Abu Sicīliju karaliste

Abu Sicīliju karaliste pastāvēja no 1816. līdz 1861. gadam un bija lielākā valsts Apenīnu pussalā pirms Itālijas karalistes izveidošanas. Abu Sicīliju karaliste bija Sicīlijas karalistes mantiniece, kas 1282. gadā bija sadalījusies Sicīlijas salā un Neapoles karalistē.

Lai arī jau kopš 1735. gada Sicīlijā un Neapolē valdīja Burbonu dinastijas karalis, abas karalistes legāli turpināja pastāvēt atsevišķi. Arī pēc apvienotās karalistes izveidošanas valstī saglabājās divas galvaspilsētas - Neapole un Palermo.

Pēc tam, kad no Neapoles troņa 1815. gadā tika gāzts Napoleona I ieceltais karalis, Francijas maršals Mirats, iepriekšējais Burbonu karalis Ferdinands, kurš Sicīlijā valdīja kā Ferdinands III un Neapolē kā Ferdinands IV, atgriezās no Sicīlijas Neapolē, likvidēja konstitucionālo monarhiju abās karalistēs un 1816. gada 12. decembrī izveidoja apvienoto karalisti, kurā kā Ferdinands I ieviesa absolūtisma režīmu, kas pastāvēja Austrijas Impērijas ietekmē un aizsardzībā.

1820. gada jūlijā sākās militāra sacelšanās, un Ferdinandam I nācās pieņemt konstitūciju, taču Austrijas Impērijas armija 1821. gadā ieņēma Neapoli, apspieda liberāļus un atjaunoja absolūtisma režīmu. Karalis Francisks I turpināja konservatīvo kursu, taču panāca, ka 1827. gadā no valsts tika izvests austriešu karaspēks. Karaļa Ferdinanda II varas gadi bija salīdzinoši progresīvi līdz 1837. gadam, kad tika apspiesti protesti, kas pieprasīja konstitūciju. 1848. gada 12. janvārī Palermo sākās revolūcija, kas drīz pārmetās uz Itāliju un 29. janvārī karalis bija spiests izsludināt konstitūciju. Jaunais parlaments tika atlaists 1849. gada 13. martā un atjaunota absolūtā monarhija. Dumpis Sicīlijā tika apspiests 1849. gada 15. maijā un jebkāds liberālisms turpmākajos gados netika pieļauts.

Jaunais karalis Francisks II 1859. gadā neizmantoja Sardīnijas Karalistes piedāvājumu kopīgi sadalīt centrālo Itāliju. 1860. gada maijā Garibaldi sāka karagājienu, lai gāztu Burbonus un apvienotu Itāliju. Sākoties armijas un valdības sabrukumam, Francisks II 1860. gada 6. septembrī pameta Neapoli un karalistē no ziemeļiem iebruka arī Sardīnijas Karalistes karaspēks. Pēc pēdējās pretošanās sagrāves, 1861. gada 13. februārī Francisks II bēga uz Romu un 20. martā karaliste beidza pastāvēt.

Karaļu saraksts

Ferdinands I, 1816-25.
Francisks I, 1825-30.
Ferdinands II, 1830-59.
Francisks II, 1859-61.