūstot par daļu no zvejnieku loma. Savukārt pieaugošā kuģu satiksmes intensitāte izraisa sadursmes starp ātrajiem okeāna kuģiem un lielajiem jūras zīdītājiem. Arī vides degradācija, līdz ar to barības resursu samazināšanās, ietekmē jūras zīdītāju populācijas, piemēram, globālā sasilšana degradējoši ietekmē Arktikas ekosistēmu. Bet trokšņu piesārņojums negatīvi ietekmē visus eholokācijas zīdītājus.

Galerija

labot šo sadaļu
         
Indijas okeāna pudeļdeguna delfīnu (Tursiops aduncus) bars, delfīnu dzimtas (Delphinidae) pārstāvji Vestindijas lamantīns (Trichechus manatus), lamantīnu dzimtas (Trichechidae) pārstāvis Kalifornijas lauvronis (Zalophus californianus), ausroņu dzimtas (Otariidae) pārstāvis Kalāns (Enhydra lutris), sermuļu dzimtas (Mustelidae) pārstāvis Leduslācis (Ursus maritimus), lāču dzimtas (Ursidae) pārstāvis

Evolūcija

labot šo sadaļu

Jūras zīdītāji ir ļoti dažādi un savstarpēji atšķirīgi, bet to izdzīvošana cieši saistīta ar ūdenstilpēm, galvenokārt jūru un okeānu. Šajā grupā apvienotas 129 zīdītāju sugas, no kurām 6 mājo saldūdens ezeros vai upēs.[2][3] Neskatoties uz ievērojamām anatomiskām atšķirībām, šīs grupas pārstāvju galvenais virzītājspēks to evolūcijā ir bijis to piemērošanās arvien efektīvākām barošanās iespējām ūdenī.[4][5]

Vaļveidīgie zīdītāji par jūru iemītniekiem kļuva pirms apmēram 50 miljoniem gadu.[6] Vadoties no molekulārajiem un morfoloģiskajiem pētījumiem, šīs grupas dzīvnieki ģenētiski pieder pārnadžu kārtai (Artiodactyla).[7][8] Vaļveidīgo zīdītāju tuvākie radinieki ir nīlzirgi.[9][10][11] Sirēnas par ūdens dzīvniekiem kļuva pirms apmēram 40 miljoniem gadu, apdzīvojot upju grīvas un piekrastes viegli sāļos ūdeņus. Senākās sirēnu fosilijas saglabājušās no eocēnas sākuma un beigu perioda. Visprimitīvākās sirēnas Prorastomus fosilijas atrastas Jamaikā.[5] Atšķirībā no citiem jūras zīdītājiem sirēnas attīstījās Jaunajā pasaulē. Eocēna laika sirēnas bija apmēram cūkas lieluma dzīvnieki, tām bija četras kājas un tās uzturējās daļēji ūdenī un daļēji uz sauszemes. Eocēna beigās, kad izveidojās jūrasgovju dzimta (Dugongidae), sirēnas jau bija pilnībā piemērojušās dzīvei ūdenī.[12][13]

Airkāji no citiem plēsējiem atdalījās pirms apmēram 50 miljoniem gadu eocēna laikā. Šīs grupas evolucionārā saistība ar sauszemes zīdītājiem ilgstoši bija nezināma, līdz 2007. gadā Nunavutas teritorijā Kanādā atklāja miocēna sākuma aizvēsturiskā zīdītāja Puijila darwini fosilijas. Līdzīgi kā mūsdienu ūdriem, tam bija gara aste, īsas kājas un pirkstus savienoja peldplēves.[14] Ausroņi (Otariidae) un valzirgi (Odobenidae) no kopīgās evolūcijas līnijas nodalījās pirms apmēram 28 miljoniem gadu,[15] bet roņi (Phocids) izveidojās vismaz pirms 22 miljoniem gadu, tā kā mūku roņi (Monachinae) no pārējiem roņiem nodalījās apmēram šajā laikā.[15]

Senākie kalānu fosilie atradumi liecina, ka šī grupa Klusajā okeānā kļuva izolēta pirms apmēram 2 miljoniem gadu, izveidojoties divām sugām: mūsdienās dzīvojošajam kalānam (Enhydra lutris) un izmirušajam Enhydra macrodonta. Jūrā dzīvojošo ūdru jeb kalānu evolūcija aizsākās Hokaido salas ziemeļos un tuvējos Krievijas krastos. Pēc tam kalāni izplatījās austrumu virzienā, apdzīvojot Aleutu salu un Aļaskas piekrastes, izplatībai mūsdienās plešoties dienvidu virzienā gar Ziemeļamerikas rietumkrastu. Salīdzinot ar vaļveidīgajiem, sirēnām un airkājiem, kalāni ūdenī sākuši dzīvot pavisam nesen. Tomer tie paspējuši piemēroties ūdens dzīvei daudz efektīvāk nekā airkāji, jo pēdējie mazuļus dzemdē uz sauszemes.[16]

Valda uzskats, ka leduslāči nodalījušies no brūnajiem lāčiem, nokļūstot ģeogrāfiskā izolācijā pēdējā ledus laikmetā (pleistocēnā).[17] Senākās leduslāču fosilijas atrastas 2004. gadā Svalbāras arhipelāga Prinča Kārļa Zemē un ir apmēram 130 000—110 000 gadus vecas.[18]

Izplatība

labot šo sadaļu
 
A—visas sugas
B—zobenvaļi
C—plātņvaļi
D—roņi

Jūras zīdītāju izplatība ir nevienmērīga un cieši saistīta ar katras sugas atbilstošākajām barošanās vietām jūrās un okeānos. Vislielākā sugu dažādība sastopama ap 40° paralēli gan ziemeļos, gan dienvidos. Katras sugas izplatības areāla lielums ir ļoti atšķirīgs, bet vidēji lielākajai daļai sugu areāla lielumu varētu salīdzināt ar Indijas okeāna vienu piekto daļu.[19] Daudzu sugu izplatības areāli savstarpēji pārklājas.

Lielākā daļa jūras zīdītāju, piemēram, roņi un kalāni, uzturas piekrastes joslā. Roņi daudz laika pavada arī uz sauszemes, gan uz salām, gan kontinentu krastos. Mērenajā un tropiskajā joslā tiek apdzīvotas gan smilšainās, gan akmeņainās pludmales, klinšainie krasti un dūņainie līdzenumi. Daudzas sugas labprāt izmanto arī dažādas cilvēku veidotas konstrukcijas (piemēram, molus, laivu laipas, naftas platformas, jūras bojas).[20] Lielākā daļa vaļveidīgo zīdītāju sastopami okeānos. Piemēram, kašalots, meklējot barību, nirst 300–760 m dziļumā.[21] Sirēnas mājo seklos piekrastes ūdeņos, parasti apmēram 9 m dziļumā, bet ir novērotas arī dziļākās vietās, nirstot pēc jūras zālēm arī 37 m dziļumā.[22] Kalāni uzturas mierīgos un no lielām vētrām pasargātos reģionos, piemēram, dažādos klinšainos un akmeņainos līčos, brūnaļģu mežos un koraļļu rifos, sastopami arī starp peldošiem ledus gabaliem, smilšainos vai dūņainos sēkļos.[23]

Daudzām jūras zīdītāju sugām raksturīga sezonālā migrācija. Jūrām aizsalstot un atkūstot, roņi pārvietojas un maina savu atrašanās vietu. Savukārt leduslāči seko savam medījumam (roņiem). Piemēram, Hudzona līcī ledus katru vasaru izkūst pilnībā, liekot leduslāčiem pārcelties uz sauszemi līdz jūra atkal ir aizsalusi. Toties Čukču un Boforta jūrās leduslāči vasaras sezonā pārvietojas arvien tālāk uz ziemeļiem, sekojot ledus klāja malai.[24] Roņi mēdz mainīt savu apmešanās vietu, reaģējot arī uz citām dabas izmaiņām, piemēram, El Ninjo. Plātņvaļi katru gadu veic garu ceļu, lai sasniegtu tropiskos ūdeņus, kuros tiem dzimst mazuļi. Iespējams, šāds ieradums izveidojies, lai izvairītos no zobenvaļiem.[25] Visgarākais ikgadējais migrācijas ceļš ir pelēkajam valim, kas ir arī visgarākais zīdītāju migrācijas ceļš kopumā. Viena no novērotajām mātītēm veica 23 000 km garu ceļu no Ohotskas jūras līdz Kalifornijas pussalas piekrastes siltajiem ūdeņiem.[26]

Piemērošanās dzīvei ūdenī

labot šo sadaļu
 
Kalāns kā viegla boja spēj nepārtraukti atrasties uz ūdens virsmas
 
Tā kā jūrasgovs barojas tuvu pie gultnes, tās ķermenim jābūt smagākam nekā ūdens

Jūras zīdītājiem, piemērojoties dzīvei ūdenī, izveidojušās vairākas fizioloģiskas un anatomiskas ķermeņa iezīmes. Dažas no šīm iezīmēm ir īpaši unikālas un piemīt tikai vienai no sugām. Ķermeņa anatomiskās īpatnības veidojušās, uzlabojoties peldēšanas spējai, piemēram, torpēdveida ķermenis, kas samazina ūdens pretestību; kāju pārveidošanās par airkājām un spurām; astes un muguras spuru izveidošanās. Jūras zīdītājiem, attīstoties efektīvai ķermeņa termoregulācijai, izveidojies biezs kažoka matojums un/vai tauku slānis, īpaša asinsrites regulācija (siltumapmaiņai ķermenī), lieli auguma izmēri ar salīdzinoši īsiem locekļiem.[27]

Jūras zīdītāji spēj salīdzinoši ilgi ienirt zem ūdens. Gan airkājiem, gan vaļveidīgajiem zīdītājiem ir liela un sarežģīta asinsvadu sistēma, kas spēj uzkrāt skābekli, dodot dzīvniekam iespēju ienirt ļoti dziļi. Skābeklis augstā koncentrācijā uzkrājas arī muskuļos, asinīs un liesā. Tiem piemīt arī bradikardija (spēja palēnināt sirds ritmu) un vazokonstrikcija (asinsvadu sašaurināšanās, noslēdzot skābeklim iespēju izplūst no dzīvībai svarīgiem orgāniem — smadzenēm un sirds).[27] Ja skābeklis ir gandrīz iztērēts, jūras zīdītāji var piekļūt ievērojamiem glikogēna uzkrājumiem, kas atbalsta šūnu anaerobo glikolīzi hipoksijas gadījumā ilgstošas ieniršanas laikā.[28][29][30]

Skaņa ūdenī pārvietojas atšķirīgi nekā gaisā, tādēļ jūras zīdītājiem ir izveidojušies īpaši pielāgojumi, lai nodrošinātu savstarpējo komunikāciju, medījuma noteikšanu un tā noķeršanu.[21] Vispazīstamākais no šādiem pielāgojumiem ir vaļiem un delfīniem piemītošā eholokācija.[27] Zobvaļi galvas atrašanās virzienā izstaro fokusētu augstfrekvences klikšķu staru. Skaņa tiek ģenerēta, gaisam izplūstot cauri kaulainajām nāsīm un lūpām, tai pēc tam atstarojoties pret blīvo, ieliekto galvaskausa kaulu un gaisa iedobes sienām pie šī kaula pamatnes. Fokusēto staru modulē pieres daļā esošs liels taukveida orgāns, kuru mēdz saukt par "meloni". Tas darbojas kā akustiskā lēca, jo sastāv no dažāda blīvuma lipīdiem.[31][32]

Jūras zīdītājiem attīstījušies ļoti dažādi pielāgojumi (īpaši zobiem) to barošanās vajadzībām. Piemēram, airkājiem un zobvaļiem zobi piemēroti, lai saķertu un stingri noturētu zivis un kalmārus. Toties plātņvaļiem, kas barojas ar planktonu un mazām zivtiņam, attīstījušās īpašas plātnes ūdens filtrēšanai.[27]

Leduslāčiem, kalāniem un kotikiem ir garš, taukains un ūdensizturīgs kažoka matojums. Starp matiņiem tiek ieslēgts gaiss, nodrošinot ķermeņa termoizolāciju. Citi jūras zīdītāji, piemēram, vaļi, delfīni, sirēnas un valzirgi ir zaudējuši kažoku, tā vietā attīstot biezu, blīvu epidermu un biezu tauku (trāna) slāni, tādējādi uzlabojot peldēšanas spēju (samazinot ūdens pretestību). Dzīvniekiem, kas barojas ar ūdenstilpes gultnes augiem (piemēram, lamantīniem) jābūt smagākiem par ūdeni, lai ienirstot atrastos tuvu pie grunts. Uz ūdens virsmas dzīvojošiem dzīvniekiem (piemēram, kalāniem) tieši pretēji nepieciešams peldēt pa ūdens virsmu un negrimt, bet aktīviem un kustīgiem dzīvniekiem (piemēram, delfīniem) jābūt neitrāli grimstošiem jeb peldošiem, lai varētu gan veikli pacelties augšup, gan ienirt. Dzīvniekiem, kas barojas tuvu pie gultnes, ir smagi un blīvi kauli, bet dzīvniekiem, kas nirst lielā dziļumā, kauli ir viegli. Dažiem jūras zīdītājiem kājas joprojām var balstīt ķermeņa svaru un dzīvnieks var pārvietoties pa sauszemi līdzīgi kā sauszemes zīdītāji (leduslāči un kalāni).[33]

Barošanās

labot šo sadaļu
 
Zobenvalis medī Vedela roni
 
Lielas ēsmas bumbas mala
 
Kuprvaļi barojas ar izraušanās paņēmienu
 
Kalāns zem ūdens savākto barību apēd, peldot uz muguras un ar priekšķepām to liekot mutē

Visi vaļveidīgie ir plēsīgi un barojas ar dzīvnieku izcelsmes barību. Zobvaļi galvenokārt medī zivis un galvkājus, bet barojas arī ar vēžveidīgajiem un gliemenēm. Bet, piemēram, zobenvalis medī arī delfīnus, mazāka auguma vaļus un airkājus, jūras putnus un jūras bruņrupučus.[20][34] Vaļveidīgie zīdītāji visbiežāk medī kolektīvi, sadzenot medījumu ciešā barā, kas atgādina dzīvu zivju bumbu. To mēdz saukt par ēsmas bumbu (angļu: bait ball). Tad katrs indivīds iznirst cauri ēsmas bumbai, sakampjot pilnu muti ar zivīm.[25]

Otra no zivju ķeršanas metodēm ir to iedzīšana seklos ūdeņos, kur tām ir grūti aizbēgt.[25] Zobenvaļi un pudeļdeguna delfīni samērā bieži medījumu iedzen pludmales seklajās sērēs. Zobenvaļi mēdz paralizēt lielās baltās haizivis un citas haizivis un rajas, tās apmetot ar vēderu uz augšu.[35] Vaļu sugas, kurām nav slaids purns, izmanto barības iesūkšanas metodi.[36] Lai arī vaļveidīgie ir plēsīgi, tomēr to zarnu mikroflora ir līdzīga sauszemes zālēdājiem, norādot uz to zālēdāju priekštečiem.[37]

Plātņvaļi barojas, filtrējot ūdeni caur mutes dobuma plātņu bārkstīm. Ir novērojamas divas metodes: barošanās ar izraušanos un barošanās ar kampšanu. Kad valis barojas ar izraušanās paņēmienu, tas plaši izpleš žokļus, lai mutes dobums būtu pēc iespējas plašāks un pēc iespējas lielāks ūdens daudzums iekļūtu mutē. Arī rīkles ieloces ļauj paplašināt mutes dobumu.[38] Pēc tam valis lielā ātrumā un ar milzīgu spēku izpeld, izraujas cauri ēsmas bumbai no apakšas uz augšu. Tomēr šāds paņēmiens prasa lielu enerģiju un ir efektīvs, ja ēsmas bumba ir pietiekami liela.[39] Barojoties ar kampšanas paņēmienu, valis peld ar atvērtu muti, piepildot mutes dobumu ar ūdeni un barību. Lai valis šādi peldētu, ūdenī jābūt pietiekamam daudzumam nepieciešamā izmēra barības, kurai ieķerties plātnītēs, kā arī upuriem jābūt pietiekami lēniem, lai neaizbēgtu.[25]

Kalāni ir vienīgie jūras zīdītāji, kuri ar priekšķepām spēj pacelt un pagriezt akmentiņus. Meklējot barību, tas arī bieži tiek darīts. Ar ķepām tas spēj arī izvilkt no jūras kāpostiem gliemežus vai ierakties dziļi dūņās, meklējot gliemenes.[40] Tas ir vienīgais jūras zīdītājs, kas zivis drīzāk ķer ar savām priekšķepām nekā ar zobiem. Zem priekškājām kalānam ir vaļīga ādas kroka, kas stiepjas pāri arī krūtīm. Šajā "somā" kalāns noglabā zem ūdens savākto barību, pēc tam to apēdot, peldot uz muguras pa ūdens virsmu un ar priekšķepām manipulējot ar barību. Somā atrodas arī akmens, kuru dzīvnieks izmanto, lai salauztu gliemju vākus un vēžveidīgo čaulas.[41][42] Barība galvenokārt sastāv no vēžveidīgajiem un zivīm.

Airkāji galvenokārt barojas ar zivīm un galvkājiem, bet barojas arī ar vēžveidīgajiem un gliemenēm, zooplanktonu un jūras putniem.[20] Lielākā daļa sugu barojas ar visu, ko var noķert, bet dažas sugas specializējušās uz īpašu barību.[43] Visbiežāk tiek ķertas zivis, kas neveido barus, mazkustīgi vai nekustīgi bezmugurkaulnieki. Barojoties savrupi, airkāji pamatā uzturas piekrastes ūdeņos, līčos un upju ietekās. Ja ir pieejamas lielo baru zivis vai kalmāri, airkāji apvienojas kopīgām medībām, medījumu ierobežojot no visām pusēm. Dažas sugas, piemēram, Kalifornijas lauvronis un Dienvidamerikas lauvronis medī arī jūras putnus un vaļveidīgos zīdītājus.[20]

Leduslācis ir visbīstamākais un plēsīgākais no visiem lāčiem.[44] Tas galvenokārt barojas ar pogainajiem roņiem un bārdainajiem roņiem. Leduslācis parasti medī vietās, kurās saskaras ledus, ūdens un gaiss. Uz sauszemes vai atklātā jūrā medī ļoti reti.[45] Visbiežāk medībās tiek izmanots kluss un mierīgs uzbrukums. Lācis ar ožas palīdzību nosaka roņa elpošanas āliņģa atrašanās vietu, pēc tam tā tuvumā pacietīgi gaida. Kad ronis pabāž purnu, lai ieelpotu, lācis to saož un grūžot priekšķepas āliņģī saķer dzīvnieku un izvelk to no ūdens.[46] Leduslācis roņus medī arī uz ledus, kur tie mēdz atpūsties, tos saost tas spēj pat 90 m attālumā. Upurim plēsējs nepamanīts pielavās pēc iespējas tuvāk, apmēram 9–10 m attālumā, tad strauji uzbrūk.[47] Trešais medību paņēmiens, ko izmanto leduslāči, ir jaundzimušo roņu meklēšana to dzimšanas sniega un ledus alās.[46] Nelielos daudzumos lācis medī arī zivis.[48]

Sirēnas galvenokārt barojas ar jūras zālēm. Parasti tās apēd visu augu, saknes ieskaitot, bet ja barības ir pietiekami, labprātāk barojas tikai ar zaļo masu.[49] Ja trūkst jūras zāļu, sirēnas barojas arī ar aļģēm.[50] Piemēram, Vestindijas lamantīns barojas ar apmēram 60 dažādām augu sugām, nelielos apjomos arī ar zivīm un maziem bezmugurkaulniekiem.[51]

Atslēgas sugas

labot šo sadaļu

Klasisks atslēgas sugas piemērs ir kalāns. To klātbūtne nodrošina veselīgu un sabalansētu ekosistēmu. Kalāni uztur līdzsvarā noteiktu bentisko augēdāju dzīvnieku populācijas, īpaši jūras ežu populāciju. Šie adatādaiņi barojas ar jūras kāpostu kātiņu apakšējo daļu, iznīcinot lielās jūras aļģes, tikai nograužot mazu daļu no auga. Jūras kāpostu meži ar barību un drošu dzīves vietu nodrošina daudzus jūras dzīvniekus. To iznīcināšana kā brūkošā kaskādē rauj līdzi citu sugu izzušanu. Daudzi Klusā okeāna reģioni, kuros nedzīvo kalāni, kļuvuši par iztukšotiem jūras zvaigžņu "tuksnešiem", kuros sastopamas tikai jūras zvaigznes.[52] Atjaunojot kalānu populāciju pie Britu Kolumbijas krastiem, jūras ekosistēma strauji uzlabojās un atjaunojās.[53] Līdzīgas pozitīvas izmaiņas notika arī, atjaunojot kalānu populācijas pie Aleutu un Komandora salām, un pie Kalifornijas krastiem.[42] Daži Kalifornijas piekrastes reģioni bija saglabājuši ekosistēmas līdzsvaru arī bez kalāniem, kas liecina, ka to vairošanos regulēja vēl kādi faktori. Kalānu nozīme jūras ežu populāciju ierobežošanā kļūst īpaši svarīga atklātās vietās bez līcīšiem un upju grīvām.[42]

 
 
Antarktīdas kotika (Arctocephalus gazella) mazuļi (pa kreisi) versus Arktikas Grenlandes roņa (Pagophilus groenlandicus) mazulim (pa labi)

Galvenie plēsēji dabā ietekmē upuru populāciju dinamiku, aizstāvēšanās un izvairīšanās iemaņas un morfoloģiskās izmaiņas (piemēram, maskēšanos).[54] Leduslācis savā izplatības areālā ir galvenais plēsējs.[55] Vairākas ziemeļu sugas, piemēram, polārlapsa un lielā polārkaija, samērā bieži barojas ar leduslāča medījuma pārpalikumiem.[56] Pogaino roņu populācijas lielums cieši saistīts ar leduslāču populācijas lielumu: samazinoties roņu populācijai, samazinās lāču populācija, vienlaicīgi lāčiem uzturot roņu populācijas veselību, izturību un izdzīvošanas māku.[45] Leduslāču radītais spiediens uz ziemeļu roņiem to evolūcijas attīstībā, radījis visievērojamākās atšķirības starp roņiem Arktikā un Antarktīdā, kur nav lielu sauszemes plēsēju. Abas grupas salīdzinot, katram Arktikas ronim ir savs individuālais elpošanas āliņģis, uz ledus (ārpus ūdens) tie ir daudz uzmanīgāki, tramīgāki un ļoti reti izkārnās uz ledus.[56] Arktikas roņu mazuļu kažoks ir balts, Antarktīdas tumšs.[56]

Zobenvaļi ir galvenie plēsēji atklātā okeānā visā savā izplatības areālā, ievērojami ietekmējot medījamo dzīvnieku populācijas. To barības izvēle ir ļoti plaša un zobenvalis barojas gan ar dažādām lielām zivīm (lašiem, rajām un haizivīm, lielo balto haizivi ieskaitot),[57] gan ar plātņvaļiem,[58] gan ar vismaz 20 dažādām airkāju sugām.[59] Zobenvaļu uzbrukumi vaļu mazuļiem, visticamākais, izraisījusi plātņvaļu ieradumu migrēt uz siltajām tropu jūrām, lai dzemdētu, jo siltajos ūdeņos zobenvaļi ir daudz retāk sastopami nekā aukstajos. Vaļu rūpniecisko medību ietekmē samazinoties to populācijām, izmainījās zobenvaļu barošanās ieradumi — zobenvaļi sāka biežāk uzbrukt mazākiem jūras zīdītājiem, piemēram, kalāniem, plankumainajiem roņiem un ziemeļu lauvroņiem.[60][61]

Vaļu sūknis

labot šo sadaļu

2010. gada okeāna ekosistēmas pētījumi liecina, ka vaļi pozitīvi ietekmē zivju auglību. Šo ietekmi sauc par "vaļu sūkni". Vaļi no okeāna dziļuma atpakaļ uz ūdens virsējiem slāņiem uznes dažādas uzturvielas, piemēram, slāpekli. Lielie dzīvnieki funkcionē kā virzienā uz augšu strādājoši bioloģiskie sūkņi, apgāžot agrāko pieņēmumu, ka vaļi uz grunts paātrina barības vielu zudumus. Vaļu slāpekļa pienesums Menas līcī ir daudzkārt lielāks nekā visu līcī ietekošo upju pienesums, apmēram 23 000 tonnas katru gadu.[62] Vaļi izkārnās ūdens augšējos slāņos, to fekālijas ir svarīgs dzelzs un slāpekļa avots zivju barības — planktona augšanai. Vaļu izkārnījumi ir šķirdri un negrimst, tie sajaucas ar ūdeni un ar tiem barojas fitoplanktons.[62][63]

Mirstot vaļu ķermenis nogrimst okeāna dzīlēs, veidojot nozīmīgu jūras dzīves biotopu. Izpētot vietas ar mirušiem vaļiem un to kauliem, redzams, ka šajās vietās mājo un uzturas līdz 407 dažādām sugām. Tās varētu uzskatīt par neritiskās bioloģiskās daudzveidības karstajiem punktiem.[64] Vaļu ķermeņu bojāšanās notiek trīs posmos. Vispirms mīkstos audus saplēš dažādas plēsīgās zivis, piemēram, haizivis un jūrasvelni, šis posms ilgst mēnesi līdz pat diviem gadiem. Šim posmam seko kaulu un apkārtējo nogulumiežu (kas satur organiskās vielas) kolonizācija ar, piemēram, vēžveidīgajiem un daudzsartārpiem. Visbeidzot, sēra baktērijas noārda kaulus, izdaloties sērūdeņradim, veicinot ķīmiski autotrofisku organismu augšanu, kuri savukārt nepieciešami citiem organismiem, piemēram, gliemenēm, mīdijām un jūras gliemežiem. Trešais posms ilgst vairākas demitgades, nodrošinot dzīves apstākļus apmēram 185 dažādām sugām.[65]

Apdraudējums

labot šo sadaļu
 
Stellera jūrasgovis (Hydrodamalis gigas) izmira 1768. gadā
 
Japānas lauvronis (Zalophus japonicus) izmira 1980. gados
 
Zilā vaļa (Balaenoptera musculus) populācija joprojām nav atguvusi savu agrāko lielumu

Jūras zīdītāju populācijas ir ļoti grūti novērot un apsekot. Apmēram par 38% sugu trūkst datu, jo īpaši Antarktīdas polārajā reģionā. Jūras zīdītāju populāciju samazinājumi ilgu laiku parasti paliek nepamanīti un kļūst redzami, kad populācija ir jau ievērojami cietusi.[19]

Jūras zīdītāju izmantošana

labot šo sadaļu

Jūras zīdītāji jau no aizvēsturiskiem laikiem tikuši medīti, lai iegūtu gaļu un citus resursus. Medības joprojām turpinās Kanādā, Grenlandē, ASV, Indonēzijā, Krievijā un vairākās Karību salās. Medībām kļūstot rūpnieciskām, dramatiski pieauga apdraudējums jūras zīdītāju izdzīvošanai un vairākas sugas mūsdienās ir izmirušas, piemēram, Stellera jūrasgovs, jūras ūdele, Japānas lauvronis un Karību mūku ronis.[27] Mūsdienās vairākām no medībām aizsargātām sugām joprojām populācijas nav atguvušas to vēsturisko lielumu (pirms rūpnieciskajām medībām), piemēram, zilajam valim, Japānas gludvalim.[66] Vaļu populācijas atjaunojas ļoti lēnām, jo šie dzīvnieki aug un nobriest lēnām, mazuļi katrai matītei tās mūžā piedzimst tikai daži.[21]

Neskatoties uz 1986. gada aizliegumu medīt vaļus, neliels slaits vaļu joprojām tiek nomedīts. Vaļu rūpnieciskās medības atļauj Norvēģija, katru gadu nomedījot vairākus simtus mazos joslvaļus, un Islande, nomedījot 150 finvaļus un 100 mazos joslvaļus.[67][68] Vaļus medī arī Japāna, katru gadu nomedījot vairākus simtus Antarktikas minkvaļus un mazos joslvaļus. Turklāt Japānā joprojām aktuāla ir vaļu malumedniecība.[69]

Visvērtīgākās kažokādas no visiem jūras zīdītājiem ir kalāniem, īpaši ziemeļu reģionos dzīvojošajiem. Kad ziemeļu populācijas tika izmedītas pilnībā, uzsākās dienvidpopulāciju kalānus medības pie Kalifornijas krastiem, līdz arī šī populācija sasniedza kritisko punktu, tuvojoties izmiršanas robežai.[70]

Roņu rūpnieciskās medības vēsturiski bija tikpat masveidīgas kā vaļu medības. Medību galvenie objekti bija Grenlandes roņi, zilmuguras roņi, Kaspijas roņi, ziloņroņi, valzirgi un visas kotiku sugas.[20] Roņu medību apjoms sāka mazināties 1960. gados, pēc tam, kad Kanādas valdība saīsināja medību sezonas garumu un ieviesa pasākumus, kas aizsargāja pieaugušās mātītes.[25][71] Vairākām sugām pēc saudzējošo pasākumu ieviešanas populācijas lielums ir sācis atjaunoties, piemēram, Antarktīdas kotika populācijas lielums mūsdienās atguvis savu agrāko lielumu. Ziemeļu ziloņronis 19. gs. beigās tika izmedīts gandrīz līdz izmiršanai. Bija saglabājusies pavisam neliela populācija Gvadalupes salā. 20. gs suga ir reintroducēta daudzās vēsturiskajās izplatības vietās, bet populāciju apdraud pudeles kakla efekts — sugas genofonds ir ļoti nabadzīgs.[20] Mūsdienās dramatiski samazinājusies arī Vidusjūras mūku roņa populācija, izplatības areālam sašaurinoties līdz nelielam reģionam Vidusjūras ziemeļaustrumos un dažviet Āfrikas ziemeļrietumos.[72]

Toties leduslāči ir sporta medību objekti. Joprojām šādas medības atļautas Kanādā, izņemot speciālas atļaujas un medībās klātesot vietējiem medību gidiem. Šādā veidā kanāda ir apturējusi leduslāču malumedniecību, jo vietējiem gida pakalpojumi ir finansiāli izdevīgāki. Vietējiem iedzīvotājiem eksistenciālas lāču medības atļautas ASV, Krievijā, Norvēģijā un arī Kanādā. Kažokādas tiek izmantotas gan apģērba ražošanā, gan kā medību trofejas.[73][74]

Okeānu satiksme un zivsaimniecība

labot šo sadaļu
 
Ziemeļu gludvaļa (Eubalaena glacialis) atliekas pēc sadursmes ar kuģa dzenskrūvi

Vaļveidīgos zīdītājus un airkājus apdraud arī zvejnieki, kas šos dzīvniekus tīklos noķer nejauši. Statistiski piezveja ir visbiežākais nejaušās nāves iemesls. Lai arī visapdraudētākie ir mazākā izmēra īpatņi, apdraudēti ir arī lielā auguma vaļi. Mazākie, sapinoties tīklos, iet bojā noslīkstot, lielākie spēj tīklus saraut, bet ļoti bieži tīklu detaļas ir tik cieši aptinušās ap ķermeni, ka izraisa lēnu bada nāvi.[37][75] Delfīniem īpaši bīstami ir tunču zvejas vadi.[76] Tīkli un citas pamestas, pazaudētas zvejniecības rīku detaļas bieži dzīvniekus smagi savaino, brūcēs veidojoties nāvi izraisošiem iekaisumiem.[77]

Jūras zīdītāju sadursmes ar kuģiem ļoti bieži beidzas ar nāvi, īpaši vaļiem. Bīstamākie ir ātrie kravas kuģi, piemēram, konteinerkuģi, bet sadursmes notiek arī ar atpūtas laivām.[66] Sadursmes ar kuģiem īpaši ietekmē apdraudēto sugu populācijas, piemēram, kritiski apdraudēto ziemeļu gludvaļa populāciju.[78]

Zivsaimniecības industrija jūras zīdītājus apdraud ne tikai ar to nejaušo nozvejošanu, savainošanu vai nogalināšanu, bet arī ar sīvo konkurenci uz barības resursiem. Milzīgie nozvejas apmēri daļēji ir iztukšojuši jūras un okeānus no zivīm. Šāda resursu iztukšošana visspēcīgāk ietekmē airkājus, atsevišķos reģionos tiem ciešot no barības trūkuma, kas savukārt noved pie mazuļu badošanās un populācijas samazināšanās.[79][80]

Dzīves vides degradācija un izzušana

labot šo sadaļu

Dzīves vides degradāciju un izzušanu izraisa visdažādākās cilvēku saimnieciskās aktivitātes. Visspēcīgāk tiek ietekmēti krasta tuvumā dzīvojošie jūras zīdītāji. Tos ietekmē notekūdeņu izplūde jūrā, kuģu noenkurošanās piekrastes zonā, grunts rakšana un citāda veida pārveidošana, ostu un piestātņu būvniecība, dažādās ūdenskultūras, u.c.[81] Piemēram, intensīvā vēžveidīgo audzēšanas ūdenskultūra savvaļas dzīvniekiem liedz pieeju milzīgām platībām, kas pirms tam tika izmantotas kā pārošanās, barošanās un atpūtas vietas.[82]

Jūras zīdītājus neizbēgami ietekmē jūras piesārņojums, kas nokļūst dzīvnieku ķermenī un tur uzkrājas. Tie ir dažādi smagie metāli, piemēram, dzīvsudrabs un svins, organohlorīdi un policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži, naftas produkti un plastmasas daļiņas.[81] Piesārņojums izraisa dažādas endokrīnās un reproduktīvās sistēmas slimības, pazemina imūnsistēmas noturību un paaugstina mirstību.[77][81]

Vēl viena būtiska vides problēma ir trokšņa piesārņojums, jo zemūdens troksnis traucē jūras zīdītājiem sazināties, noteikt blakus esošus plēsējus un atrast medījumu.[83] Viens no trokšņu piesārņojuma veidiem ir zemūdens spridzināšanas troksnis (militāras darbības, būvniecība, okeanogrāfiski vai ģeofiziski pētījumi). Šādu darbību izraisīts troksnis var izraisīt savainojumus, piemēram, plaušu asiņošanu, kuņģa un zarnu trakta kontūziju un čūlošanos.[66] Zemūdens troksni rada arī kuģu satiksme, naftas un gāzes rūpniecība, pētījumi, kā arī lokatoru un okeanogrāfisko akustisko eksperimentu militāra izmantošana. Akustiskās atbaidīšanas ierīces, ko akvakultūras telpas izmanto, lai aizbiedētu jūras zīdītājus, rada skaļas un traumējošas zemūdens skaņas.[82]

Jūras zīdītājus ietekmē arī globālās atmosfēras izmaiņas. Ozona noārdīšanās dēļ pieaug ultravioletais starojums, kas galvenokārt ietekmē Antarktīdu un Dienvidu puslodes reģionu kopumā.[81] Palielinoties ultravioletajam starojumam, samazinās fitoplanktona daudzums, kas savukārt veido okeāna pārtikas ķēdes pamatu.[84] Jūras zīdītāju izdzīvošanu spēcīgi ietekmē arī globālā sasilšana, kuru izraisa pieaugošais oglekļa dioksīda līmenis atmosfērā. Pieaugot atmosfēras temperatūrai, sasilst arī jūras un okeāni, kūstot ledājiem, ceļas kopējais ūdens līmenis un mainās straumju virzieni, tādējādi izmainot jūras zīdītāju bagātīgu barības resursu, vairošanās atrašanās vietas un pieejamību.[85] Piemēram, Arktikas barības ķēde varētu tikt izjaukta līdz ar leduslāču populācijas iespējamo iznīkšanu vai tās migrācijas izmaiņām. Katrā desmitgadē Arktikas ledus, kas ir leduslāču dzīves vide, zaudē ap 13% no sava apjoma.[55][86] Tiek prognozēts, ka ap 2050. gadu, ja ledus turpinās kust tādā pašā ātrumā, apmēram ⅔ leduslāču populācijas būs izmirusi.[87]

Pitsburgas Universitātes evolūcijas biologi atklājuši, ka daudzu jūras zīdītāju aizvēsturiskie priekšteči zaudējuši spēju izstrādāt noteiktus enzīmus, kas mūsdienās citus zīdītājus aizsargā no neirotoksiskām ķīmiskām vielām — organofosfātiem,[88] kas atrodami lauksaimniecībā plaši izmantotos pesticīdos.[89]

Aizsardzība

labot šo sadaļu

ASV prezidenta Ričarda Niksona prezidentūras laikā 1972. gada 21. oktobrī tika pieņemts pirmais likums par jūras zīdītāju aizsardzību (MMPA), lai novērstu jūras zīdītāju populāciju samazināšanos un iespējamo izmiršanu.[90] Likums aizliedz jebkura jūras zīdītāja medīšanu, nogalināšanu, sagūstīšanu vai vajāšanu bez īpaši izsniegtas atļaujas.

1973. gadā Kanāda, Dānija, Norvēģija, ASV un Padomju Savienība noslēdza starptautisku vienošanos par leduslāču aizsardzību, aizliedzot to medības bez atļaujām, nosakot medību liegumu lāču migrācijas, barošanās un ziemas miega laikā.[91]

Vienīgā pasaules organizācija, kas regulē dažādu dzīvnieku, jūras zīdītājus ieskaitot, aizsardzību ir Bonnas konvencija (Konvencija par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību), dibināta 1979. gadā.[92][93] Trīs nolīgumi no konvencijas attiecas uz jūras zīdītājiem: nolīgums par vaļveidīgo aizsardzību Melnajā jūrā, Vidusjūrā un blakusesošās Atlantijas okeāna teritorijās (ACCOBAMS); vienošanās par mazo vaļveidīgo aizsardzību Baltijas jūrā, Ziemeļaustrumu Atlantijā, Īrijas jūrā un Ziemeļjūrā (ASCOBANS); vienošanās par roņu aizsardzību Vatu jūrā (Wadden Sea Agreement).[94] 1982. gadā ANO Jūras tiesību konvencija (LOSC) pieņēma piesārņojuma novēršanas nolikumu attiecībā uz dzīvnieku sugu saglabāšanu. Šo likumu pieņēma arī daudzas citas konvencijas.[95]

Jūras zīdītāju aizsardzības pasākumos aktīvi piedalās arī dažādas sabiedriskās vides organizācijas. Pamanāmākās no tām ir Greenpeace, kas galvenokārt pievēršas pārmērīgai nozvejai jūrās un vaļu aizsardzībai, un Sea Shepherd Conservation Society, kas nodarbojas ar nelegālu aktivitāšu atklāšanu sabiedrībai.[96]

Jūras ekosistēmu aizsardzība Baltijas jūrā

labot šo sadaļu

Baltijas jūras lēnā ūdens apmaiņa un intensīvā krastu apdzīvotība to padara par vienu no piesārņotākajām jūrām pasaulē. Galvenie antropogēnās darbības rezultātā radītie jūras vides apdraudējumi ir eitrofikācija, toksiskais piesārņojums, svešzemju sugu invāzija, pārzveja un sugu daudzveidības samazināšanās. Septiņi Baltijas jūras rajoni atzīti par aizsargājamām jūras teritorijām, kas ir 15% no Latvijas pārvaldībā esošajiem jūras ūdeņiem. Četras aizsargājamās jūras teritorijas atrodas Rīgas līcī. Platības ziņā lielākā ir Rīgas līča rietumu piekraste.[97]

Izmantojums pārtikā

labot šo sadaļu
 
Fēru salu tradicionāls ēdiens — apakšā grindas gaļa, vidū trāns, pa kreisi kaltētas zivs gaļa, pa labi augšā kartupeļi

Tūkstošiem gadu Arktikas pamatiedzīvotāji ir pārtikā izmantojuši vaļu gaļu. Mūsdienās katru gadu, pavasarī un rudenī, notiek vietēja rakstura (nekomerciālas) legālas vaļu medības. Gaļa tiek konservēta un galvenokārt izmantota ziemas periodā.[98] Tiek izmantota arī polārā vaļa, baltvaļa un narvaļa āda un trāns, kuru ēd gan jēlu, gan termiski apstrādātu. Pie Fēru salām katru gadu tiek nomedītas apmēram 1000 garspuras grindas, galvenokārt vasaras periodā.[99] Nelielos daudzumos delfīnu gaļu izmanto arī Japānā[100] un Peru.

Japānas pētījumi liecina, ka līdz ar jūras ūdens piesārņojumu, arī delfīnu gaļa kļūst cilvēka veselībai kaitīga, saturot augsta līmeņa piesārņojumu ar metildzīvsudrabu.[100][101] Tā kā pagaidām nav novērots neviens gadījums, ka cilvēks būtu saindējies ar metildzīvsudrabu, pārtikā lietojot delfīnu gaļu, Japānas iestādes īpaši rūpīgi seko līdzi iedzīvotāju veselības stāvoklim reģionos, kuros delfīnu gaļas patēriņš ir augsts. To neiesaka regulāri izmantot bērnu un grūtnieču uzturā.[102] Iespējas saindēties ar metildzīvsudrabu un polihlorbifenilu ir arī Fēru salu iedzīvotājiem, kas salīdzinoši lielos daudzumos pārtikā izmanto grindu gaļu. Tās ietekmē bērniem novēro neiropsiholoģiskas uzvedības problēmas.[101]

Inuīti uzturā izmanto arī pogainos roņus. Nozīmīgs pārtikas avots tas joprojām ir Nunavutas un Aļaskas nelielu piekrastes apdzīvoto vietu iedzīvotājiem.[103] No roņu trāna iegūst roņu eļļu, kuru pielīdzina zivju eļļai. Piemēram, 2001. gadā Kanādā no kopējā "zivju eļļas" piedāvājuma 2% bija roņu eļļa.[104]

Jūras zīdītāji nebrīvē

labot šo sadaļu
 
Zobenvalis Sandjego delfinārijā izpilda trikus, 2009. gads
 
Delfīnu šovs Madrides zoodārzā

Izklaides šovi akvārijos

labot šo sadaļu

Delfināriju šovos tiek izmantoti vairāku sugu delfīni, visbiežāk pudeļdeguna delfīni. Tos ir salīdzinoši vieglāk kā citus delfīnus apmācīt izpildīt dažādus trikus, un tiem nebrīves apstākļos ir garš mūžs. Pasaules akvārijos mājo vairāki simti pudeļdeguna delfīni.[105] Delfīnu "smaids" tos padara ļoti pievilcīgus, un skatītājiem patīk šī it kā cilvēcīgā izteiksme, tomēr delfīnu smaids ir tikai sekas tam, ka šiem dzīvniekiem nav sejas muskuļu un tie nespēj veidot nekādas personīgās sejas izteiksmes.[106]

Starptautiskās dzīvnieku aizsardzības organizācijas "World Animal Protection" un "Whale and Dolphin Conservation" rīko izglītojošas kampaņas, skaidrojot nebrīves apstākļu nepiemērojamību vaļveidīgajiem zīdītājiem, īpaši zobenvaļiem. Nebrīvē šiem dzīvniekiem bieži attīstās dažādas pataloģijas, piemēram, muguras spuras sabrukšana. Tā ir novērojama 60-90% nebrīves apstākļos dzīvojošajiem zobenvaļiem. Vaļveidīgo zīdītāju mūžs nebrīvē ir daudz īsāks nekā savvaļā, vidēji tie nesasniedz 30 gadu vecumu. Savvaļā mātīte vidēji dzīvo līdz 46 gadiem, vecākajiem īpatņiem sasniedzot 70—80 gadu vecumu. Tēviņi vidēji dzīvo līdz 31 gadam, vecākajiem sasniedzot 50—60 gadus.[107] Nebrīvē nav iespējams nodrošināt līdzvērtīgus apstākļus savvaļai, tā kā akvāriju baseinu platība un dziļums ir pārāk mazs. Vienā dienā zobenvalis savvaļā nopeld apmēram 160 km. Nebrīvē starp dzīvniekiem neveidojas arī tiem raksturīgās, savvaļā esošās savstarpējās attiecības. Dzīvnieku aizstāvji uzstāj, ka zobenvaļi ir pārāk lieli un pārāk inteliģenti nebrīves apstākļiem. Turklāt uzstāšanās šovos dzīvniekiem izraisa milzīgu stresu, attīstot agresiju gan pašiem pret sevi, gan vienam pret otru (tāda nav novērojama savvaļā), gan pret cilvēkiem.[108][109] Delfīniem nereti iemāca atdarināt antropomorfu (cilvēka) uzvedību, piemēram, māšanu ar spuru vai buču došanu, kas nav raksturīgi delfīniem savvaļā.[110]

Populāri izklaides šovu dzīvnieki ir arī airkāji. Visbiežāk tiek izmantoti rotaļīgie un ziņkārīgie Kalifornijas lauvroņi, jo ir viegli apmācāmi.[111][112] Samērā bieži šovos izmanto arī pelēkos roņus un plankumainos roņus. Lielāka auguma airkājus, piemēram, valzirgus vai ziemeļu lauvroņus izmanto reti.[111] Samērā labi nebrīves apstākļos iedzīvojas kalāni. Kopumā pasaulē tie mājo vairāk kā 40 dažādos publikai pieejamos akvārijos un zoodārzos.[113] Dažos zoodārzos un publiskajos akvārijos, Eiropu ieskaitot (Vācijā, Francijā, Itālijā), mājo arī lamantīni.[114][115]

Militāro spēku programmas

labot šo sadaļu

Militāro spēku programmās mēdz izmantot gan vaļveidīgos zīdītājus (visbiežāk pudeļdeguna delfīnus), gan airkājus (populārākie Kalifornijas lauvroņi). Dzīvniekus izmanto, lai jūrā atrastu sprādzienbīstamus objektus, lai brīdinātu par pēkšņiem ienaidnieku (nirēju) uzbrukumiem kuģiem u.c. Delfīni nekad netiek apmācīti, lai uzbruktu cilvēkam, tā kā nav iespējams dzīvnieku apmācīt atšķirt ienaidnieku no "savējiem". Tos apmāca peldēt aiz nirēja un pie tā skābekļa baloniem piestiprināt ar gaisu pildītas bojas, kas nirēju paceļ uz augšu līdz ūdens virsmai.[116] Dzīvnieku aizsardzības organizācijas iebilst pret dzīvnieku izmantošanu militārajās programmās, tā kā traumējoši un neatbilstoši ir gan to labturības apstākļi, gan stresa pilnās apmācības.[116][117]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 Jefferson, T. A.; Webber, M. A.; Pitman, R. L. (2009). Marine Mammals of the World A Comprehensive Guide to their Identification (1st ed.). London: Academic Press. pp. 7–16. ISBN 978-0-12-383853-7. OCLC 326418543
  2. ↑ Current and Future Patterns of Global Marine Mammal Biodiversity
  3. ↑ Global distribution and conservation of marine mammals
  4. ↑ Uhen, M. D. (2007). "Evolution of marine mammals: Back to the sea after 300 million years". The Anatomical Record. 290 (6): 514–22. doi:10.1002/ar.20545. PMID 17516441
  5. ↑ 5,0 5,1 Savage, R. J. G.; Domning, Daryl P.; Thewissen, J. G. M. (1994). "Fossil Sirenia of the West Atlantic and Caribbean Region. V. the Most Primitive Known Sirenian, Prorastomus sirenoides Owen, 1855". Journal of Vertebrate Paleontology. 14 (3): 427–449. doi:10.1080/02724634.1994.10011569. JSTOR 4523580
  6. ↑ Castro, Peter; Huber, Michael E. (2007). Marine Biology (7th ed.). McGraw-Hill. p. 192. ISBN 978-0-07-302819-4
  7. ↑ Geisler, Jonathan H.; Uden, Mark D. (2005). "Phylogenetic Relationships of Extinct Cetartiodactyls: Results of Simultaneous Analyses of Molecular, Morphological, and Stratigraphic Data". Journal of Mammalian Evolution. 12 (1–2): 145–160. doi:10.1007/s10914-005-4963-8.
  8. ↑ Molecular Evidence for the Inclusion of Cetaceans within the Order Artiodactyla
  9. ↑ Agnarsson, I.; May-Collado, LJ. (2008). "The phylogeny of Cetartiodactyla: the importance of dense taxon sampling, missing data, and the remarkable promise of cytochrome b to provide reliable species-level phylogenies". Molecular Phylogenetics and Evolution. 48 (3): 964–985. doi:10.1016/j.ympev.2008.05.046. PMID 18590827
  10. ↑ Phylogenetic relationships of artiodactyls and cetaceans as deduced from the comparison of cytochrome b and 12S rRNA mitochondrial sequences
  11. ↑ Relationships of Cetacea (Artiodactyla) Among Mammals: Increased Taxon Sampling Alters Interpretations of Key Fossils and Character Evolution
  12. ↑ Prins, Herbert H. T.; Gordon, Iain J., eds. (2014). "The Biological Invasion of Sirenia into Australasia". Invasion Biology and Ecological Theory. Cambridge: Cambridge University Press. p. 123. ISBN 978-1-107-03581-2. OCLC 850909221
  13. ↑ Samonds, K. E.; Zalmout, I. S.; Irwin, M. T.; Krause, D. W.; Rogers, R. R.; Raharivony, L. L. (2009). "Eotheroides lambondrano, new Middle Eocene seacow (Mammalia, Sirenia) from the Mahajanga Basin, Northwestern Madagascar". Journal of Vertebrate Paleontology. 29 (4): 1233–1243. doi:10.1671/039.029.0417
  14. ↑ Rybczynski, N.; Dawson, M. R.; Tedford, R. H. (2009). "A semi-aquatic Arctic mammalian carnivore from the Miocene epoch and origin of Pinnipedia". Nature. 458 (7241): 1021–24. Bibcode:2009Natur.458.1021R. doi:10.1038/nature07985. PMID 19396145
  15. ↑ 15,0 15,1 Arnason, U.; Gullberg, A.; Janke, A.; Kullberg, M.; Lehman, N.; Petrov, E. A.; Väinölä, R. (2006). "Pinniped phylogeny and a new hypothesis for their origin and dispersal". Molecular Phylogenetics and Evolution. 41 (2): 345–354. doi:10.1016/j.ympev.2006.05.022. PMID 16815048
  16. ↑ Love, John A. (1992). Sea Otters. Golden, Colorado: Fulcrum Publishing. pp. 4–16. ISBN 978-1-55591-123-2. OCLC 25747993
  17. ↑ DeMaster, Douglas P.; Stirling, Ian (8 May 1981). "Ursus Maritimus". Mammalian Species. 145 (145): 1–7. doi:10.2307/3503828. JSTOR 3503828
  18. ↑ Complete mitochondrial genome of a Pleistocene jawbone unveils the origin of polar bear
  19. ↑ 19,0 19,1 The Status of the World's Land and Marine Mammals: Diversity, Threat, and Knowledge
  20. ↑ 20,0 20,1 20,2 20,3 20,4 20,5 Riedman, M. (1990). The Pinnipeds: Seals, Sea Lions, and Walruses. Los Angeles: University of California Press. ISBN 978-0-520-06497-3. OCLC 19511610
  21. ↑ 21,0 21,1 21,2 Whitehead, H. (2003). Sperm Whales: Social Evolution in the Ocean. Chicago: University of Chicago Press. p. 79. ISBN 978-0-226-89518-5. OCLC 51242162
  22. ↑ Dugong. Status Report and Action Plans for Countries and Territories
  23. ↑ Kenyon, Karl W. (1975). The Sea Otter in the Eastern Pacific Ocean. New York: Dover Publications. ISBN 978-0-486-21346-0. OCLC 1504461
  24. ↑ Stirling, Ian (1988). "Distribution and Abundance". Polar Bears
  25. ↑ 25,0 25,1 25,2 25,3 25,4 Perrin, W. F.; Wursig, B.; Thewissen, J. G. M. (2009). Encyclopedia of Marine Mammals (2nd ed.). San Diego: Academic Press. ISBN 978-0-0809-1993-5. OCLC 316226747.
  26. ↑ A Gray Whale Breaks The Record For Longest Mammal Migration
  27. ↑ 27,0 27,1 27,2 27,3 27,4 Berta, A; Sumich, J. L. (1999). "Exploitation and conservation". Marine Mammals: Evolutionary Biology. San Diego: Academic Press. ISBN 978-0-12-093225-2. OCLC 42467530
  28. ↑ IUCN: Trichechus manatus
  29. ↑ Lockyer, Christina (1991). "Body composition of the sperm whale, Physeter cation, with special reference to the possible functions of fat depots" (PDF). Journal of the Marine Research Institute. 12 (2). ISSN 0484-9019
  30. ↑ Hochachka, P.; Storey, K. (1975). "Metabolic consequences of diving in animals and man". Science. 187 (4177): 613–621. Bibcode:1975Sci...187..613H. doi:10.1126/science.163485. ISSN 0036-8075. PMID 163485
  31. ↑ Cranford, T. W. (2000). "In Search of Impulse Sound Sources in Odontocetes". In Au, W. W. L.; Popper, A. N.; Fay, R. R. (eds.). Hearing by Whales and Dolphins. Springer Handbook of Auditory Research. New York: Springer-Verlag. ISBN 978-1-4612-7024-9. OCLC 840278009
  32. ↑ Nummela, Sirpa; Thewissen, J.G.M; Bajpai, Sunil; Hussain, Taseer; Kumar, Kishor (2007). "Sound transmission in archaic and modern whales: Anatomical adaptations for underwater hearing". The Anatomical Record. 290 (6): 716–733. doi:10.1002/ar.20528. PMID 17516434
  33. ↑ Anatomical adaptations of aquatic mammals
  34. ↑ Dolphins, Porpoises, and Whales of the World: the IUCN Red Data Book
  35. ↑ Gregory K. Silber, Dagmar Fertl (1995) – Intentional beaching by bottlenose dolphins (Tursiops truncatus) in the Colorado River Delta, Mexico.
  36. ↑ Berta, A.; Sumich, J. L.; Kovacs, K. M. (2015). Marine Mammals: Evolutionary Biology. London: Academic Press. p. 430. ISBN 978-0-12-397002-2. OCLC 905649783
  37. ↑ 37,0 37,1 Baleen whales host a unique gut microbiome with similarities to both carnivores and herbivores
  38. ↑ Vogle, A. W.; Lillie, Margo A.; Piscitelli, Marina A.; Goldbogen, Jeremy A.; Pyenson, Nicholas D.; Shadwick, Robert E. (2015). "Stretchy nerves are an essential component of the extreme feeding mechanism of rorqual whales". Current Biology. 25 (9): 360–361. doi:10.1016/j.cub.2015.03.007. PMID 25942546
  39. ↑ Goldbogen, J. A.; Calambokidis, J.; Oleson, E.; Potvin, J.; Pyenson, N. D.; Schorr, G.; Shadwick, R. E. (2011). "Mechanics, hydrodynamics and energetics of blue whale lunge feeding: efficiency dependence on krill density". Journal of Experimental Biology. 214 (Pt 1): 131–146. doi:10.1242/jeb.048157. PMID 21147977
  40. ↑ Reitherman, Bruce (Producer and photographer) (1993). Waddlers and Paddlers: A Sea Otter Story–Warm Hearts & Cold Water (Documentary). U.S.A.: PBS.
  41. ↑ Haley, D., ed. (1986). "Sea Otter". Marine Mammals of Eastern North Pacific and Arctic Waters (2nd ed.). Seattle, Washington: Pacific Search Press. ISBN 978-0-931397-14-1. OCLC 13760343
  42. ↑ 42,0 42,1 42,2 VanBlaricom, Glenn R. (2001). Sea Otters. Stillwater, MN: Voyageur Press Inc. pp. 22, 33, 69. ISBN 978-0-89658-562-1. OCLC 46393741
  43. ↑ Lavinge, D. M.; Kovacs, K. M.; Bonner, W. N. (2001). "Seals and Sea lions". In MacDonald, D. (ed.). The Encyclopedia of Mammals (2nd ed.). Oxford University Press. pp. 147–55. ISBN 978-0-7607-1969-5. OCLC 48048972
  44. ↑ "Arctic Bears". PBS Nature. 17 February 2008. Archived from the original on 16 June 2008
  45. ↑ 45,0 45,1 Forecasting the Range-wide Status of Polar Bears at Selected Times in the 21st Century
  46. ↑ 46,0 46,1 Hemstock, Annie (1999). The Polar Bear. Manakato, MN: Capstone Press. pp. 24–27. ISBN 978-0-7368-0031-0. OCLC 38862448
  47. ↑ Matthews, Downs (1993). Polar Bear. San Francisco: Chronicle Books. ISBN 978-0-8118-0204-8. OCLC 488971350
  48. ↑ Dyck, M. G.; Romberg, S. (2007). "Observations of a wild polar bear (Ursus maritimus) successfully fishing Arctic charr (Salvelinus alpinus) and Fourhorn sculpin (Myoxocephalus quadricornis)". Polar Biology. 30 (12): 1625–1628. doi:10.1007/s00300-007-0338-3
  49. ↑ Marsh, Helene; O'Shea, Thomas J.; Reynolds III, John E. (2012). Ecology and Conservation of the Sirenia: Dugongs and Manatees. Cambridge: Cambridge University Press. p. 112. ISBN 978-0-521-88828-8. OCLC 773872519
  50. ↑ Marsh, Helene (1989). "Dugongidae". Fauna of Australia. 1. Canberra: Australian Government Public Service. ISBN 978-0-644-06056-1. OCLC 27492815
  51. ↑ Allen, Aarin Conrad; Keith, Edward O. (2015). "Using the West Indian Manatee (Trichechus manatus) as a Mechanism for Invasive Aquatic Plant Management in Florida". Journal of Aquatic Plant Management. 53: 95–104.
  52. ↑ Estes, J. A.; Tinker, M. T.; Williams, T. M.; Doak, D. F. (1998). "Killer Whale Predation on Sea Otters Linking Oceanic and Nearshore Ecosystems". Science. 282 (5388): 473–476. Bibcode:1998Sci...282..473E. doi:10.1126/science.282.5388.473. ISSN 0036-8075. PMID 9774274.
  53. ↑ Fisheries and Oceans Canada: Sea Otter
  54. ↑ Rapid food web recovery in response to removal of an introduced apex predator
  55. ↑ 55,0 55,1 Lunn, Nicholas J.; Servanty, Sabrina; Regehr, Eric V.; Converse, Sarah J.; Richardson, Evan; Stirling, Ian (2016). "Demography of an apex predator at the edge of its range – impacts of changing sea ice on polar bears in Hudson Bay". Ecological Applications. 26 (5): 1302–1320. doi:10.1890/15-1256. PMID 27755745
  56. ↑ 56,0 56,1 56,2 Stirling, Ian; Guravich, Dan (1988). Polar Bears. Ann Arbor, MI: University of Michigan Press. pp. 27–28. ISBN 978-0-472-10100-9. OCLC 757032303
  57. ↑ «Predation on a white shark (Carcharodon carcharias) by a killer whale (Orcinus orca) and a possible case of competitive displacement». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 22. martā. Skatīts: 2019. gada 24. novembrī.
  58. ↑ Ford, J. K. B.; Reeves, R. R. (2008). "Fight or flight: antipredator strategies of baleen whales". Mammal Review. 38 (1): 50–86. CiteSeerX 10.1.1.573.6671. doi:10.1111/j.1365-2907.2008.00118.x
  59. ↑ Heimlich, Sara; Boran, James (2001). Killer Whales. Stillwater, Minnesota: Voyageur Press. ISBN 978-0-89658-545-4. OCLC 46973039
  60. ↑ Sequential megafaunal collapse in the North Pacific Ocean: An ongoing legacy of industrial whaling?
  61. ↑ Causes and consequences of marine mammal population declines in southwest Alaska: a food-web perspective
  62. ↑ 62,0 62,1 The Whale Pump: Marine Mammals Enhance Primary Productivity in a Coastal Basin
  63. ↑ Roman, Joe; Estes, James A.; Morissette, Lyne; Smith, Craig; Costa, Daniel; McCarthy, James; Nation, J.B.; Nicol, Stephen; Pershing, Andrew; Smetacek, Victor (2014). "Whales as marine ecosystem engineers". Frontiers in Ecology and the Environment. 12 (7): 377–385. doi:10.1890/130220
  64. ↑ Ecology of Whale Falls at the Deep-Sea Floor
  65. ↑ Fujiwara, Yoshihiro; Kawato, Masaru; Yamamoto, Tomoko; Yamanaka, Toshiro; Sato-Okoshi, Waka; Noda, Chikayo; Tsuchida, Shinji; Komai, Tomoyuki; Cubelio, Sherine S.; Sasaki, Takenori; Jacobsen, Karen; Kubokawa, Kaoru; Fujikura, Katsunori; Maruyama, Tadashi; Furushima, Yasuo; Okoshi, Kenji; Miyake, Hiroshi; Miyazaki, Masayuki; Nogi, Yuichi; Yatabe, Akiko; Okutani, Takashi (2007). "Three-year investigations into sperm whale-fall ecosystems in Japan". Marine Ecology. 28 (1): 219–230. Bibcode:2007MarEc..28..219F. doi:10.1111/j.1439-0485.2007.00150.x
  66. ↑ 66,0 66,1 66,2 Baleen Whales: Conservation Issues and The Status Of The Most Endangered Populations
  67. ↑ History of Whaling
  68. ↑ Modern Whaling
  69. ↑ Baker, C. S.; Cipriano, F.; Palumbi, S. R. (1996). "Molecular genetic identification of whale and dolphin products from commercial markets in Korea and Japan". Molecular Ecology. 5 (5): 671–685. doi:10.1111/j.1365-294X.1996.tb00362.x
  70. ↑ «Fur trade». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 13. decembrī. Skatīts: 2019. gada 13. decembrī.
  71. ↑ Beckman D. W. (2012). Marine Environmental Biology and Conservation. Jones & Bartlett Publishers. p. 315. ISBN 978-0-7637-7350-2. OCLC 613421445
  72. ↑ «Mediterranean Monk Seal». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 31. oktobrī. Skatīts: 2019. gada 13. decembrī.
  73. ↑ IUCN: Ursus maritimus
  74. ↑ «Polar Bears. Overharvesting». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 13. decembrī. Skatīts: 2019. gada 13. decembrī.
  75. ↑ Perrin, W. F. (1994) "Status of species" in Randall R. Reeves and Stephen Leatherwood (eds.) Dolphins, porpoises, and whales: 1994–1998 action plan for the conservation. Gland, Switzerland: International Union for Conservation of Nature and Natural Resources
  76. ↑ An ecological view of the tuna-dolphin problem: impacts and trade-offs.Reviews in Fish Biology and Fisheries,8, 1-34
  77. ↑ 77,0 77,1 Anderson, Paul K. (2001). "Marine Mammals in the Next One Hundred Years: Twilight for a Pleistocene Megafauna?". Journal of Mammalogy. 82 (3): 623–629. doi:10.1093/jmammal/82.3.623. JSTOR 1383601.
  78. ↑ Conn, P. B.; Silber, G. K. (2013). "Vessel speed restrictions reduce risk of collision-related mortality for North Atlantic right whales". Ecosphere. 4 (1): art43. doi:10.1890/ES13-00004.1
  79. ↑ Rosen, D. A.; Trites, A. W. (2000). "Pollock and the decline of Steller sea lions: Testing the junk-food hypothesis". Canadian Journal of Zoology. 78 (7): 1243–1250. doi:10.1139/z00-060
  80. ↑ McAlpine, D. F.; Stevick, P. T.; Murison, L. D. (1999). "Increase in Extralimital Occurrences of Ice-Breeding Seals in the Northern Gulf of Maine Region: More Seals or Fewer Fish?". Marine Mammal Science. 15 (3): 906–911. doi:10.1111/j.1748-7692.1999.tb00857.x
  81. ↑ 81,0 81,1 81,2 81,3 Whitehead, H.; Reeves, R. R.; Tyack, P. L. (2000). "Science and the conversation, protection, and management of wild cetaceans". In Mann, J.; Connor, R. C. (eds.). Cetacean societies : field studies of dolphins and whales. Chicago: University of Chicago Press. ISBN 978-0-226-50340-0. OCLC 4230984
  82. ↑ 82,0 82,1 Wursig, Bernd; Gailey, Glenn A. (2002). "Marine Mammals and Aquaculture: Conflicts and Potential Resolutions". In Stickney, Robert R.; McVey, James P. (eds.). Responsible marine aquaculture. Wallingford, Oxon; New York: CABI. ISBN 978-0-85199-604-2. OCLC 228169018
  83. ↑ Harwood, J. (2001). "Marine Mammals and their Environment in the Twenty-First Century". Journal of Mammalogy. 82 (3): 630–640. doi:10.1644/1545-1542(2001)082<0630:MMATEI>2.0.CO;2. JSTOR 1383602
  84. ↑ Madronich, S.; McKenzie, R. L.; Björn, L. O.; Caldwell, M. M. (1998). "Changes in biologically active ultraviolet radiation reaching the Earth's surface". Journal of Photochemistry and Photobiology B: Biology. 46 (1–3): 5–19. CiteSeerX 10.1.1.319.3101. doi:10.1016/S1011-1344(98)00182-1
  85. ↑ Simmonds, M. P.; Isaac, S. J. (2007). "The impacts of climate change on marine mammals: Early signs of significant problems". Oryx. 41: 19. doi:10.1017/S0030605307001524
  86. ↑ «Long-term Trends in the Population Ecology of Polar Bears in Western Hudson Bay in Relation to Climatic Change». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 28. septembrī. Skatīts: 2020. gada 6. janvārī.
  87. ↑ «A Bayesian Network Modeling Approach to Forecasting the 21st Century Worldwide Status of Polar Bears». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 22. februārī. Skatīts: 2020. gada 6. janvārī.
  88. ↑ Marine Mammals Have Lost a Gene That Now They May Desperately Need
  89. ↑ Ancient convergent losses of Paraoxonase 1 yield potential risks for modern marine mammals
  90. ↑ Benson, Etienne (2010). Wired Wilderness: Technologies of Tracking and the Making of Modern Wildlife. Johns Hopkins University Press. p. 147. ISBN 978-0-8018-9710-8. OCLC 502874368
  91. ↑ "Agreement on the Conservation of Polar Bears". Oslo, Norway: IUCN/ Polar Bear Specialist Group. 1973. Archived from the original on 21 December 2016. Retrieved 31 December 2016.
  92. ↑ «Convention on the Conservation of Migratory Species of Wild Animals». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 2. maijā. Skatīts: 2020. gada 8. janvārī.
  93. ↑ «CMC. Convention on the Conservation of Migratory Species of Wild Animals». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 19. janvārī. Skatīts: 2020. gada 8. janvārī.
  94. ↑ «CMS. Agreements». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 22. decembrī. Skatīts: 2020. gada 8. janvārī.
  95. ↑ Ora, Nilufer (2013). Regional Co-operation and Protection of the Marine Environment Under International Law. Leiden, Netherlands: Koninklijke Brill. pp. 131–137. ISBN 978-90-04-25085-7.
  96. ↑ Marine Conservation Organizations[novecojusi saite]
  97. ↑ «Jūras ekosistēmas Latvijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 24. decembrī.
  98. ↑ Native Alaskans say oil drilling threatens way of life
  99. ↑ «Warning over contaminated whale meat as Faroe Islands' killing continues». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. augustā. Skatīts: 2020. gada 8. janvārī.
  100. ↑ 100,0 100,1 Taiji officials: Dolphin meat 'toxic waste'
  101. ↑ 101,0 101,1 Guidance for identifying populations at risk from mercury exposure
  102. ↑ Ministry of Health, Labour and Welfare. "平成１５年６月３日に公表した「水銀を含有する魚介類等の 摂食に関する注意事項」について". Ministry of Health, Labour and Welfare (in Japanese).
  103. ↑ Kets de Vries, F. R. (2014). Talking to the Shaman Within Musings on Hunting. iUniverse Inc. p. 358. ISBN 978-1-4917-3034-8. OCLC 881660311
  104. ↑ "5 Forslag til tiltak". Government of Norway. Archived from the original on 16 April 2008. Retrieved 18 June 2016.
  105. ↑ «WSPA: The Case Against Marine Mammals in Captivity». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. augustā. Skatīts: 2020. gada 12. janvārī.
  106. ↑ White, Thomas (2007). In Defense of Dolphins: The New Moral Frontier. Malden, MA: Blackwell Publishing. p. 17. ISBN 978-1-4051-5779-7. OCLC 122974162
  107. ↑ «Killer Controversy Why orcas should no longer be kept in captivity». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 30. augustā. Skatīts: 2020. gada 20. janvārī.
  108. ↑ Whale Attack Renews Captive Animal Debate
  109. ↑ Susan Jean Armstrong (2003). Animal Ethics Reader. ISBN 978-0-415-27589-7. OCLC 51818774
  110. ↑ Swimming with Captive Dolphins: Current Debates and Post-Experience Dissonance
  111. ↑ 111,0 111,1 Larson, S. (2001). "Seals and Sea lions". In Bell, C. E. (ed.). Encyclopedia of the World's Zoos. 3. pp. 1148–1150. ISBN 978-1-57958-174-9. OCLC 42213993
  112. ↑ Seals as humans - ideas of anthropomorphism and disneyfication
  113. ↑ Sea otters
  114. ↑ Mühling, P. (1985). "Zum ersten Mal: Drei Seekuhgeburten in einem Zoo. Erfolgreiche Haltung und Zucht von Rundschwanz-Seekühen (Trichechus manatus)". Tiergarten Aktuell (Nuremberg) (in German). 1 (1): 8–16.
  115. ↑ Eyewitness Travel Family Guide Italy: Milan & the Northwest Italy. New York: DK Publishing. 2012. ISBN 978-1-336-12080-8. OCLC 934043451
  116. ↑ 116,0 116,1 Eglan, Jared (2015). Beasts of War: The Militarization of Animals. Lulu.com. pp. 126–128. ISBN 978-1-329-51613-7.
  117. ↑ Kistler, John M. (2011). Animals in the Military: From Hannibal's Elephants to the Dolphins of the U.S. Navy. Santa Barbara, California: ABC-CLIO. pp. 313–321. ISBN 978-1-59884-346-0. OCLC 741119653

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Jūras_zīdītāji&oldid=4184079"