Vikipēdija

Zobenvalis

Zobenvalis (Orcinus orca), pazīstams arī kā plēsoņdelfīns un nažspuras delfīns, ir lielākais delfīnu dzimtas (Delphinidae) zīdītājs. Tā ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā zobenvaļu ģints (Orcinus) suga. Otra ir aizvēsturiskā suga — Orcinus citoniensis, kas dzīvoja pliocēna laikā pirms 2—5 miljoniem gadu.[2]

Zobenvalis
Orcinus orca (Linnaeus, 1758)
Zobenvalis Aļaskā pie Aleutu salām
Zobenvalis Aļaskā pie Aleutu salām
Zobenvaļa salīdzinājums ar cilvēku.
Zobenvaļa salīdzinājums ar cilvēku.
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaVaļveidīgie (Cetacea)
ApakškārtaZobvaļi (Odontoceti)
DzimtaDelfīnu dzimta (Delphinidae)
ĢintsZobenvaļi (Orcinus)
SugaZobenvalis (O. orca)
Sinonīmi
  • Orcinus ater[1]
  • Orcinus capensis
  • Orcinus glacialis
  • Orcinus gladiator
  • Orcinus nanus
  • Orcinus rectipinna
Izplatība

Zobenvaļa izplatības areāls iekrāsots zilā krāsā
Zobenvalis Vikikrātuvē

Zobenvalis apdzīvo visus pasaules okeānus, sākot ar polārajiem apgabaliem Arktikā un Antarktīdā un beidzot ar tropu jūrām. Tā kā Starptautiskajai dabas un dabas resursu aizsardzības savienībai trūkst datu par zobenvaļu kopējo izplatību, kā arī to sistemātika ir neskaidra, tad šai sugai nav piešķirts aizsardzības statuss.[3] Kopumā pasaulē ir apmēram 50 000 zobenvaļu:[3] Antarktikas reģionā apmēram 25 000, Klusā okeāna tropu reģionos 8500, bet Klusā okeāna ziemeļos 2250—2700, Atlantijas okeāna ziemeļos 500—1500.[4] Dažas zobenvaļu populācijas ir apdraudētas, jo tās ietekmē piesārņotais jūras ūdens un dzīves telpas zaudēšana, konkurējot ar komerciālajiem zvejniekiem. Lai arī savvaļas zobenvaļi netiek uzskatīti par bīstamiem dzīvniekiem attiecībā pret cilvēkiem,[5] tomēr nebrīvē ir bijuši gadījumi, kad zobenvalis ir uzbrucis savam kopējam.[6]

Zobenvalis ir populārs mitoloģiskais tēls Amerikas pamatiedzīvotāju kultūrā. Tas simbolizē gan cilvēka dvēseli un ģimeni, gan ilgmūžību, harmoniju un aizsardzību ceļotājiem,[7] gan nežēlīgu slepkavu.

Sistemātikas diskusijas

labot šo sadaļu

Zobenvalim var izdalīt 3—5 atšķirīgus tipus, kurus varētu saukt par rasēm,[8] pasugām vai pat par atšķirīgām sugām.[9] Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (angļu: IUCN) 2008. gadā ziņoja — "Šīs ģints sistemātika neapšaubāmi ir jāpārskata, visdrīzāk šobrīd esošā suga O. orca būtu jāsadala vairākās atšķirīgās sugās vai vismaz vairākās pasugās."[3]

Zobenvaļi Kanādas un ASV rietumu krastā

labot šo sadaļu

Zinātniskā zobenvaļu izpēte Kanādas un ASV rietumu krastā 1970. un 1980. gados ir identificējusi 3 atšķirīgus tipus:

  • Nometnieks: šī tipa populācijas mājo Klusā okeāna ziemeļaustrumos un ir vispazīstamākās un visvairāk iepazītās. Zobenvaļu nometnieku galvenā barība ir zivis un reizēm kalmāri. Tie dzīvo ciešās un sarežģīti veidotās ģimeņu grupās.[10] Šī tipa mātītei ir noapaļots, noliekts muguras spuras gals, izveidojot nelielu, noliektu trīsstūri.[5] Nometnieki uzturas vienās un tajās pašās vietās visu laiku. Britu Kolumbijas un Vašingtonas štatu nometnieku populācijas ir visvairāk pētītās zobenvaļu kopienas. Pētījumi ir ilguši ilgāk kā 30 gadus un ir izsekoti vairāk kā 300 indivīdi.[11] Zobenvaļiem neatkarīgi no tā, kādam tipam tas pieder, aiz muguras spuras ir laukums, kas var būt balts vai pelēks. Šo laukumu mēdz saukt par sedliem. Nometnieku zobenvaļu sedli vienmēr ir ar kādām melnām pazīmēm.[5]
  • Ceļojošais: šī tipa populācijas klejo plašā joslā gar krasta līniju. Parasti tie ceļo nelielās grupās, kurās ir 2—6 zobenvaļi. Salīdzinot ar nometniekiem, šo grupu struktūra ir brīvāka.[12] Ceļojošie zobenvaļi galvenokārt barojas ar jūras zīdītājiem.[5] Šī tipa mātītes muguras spura ir smailāka nekā nometnieku mātītēm, bez nometniekiem raksturīgā, noliektā spuras gala. Ceļotāju sedli ir skaidri nodalīti un vienkrāsaini pelēki.[5] Šī tipa zobenvaļiem ir veikti pētījumi Aļaskas dienvidos un Kalifornijā.[4] Ceļojošos zobenvaļus mēdz saukt arī par Biga zobenvaļiem, par godu kanādiešu jūras biologam Maiklam Bigam. Pēdējos gados tieši šis nosaukums kļūst arvien populārāks.[13]
  • Okeāna: kā jau vārds norāda ši tipa populācijas mājo tālu no krasta atklātā okeānā. Tos atklāja 1988. gadā Klusā okeāna ziemeļaustrumos. Okeāna zobenvaļi pamatā barojas ar zivīm, kas veido lielus barus.[11] Tomēr mātītes lielā, augstu izceltā, gandrīz taisnā, bieži sarētotā un izrobotā muguras spura, kas atgādina ceļojošo zobenvaļu muguras spuru, liecina, ka tie, iespējams, barojas arī ar zīdītājiem un haizivīm.[14] Šī tipa novērojumi ir veikti uz rietumiem no Vankūveras salas un Haida Gvaī salu tuvumā. Okeāna zobenvaļi ceļo grupās, kurās ir 20—75 zobenvaļi. Reizēm var novērot ļoti lielus barus, kuros ir līdz 200 indivīdu. Šobrīd nav daudz zināmu faktu par to ieradumiem un savstarpējām attiecībām. Okeāna zobenvaļi ir mazāki augumā nekā nometnieki un ceļojošie zobenvaļi.[5]
 
No kreisās: okeāna zobenvaļa mātītes muguras spura, nometnieka mātītes spura, ceļojošā tipa mātītes spura

Zinātniskie atklājumi

labot šo sadaļu

Nometnieku un ceļojošo zobenvaļu izplatības areāli sakrīt, bet abas grupas viena no otras izvairās.[4] Kādreiz valdīja uzskats, ka ceļojošie zobenvaļi ir nelielas grupas, kas atdalījušās no lielākām nometnieku populācijām. Tomēr pēdējo gadu pētījumos atklājies, ka ceļojošie zobenvaļi nepiedzimst nometnieku baros. Zinātnieki uzskata, ka abas grupas sākušas nodalīties pirms apmēram 2 miljoniem gadu.[15] Ģenētiskie pētījumi liecina, ka abas grupas savstarpēji nav bijušas sajaukušās apmēram 10 000 gadus.[16]

Ir samērā maz pētījumu, kas būtu veikti populācijās, kas nedzīvo Ziemeļamerikas krastu tuvumā. Lielbritānijas krastos ir novērotas abas — zivjēdāju un zīdītājēdāju zobenvaļu populācijas,[17] Norvēģijas krastos nometnieku, bet Argentīnas un Krozē salu tuvumā ceļojošie zobenvaļi.[11]

Zobenvaļi Dienvidu okeānā

labot šo sadaļu
 
Antarktikas zobenvaļu tipi

Dienvidu okeānā Antarktikas krastu tuvumā zinātnieki zobenvaļiem izšķir 4 tipus.

  • Tips A — izskatās kā "tipisks zobenvalis". Tas ir liels, meln-balts, aiz acīm tam ir vidēji liels, balts laukums. Tas mājo atklātā okeānā un barojas galvenokārt ar mazajiem joslvaļiem (Balaenoptera acutorostrata).[9]
  • Tips B — ir mazāks kā tips A. Tam ir liels balts laukums aiz acīm. Lielākā daļa tumšās ādas ir vidēji pelēka, nevis melna, bet uz muguras, sākot ar pieri un beidzot ar muguras spuru, āda ir tumši pelēka. Baltie laukumi ir nedaudz iedzelteni. Tas pamatā barojas ar roņiem.[9]
  • Tips C — ir vismazākais tips, dzīvo lielākās grupās kā citi zobenvaļi. Tā acs baltais laukums novietots slīpi uz leju, nevis paralēli sānu līnijai, kā tas ir tipam A un B. Līdzīgi kā tipam B tā āda ir vidēji pelēka, bet uz muguras - tumši pelēka, baltie laukumi nedaudz iedzelgani. Vienīgais tipa C medījums, ko dabā ir izdevies novērot, ir Antarktikas ilkņzivis (Dissostichus mawsoni).[9]
  • Tips D — ir izdalīts, balstoties uz 1955. gada fotogrāfijām, kas uzņemtas Jaunzēlandes tuvumā, un novērojumiem jūrā 2004. gadā. To ir viegli atšķirt no pārējiem Antarktikas zobenvaļu tipiem, jo tam ir izteikti mazāks baltais acu laukums, arī muguras spura ir īsāka kā parasti zobenvaļiem. Turklāt tā galva ir daudz apaļāka, līdzīga grindas galvai. Tips D mājo starp 40°S un 60°S paralēli. Nav īsti zināms, ar ko barojas tipa D zobenvaļi, bet fotogrāfijās ir redzams, ka tie barojas ar Patagonijas ilkņzivīm (Dissostichus eleginoides).[18]

Zinātniskie atklājumi

labot šo sadaļu

Tips B un C mājo joslā gar ledus līniju, un, iespējams, kramaļģu dēļ abiem šiem tipiem baltās ādas laukumi ir ar dzelganu toni.[9] DNS pētījumi atbalsta hipotēzi, ka atšķirīgas sugas zobenvaļi noteikti ir tie, kas barojas ar zivīm un kas barojas ar jūras zīdītājiem, līdzīgi kā Klusā okeāna ceļojošais tips noteikti ir atšķirīga suga no pārējiem tipiem. Kopumā par pārējiem tipiem trūkst pietiekami daudz informācijas, lai pieņemtu lēmumu par to izdalīšanu kā atsevišķas sugas vai pasugas.[19] Ilgu laiku zinātnieki uzskatīja, ka Antarktikas un Klusā okeāna zīdītājēdāji varētu būt viena tipa zobenvaļi, tomēr ģenētiskie pētījumi noliedz šo hipotēzi.[20]

Morfoloģija

labot šo sadaļu
 
Tēviņa muguras spura ir stāva un trīsstūrveida, tā var sasniegt 1,8 m augstumu
 
Mātītēm muguras spura ir mazāka un liekta

Tipisks zobenvalis ir melns ar baltiem laukumiem. Tā mugura ir melna, krūtis un sāni balti, kā arī balts laukums ir virs un aiz acs. Mazuļiem piedzimstot, baltajiem laukumiem ir dzeltenīgs vai oranžīgs tonis, kas ar laiku izzūd. Zobenvalim ir masīvs, spēcīgi veidots ķermenis, uz muguras liela, labi attīstīta spura, kas tēviņiem var būt 1,8 m augsta.[21] Aiz muguras spuras atrodas tā saucamie sedli - pelēks vai balts laukums. Antarktikas zobenvaļiem sedli ir gaiši pelēki, reizēm gandrīz balti. Pieaugušu zobenvali var viegli atpazīt un to grūti sajaukt ar kādu citu vali,[5] lai gan mazuli no attāluma var sajaukt ar mazo zobenvali vai pelēko delfīnu.[22] Ļoti retos gadījumos mēdz būt arī balti zobenvaļi. Tādi ir novēroti Beringa jūrā pie Krievijas krastiem un Sentlorensa salas.[23] 2008. gadā balts zobenvalis tika nofotografēts arī Aleutu salu tuvumā.

Zobenvaļa zobi ir ļoti asi un lieli, segti viscauri ar emalju. Augšējie zobi atbilst apakšējo zobu atstarpēm, līdz ar to aizvērti žokļi cieši noslēdzas. Kopumā žokļi ir ļoti spēcīgi un piemēroti sagrābšanai un upura ciešai noturēšanai. Augšējā žokļa zobi ir vērsti nedaudz uz āru, tādējādi zobenvalis spēj noturēt pat ļoti lielus un spēcīgus upurus, kas cenšas izrauties no zobenvaļa tvēriena.[24]

Zobenvalis ir lielākais dzīvnieks delfīnu dzimtā, turklāt tam piemīt izteikts dzimumu dimorfisms. Tēviņš parasti ir 6—8 metrus garš un sver apmēram 6 tonnas. Mātīte ir mazāka, parasti tā ir 5—7 m gara, sver 3—4 tonnas. Vislielākais datētais zobenvaļa tēviņš ir bijis 9,8 m garš un svēris vairāk kā 10 tonnas, bet lielākā mātīte sasniegusi 8,5 m garumu un svērusi 7,5 tonnas.[25] Piedzimstot mazulis sver 180 kg un ir apmēram 2,4 m garš. Zobenvalim ir tipiska delfīnu anatomiskā uzbūve, bet salīdzinoši ar citām sugām tā ir masīvāka.

Zobenvalis ir viens no ātrākajiem jūras dzīvniekiem, tā vidējais ātrums ir 55 km/h.[26] Tā krūšu spuras ir lielas un noapaļotas, atgādinot airu lāpstiņas. Tēviņiem spuras ir ievērojami lielākas nekā mātītēm. Piemēram, muguras spura ir apmēram divas reizes augstāka nekā mātītei, arī tās forma ir atšķirīga. Tā ir stāvāka, slaidāka, izstieptam trīsstūrim līdzīga. Toties mātītēm muguras spuras kopējā forma ir liekta, kā arī tā ir īsāka. Tēviņiem un mātītēm ir atšķirīgi meln-baltie laukumi dzimumorgānu rajonā. Dzimumu dimorfisms izpaužas arī galvaskausa formā. Pieaugušam tēviņam ir garāks apakšžoklis nekā mātītēm. Katram zobenvalim ir atšķirīga muguras spura un sedli - laukums pie spuras, kuram var būt atšķirīgs krāsas tonis un forma. Pēc šīm pazīmēm var atšķirt indivīdus. Turklāt atpazīšanu atvieglo dažādie savainojumi uz muguras spuras, kas parasti ir ar robiem, plēsumiem un rētām.

Zobenvalim ir ļoti laba redze gan virs ūdens, gan zem ūdens. Tam ir lieliska dzirde un tauste, un kā visi vaļveidīgie tas medībām un orientācijai jūrā izmanto eholokāciju.

Uzvedība

labot šo sadaļu
 
Zobenvaļi bieži veic akrobātiskus lēcienus
 
Bara pamatvienība ir māte un tās pēcnācēji
 
Dienā, kad dzimst mazulis, ļoti bieži tiek atkārtots ģimenes specifiskais sauciens

Zobenvaļa ikdiena paiet, meklējot medījumu, pārceļojot, atpūšoties un socializējoties ar pārējiem zobenvaļiem. Tas ir ļoti aktīvs dzīvnieks, kas ilgstoši peld pa ūdens virsmu, ik pa laikam veicot dažādus akrobātiskos lēcienus, vai vienkārši uzkuļ ar asti ūdeni. Visām šīm aktivitātēm ir sava nozīme. Tā var būt uzmanības izrādīšana mātītei, vienkārša savstarpēja komunikācija, rotaļāšanās, medījuma nolūkošana no augšas un citi iemesli. Kad zobenvalis cenšas pārlūkot ūdens virsmu, lai pārbaudītu, vai tuvumā nav medījums, tas galvu tur virs ūdens.[5] Zobenvaļi nometnieki atšķirībā no ceļojošiem zobenvaļiem ļoti bieži peld kopā ar cūkdelfīniem un citiem delfīniem, roņiem un jūras lauvām, kuri visi ir ceļojošo zobenvaļu medījums.

Nometnieku zobenvaļu bara uzbūve

labot šo sadaļu

Zobenvaļiem ir samērā sarežģītas savstarpējās attiecības un bara uzbūve. Tikai ziloņi un augstākie primāti, piemēram, cilvēki veido komplicētākas sabiedriskās struktūras.[15] Daudzi zinātnieki, kas strādā ar zobenvaļiem nebrīvē, secinājuši, cik reizēm līdzīgi tie ir cilvēkiem.[27] Īpaši sarežģītas un noturīgas struktūras veido nometnieku zobenvaļi. Atšķirībā no visiem zīdītājiem zobenvaļi nometnieki paliek kopā ar savām mātēm visu savu mūžu. Baru veido vairākas ģimenes - mātes un tās pēcnācēji. Tā kā mātīte var sasniegt 90 gadu vecumu, tad kopā ceļo apmēram 4 paaudzes. Šīs mātes līnijas grupas ir ļoti noturīgas un nemainīgas. Indivīds var pamest ģimeni tikai uz dažām stundām, lai sapārotos vai lai vienatnē pamedītu.[4] Barā var būt 1—4 ģimenes, šī savienība nav tik cieša un sastāvs ir mainīgs. Bara ģimenes var viena no otras atdalīties uz vairākām nedēļām, pat uz mēnešiem, tad atkal apvienoties.[4] DNS pētījumi liecina, ka tēviņi pārojas tikai ar mātītēm no cita bara.[4]

Nākamā struktūra, ko veido zobenvaļi, ir klani. Klans sastāv no vairākiem bariem, kurus vieno kopēja māte pagātnē. Arī klanu sastāvs ir mainīgs, jo viens bars var piederēt pie vairākiem klaniem. Pēdējā struktūra, ko veido zobenvaļi, ir komūna, kas savukārt sastāv no vairākiem klaniem.[4]

Ceļojošo zobenvaļu bara uzbūve

labot šo sadaļu

Ceļojošo zobenvaļu bari ir mazāki un vienkāršāk veidoti kā nometnieku bari. Tas sastāv no mātītes un tās jaunākajiem pēcnācējiem, kas parasti ir viens vai divi. Tēviņiem ir ciešākas attiecības ar mātēm nekā ar citām mātītēm un attiecības var saglabāties visu mūžu. Reizēm tēviņi ceļo vieni paši, pievienojoties dažādiem bariem, kuros ir pāroties gatavas mātītes. Ģimeņu grupiņas līdzīgi kā nometnieki veido klanus.

Vokalizācija

labot šo sadaļu

Kā visi vaļveidīgie zobenvaļi, lai zem ūdens orientētos, medītu un komunicētu viens ar otru, galvenokārt izmanto skaņu. Tiek radītas trīs veida skaņas — klikšķi, svilpieni un ritmiski saucieni. Klikšķi tiek izmanoti, lai orientētos vidē un lai atrastu medījumu vai citu objektu, bet tos var bieži dzirdēt arī savstarpējās komunikācijas laikā.[23] Klusā okeāna ziemeļaustrumu nometnieku zobenvaļi ir vokālāki nekā tā paša reģiona ceļojošie zobenvaļi.[4] To skaidro ar faktu, ka nometnieki barojas ar zivīm, bet ceļojošie zobenvaļi ar zīdītājiem, kas ļoti labi dzird zobenvaļu izdotās skaņas. Ceļojošie zobenvaļi parasti ir samērā klusi, lai neizbiedētu savu medījumu. Tie parasti klikšķu sērijas vietā lieto vienu vienīgu klikšķi. Toties nometnieki ir klusi tikai tad, kad atpūšas.

Visi viena bara nometnieki lieto viena veida skaņas, ko zinātnieki mēdz saukt par dialektu. Dialektu veido specifisks skaņu daudzums un kombinācijas, kas atkārtojas. Tās ir sarežģītas, bet tajā pašā laikā vienādas. Arī katrai ģimenei ir sava skaņu kombinācija - sauciena ritms un struktūra, kas atbilst kopējam dialektam. Jaunpiedzimušie zobenvaļi vispirms iemācās atkārtot mātes saucienu,[4] bet paaugoties apgūst kopējo dialektu, iemācoties arī citu bara vaļu saucienus. Dienā, kad dzimst mazulis, ģimenes sauciens tiek atkārtots ļoti bieži, lai jaundzimušais varētu pēc iespējas ātrāk iemācīties to atpazīt. Dialekts, iespējams, ir ļoti svarīgs, lai bars atpazītu savas ģimenes.

Inteliģence

labot šo sadaļu
 
Zobenvalis spēlējas ar ledus gabalu

Zobenvalim ir otras lielākās smadzenes no visiem jūras zīdītājiem.[28] Vislielākās ir kašalotam, kuram kopumā ir vislielākās smadzenes no visiem dzīvniekiem. Nebrīvē zobenvaļiem mēdz mācīt dažādus trikus un treneri tos raksturo kā inteliģentus, ziņkārīgus un rotaļīgus dzīvniekus.

Zobenvaļi mācās viens no otra un nodod savas iemaņas saviem mazuļiem. Ir novērots, ka, apmācot jauno zobenvali medīt, māte noķer medījumu, bet to atstāj dzīvu, aizvelk līdz mazulim un tad palaiž savainoto upuri vaļā, ļaujot jaunajam zobenvalim roni noķert pašam. Dialekti un dažādās iemaņas, ko zobenvaļi nodod no paaudzes paaudzē, pētnieki mēdz saukt par zobenvaļu kultūru.[29]

Barošanās

labot šo sadaļu

Zobenvaļi atkarībā no tā, kādam tipam tie pieder, barojas ar dažāda veida medījumu. Atšķirīgas populācijas pat viena tipa ietvaros specializējas uz atšķirīgu medījumu. Piemēram, populācijas Norvēģijas un Grenlandes krastos ir specializējušās medīt siļķes. Zobenvaļi pat seko līdzi siļķēm to rudens migrācijā uz Norvēģijas krastiem. Toties Klusā okeāna ziemeļaustrumu nometnieku populācijas medī lašus, kas sastāda 96% no kopējās apēstās barības. Visiecienītākie (63%) ir lielie, treknie karaliskie laši (Oncorhynchus tshawytscha), tiek medīti arī ketlaši (Oncorhynchus keta) un pavisam nelielos daudzumos Klusā okeāna laši (Oncorhynchus nerka) un kuprlaši (Oncorhynchus gorbuscha).[30] Katru dienu zobenvalis apēd 227 kg barības. Reizēm zobenvaļus mēdz saukt par jūras vilkiem, jo līdzīgi kā vilki tie mēdz medīt koordinētā barā.[31] Citas zobenvaļu populācijas medī jūras zīdītājus, kas var būt gan roņi, gan citi vaļi. Ir arī populācijas, kas medī haizivis.

Zivis, rāpuļi un bezmugurkaulnieki

labot šo sadaļu

Kopumā zivjēdāji zobenvaļi medī apmēram 30 dažādas zivju sugas. Visiecienītākās ir laši, siļķes un tunči. Pie Jaunzēlandes krastiem zobenvaļi medī rajveidīgās zivis, kā arī haizivis, iecienītākās ir makreļhaizivis, lapshaizivis un gludās āmurzivis (Sphyrna zygaena). Medīti tiek arī kalmāri un jūras bruņurupuči (Chelonioidea). Lašus un citas tiem līdzīgās zivis zobenvaļi ķer pa vienam, bet siļķes tiek sadzītas ciešā barā — bumbā un tad tām uzbrūk, vienā kampienā noķerot 10—15 siļķes. Zobenvaļi ir apguvuši kā izraisīt haizivīm un rajām tanatozi (nekustīgumu), tās apgriežot ar vēderiem uz augšu. Pēc 15 minūtēm haizivs kļūst nekustīga, jo, lai varētu elpot, tai ir jāpeld. 1997. gadā Faralonu salu tuvumā tika nofilmēts, kā zobenvaļa mātīte nomedī 3—4 metrus garu lielo balto haizivi, turot to žokļos apgrieztu ar vēderu uz augšu un peldot tikmēr, kamēr haizivij iestājās tanatoze. Izēstas tika tikai aknas, bet pēc tam zobenvalis ļāva haizivs ķermenim nogrimt.[32] 1992. gadā Kalifornijas piekrastē tika fiksēts, kā, diviem zobenvaļiem sadarbojoties, tika nomedīta 8 metrus gara vaļhaizivs.[33]

Zīdītāji

labot šo sadaļu
 
Zobenvalis medī Vedela roni

Zobenvaļi ir ļoti spēcīgi un neatlaidīgi plēsēji. Kopumā tiek medītas 32 vaļu sugas. Sadarbojoties baram, tiek medīti samērā lieli vaļi, piemēram, mazais joslvalis, Antarktikas joslvalis, pelēkais valis un retu reizi kašalots vai zilais valis.[34][35]

Liela vaļa medībās paiet vairākas stundas. Parasti uzbrūk jaunam vai slimam un vecam dzīvniekam. Bet, medījot grupā, zobenvaļi var uzbrukt arī lielam un spēcīgam pieaugušam valim. Ja tiek medīts jauns valis, neatlaidīgie plēsēji vajā māti ar tās mazuli līdz mazais piekūst un atpaliek no mātes. Tad upuris tiek ielenkts, neļaujot tam uzpeldēt, lai ieelpotu. Upuris vienkārši noslīkst. Kašalotu bars mēdz aizsargāt savus mazuļus, mātītēm sastājoties aplī ap mazajiem ar astēm uz ārpusi, tādējādi aizgaiņājot uzbrucējus. Retas reizes zobenvaļi mēdz uzbrukt vientuļai kašalotu mātītei, bet pieaugušiem kašalotu tēviņiem, kas var kļūt agresīvs, vai pieaugušiem zilajiem vaļiem zobenvaļi neuzbrūk.[36]

Otra zīdītāju grupa, kurai uzbrūk zobenvaļi, ir roņi un ausroņi. Tās ir apmēram 20 dažādas sugas. Retu reizi tiek uzbrukts valzirgam vai kalānam. Zobenvaļiem ir raksturīgi, ka tie izvairās no iespējas tikt savainoti, tādēļ upuris vispirms tiek nokausēts, tikai pēc tam nogalināts un apēsts. Upuri tiek mesti pa gaisu, sisti ar astēm un slīcināti. Piemēram, jūras lauvas tiek nogalinātas ar galvas vai astes sitienu. Reizēm ir novērots, ka zobenvaļi uzbrūk pat sauszemes zīdītājiem, piemēram, briežiem un aļņiem, kad tie pārpeld no vienas salas uz otru.

Putni

labot šo sadaļu

Zobenvaļi mēdz medīt vairākas putnu sugas - pingvīnus, jūras kraukļus un kaijas.[37] Kāds no zobenvaļiem nebrīvē atklāja, ka atstājot baseinā neapēstas zivis, tās piesaista kaijas, kuras zobenvalis veiksmīgi nomedīja un apēda. Šo paņēmienu noskatījās arī citi zobenvaļi un sāka izmantot, lai medītu kaijas.[38]

Reprodukcija

labot šo sadaļu

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz apmēram 15 gadu vecumā. Parasti dzimst viens mazulis ik pa 5 gadiem. Grūsnības periods ilgst 15—18 mēnešus. Nometnieku zobenvaļiem mazuļi var dzimt visu gadu, lai gan visbiežāk tie dzimst ziemas periodā. Pirmo 6—7 mēnešu laikā pēc piedzimšanas bojā iet 37—50% mazuļu.[4] Māte mazuli zīda tikai ar pienu līdz gada vecumam, bet kopumā tas tiek zīdīts līdz 2 gadu vecumam. Par mazuli rūpējas viss bars - gan tēviņi, gan mātītes. Zobenvaļi un joslvaļi ir vienīgie dzīvnieki, kuru mātītēm līdzīgi kā sievietēm ir menopauze un kuru dzīve turpinās vēl vairākus desmitus gadu pēc tam, kad tās vairs nevar radīt pēcnācējus.[39] Zobenvaļiem piemīt kāda unikāla īpašība — novecojot to galvas kļūst īsākas.[24] Mātītes ir auglīgas līdz apmēram 40 gadu vecumam, vidēji katra mātīte dzemdē apmēram 5 reizes. Mātītes mūža garums vidēji ir 50 gadi, bet tā var nodzīvot līdz 80—90 gadiem.[5]

Tēviņi dzimumbriedumu līdzīgi kā mātītes sasniedz apmēram 15 gadu vecumā, bet parasti nepārojas līdz nav sasnieguši 21 gada vecumu. Savvaļā tēviņš vidēji dzīvo līdz 29 gadiem, bet var nodzīvot līdz 50—60 gadiem.[5] Nebrīvē zobenvaļi dzīvo daudz īsāku laiku nekā savvaļā. Parasti tie mirst, nesasniedzot 25 gadu vecumu, lai gan vairāki indivīdi ir sasnieguši 30 un nedaudz vairāk gadus. Ir novērots, ka dzīves ilgums nebrīvē ir saistīts ar zobenvaļa gribu un vēlmi dzīvot.[40]

Ģenētiskais faktors

labot šo sadaļu

Zobenvalim ir 44 hromosomas, tās veido 22 hromosomu pārus. [41]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Mammal Species of the World: Orcinus orca». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 8. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 6. jūnijā.
  2. ↑ «Orcinus citoniensis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 23. janvārī. Skatīts: 2013. gada 6. jūnijā.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 IUCN: Orcinus orca
  4. ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 «Southern Resident Killer Whales (Orcinus orca)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 26. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 26. jūnijā.
  5. ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 Carwardine, Mark (2001). Killer Whales. London: BBC Worldwide Ltd. ISBN 0-7894-8266-5.
  6. ↑ «Zobenvalis nogalina dresētāju izrādes laikā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2013. gada 12. jūnijā.
  7. ↑ The Orca or Killer Whale
  8. ↑ Status of Killer Whales in Canada
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 Three forms of killer whales (Orcinus orca) in Antarctic waters
  10. ↑ Berta, Annalisa; Sumich, James L.; Kovacs, Kit M. (2006). Marine mammals: evolutionary biology. Academic Press. p. 387. ISBN 978-0-12-088552-7.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 Ford, John K. B.; Ellis, Graeme M.; Balcomb, Kenneth C. (2000). Killer Whales, Second Edition. Vancouver, BC: UBC Press. ISBN 0-7748-0800-4.
  12. ↑ Ford J.K.B. and, G.M. Ellis. 1999. Transients: Mammal-hunting killer whales of British Columbia, Washington, and Southeastern Alaska. UBC Press, Vancouver.
  13. ↑ Bellaart, Darrell (December 4, 2012). "Transient label is pushed aside to honour renowned whale researcher". Nanaimo Daily News. Retrieved December 4, 2012.
  14. ↑ Pyle P., M.J. Schramm, C. Keiper, and S.D. Anderson. 1999. Predation on a white shark (Carcharodon carcharias) by a killer whale (Orcinus orca) and a possible case of competitive displacement. Marine Mammal Science 15:563-568.
  15. ↑ 15,0 15,1 Heimlich, Sara; Boran, James (2001). Killer Whales. Stillwater, MN: Voyageur Press. ISBN 0-89658-545-X.
  16. ↑ Chadwick, Douglas H. (April 2005). "Investigating A Killer". National Geographic.
  17. ↑ BBC: Two killer whale types found in UK waters
  18. ↑ Scientists suggest several new species of orcas, including in the Antarctic
  19. ↑ Morin, Phillip A; Archer, Frederick; Foote, Andrew D; Vilstrup, Julia; Allen, Eric E; Wade, Paul; Durban, John; Parsons, Kim et al. (2010). "Complete mitochondrial genome phylogeographic analysis of killer whales (Orcinus orca) indicates multiple species". Genome Research 20 (7): 908. doi:10.1101/gr.102954.109
  20. ↑ Schrope, Mark (2007). "Food chains: Killer in the kelp". Nature 445 (7129): 703–705. doi:10.1038/445703a. PMID 17301765
  21. ↑ The Animal Files: Killer Whale (Orca)
  22. ↑ «False Killer Whale (Pseudorca crassidens)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 5. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 23. martā.
  23. ↑ 23,0 23,1 Rare White Killer Whale Spotted in Alaskan Waters From NOAA Ship Oscar Dyson
  24. ↑ 24,0 24,1 Heptner, V. G.; A. A., Nasimovich; A. G., Bannikov; Robert S., Hoffmann (1996). Mammals of the Soviet Union, Volume II, part 3. Washington D. C.: Smithsonian Institution Libraries and National Science Foundation. ISBN 1-886106-81-9.
  25. ↑ «Killer Whales: Physical Characteristics». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 13. februārī. Skatīts: 2013. gada 9. jūnijā.
  26. ↑ Cetacean: Killer whale
  27. ↑ «Keep Whales Wild». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 16. decembrī. Skatīts: 2010. gada 16. decembrī.
  28. ↑ «Killer whales: How smart are they?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-09-08. Skatīts: 2013-06-09.
  29. ↑ Cetaceans Have Complex Brains for Complex Cognition
  30. ↑ Selective foraging by fish-eating killer whales Orcinus orca in British Columbia
  31. ↑ Orcas (Killer Whales), Orcinus orca
  32. ↑ National Geographic: Nat Geo WILD: The Whale That Ate Jaws
  33. ↑ A fatal attack on a whale shark Rhincodon typus, by killer whales Orcinus orca off Bahia de Los Angeles, Baja California
  34. ↑ Ford, J. K. B. and Reeves R. R. (2008). "Fight or flight: antipredator strategies of baleen whales". Mammal Review 38: 50–86. doi:10.1111/j.1365-2907.2008.00118.x
  35. ↑ Visser, Ingrid N; Zaeschmar, Jochen; Halliday, Jo; Abraham, Annie; Ball, Phil; Bradley, Robert; Daly, Shamus; Hatwell, Tommy et al. (2010). "First Record of Predation on False Killer Whales (Pseudorca crassidens) by Killer Whales (Orcinus orca)". Aquatic Mammals 36 (2): 195–204. doi:10.1578/AM.36.2.2010.195
  36. ↑ Estes, et al (2007). Whales, Whaling, and Ocean Ecosystems. ISBN 978-0-520-24884-7.
  37. ↑ Baird, Robin W. (2002). Killer Whales of the World. Stillwater, MN.: Voyageur Press. ISBN 0-7603-2654-1.
  38. ↑ Whale uses fish as bait to catch seagulls then shares strategy with fellow orcas
  39. ↑ «What do whales and females have in common?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 29. janvārī. Skatīts: 2013. gada 12. jūnijā.
  40. ↑ «Captive Orcas, Dying to Entertain You». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. septembrī. Skatīts: 2013. gada 12. jūnijā.
  41. ↑ «Ответы@Mail.Ru: сколько хромосом у дельфина». otvet.mail.ru (krievu). Skatīts: 2019-03-03.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zobenvalis&oldid=4084793"