Akmeņogles
Akmeņogles ir biogēnas izcelsmes nogulumiezis. Tas ir melnas vai brūngani melnas krāsas degtspējīgs iezis, kuram ir liela nozīme pasaules enerģētikā. Akmeņogles pieder pie neatjaunojamiem dabas resursiem. Akmeņogles galvenokārt sastāv no oglekļa. To sastāvā bieži ir arī ūdeņradis, sērs, skābeklis un slāpeklis.
Akmeņogļu veidošanās
labot šo sadaļuAkmeņogles veidojušās no augu organiskajām atliekām paleozoja ērā apmēram pirms 300 līdz 350 miljoniem gadu, tādēļ šo ģeoloģisko periodu sauc par akmeņogļu periodu.
Akmeņogles veidojas apstākļos, kuros augu atliekas uzkrājas ātrāk, nekā notiek to sadalīšanās baktēriju iedarbībā. Parasti šādi apstākļi ir purvos. Sākotnējā ogļu veidošanās stadija ir kūdra. Tai nokļūstot zem citiem nogulumiežiem, spiediena iedarbībā no kūdras izdalās ūdens un gāzes. Zemāka spiediena ietekmē veidojas brūnogles, augstāka spiediena un temperatūras ietekmē — akmeņogles un antracīts.
Akmeņogļu veidi
labot šo sadaļu- Brūnogles (lignīts, degakmens, degslāneklis). Satur daudz ūdens un samērā maz oglekļa. Dod samērā nedaudz siltuma.
- Akmeņogles (subbituminozās akmeņogles, bituminozās akmeņogles). Labs kurināmais. Veidojas no brūnoglēm ap 3 km dziļumā.
- Antracīts. Satur līdz 96% oglekļa. Dod sevišķi daudz siltuma, taču grūti uzliesmo. Veidojas līdz 6 km dziļumā. Vērtīga ķīmiskā izejviela.
- Grafīts. Praktiski tīrs ogleklis. Kā kurināmais nav derīgs, taču ir plašs pielietojums tehnikā.
Izmantošana
labot šo sadaļu
Senākās ziņas par akmeņogļu izmantošanu kurināšanai ir lasāmas sengrieķu zinātnieka Teofrasta darbā "Par akmeņiem". 1567. gadā Allendorfas sāls tvaicētavā sāka izmantot akmeņogles. 1584. gadā Harcburgā sāka koksēt ugunskurā. Johans Renans attīstīja koksēšanas tehnoloģiju, ko pielietoja stikla un vara iegūšanā, kaļķa dedzināšanā. Trīsdesmitgadu karš apturēja akmeņogļu masveida izmantošanu.
Līdz ar rūpniecisko revolūciju 18. gadsimtā Lielbritānijā un drīz pēc tam arī pārējā pasaulē par galveno enerģijas avotu kļuva akmeņogles. Šis enerģijas ieguves veids pasaulē bija galvenais līdz pat 20. gadsimta sākumam,[nepieciešama atsauce] kad to nomainīja nafta un dabasgāze.
Mūsdienās akmeņogles izmanto galvenokārt par kurināmo siltuma un elektroenerģijas iegūšanai. Tās ir arī vērtīga ķīmiskā izejviela (skatīt Fišera—Tropša sintēzi). No akmeņoglēm iegūst akmeņogļu koksu, ko izmanto metalurģijā.
2012. gadā pasaulē tika patērēti 7,697 miljardi tonnu akmeņogļu.[1] Salīdzinot ar 2000. gadu, kad akmeņogļu patēriņš bija 4,762 miljardi tonnu, tas ir pieaudzis par 60%.[1] Visvairāk akmeņogļu patērē Ķīna, Amerikas Savienotās Valstis, Indija, Krievija un Japāna (76% no visas pasaules akmeņogļu patēriņa).[2]
Latvijā nav rūpnieciski izmantojamu akmeņogļu atradņu, tās tiek importētas (pārsvarā no Kuzbasa). Kurzemē juras perioda nogulumos nelielā daudzumā sastopamas brūnogles, taču to izmantošana pagaidām ir problemātiska.[3]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Coal» (angliski). International Energy Agency. Skatīts: 2014. gada 27. novembrī.
- ↑ «Uses of Coal» (angliski). World Coal Association. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. Novembris. Skatīts: 2014. gada 26. novembrī.
- ↑ «Zinātnes Vēstnesis - Latvijas derīgie izrakteņi un to izmantošana». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 16. aprīlī. Skatīts: 2007. gada 25. maijā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Akmeņogles.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |