Atvērt galveno izvēlni

Lucka (ukraiņu: Луцьк) ir apgabala nozīmes pilsēta Ukrainas ziemeļrietumos, Volīnijas apgabala centrs pie Stiras upes.

Lucka
Lucka
Lucka
Karogs: Lucka
Karogs
Ģerbonis: Lucka
Ģerbonis
Lucka (Ukraina)
Lucka
Lucka
Koordinātas: 50°45′00″N 25°20′09″E / 50.75000°N 25.33583°E / 50.75000; 25.33583Koordinātas: 50°45′00″N 25°20′09″E / 50.75000°N 25.33583°E / 50.75000; 25.33583
Valsts Karogs: Ukraina Ukraina
Apgabals Volīnijas apgabals
Rajons apgabala nozīmes pilsēta
Pilsētas tiesības 1432
Iedzīvotāji (2012)
 • kopā 214 653
 • etniskais sastāvs ukraiņi (92 5%)
krievi (6 2%)
Laika josla EET (UTC+3)
Mājaslapa http://www.lutsk.ua/
Lucka Vikikrātuvē

Satura rādītājs

VēstureLabot

Lucka pirmoreiz rakstos minēta 1085. gadā, un to dibinājis vietējais Rurika dinastijas atzars. Ilgu laiku pilsētā valdīja Volīnijas kņazi. 1321. gadā pilsētu ieņēma Lietuvas lielkņazs Ģedimins, un pilsēta kļuva par Ģedimina dēla Ļubarta rezidenci. Vītauts Dižais 1427. gadā pārcēla katoļu bīskapa rezidenci no Volīnijas Vladimiras uz Lucku. 1429. gadā Luckā notika ievērojama toreizējo valdnieku un valstu pārstāvju satikšanās, lai spriestu par politiskiem jautājumiem. Citu starpā piedalījās Vītauts Dižais, Polijas karalis Jagailis, Maskavijas lielkņazs Vasīlijs II Tumšais, Sigismunds Luksemburgs, Dānijas karalis Pomerānijas Ēriks, vācu firsti, pāvesta legāts, Bizantijas sūtņi un citas ietekmīgas tolaiku Eiropas personas. No Livonijas ordeņa piedalījās mestrs Cise fon Rūtenbergs.

No 1569. gada Lucka bija Rečas Pospoļitas sastāvā. Pēc 1569. gada Ļubļinas ūnijas vietējā pareizticīgo baznīca atzina Romas pāvesta virsvadību un kļuva par grieķu katoļu vai uniātu novirzienu kristietībā. 1594. gadā pilsētu ieņēma Severīna Naļivaiko vadītie nemiernieki. Pilsēta tika nopostīta Bogdana Hmeļņicka sacelšanās laikā. 1795. gadā Polijas trešās dalīšanas rezultātā Lucka iekļāvās Krievijas impērijas sastāvā. Pēc Novembra sacelšanās pastiprinājās pārkrievošana, grieķu katoļu baznīcas tika piešķirtas krievu pareizticīgajiem un uniātu baznīca panīka.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada 29. augustā pilsētu ieņēma Austroungārijas karaspēks. 1916. gada 7. jūnijā Brusilova pārrāvuma rezultātā Krievijas armija pilsētu atguva. Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas Lucku ieņēma Vācija. 1918. gada 22. februārī, atkāpjoties vāciešiem, pilsētu pārņēma Ukrainas Tautas Republikas spēki. 1919. gada 16. maijā Lucku ieņēma Polijas armija, Lucka iekļāvās jaunizveidotajā Polijas valstī kā vojevodistes centrs.

Sākoties Otrajam pasaules karam, pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu, 1939. gadā pilsētu ieņēma PSRS karaspēks. 1941. gada vasarā NKVD cietumā tika nogalināti vismaz 1500 ieslodzīto. Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Lucku ieņēma vācu karaspēks, tā kļuva par Ukrainas reihskomisariāta Volīnijas-Podolijas ģenerālapgabala (Generalbezirk Wolhynien-Podolien) centru. Tika iznīcināta pilsētas ebreju kopiena,[1] bet pilsētas apkārtnē ukraiņu kaujinieki no UNA izvērsa represijas pret poļu civiliedzīvotājiem. Pēc kara lielākā daļa atlikušie poļu iedzīvotāji pārcēlās vai tika pārcelti uz dzīvi Polijā, sevišķi uz tās rietumu apgabaliem, no kuriem savukārt tika padzīti vācieši.

Pēc kara līdz 1991. gadam Lucka bija Ukrainas PSR sastāvā.

EkonomikaLabot

PSRS laikā Lucka bija pazīstama kā automašīnu Luaz ražošanas vieta. Mūsdienās rūpnīcu pārņēmusi kompānija "Bogdan", kas ražo autobusus un trolejbusus. Lucka ir kompānijas "VGP" galvenās mītnes vieta. Kompānija nodarbojas ar sanitāro produktu (tualetes papīru, salvešu utt.) ražošanu. Lucka atrodas arī zviedru kompānijas SKF gultņu rūpnīca.

CilvēkiLabot

1452. gadā Luckas pilī mira Švitrigailis. No 1879. līdz 1882. gadam Luckā bērnību pavadīja ukraiņu dzejniece Ļesja Ukrainka (Леся Українка, 1871-1913).

Lucka ir slovāku hokejista Petera Bondras (Peter Bondra, 1968), futbolistu Anatolija Timoščuka (Анатолій Олександрович Тимощук, 1979) un Vlačeslava Ševčuka (В'ячеслав Анатолійович Шевчук, 1979), rakstnieces Oksanas Zabuško (Оксана Стефанівна Забужко, 1960) un krievu baletdejotājas Svetlanas Zaharovas (Светлана Юрьевна Захарова, 1979) dzimtā pilsēta.

Ārējās saitesLabot

AtsaucesLabot