Viktors Emanuels II

Viktors Emanuels II (itāļu: Vittorio Emanuele II; dzimis 1820. gada 16. martā, miris 1878. gada 9. janvārī) bija Sardīnijas karalis no 1849. gada. 1861. gada 17. martā tika kronēts par apvienotās Itālijas karali.

Viktors Emanuels II Vittorio Emanuele II
Sardīnijas karalis
Amatā 1849. gada 23. marts — 1861. gada 17. marts
Priekštecis	Kārlis Alberts
Pēctecis	-
Itālijas karalis
Amatā 1861. gada 17. marts — 1878. gada 9. janvāris
Priekštecis	-
Pēctecis	Umberto I
Dzimšanas dati	1820. gada 16. martā Turīna, Sardīnijas Karaliste (Pjemonta, Itālija)
Miršanas dati	1878. gada 9. janvārī (57 gadu vecumā) Roma, Itālijas karaliste (Itālija)
Apglabāts	Panteons, Roma, Itālija
Dinastija	Savojas dinastija
Tēvs	Kārlis Alberts
Māte	Austrijas Marija Terēze
Dzīvesbiedrs(-e)	1. Austrijas Adelaīda 2. Roza Verčeljana (morgāniska)
Bērni	Citu, starpā: Savojas Marija Klotilde Umberto I Amadeo I Savojas Marija Pija
Reliģija	katolisms

Dzimis Sardīnijas karaļa Kārļa Alberta ģimenē. Piedalījies Pirmajā Itālijas neatkarības karā. Kļuva par karali, kad tēvs atkāpās no troņa pēc pjemontiešu sakāves Novaras kaujā 1849. gadā.

1852. gadā Viktors Emanuels II par karalistes premjerministru iecēla Kavūru. Sekojot karaļa padomam, Kavūrs iesaistīja Pjemontu Krimas karā. 1858. gadā Kavūrs un Napoleons III tikās Lotringā, un noslēdza vienošanos, ka, apmaiņā pret Savoju un Nicu, Francija atbalstīs Pjemontu tās karā pret Austriju Lombardijas un Veneto atkarošanai. 1859. gadā sākās Otrais Itālijas neatkarības karš, kura rezultātā Pjemonta ieguva Lombardiju, bet Francija — Savoju un Nicu.

1860. gadā Viktors Emanuels II sūtīja karaspēku pret Pāvesta valsti, par ko tika ekskomunicēts no baznīcas. No 1860. līdz 1861. gadam Viktors Emanuels II atbalstīja Garibaldi Tūkstoša ekspedīciju, kuras rezultātā krita Abu Sicīliju karaliste. 1860. gada 26. oktobrī Teano tikās Viktors Emanuels II un Garibaldi. Tikšanās rezultātā, kuras iespējamā gaita ir folklorizējusies, Garibaldi nodeva Itālijas dienvidus Viktora Emanuela II rīcībā.

1861. gada 17. martā oficiāli tika deklarēta Itālijas karaliste ar Viktoru Emanuelu II kā Itālijas karali. Par Itālijas karalistes galvaspilsētu kļuva Turīna. 1865. gadā galvaspilsēta tika pārcelta uz Florenci. 1866. gadā Itālija kā Prūsijas sabiedrotā austriešu-prūšu karā uzsāka karu pret Austriju. Itālijas kontekstā šis karš tiek dēvēts par Trešo Itālijas neatkarības karu. Kara rezultātā Itālija ieguva Veneto. 1870. gadā, Franču-prūšu kara aizsegā, itāliešu ieņēma arī Romu. Par Itālijas galvaspilsētu 1871. gadā kļuva Roma, un Itālijas apvienošanu bija noslēgusies. Par karaļa rezidenci kļuva Kvirināla pils. Viktors Emanuels II miris 1878. gadā Romā un apglabāts Romas Panteonā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Viktors Emanuels II.