Sirēnas (zīdītāji)
Sirēnas (Sirenia) ir zīdītāju viena no placentāļu (Eutheria) apakšklases kārtām. Sirēnu kārtā mūsdienās dzīvojošas ir tikai divas ģintis no divām dažādām dzimtām: jūrasgovis (Dugong) un lamantīni (Trichechus). Bieži sirēnas kopumā sauc par jūrasgovīm. Lamantīni no jūrasgovīm atšķiras ar galvaskausa un astes formu.
| Sirēnas Sirenia (Illiger, 1811) | |
|---|---|
 Vestindijas lamantīns (Trichechus manatus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Apakšklase | Dzemdētājzīdītāji (Theria) |
| Infraklase | Placentāļi (Eutheria) |
| Augstākā kārta | Āfrikas placentāļi (Afrotheria) |
| Virskārta | Āfrikas nagaiņi (Paenungulata) |
| Kārta | Sirēnas (Sirenia) |
 Sirēnas Vikikrātuvē | |
Lielākā daļa sirēnu ir aizvēsturiski dzīvnieki, un ziņas par tiem ir iegūtas no fosilijām. Sirēnu kārta radās pirms 50 miljoniem gadu eocēnā. Tomēr Stellera jūrasgovs (Hydrodamalis gigas), kas pieder jūrasgovju dzimtai (Dugongidae), izmira ne tik sen, 18. gadsimtā. Sirēnas ir ūdens dzīvnieki, tās dzīvo gan saldūdens tilpēs, piemēram, slapjos purvos, upēs, upju grīvās, pārplūdušās zemienēs, gan seklajās jūras piekrastēs.
Izskats un īpašības labot šo sadaļu
Sirēnas ir labi piemērojušās dzīvei ūdenī. Priekškājas ir pārveidojušās par rokām, ar kurām sirēnas sevi stūrē zem ūdens. Aste līdzīga zivs astei, tikai novietota horizontālā plaknē un darbojas kā airis, ar to sirēnas sevi stumj uz priekšu. Bet pakaļkājas ir kļuvušas par rudimentāriem veidojumiem, kuru kauli peld nepievienoti mugurkaulam dziļi muskuļu slānī. Sirēnu ārējā forma ir vārpstveida, labi piemērota peldēšanai. Lai arī sirēnas izskatās resnas, tās ir ļoti muskuļotas. Galvaskausa forma ir piemērojusies tam, lai sirēnām būtu viegli pabāzt purnu laukā no ūdens un ieelpot gaisu. Skeleta uzbūve ir spēcīga, lai saturētu smago un biezo zemādas tauku slāni. Tām ir tikai daži zobi, tomēr lamantīniem zobi ataug no jauna, līdzko vecie ir izkrituši. Sirēnām ir 2 piena dziedzeri, kas atrodas pie priekškājām, tāpat kā zilonim. Sirēnu tuvākie radinieki ir zilonis un mazais klinšu damans.[1][2]
Sirēnu plaušas ir saplacinātas, toties stiepjas gar visu mugurkaulu.[3] Izmantojot garās plaušas, sirēnas spēj pacelties kā pludiņi vai nogrimt, ar gaisu plaušās tās regulē ķermeņa horizontālo stāvokli.[4] Pieaugusi sirēna ir apmēram 2,5—4 m gara un sver līdz 1500 kg. Salīdzinoši nesen izmirušās Stellera jūrasgovs garums bija apmēram 8 metri.[5] Jūrasgovis un lamantīni ir vienīgie jūras zīdītāji, kas ir zālēdāji, un barojas ar dažādām jūras zālēm un ūdensaugiem. Līdz ar to sirēnām ir vāja vielmaiņa, un tās ir ļoti jutīgas pret vēsu ūdeni. Ir novērots, ka reizēm sirēnas ēd mirušus dzīvniekus, piemēram, kaijas. Sirēnas nekad nepamet ūdeni. Arī mazuļi dzimst ūdenī.
Visas četru šobrīd dzīvojošo sirēnu sugu izdzīvošana ir apdraudēta. Sirēnas zaudē savu dzīves telpu gan pieaugot cilvēku saimnieciskajai darbībai, gan tūrisma attīstībai piekrastēs, gan ūdeņu piesārņojumam. Pēdējā Stellera jūrasgovs tika nomedīta 1786. gadā. Sirēnas ir atkarīgas no siltām un ar veģetāciju bagātām ūdenstilpēm.[6]
Sirēnas un mitoloģija labot šo sadaļu
Sirēnas ieguvušas savu nosaukumu no sengrieķu mitoloģijas. Homēra "Odisejā" sirēnas bija radījumi, kas daļēji līdzinājās sievietēm, daļēji putniem. Ar saldajām mīlas dziesmām tās vilināja jūrniekus uz savu salu. Vēlākos gados daži autori sajauca sengrieķu sirēnas ar nārām, kas noveda pie tā ka lielos dzīvniekus, kas dzīvo ūdenī, zinātnieki nosauca par sirēnām. Pētījumu pirmsākumos eiropieši domāja, ka lamantīni un jūrasgovis ir nāras, jo šiem dzīvniekiem ir krūtis tāpat kā sievietēm, priekškājas atgādina rokas, un aste ir līdzīga zivīm. Kristofors Kolumbs savā ceļojuma dienasgrāmatā 1493. gadā raksta, ka Karību jūrā viņš ir redzējis nāras, bet tās neesot bijušas tik skaistas, kā viņš ir iedomājies.[6]
Sistemātika labot šo sadaļu
- Sirēnu kārta (Sirenia)
- dzimta: †Prorastomidae
- ģints: †Pezosiren
- ģints: †Prorastomus
- dzimta: †Protosirenidae
- ģints: †Protosiren
- Jūrasgovju dzimta (Dugongidae)
- ģints: †Anisosiren
- ģints: †Indosiren
- ģints: †Miodugong
- ģints: †Paralitherium
- ģints: †Prohalicore
- ģints: †Sirenavus
- Jūrasgovju apakšdzimta (Dugonginae)
- ģints: Jūrasgovis (Dugong)
- ģints: †Bharatisiren
- ģints: †Corystosiren
- ģints: †Crenatosiren
- ģints: †Dioplotherium
- ģints: †Nanosiren
- ģints: †Rytiodus
- ģints: †Xenosiren
- †Klusā okeāna jūrasgovju apakšdzimta (Hydrodamalinae)
- ģints: †Klusā okeāna jūrasgovis (Hydrodamalis)
- ģints: †Dusisiren
- apakšdzimta: †Halitheriinae
- ģints: †Caribosiren
- ģints: †Eosiren
- ģints: †Eotheroides
- ģints: †Halitherium
- ģints: †Metaxytherium
- ģints: †Prototherium
- ģints: †Thalattosiren
- Lamantīnu dzimta (Trichechidae)
- ģints: †Ribodon
- Lamantīnu apakšdzimta (Trichechinae)
- ģints: Lamantīni (Trichechus)
- ģints: †Potamosiren
- apakšdzimta: †Miosireninae
- ģints: †Anomotherium
- ģints: †Miosiren
- dzimta: †Prorastomidae
† izmirusi dzīvnieku grupa
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Klinšu damans». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 28. novembrī.
- ↑ Domning, D.P., 1994, Paleontology and evolution of sirenians: Status of knowledge and research needs, in Proceeding of the 1st International Manatee and Dugong Research Conference, Gainesville, Florida, 1-5)
- ↑ Marine Mammal Medicine, 2001, Leslie Dierauf & Frances Gulland, CRC Press
- ↑ Domning, Daryl; Vivian Buffrenil (1991). "Hydrostasis in the Sirenia: Quantitative data and functional interpretations". Marine Mammal Science 7 (4): 331-368.
- ↑ Eldredge, Neal (2002). Life on Earth: An Encyclopedia of Biodiversity, Ecology and Evolution. ABC-CLIO. pp. 532. ISBN 1-57607-286-X
- ↑ 6,0 6,1 «What are Sirenians?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 21. jūlijā.