Zooplanktons
Zooplanktons jeb dzīvnieku planktons ir daļa no planktona. Kā jau zinātniskais grieķu vārds zoon (ζῴον) norāda, tas apzīmē to planktona daļu, kas pieder dzīvnieku valstij (Animalia). Tie ir nelieli, brīvi peldoši dzīvnieki, kas pasīvi pakļaujas ūdens viļņojumam. Lai arī mēdz teikt, ka tie ir brīvi peldoši, tomēr lielākā daļa organismu spēj brīvi negrimt. Tie grimst vai ceļas kopā ar ūdens masu, temperatūras un blīvuma izmaiņas ietekmē.[1] Tomēr daļai zooplanktona, lai arī horizontālo kustību nodrošina straume, piemīt spēja neatkarīgai vertikālai kustībai, ko sauc par vertikālo migrāciju. Lielākā daļa ir mikroskopiski sīki organismi, bet daži samērā lieli, piemēram, medūzas.
Īpašības labot šo sadaļu
Lai arī zooplanktonu primāri nes ūdens straumes, daudziem ir attīstījusies lokomocijas spēja, lai izvairītos no plēsējiem vai lai labāk paši spētu baroties. Īpaši tas raksturīgs lielāka izmēra zooplanktona sugām. Maza izmēra organisms, jo tas sīkāks, jo vieglāk tam noturēties ūdenī un nenogrimt. Toties vēžveidīgajiem, kuri ir lielāki, noturēties ūdenī ir iespējams tikai tādēļ, ja tie nemitīgi peld.[1] Atsevišķas virpotāju (Rotatoria) un kladoceru (Cladocera) sugas svaru samazina ar gļotu un recekļu palīdzību ķermenī. Svaru organismiem samazina arī gāzes un tauku ieslēgumi, piesātinātība ar ūdeni, audu recekļainība, skeleta porainība un izdilšana.[2] Arī ārējā forma ir piemērota, lai noturētos ūdenī. Tie ir dažādi izaugumi, kas kavē grimšanu,[1]
Vertikālā migrācija labot šo sadaļu
Vēl joprojām zinātnieki diskutē par zooplanktona migrāciju. Zooplanktona dzīvnieki, piemēram, ezeros veic cikliskas 24 stundu vertikālās migrācijas. Pastāv viedoklis, ka tādā veidā tas aizsargājas pret plēsējiem, kas medī planktonu, izmantojot redzi. Daudzi zooplanktona dzīvnieki pa dienu atrodas dziļākajā – afotiskajā zonā un migrē uz ūdens virspusi naktī, lai barotos. Vertikālā migrācija ir mazāk raksturīga seklām ūdenstilpēm. Tā ir atkarīga arī no gadalaika, diennakts laika, sugas, dzīves veida un ezera trofiskā stāvokļa.[1]
Pastāv arī pretēja versija, ka zooplanktons tumsā migrē uz leju, sekojot fitoplanktonam, kurš naktī grimst uz leju. Daži zinātnieki vispār noliedz iespēju zoopanktonam pašam aktīvi pārvietoties un brīvi peldēt.
Iedalījums labot šo sadaļu
Zooplanktonu atkarībā no izmēra var iedalīt vairākās planktona klasēs, sākot ar mikroplanktonu, ko veido vienšūņi, un beidzot ar megaloplanktonu, ko veido samērā lieli daudzšūņi. Zooplanktonu var dalīt divās lielās grupās, ņemot vērā organismu dzīves ciklu. Viena grupa ir holoplanktoniskie organismi, kas visu savu dzīves laiku pavada planktona sastāvā. Otra - meroplanktoniski organismi, kas tikai daļu savas dzīves pavada kā planktoniski organismi. Vēlāk tie attītās par nektoniskiem vai bentiskiem organismiem.
Ekoloģiski no vienšūņiem svarīgākie zooplanktona organismi ir foraminīferas, radiolārijas un dinoflagelāti, bet svarīgākie daudzšūņu organismi ir dzēlējzarndobumaiņi, vēžveidīgie, saržokļaiņi, moluski, salpas un zivju mazuļi. Zooplanktona sugas barojas ar bakterioplanktonu, fitoplanktonu un citiem zooplanktona organismiem (dažām sugām var novērot kanibālismu).
Izplatība labot šo sadaļu
Zooplanktons ir sastopams okeānā, jūrā un saldūdens krātuvēs. Tam nav konkrētu robežu vai reģionu. Pamatā tas ir viscauri visā okeānā un saldūdens krātuvēs, bet tas ir mainīgs gan horizontāli, gan vertikāli. Dažos reģionos vairāk, citos mazāk. Visvairāk zooplanktons attīstās reģionos, kuros ir bagātīgi barības resursi. Tomēr izplatību ierobežo dažas fiziskas barjeras. Dažādām zooplanktona sugām ir ļoti konkrēti izplatības reģioni, kurus ierobežo ūdens sāļums un temperatūra. Bet ir sugas, kuras spēj pielāgoties ļoti dažādiem ūdens baseiniem.[3] Zooplanktona izplatību var regulēt arī dažādi bioloģiskie faktori. Tie ir vairošanās un ienaidnieku faktori. Zooplanktona izplatību ietekmē fitoplanktona pieejamība un vertikālā migrācija.[3]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Zooplanktona raksturojums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 14. decembrī.
- ↑ «Limnoplanktona īpatnības». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 30. martā. Skatīts: 2011. gada 17. decembrī.
- ↑ 3,0 3,1 Lalli, C.M. and Parsons, T.R. (1993). Biological Oceanography An Introduction. 30 Corporate Drive, Burlington, MA 01803: Elsevier. pp. 314. ISBN 0-7506-3384-0.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zooplanktons.
