Pompeji (latīņu: Pompeii, itāļu: Pompei) bija Senās Romas pilsēta, kas atradās netālu no mūsdienu Neapoles, Kampānijas reģionā. Tā, tāpat kā Herkulāna, tika iznīcināta Vezuva izvirduma laikā 79. gada 24. augustā. Izvirduma laikā pilsētu pārklāja bieza pelnu kārta, tāpēc pilsēta saglabājusies praktiski neskarta. Pompeji iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Austrumos no senajiem Pompejiem atrodas mūsdienu Pompeju pilsēta ar 24 tūkstošiem iedzīvotāju.

Pompeji
Pompeii
Pompeju teātris ar Vezuvu fonā
Pompeji (Itālija)
Pompeji
Pompeji
Pompeji (Kampānija)
Pompeji
Pompeji
Atrašanās vieta Valsts karogs: Itālija Neapoles metropole, Kampānija, Itālija
Koordinātas 40°45′00″N 14°29′10″E / 40.75000°N 14.48611°E / 40.75000; 14.48611Koordinātas: 40°45′00″N 14°29′10″E / 40.75000°N 14.48611°E / 40.75000; 14.48611
Veids senpilsēta
Vēsture
Dibināšana 7.—6. gadsimts p.m.ē.
Pamešana 79. gads
Kultūras Senā Roma
Piezīmes
Stāvoklis drupas
Publiska piekļuve arheoloģiskais muzejs
Oficiālais nosaukums: Pompeju, Herkulānas un Torre Anunciatas arheoloģiskās vietas
Tips Kultūra
Kritērijs iii, iv, v
Iekļauts 1997 (21. sesija)
Aizsardzības nr. 829
Valsts Karogs: Itālija Itālija
Reģions Eiropa
 
Māja Pompejos

Pompejus dibināja oski 6. gadsimtā pirms Kristus. Pilsētas nosaukums visticamāk cēlies no osku vārda pumpe - pieci. Pilsēta izveidojusies, apvienojoties pieciem miestiem. Pēc citas versijas pilsētas nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda pompe - triumfāls gājiens: Pompeju un Herkulānas dibināšanas leģenda vēstī, kad Hērakls uzveicis milzi Gērionu, svinīgi izgājis cauri pilsētas ielām.

Kādu laiku Pompeji piederēja Kumai, kopš 6. gadsimta pirms Kristus beigām bija etrusku pakļautībā un bija pilsētu savienībā ar Kapuju vadībā. 5. gadsimta pirms Kristus divdesmitajos gados, kopā ar citām Kampānijas pilsētām, Pompejus iekaroja samnīti. Otrā Samnītu kara laikā samnītus uzveica Romas republika, bet Pompeji aptuveni 310. gadā pirms Kristus kļuva par Romas sabiedrotajiem.

Pilsēta piedalījās itāļu pilsētu savienības sacelšanās 90. - 88. gados pirms Kristus, kuru sacelšanās laikā 89. gadā pirms Kristus iekaroja Lūcijs Kornēlijs Sulla, pēc kā tika ierobežota pilsētas pašvaldība un tā pārveidota kā Romas kolonija - Colonia Cornelia Veneria Pompeianorum. Pilsētai bija svarīga loma tirdzniecības ceļā Via Appia, kas savienoja Romu un Dienviditāliju. Pompejos bija vasarnīcas daudziem dižciltīgiem romiešiem.

Pilsētas bojāeja

labot šo sadaļu
 
Karls Brulovs. Pēdējā Pompeju diena (1833)

Vezuva izvirduma priekštecis bija stiprā zemestrīce, kas norisinājās 62. gada 5. februārī un, daļēji ir aprakstīta Tacita "Annālēs". Dabas kataklizma radīja ļoti lielus zaudējumus pilsētai, praktiski visas būves bija cietušas zemestrīces laikā. Lielākā ēku daļa tika saremontētas, tomēr daļa pat līdz pilsētas bojāejai 79. gadā, joprojām bija pussagruvušas.

Vezuva izvirdums sākās 79. gada 24. augustā dienas laikā un ilga apmēram diennakti, par ko liecina daži saglabājušies Plīnija Jaunākā "Vēstuļu" manuskripti. Izvirduma rezultātā bojā gāja trīs pilsētas - Pompeji, Herkulāna, Stabija, kā arī daži nelieli ciemi un villas. Veicot arheoloģiskos izrakumus, noskaidrojās, ka pilsētās viss saglabājies tieši tāds, kā līdz izvirduma brīdim. Zem pelnu kārtas tika atrastas ielas, mājas ar pilnīgu iekārtojumu, cilvēki un dzīvnieki, kuri nepaspēja izglābties. Izvirdums bija tik spēcīgs, ka pelni no tā nokļuva pat līdz Ēģiptei un Sīrijai.

No 20 000 Pompeju iedzīvotājiem ēkās un uz ielām bojā gāja apmēram 2000 cilvēku. Vairums iedzīvotāju pameta pilsētu līdz katastrofai, tomēr bojā gājušos atrod arī ārpus pilsētas. Tādēļ precīzu bojā gājušo skaitu noteikt nav iespējams.

Starp bojāgājušajiem bija arī Plīnijs Vecākais, kas zinātnisku interešu vadīts mēģināja pietuvoties Vezuvam izvirduma laikā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu