Laurencia — sārtalģe, kuru var sastapt netālu no Havaju salām

Aļģes (Algae) ir neformāla novecojusi taksonomiska grupa, kuras sastāvā ietilpstošajiem taksoniem nav atzītas vienojošas un tikai tiem īpašas definīcijas. Aļģu sastāvā ir gan vienšūnas organismi, gan to kolonijas, gan daudzšūnu lapoņaugi, kas satur hlorofilu. Mūsdienu taksonomijā starp aļģēm ir dažādu bioloģisku valstu un pat impēriju pārstāvji: gan zemākie augi, gan baktērijas, gan protisti. Parasti tās ir fotosintezējoši eikarioti. Aļģes aug galvenokārt ūdenī (piestiprinājušās vai brīvi peldošas), bet daļa aļģu aug arī augsnē, uz koku mizas, klintīm un citur. Aļģu pētniecību sauc par algoloģiju.

Visticamāk, ka aļģu nosaukums radies no latīņu valodas (latīņu: algae — "jūraszāles"), tomēr pastāv arī citas versijas.

Aļģu ķermenis nav sadalīts orgānos un uzņem barības vielas ar visu virsmu. Šūnās atrodas krāsu pigmenti, kas piešķir tām dažādu krāsu.[1]

KlasifikācijaLabot

 
Zilaļģu masa Baltijas jūrā 2014. gadā
 
Eiglēnaļģe Euglena gracilis
 
Dažādas Ulvophyceae klases zaļaļģes

Pazīstamas apmēram 300 000 aļģu sugas (Latvijā — ap 2500 sugas),[1] kuras tika apvienotas vairākos tipos un 10 nodalījumos:

  • Zaļaļģes (Chlorophyta) ir izplatītas galvenokārt saldūdeņos. Tās satur zaļus hromatoforus, kas asimilācijas norisē rada cieti.
  • Zilaļģes jeb ciānobaktērijas (Cyanophyta) aug visos ūdeņos — gan peļķēs, gan okeānos, bet visbiežāk saldūdeņos. Sastopamas arī uz augsnes un daudzu ķērpju laponī. Vasarā zilaļģes bieži ir ūdens "ziedēšanas" cēlonis. Atšķirībā no pārējiem aļģu tipiem, tām nav norobežota kodola un hromatoforu. Raksturīgākais pigments ir fikociāns. Daļa sugu izdala indes, kas bīstamas ūdens dzīvniekiem un cilvēkiem, ūdens ziedēšanas laikā izsauc zivju slāpšanu. Ražo lielu daudzumu skābekļa, senā pagātnē proterozojā radījušas "skābekļa katastrofu", piepildot atmosfēru ar skābekli un izsaucot Zemes atdzišanu.
  • Kramaļģes, diatomejas (Bacillariophyta) ir galvenokārt vienšūnu organismi, kuri sastopami jūrās, saldūdeņos un augsnē. To apvalks sastāv no pektīnvielām, ko sedz krama vāciņi. Papildu pigments ir diatomīns, asimilācijas produkts ir eļļa. Kramaļģu DNS satur ģenētiskas instrukcijas urīnvielu ciklam, t.i., procesiem, kas regulē slāpekļa izmantošanu un izvadi. Šis process kramaļģēm dod priekšrocības ūdenī ar zemu slāpekļa saturu.[2]
  • Sārtaļģes (Rhodophyta) arī ir galvenokārt jūras augi. Raksturīgākie pigmenti — fikoeritīns (sārts) vai fikociāns (zils). Asimilācijas produkts ir florideju ciete.
  • Brūnaļģes (Phaeophyta) ir daudzšūnu augi, sastopami gandrīz vienīgi jūrās. Šo aļģu krāsa galvenokārt ir atkarīga no papildu pigmenta - fukoksantīna. Asimilācijas produkts ir laminarīns.
  • Zeltainās aļģes (Chrysophyta) — daudzveidīgi zemākie augi.
  • Pirofītaļģes (Pyrrophyta) — zemākie augi, vienšūnas koloniju vai pavedienaļģes. Hromatofori brūni, ar hlorofilu. Savairojoties bieži rada ūdeņu "ziedēšanu".[1]
  • Dzeltenzaļās aļģes jeb nevienādvicaiņi (Xanthophyta) — daudzveidīgi zemākie augi.
  • Eiglēnaļģes (Euglenophyta) — vienšūnas vai koloniju zemākie augi ar izteiktu šūnas kodolu.
  • Mieturaļģes (Charophyta) — makroskopiski zemākie augi, kuru laponis garumā var sasniegt 50 cm un vairāk. Ārēji atgādina kosas. Nepatīkami smaržo.[3]

Starp aļģu tipiem bija vicaiņi (Flagellatae), kuri apvienoja vairākus aļģu nodalījumus — kustīgus vienšūnas un koloniju organismus ar vicām, kas tiem ļāva pārvietoties. Vicaiņus iedalīja zeltainajās aļģēs, pirofītaļģēs un eiglēnaļģēs. Vicaiņi arī ir novecojuši kā taksonomiska vienība, taču saglabāti kā ekoloģiskas funkcionālas grupas apzīmējums.

IzmantošanaLabot

Hlorella tiek izmantota pārtikas ražošanā.

Eiglēnaļģes tiek lietotas kā ūdens tīrības bioindikators.[4]

Mieturaļģes ēd ūdensputni, tās lieto skābu augšņu mēslošanai.[3]

No aļģēm pārstrādes procesā var iegūt biodegvielu.

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 188. lpp.
  2. "Augi uzvedas kā dzīvnieki", Ilustrētā Zinātne. - 2005. gada decembra numurs, 21. lpp.
  3. 3,0 3,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 6. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 664. lpp.
  4. Latvijas padomju enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 43. lpp.