Venēcijas Republika
Venēcijas Republika (venēciešu: Republega de Venesia, itāļu: Repubblica di Venezia) aptuvens nosaukums valstij, kas izveidojās tagadējās Venēcijas teritorijā un gadsimtu laikā savu varu izpleta Veneto, Dalmācijā un Vidusjūras reģionā. Tā pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadu no leģendārā 697. gada, līdz 1797. gada 18. oktobrī to likvidē Napoleons. Venēcijas republikai ir bijušas trīs galvaspilsētas: Eraklija (697—742), Malamoko (742—810) un Rialto/Venēcija (810—1797). Venēcijas republikas vadītājs bija dodžs.
| |||||||||||||||||||||||||||||||
Pirmsākumi Labot
Leģendas Venēcijas izveidošanu saista ar gotu tautu iebrukumiem Rietumromas impērijā, kas liek Adrijas jūras piekrastes pilsētu iedzīvotājiem meklēt drošību seklās lagūnas saliņās. Pirmā pilsētiņa šeit esot dibināta 421. gada 25. februārī, taču ticamāka ir versija, ka drošība uz lagūnas salām tika meklēta īslaicīgi, tikai uz briesmu laiku, un bēgļi vēlāk atgriezās savās mājās.
452. gadā Itālijas pussalā iebrūk Atilas vadītie huņņi, sagraujot Akvilejas pilsētu, un atkal vairojot kara bēgļu skaitu lagūnas salās. 466. gadā vietējo kopienu vadoņi tiekas piekrastes Grado pilsētā, izveidojot vaļīgu savienību, kuru vada uz gadu vēlēti tribūni. To skaits ir mainīgs, bet to pilnvaru termiņš, kā Romas impērijā ierasts, ir viens gads. Tribūni lemj par un rīko kopīgus karagājienus, galvenokārt pret tirdzniecības kuģus apdraudošajiem pirātiem. Šīs vēlēšanas nav demokrātiskas mūsdienu izpratnē, vara kopienās koncentrējas ietekmīgāko ģimeņu rokās, gadsimtu laikā nostiprinās oligarhija.
523. gadā ostgotu valdnieka Teodorika Lielā vēstule aicina šos jūras tribūnus piegādāt Istrijas ražu viņa galvaspilsētai Ravennai. Ilgais Teodorika Lielā valdīšanas laiks reģionā atjaunoja stabilitāti, un veicināja tirdzniecības aktivizēšanos. Lagūnas iedzīvotāji šajā laikā nodarbojas ar sāls ieguvi, ko izmanto bagātīgo zivju lomu sālīšanai, un šo produktu tirdzniecību gar piekrastes upēm. 539. gadā imperatora Justiniāna I karavadonis Belisārs sasniedz Ravennu, un reģions nonāk Austrumromas impērijas pakļautībā. 551. gadā lagūnas iedzīvotāju kuģi palīdz transportēt impērijai lojālos langobardu algotņus. Pateicībā par palīdzību, lagūnas pilsētiņām piešķir tirdzniecības privilēģijas.[1]
Langobardu iekarojumi Labot
568. gadā langobardi no mūsdienu Ungārijas teritorijas iebrūk Itālijas pussalā, un aizvien lielāks bēgļu skaits meklē patvērumu lagūnas salās. 639. gadā, imperatora Hēraklija varas laikā, langobardi iekaro Oderco pilsētu, Austrumromas impērijas pēdējo lielo atbalsta punktu reģionā. Tās iedzīvotāji bēg uz Torčello saliņu.[2]
Langobardu iebrukuma laikā Akvilejas patriarhs rod patvērumu Grado salā, bet jauni bēgļi no Padujas apmetas Rialto salā. Langobardi pakāpeniski iekaro Veneto reģiona pilsētas. Atšķirībā no iepriekšējiem iekarotājiem, langobardi veidoja savu valsti ar saviem paradumiem, un bēgļiem no iekarotajām pilsētām bija jāmeklē vieta turpmākajai dzīvei. Daudzi bēgļi nāk no Altino pilsētas, kas uz Torčello salu pārved Sv. Heliodora atliekas. Ar imperatora Hēraklija un Ravennas eksarha Īzaka atbalstu, šeit tiek uzcelta baznīca, kuru pabeidz 639. gadā.
Pēc tradīcijas, kristietību Akvilejā iepazīstināja Sv. Marks. Tādējādi pilsētas arhibīskaps, ko vēlāk sauca arī par patriarhu, bija augstākā garīgā autoritāte reģionā. Starp Akvilejas arhibīskapu un Grado metropolītu ilgi pastāvēja konflikts par virsvadību reģionā, kas noved pie tā, ka Grado metropolīta varā paliek Istrija un lagūnas salas, tādējādi aizsākot to saistību ar Sv. Marku. Šajā laikā Eraklijā atrodas impērijas gubernators, Grado ir reliģiskais centrs, bet Torčello - aktīvākais tirdzniecības centrs. Neviena no lagūnas salu apmetnēm nav lielāka par ciematu. Starp kopienām bieži notiek militāri konflikti.[3]
Pirmie dodži Labot
Kad 726. gadā imperators Leons III Izaurs pavēl iznīcināt ikonas un svēto attēlus, Itālijas pussalā, pāvesta Gregora II iedrošināti, iedzīvotāji atsakās paklausīt imperatora pavēlei. Impērijas vietvalži tiek nogalināti, vai padzīti. Vietējo kareivju garnizoni sadumpojas. Lagūnas kopienas izvēlas Orso no Eraklijas par savu vadoni, hercogu (dux), kas venēciešu izloksnē pārtop par doge. Tā iesākas 117 dodžu varas posms, kas turpinās līdz Venēcijas republikas iznīcināšanai. Šajā laikā dodža galvenie pienākumi varēja būt kopienu ievēlēto tribūnu sadarbības kontrole un kopējo militāro darbību vadība.
Alternatīva leģenda vēsta, ka 697. gadā par pirmo dodžu ir ievēlēts Paolučio (Pauličio) Anafesto, kurš vēlāk noslēdzis draudzības līgumu ar langobardu karali Liutprandu. Tā varētu būt cēlusies no Ravennas eksarha Paula vārda, kurš amatā bija no 723. gada līdz nogalināšanai 727. gada nemieros.[4] Zināms, ka 712. gadā Liutprands venēciešiem piešķir tirdzniecības privilēģijas piekrastes upēs. Vēlākie Karolingu imperatori šīs privilēģijas no jauna pārapstiprina.
Nemieriem norimstot, jaunās komūnu pašvaldības atkal atzīst Austrumromas impērijas virsvaru. Dodžam Orso tiek piešķirts impērijas konsula Hypatos tituls, kas viņa pēcnācējiem kļūst par uzvārdu kā Ipato. 742. gadā Orso dēlu Teodato ievēl par otro dodžu un viņš savas varas sēdekli pārceļ no Eraklijas uz Malamoko.
Saliņu kopienu pieaugošo autonomiju veicināja Austrumromas impērijas smagās militārās neveiksmes. Neilgi pēc tam, kad impērijai pēc ilgstoša kara izdevās sakaut Sasanīdu impēriju un atgūt Tuvo Austrumu provinces, sākās islāma iekarojumu laikmets, kura gaitā impērija zaudēja visas savas Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas provinces.
731. gadā trešā dodža Urso vadītais karaspēks ieņem Ravennu un padzen no tās lombardus. Pilsēta tiek atdota Austrumromas impērijai, kas par to atmaksā, piešķirot venēciešiem dažādas tirdzniecības privilēģijas Grieķijā un tās salās. Heraklejā dzimušais Urso tagad paplašina savu varu, taču 737. gadā dumpinieki viņu nogalina. Tiek izlemts, ka dodžus turpmāk vairs neievēlēs, bet reizi gadā tiks ievēlēts militārais vadonis (Maestro della milizia). Taču arī šis varas modelis izrādījās neveiksmīgs un 742. gadā atjauno dodža ievēlēšanu uz mūžu. Jaunievēlētais dodžs Diodato Urso tiek nogalināts 755. gadā. Nākamais dodžs Mauricio Galbaio savas ilgās valdīšanas rezultātā panāca sava dēla Džiovanni ievēlēšanu par līdzvaldnieku un mantinieku.
Pirmie dodži tiek regulāri gāzti, padzīti uz klosteri vai nogalināti. Vara šajā laikā bieži pieder pūlim, kas kļūst par pamatu republikāniskajam valsts modelim, kurā vara, lai arī cik oligarhiska, tomēr balstās iedzīvotāju gribā, nevis imperatora vai Dieva autoritātē. Tā kā republikas teritorija bija neliela, turību un varu elitei deva tās tirdznieciskie talanti, nevis plaši zemes īpašumi.
Jauno republiku plosa iekšējie konflikti par varu. Līdzīgi kā dodžu Orso, arī Teodato tiek gāzts, un viņam tiek izdurtas acis. Viņa pēcnācēju pēc nepilna gada varas laika sagaida tāds pats liktenis. Ceturtais dodžs valda astoņus gadus, kad arī tiek gāzts no varas. Situācija stabilizējas, kad 764. gadā par dodžu ievēl Mauricio Galbaio, kurš ir Bizantijas atbalstītājs. 778. gadā viņš, pēc imperatora atļaujas saņemšanas, savu dēlu Džiovanni ieceļ par līdzvaldnieku. Šāda rīcība norāda uz mantojamas dinastijas veidošanos. 796. gadā Džiovanni par savu līdzvaldnieku ieceļ savu dēlu, tā vēl vairāk nostriprinot varas mantošanas modeli.[5]
Šajā laikā sākas ēku celtniecība iepriekš neapdzīvotās salās, tagadējās Venēcijas vietā. Mūsdienu Kastello rajonā ap 775. gadu dodžs Mauricio Galbaio izveido jaunu bīskapiju, izveidojot Sv. Pētera katedrāli. Tajā pašā gadā Mauricio mirst, un vara pāriet Džiovanni rokās. Viņš ir spiests risināt problēmas, ko rada aizvien ambiciozākā Karolingu valsts.[6]
Attiecības ar frankiem un Karolingiem Labot
751. gadā langobardi beidzot iekaro Ravennu, sagraujot impērijas varu reģionā, taču tiem nesanāk savu varu izplest lagūnas reģionā, jo franku valdnieks Pipins pēc pāvesta Stefana III lūguma ierodas Itālijas pussalā, kur sakauj langobardus, liek pamatus pāvesta valstij, un aizsāk Karolingu ietekmi pussalā. Karolingu impērijas izveidošanās daudziem venēciešiem liek domāt par spēcīgāku sakaru nepieciešamību ar jauno franku impēriju, kuras valdnieks Kārlis Lielais daudzus gadus ir pavadījis Itālijas pussalā, un ar nepatiku izturas pret mazo valstiņu lagūnā, kuras turību veido tirdznieciba ar vergiem.
Tā kā Romas pāvesta varu nodrošina franku karaspēks, tad viņš atbalsta Kārli Lielo. Jaunās Venēcijas republikas iekšpolitikā pro-bizantisko monarhistu un vēlētas republikas frakcijām pievienojas trešā - baznīcas frakcija, kas orientējas uz sadarbību ar frankiem. Lai samazinātu nepaklausīgā Grado patriarha varu, dodžs Džiovanni plānoja jaunizveidotās Olivolo bīskapijas vadībā iecelt sešpadsmit gadus vecu grieķi Kristoferu, kuru Grado patriarhs atteicās apstiprināt amatā. Dodžs uz Grado nosūtīja savu dēlu ar karafloti, kas sagrāba patriarhu un nogalināja viņu, izmetot pa rezidences torņa logu. Šoks par notikušo slepkavību sašķel republiku, kur 804. gadā bijušā tribūna Obelerio delli Antenori vadībā sākas sacelšanās, kas padzen Galbaio dzimtu. Taču arī Obelerio liek vilties, par līdzvaldnieku ieceļot savu brāli Beato. Valstiņu plosa iekšējie konflikti un politiskā izrēķināšanās, komūnas karo savā starpā. Franku atbalstītais un nemieru laikā bēgušais Grado patriarhs Fortunatus abiem brāļiem piedāvā franku aizsardzību, ja vien viņi atbalstīs viņa atgriešanos Grado. 805. gada Ziemassvētkos abi brāļi Āhenē zvēr padevību Kārlim Lielajam. Obelerio sev par sievu apņem vienu no franku galma dāmām. Šādu rīcību Bizantijā uzskatīja par nodevību.[7]
802. gada sacelšanās rezultātā tiek padzīts dodžs Mauricio Galbaio un viņa dēls Džiovanni. Jaunais dodžs Obelerio ir franku atbalstītājs, taču Bizantija netaisās zaudēt savu ietekmi, un 808. gadā nosūta uz lagūnu savus karakuģus, kas sāk uzbrukumus franku teritorijai. Karaflotes admirāļa sarunas ar republikas vadītājiem bija nesekmīgas un viņš izlēma uzsākt kauju pret reģionā izvietoto franku karafloti, kas izrādījās spēcīgāka un uzvarēja sadursmē. Obelerio un Beato par līdzvaldnieku ieceļ vēl vienu savu brāli, Valentino, un aicina palīgā savu feodālo virskungu, Kārļa Lielā dēlu Pepinu, kurš kā Lombardijas karalis valda Ravennā. Pēc citas versijas, Kārlis Lielais pret venēciešiem 809. gadā nosūta savu dēlu Pipinu, lai atriebtos par venēciešu un bizantiešu flotes uzbrukumiem. Republikas iedzīvotāji izvēlas pretoties frankiem, aizmirstot savstarpējos konfliktus. Dodža Obelerio atbalstītāji arī piedalās kaujās pret franku armiju. 810. gadā Pipinam izdodas ieņemt daudzas no pilsētiņām, tai skaitā Malamokko, liekot galvenajiem venēciešu spēkiem atkāpties uz Rialto. Pipina karaspēks pakļauj vairākas lagūnas salas un sasniedz mūsdienu Lido, taču sīvās pretetības dēļ nespēj virzīties tālāk. Frankiem ir grūtības pārvietoties seklajos lagūnas ūdeņos un šaurajos kuģošanas kanālos, kur venēcieši iznīcina viņu kuģus un koka uzbrukuma tiltus. Venēcieši noraida Pipina pavēli padoties, atbildot, ka viņi vēlas pakļauties tikai romiešu imperatoram (Bizantijai). Karstajā un miklajā klimatā franku karaspēku plosa slimības, tas atkāpjas, pēc dažiem mēnešiem mirst arī Pipins. Taču republika piekrīt katru gadu frankiem maksāt meslus un turpina to darīt vairāk nekā gadsimtu. Karš ar Pipinu nostiprina republikas politisko neatkarību un identitāti; savstarpēji naidīgās saliņu komūnas ir spējīgas apvienoties aizsardzībai.[8]
Franku armijai aizejot, Obelerio ar brāļiem tiek gāzts un par nākamo dodžu ievēl Agnello Participacio, kas ir nācis no Rialto. Norādot uz iepriekšējās galvaspilsētas nedrošo novietojumu, viņš iesaka galvaspilsētu pārcelt uz daudz grūtāk sasniedzamo Rialto. Ar Bizantijas imperatora finansiālu atbalstu, dodžs Agnello sāk Rialto pārveidošanu. Salu krasti tiek nostiprināti un veidoti zemes uzbērumi, lai tās paaugstinātu. Tiek padziļināti un tīrīti kanāli, lai atvieglotu kuģošanu. Tiek veidotas dzeramā ūdens akas.
Tā, pēc 810. gada kara, lagūnas republikā pieaug Rialto salu grupas (Rialto, Dorsoduro, Spinalunga, Luprio, Olivolo) nozīme. Šeit dzīvojošie salinieki nav aktīvi iesaistījušies komūnu savstarpējos konfliktos. Salu izvietojums ir pietiekami tāls no krasta, lai to nevarētu apdraudēt sauszemes uzbrucēju armijas. Pēc Agnello nāves, 827. gadā par dodžu ievēl viņa dēlu Džiustiniano Participacio. [9]
Venēcijas province joprojām bija Austrumromas impērijas daļa, un neilgi pēc Pipina atkāpšanās, šeit ieradās Bizantijas sūtnis, kurš tālāk devās uz franku galvaspilsētu Āheni. Abas impērijas 811. gada pavasarī vienojās, ka franku impērija atsakās no pretenzijām uz Venēcijas provinci. Šis politiskais stāvoklis arī nodrošināja to, ka province nebija ierauta daudzajos konfliktos, kas nākamos gadsimtus postīja Itālijas pussalu.
Dodža Agnello laikā sākas Rialto salu nostiprināšana un kanālu iekārtošana, lai tās kļūtu piemērotākas dzīvošanai un ēku celtniecībai. Salinieku koka mājas tiec celtas ar divām durvīm – vienas uz zemes pusi, kur atrodas dārzs un kanāla pusi, kur var piebraukt ar laivu. Akmens ēku celtniecībai tiek vests no Istrijas.
Pēc 823. gada musulmaņi iekaro Krētu, apdraudot Vidusjūras kuģu tirdzniecības ceļus.
Ap 828. gadu divi Venēcijas tirgotāji atgriežas no Aleksandrijas Ēģiptē ar it kā Sv. Marka mirstīgajām atliekām. Evanģēlista atlieku atrašanās pilsētai piešķīra augstāku reliģisko prestižu un nozīmi. Iepriekšējais republikas aizstāvis – Sv. Teodors tiek aizmirsts un Sv.Marks kļūst par republikas patronu. Svarīga bija arī 827. gadā Mantujā notikusī Romas pāvesta un franku imperatora pārstāvju vadītā sinode, kurā nolemj atjaunot Akvilejas patriarhātu, kam būtu pakļauta arī Grado un Venēcija. Līdz ar Sv. Marka atlieku iegūšanu, Grado un Venēcija ignorē šīs sinodes lēmumu, saglabājot savu neatkarību un saiti ar Bizantiju. Sv. Marks kļūst par visas pilsētas simbolu.[10]
Sv. Marka relikvijas netiek nodotas bīskapam vai patriarham, tās pārņem dodžs, kurš to izvietošanai piesavas rezidences uzceļ īpašu kapellu. Vietējā bīskapa sēdeklis atradās Kastello rajonā, bet reģiona patriarhs ir Grado. Tādējādi, atšķirībā no pārējās Rietumeiropas, kur komūnas vadībā atradās garīdznieki, Venēcija saglabāja Austrumromas impērijā ierasto laicīgās varas dominanci pār garīgo.
Dodžam Džiustiniano mirstot par nākamo dodžu ievēl viņa jaunāko brāli Džiovanni. 836. gada 29. jūnijā dumpinieki viņu sagrābj, piespiež atteikties no amata un nosūta uz Grado klosteri. Nākamā dodža lielākā problēma ir slāvu pirāti, kas no Dalmācijas piekrastes uzbrūk Venēcijas kuģiem. 840. gadā Venēcija noslēdz līgumu ar franku imperatoru Lotāru, ar kuru dodžs apņemas veikt Adrijas reģiona aizstāvību pret slāvu pirātiem.
Konfliktā ar imperatoru iesaistītais Bizantijas gubernators Sicīlijā 827. gadā pasludināja savu neatkarību un uzaicināja Ziemeļāfriku kontrolējošos musulmaņus nosūtīt uz salu karaspēku. Musulmaņu karaspēks ātri pārņēma varu salā un no šejienes sāka uzbrukumus Bizantijas īpašumiem Itālijas dienvidos. 840. gadā Rialto pie dodža Tradoniko ieradās Konstantinopoles patriarhs, lūdzot viņu palīdzēt impērijai cīņā ar reģionu postošajiem musulmaņiem. 841. gada sākumā Venēcijas 60 lielākie kuģi, uz katra no kuriem atradās 200 vīru, kopā ar bizantiešu floti devās uz Kalabriju, kur pie Krotones ostas notika kauja, kurā kristiešu flote tika iznīcināta. Musulmaņu karakuģi atriebjoties kuģoja uz Venēciju, kuru tomēr neizdevās sasniegt. Slāvu un musulmaņu kuģotāju reidi Adrijā turpinājās vairākas desmitgades.[11]
856. gadā imperators un Itālijas karalis Ludvigs II ar sievu apmeklēja Venēciju, kur kļuva par krusttēvu dodža mazmeitai.
Dzimtu dinastijas Labot
Iekšējie konflikti Venēcijā atkal saasinājās tiktāl, ka 864. gada 13. septembrī, dodoties ārā no baznīcas, dodžs tiek nogalināts. Pilsētā vairākas dienas turpinās sadursmes, līdz par dodžu tiek ievēlēts Orso. Viņš reformē Venēcijas varas modeli. Lai arī Venēcija skaitījās vēlēta republika, dodži savu varu parasti nodeva dēliem un kontrolēja visus lēmumus. Orso izveido vēlētu giudici, jeb tiesnešu sistēmu, kuriem jāveido kolektīvas varas orgāns, kas varētu ierobežot dodžu individuālo varu, taču realitātē dodži joprojām valda kā neierobežoti monarhi. Kad 881. gadā Orso mirst, par nākamo dodžu ievēl viņa dēlu Džiovanni, kurš pēc pāris gadiem pats atzīst, ka nespēj pildīt šos pienākumus. Lai populārajam dodžam nenāktos pamest amatu, par viņa līdzvaldnieku 887. gadā ievēl Pjetro Kandiano. Tā kā Kandiano jau pēc pāris mēnešiem krīt, karojot pret Dalmācijas slāvu pirātiem, tad par nākamo dodža līdzvaldnieku ievēl Pjetro Tribuno, 25 gadus agrāk nogalinātā dodža Tradoniko radinieku. Dodžu amatā Kandiano dzimtas pārstāvji turpmāk tiek ievēlēti regulāri.[12]
898. gadā reģionā iebrūk mežonīgi maģāru karotāji. 899. gadā viņi iekaro Lombardiju un sāk iekarot Venēcijai tuvākās apmetnes, līdz venēciešu flotei izdodas tos sakaut. 899. gadā maģāru uzbrukums sasniedz Malamoko, un tiek apturēts. Rialto nostiprināšana ir devusi rezultātu. Lai nodrošinātos pret tālākiem uzbrukumiem, dodžs pavēl sākt būvēt aizsargmūrus, kā arī izgatavot metāla ķēdi, ar kuru varētu noslēgt satiksmi Lielajā kanālā. Šie nocietināšanas darbi apdzīvoto vietu Rialto pārvērš par pilsētu.[13]
Dodžs Pjetro IV Kandiano apprec Toskānas marķīza māsu, un iesaistās karos Itālijas iekšzemē, lai iegūtu tās mantojuma zemes. Atbalstu viņš meklēja pie imperatora Oto I. Šī politika nepatika Bizantijas atbalstītājiem, kas 976. gadā noorganizē pilsētnieku nemierus. Pilsētnieki aizdedzina dodža rezidenci, ugunsgrēks noposta salas lielāko daļu. Glābjoties no uguns, dodžs pamet pili un tiek nogalināts. Par nākamo dodžu ievēl Orseolo dzimtas pārstāvi.
Dodža Pjetro III Kandiano (942.-959.) dēls Pjetro IV Kandiano (959.-976.) tēva valdīšanas laikā tika ievēlēts par līdzvaldnieku un acīmredzamo mantinieku. 950. gadā Pjetro IV neveiksmīgi cenšas sagrābt visu varu bet izgāžas. Tēvs lūdz saglabāt viņam dzīvību, un Pjetro IV bēg uz Itālijas sauszemi, kur iestājas karaļa Berengara II dienestā. Pjetro IV uzbrūk un aplaupa Venēcijas kuģus. Par spīti visam, pēc tēva nāves Pjetro IV tiek ievēlēts par dodžu. Viņš apprec Toskānas marķīza māsu Valdradu, kas ir imperatora Oto I radiniece. Dodža pilī ierodas vācu kareivji, kas apsargā dodža ģimeni. 976. gadā sākas dumpis. Tiek nodedzināta daļa pilsētas, tai skaitā Sv.Marka atliekas. Valdrada izdzīvo. Par nākamo dodžu kļūst jau vecais Pjetro Orseolo. Lai samierinātos ar imperatoru Oto II, viņš apņemas izmaksāt kompensāciju Valdradai, kuras izmaksāšanai tiek ieviests jauns nodoklis. Vēl papildus līdzekļus prasa nodegušās pilsētas atjaunošana.[14]
Dodža Pjetro II Orseolo laikā (991.-1008.) iekšpolitiskie konflikti norimst. Dodžam ir labas attiecības ar imperatoru Oto III, kurš 1001. gadā apmeklē Venēciju. Tikmēr imperators Bazils II 992. gadā noregulē Venēcijas tirgoņu tiesības un privilēģijas, kā arī samazina viņu maksātās nodevas impērijas ostās. Venēcieši vairs netiek uzskatīti par Bizantijas pakļautībā esošiem, bet drīzāk sabiedrotajiem.[15]
Pjetro II 1000. gadā vada veiksmīgu karagājienu uz Dalmāciju. Viņa dēlu, nākamo Orseolo dodžu, 1032. gadā gāž sacelšanās rezultātā. Pilsētā regulāri notiek sadursmes starp dažādu ietekmīgo ģimeņu pārstāvjiem. Kad Kaloprini ģimenei piederīgi nogalina kādu no Morosini ģimenes, Morosini atriebjas, nogalinot Kaloprini ģimenes locekļus. Taču šīs cīņas nekad neizvēršas tādos apmēros, kādas redzamas Itālijas cietzemē vēlāk notiekošajos Gvelfu un Gibelīnu karos.[16]
Pēc Orseolo gāšanas, nākamajam dodžam kā palīgus un kontrolierus ievēl divus padomniekus. Jaunais dodžs Domeniko Flabianiko nāk no ģimenes, kas iepriekš nav atradusies augstos amatos, taču ir kļuvusi ļoti bagāta tirgojoties ar zīdu. Po ielejas lauksaimniecības attīstība un Venēcijas pieaugošās tirdzniecības privilēģijas Austrumromas impērijā, ļāva veidoties daudzām “jaunajām” ģimenēm, kas bagātību ieguva tirgojoties un investējot nekustamajos īpašumos. Tradicionālās “vecās” ģimenes, kas savus pirmsākumus saistīja ar republikas dibinātājiem, bija spiestas dalīties varā. Pakāpeniski visa vara nonāca apmēram 100 ietekmīgāko ģimeņu rokās, kuru pārstāvji pieņēma visus lēmumus.
Sākotnēji dinastisko hercogu, dodžu (dux) vadītā valstiņa pārtop par Venēcijas komūnu. Lūzuma punkts pienāk 1172. gadā, kad dodžs Vitale II Mičiels atgriežas no neveiksmīgas karaflotes ekspedīcijas. Iepriekšējo 76 gadu laikā Mičielu ģimenes dodži pie varas bija 62 gadus. Vitale II bija dažādi konflikti ar saviem padomniekiem, un neveiksmīgā flotes ekspedīcija noved pie tā, ka atgriežoties pilsētā Vitale II tiek nogalināts. Dodža padomē nostiprinās viedoklis, ka turpmāk dodžs nevar rīkoties pretēji savu padomnieku ieteikumiem. 1172. gadā tiek izveidota oficiāla komiteja, kas turpmāk izskata un apstiprina vienu oficiālo kandidātu, kas tad tiek ievēlēts par dodžu.[17]
Atsauces Labot
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ A History of Venice
- ↑ Venice: A New History
- ↑ Venice: A New History
- ↑ Venice, A Maritime Republic
- ↑ Venice, A Maritime Republic
Ārējās saites Labot
- Venēcijas republikas vēsture (angliski)
 | Šis ar Itāliju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |