Pērkonkrusts
- Šis raksts ir par politisku organizāciju 1933.—1944. gadā. Par citām jēdziena Pērkonkrusts nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Latviešu tautas apvienība "Pērkonkrusts" bija latviešu nacionālistiska, antisemītiska un šovinistiska organizācija un politiskā partija, kas darbojās no 1933. gada līdz 1944. gadam.
| Pērkonkrusts | |
|---|---|
  | |
| Vadītājs | Gustavs Celmiņš |
| Sauklis |
"Latviju latviešiem!" "Latviešiem darbu un maizi!" |
| Dibināta | 1933. gada 12. maijs |
| Likvidēta | 1934. gada 30. janvāris |
| Veidojusies no | Latviešu tautas apvienības "Ugunskrusts" |
| Paramilitārā grupa | Gustava Celmiņa trieciennieki (GCT) |
| Biedri |
5 000—6 000 cilvēki (1934) |
| Ideoloģija |
|
| Politiskā pozīcija | galēji labēja |
|
| |
Organizācija tika dibināta 1933. gada 12. maijā kā aizliegtā Ugunskrusta pēctece, 1934. gada 30. janvārī tā tika aizliegta, taču turpināja darbību. Vācu okupācijas laikā sākotnēji sadarbojās ar vāciešiem, taču 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde Ostlandes teritorijā to aizliedza. Organizācija daļēji darbojās līdz 1944. gadam, kad Gestapo apcietināja Pērkonkrusta vadītājus, t.sk., Gustavu Celmiņu, un padomju okupācijas laikā Pērkonkrusts vairs darbību neatsāka.
1991. gadā pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā izveidojās ekstrēmistu grupa, kura pieņēma Pērkonkrusta nosaukumu un veica Uzvaras pieminekļa spridzināšanu Uzvaras parkā naktī no 1997. gada 5. uz 6. jūniju, pēc kura grupas darbība tika apturēta.
Nosaukums
labot šo sadaļu1932. gadā Jānis Greble bija apņēmies savākt kopā Latvju Nacionālā Kluba paliekas un sasauca Rīgas Latviešu biedrībā sapulci jaunas "cīņas organizācijas" dibināšanai.
Ā. Šilde par dibināšanas sapulci savā atmiņu grāmatā raksta:[1]
Sanāca ap 80 interesentu, kas nolēma dibināt organizāciju, dodot tai nosaukumu Latviešu tautas apvienība. Kolīdz jaunās organizācijas priekšdarbi bija paveikti, Jāņa Grebles vietā nostājās Gustavs Celmiņš. Viņš nebija mierā ar organizācijai sākotnēji doto nosaukumu Latviešu tautas apvienība. Viņš šiem trim vārdiem piekāra vēl klāt ceturto, proti, Ugunskrusts.
— Ā. Šilde
Sanāksmē nolēma dibināt organizāciju ar nosaukumu Latviešu tautas apvienība. Pēc Gustava Celmiņa ieteikuma šim nosaukumam pievienoja vārdu Ugunskrusts.[2]
Pēc Ugunskrusta slēgšanas vārds Ugunskrusts tika nomainīts pret vārdu Pērkonkrusts, kas ir ugunskrusta veids.
Ideoloģija
labot šo sadaļu
Organizācija pauda radikāli nacionālistiskus uzskatus. Pērkonkrustiešu vidū bija populārs gan antisemītisms, gan pret vācbaltiešiem un krieviem vērsts šovinisms, viņu vidū bija arī populāras autoritāras idejas.[3] Pērkonkrusts bija arī antikomunistiska un uz fašismu orientēta organizācija, kā arī organizācija aktīvi uzspieda tradicionālās dzimumu lomas un normas.[4]
Pērkonkrusta programma sastāvēja tikai no četriem punktiem. Taču saskaņā ar Gustava Celmiņa 1933. gada 17. septembra programmatisko runu, kas vēlāk pārpublicēta Pērkonkrusta rokasgrāmatā "Kas ir, ko grib, kā darbojas Pērkonkrusts?", ka Pērkonkrusta mērķis bija paredzēta politisko tiesību atņemšana minoritātēm, pieprasīta 1922. gada Satversmes atcelšana.[5] Saeimas vietā bija paredzēts nodibināt korporatīvu arodpārstāvību (kameras) ar 50 deputātiem. Valsts prezidents būtu jāievēlē visas tautas vēlēšanās uz 5 gadiem.[6]
Pērkonkrusts noraidīja kristietību kā svešu ietekmi un tā vietā ieteica pieņemt dievturību.[7]
Pērkonkrusts atbalstija ekonomisko protekcionismu un tieksmi uz autarķiju un militārismu, stingru imigrantu kontroli, diskriminējošus valodas likumus, kvotas, kas kontrolētu uzņemšanu universitātē un profesionālo darbību un kas ņemtu vērā etnisko identitāti, savukārt internacionālismu un jebkādu plurālisma izpausmi stingri noraidītu.[4]
Bieži autori pērkonkrustiešus pieskaita pie nacistiem vai fašistiem, taču paši pērkonkrustieši līdz pat 1940. gadiem nacismu kritizēja, bet pret fašismu izturējās ar simpātijām, taču nesekoja tā principiem. Pērkonkrustieši no fašisma un nacisma pārņēma tikai struktūru un dekorācijas.[3][8] Itālijas sūtnis Latvijā Džordžio Mameli rakstīja Itālijas Ārlietu ministrijai:
Iebildumi, ko varētu izteikt attiecībā uz Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra apgalvojumiem par Pērkonkrustu, ir šādi: vispirms nav jau nemaz taisnība, ka tie būtu vācu nacionālsociālistu kopija. Īpaši pret šiem pēdējiem viņi atkārtoti pauda savu nepatiku, tieši tāpat kā pret ebrejiem un citām minoritātēm, priekšplānā izvirzot to pašu kredo, ko Ulmanis tagad taisa par savu: Latviju latviešiem. Iespējams, viņi bija izrādījuši patiesas simpātijas fašismam, tomēr līdz šim dzīvē nesekojot nevienam to principam. Bet Latvijā - ir noderīgi to atkārtot - pastāvīgā neskaidrība starp fašismu un nacionālsociālismu ir vairāk pat ikdienišķa parādība. Pērkonkrusts no nacionālsociālistiem visādā veidā pārņēmis vienīgi pasīvu politisko nesamierināšanos kā līdzekli nokļūšanai pie varas.
— Dž. Mameli 1934. gada 22. jūnijs.[8]
Attieksme pret vāciešiem
labot šo sadaļuPērkonkrusta ideoloģija bija īpaši vērsta pret vācbaltiešiem. Salīdzinājumā ar ebrejiem vai pat pirmspadomju krieviem tieši vācieši bija galvenais latviešu vēsturiskā rūgtuma un naidīguma objekts. Pērkonkrustam šī ideoloģija bija vienkārši konkrētā vēsturiskā mantojuma sekas, septiņu gadsimtu garumā atrodoties vācu pakļautībā, pieredzot vardarbību un segregāciju, kas tika iekodēta valodā un tautībā. Lai cik briesmīgi bija šie Pērkonkrusta uzskati pret vācbaltiešiem, tie gluži vienkārši bija radikālākā to dusmu izpausme, ko beidzot drīkstēja likumīgi izpaust demokrātiskā un neatkarīgā Latvijas valstī.[4]
Attieksme pret Ulmaņa režīmu
labot šo sadaļuLai gan privātās sarunās pērkonkrustieši Vilhelmam Munteram atzina, ka Kārlis Ulmanis un tā autoritārais režīms realizējis ievērojamo daļu no viņu programmas,[9] tomēr pēc organizācijas viedokļa Ulmaņa režīms nebija pietiekami nacionālistisks, turpinājās nepotisms un korupcija. Pērkonkrustieši savos uzsaukumos 15. maija apvērsumu attēloja kā daļu no "ebreju-masonu sazvērestības".[10] Ar 23. maijā uzsaukumu Perkonkrusta vadība izšķīrās par apvērsuma neatbalstīšanu.[11]
Vācu okupācijas laikā
labot šo sadaļu1941. gadā Pērkonkrusta biedru dažādās sadarbības formas ar vāciešu okupācijas režīmu bija taktiska rakstura. Vācu amatpersonas arī atzina, ka Pērkonkrusts ir grupa, kuras politiskie mērķi ir atšķirīgi no vāciešu: “Viņiem patīk sevi saukt par latviešu nacionālsociālistiem, kas rada iespaidu, ka viņi ir dotā izvēlē kā starpnieki Vācijas vadībai. Taču nekad nedrīkst aizmirst, ka līdz 1940. gadam viņi ar savu saukli "Latviju latviešiem" centās no Latvijas izvest gan ebrejus, gan vāciešus."[12] Šī divdomīgā situācija ilga tikai nepilnus divus mēnešus līdz 1941. gada 17. augustam, kad vācu okupācijas režīms Pērkonkrustu aizliedza.
Pirmsākumi
labot šo sadaļu1920. gados
labot šo sadaļuPēc Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības kara beigām Latvijā 20. gadu sākumā izveidojās sabiedriskie apstākļi, kas veicināja politisko radikalizāciju. Daudzi etniskie latvieši uzskatīja, ka Latvija ir viņu nacionāla valsts, kuru viņi aizstāvējuši neatkarības karā un kur, līdz ar to, viņu interesēm — pirmo reizi kopš viduslaiku vācu krustnešu iekarošanas — jābūt pirmajā vietā. Demokrātiskā valsts iekārta pirmo reizi Latvijas vēsturē nodrošināja izteikšanās brīvību, līdz ar to sāka veidoties latviešu nacionālistiskas organizācijas.[9][12]
Daudzi vācbaltieši un krievi no bijušām valdošām dzimtām nevarēja samierināties ar politisko privilēģiju zaudēšanu. Tomēr šīs grupas saglabāja lielu ietekmi uz valsts ekonomiku, kas izraisīja lielu neapmierinātību jaunajā Latvijas elitē. Liberālās demokrātijas sniegtās iespējas ebreju tautības pārstāvjiem ieņemt ievērojamus amatus tirdzniecībā, profesijās un augstākajā izglītībā vēl vairāk apvainoja latviešu nacionālistus.[9]
Pirmās nacionālistiskās organizācijas
labot šo sadaļuPirmā nacionālistiskā organizācija Latvijā radās 1920. gadā: Latvju Nacionālais klubs. Tajā pašā gadā tika nodibināta radikāli nacionālistiska jaunatnes organizācija — Latvju nacionālā jaunatnes savienība, starp kuras vadītājiem bija Indriķis Pone, Jānis Štelmahers un Gustavs Celmiņš, pēdējie divi 1930. gadu sākumā izveidoja savas nacionalistiskās organizācijas.[12]
1922. gada sākumā jaunatnes savienība jau bija pārvērtusies par saliedētu organizāciju un kopā ar Latvju Nacionālo klubu uzbruka sociāldemokrātu maija demonstrācijai Rīgā. Tas piesaistīja uzmanību un jaunu pieplūdumu organizācijās.[13] Savukārt Latvju Nacionālais klubs centās paplašināt savas rindas, meklējot atbalstu augstskolu studentos.[9]
1925. gada 18. februārī pēc dažādiem incidentiem (tostarp 1925. gada 15. februārī notikušās ebreju skolnieka Aleksandra Masaka slepkavības) Latvju Nacionālo klubu slēdza.[14] Taču jau martā organizācija tika atjaunota kā Latvju nacionālistu klubs, tomēr tā savu agrāko organizatorisko spēku tā arī neieguva. Tās augstākā līmeņa publiskais akts bija Musolīni apsveikuma telegramma.[12]
Vēsture
labot šo sadaļu
Ugunskrusts
labot šo sadaļu1931. gada 5. novembrī notika pirmā sanāksme ar mērķi dibināt Ugunskrustu. 1932. gada 19. janvārī Rīgas apgabaltiesā tika reģistrēta Latviešu tautas apvienība “Ugunskrusts".[15] Ugunskrusta dibināšanas sapulce, kurā izveidoja organizācijas Centra valdi, notika 1932. gada 24. janvārī Rīgā Latviešu biedrības namā. Par Ugunskrusta priekšnieku ievēlēja Gustavu Celmiņu.[16]
Pirmajos Ugunskrusta darbības mēnešos tā biedru skaits nepārsniedza 200 cilvēku. 1932. gada beigās varēja konstatēt, ka Ugunskrusts guvis zināmus panākumus akadēmiskās jaunatnes vidū un studentu korporācijās, bet jau 1933. gada sākumā Ugunskrusta dalībnieku skaits sāka strauji pieaugt, tomēr precīzu datu par biedru skaitu nav.[16]
1933. gada 12. aprīlī Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu par Ugunskrusta slēgšanu.[15]
Pērkonkrusts
labot šo sadaļuPēc Ugunskrusta slēgšanas tā biedri izlēma nodibināt Pērkokrustu, kā Ugunskrusta pēcnācēju. Pērkonkrustu kā politisko organizāciju (partiju) Rīgas apgabaltiesa reģistrēja 1933. gada 12. maijā. Dibināšanas sapulce notika 1933. gada 17. maijā, tajā ievēlēja Pērkonkrusta Centrālo valdi. Par Centrālās valdes priekšsēdētāju un Pērkonkrusta priekšnieku ievēlēja Gustavu Celmiņu. Tā kā Pērkonkrusts bija Ugunskrusta pēcnācējs, tas mantoja tā idejas.[17]
Līdz 1934. gada aizliegumam Pērkonkrusta rindās bija līdz 5 tūkstošiem cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija no latviešu inteliģences un studentu korporācijām Lettonia, “Selonija”, Talavia u.c.[18]
Organizācija izdeva nedēļas laikrakstu Pērkonkrusts, kura tirāža, pēc izdevēja J. Dumpja vārdiem, sasniedza 8000 eksemplāru (tomēr pēc Politpārvaldes datiem, tirāža esot bijusi 20 000). Tā redaktora pienākumus pārmaiņus veikuši Gustavs Celmiņš, Leonīds Breikšs un Alfrēds Zēbauers.[5]
Pērkonkrusts uzturēja sakarus ar radniecīgo igauņu Vabsu organizāciju (tomēr šie sakari bija diezgan reti un bieži vien stratēģiski) un rumāņu Dzelzs gvardi, kā arī bija ieinteresēti sadarboties ar Itālijas fašistiem, Ungāru Bulu krustu, horvātu Ustašiem.[1][4][17]
Pērkonkrusta darbība aptvēra visu Latvijas teritoriju. Visaktīvākā darbība tika izvērsta Rīgā, Liepājā, Valmierā, Rēzeknē, Jelgavā un Jaunlatgales apriņķī. Pēc G. Celmiņa sniegtajām ziņām, Pērkonkrusta biedru skaits sasniedza 12 000—15 000, taču šie skaitļi tiek apšaubīti. Vācijas izlūkdienests biedru skaitu novērtēja no 5000 līdz 6000, citi avoti norāda ka Pērkonkrustiešu skaits nepārsniedza apmēram 6000 cilvēku.[4] Īpaši aktīvu atbalstu Pērkonkrustam izrādīja daļa akadēmiskās jaunatnes. Liela ietekme pērkonkrustiešiem bija akadēmiskajā izdevumā Universitas, kā arī studentu korporācijās. Piemēram, tika nolemts, ka visiem “Selonijas” biedriem ir jāiestājas Pērkonkrustā. 1933. gada decembrī Pērkonkrusts ieguva četras vietas Studentu padomes vēlēšanās. Organizācijā sastāvēja arī vairāki virsnieki un virsdienesta karavīri, aizsargu vidējais komandējošais sastāvs, ārsti un citi intelektuālo aprindu pārstāvji. Saskaņā ar Politpārvaldes rīcībā esošajām ziņām, Pērkonkrusta sastāvā esot bijušas pat veselas aizsargu nodaļas (Sīpeles un Plāņu pagastos un Alojā).[5] Īpašās nometnēs Pērkonkrusts rīkoja savu biedru sākotnējo militāro apmācību, tomēr organizācija nebija bruņota. Ar Pērkonkrusta darbību bija cieši saistīta sporta un morāli-fiziskās audzināšanas biedrība Tēvijas Sargs, abu organizāciju nodaļu dibināšana reizēm notika vienlaicīgi.[5]
Pērkonkrusts saņēma materiālu atbalstu no virknes uzņēmēju, tai skaitā no saldumu ražotājiem Ķuzes un Geogingera.[5]
Jau 1933. gada jūlijā notika kratīšanas Pērkonkrusta vasaras mītnē Majoros un G. Celmiņa dzīvoklī, bet 1. augustā iekšlietu ministrs ierosināja organizāciju slēgt. 15. decembra Saeimas sēdē pie balsošanas par sociāldemokrātu iesniegto lēmuma projektu, ar nospiedošu balsu pārsvaru pieņēma lēmumu ierosināt Pērkonkrusta, kā Latvijas demokrātiskai republikai naidīgas organizācijas, slēgšanu. Attiecīgi, Rīgas apgabaltiesas administratīvā nodaļa 19. decembrī apturēja Pērkonkrusta un “Tēvijas Sarga” darbību "līdz lietas izspriešanai pēc būtības". 22. decembrī apcietināja laikraksta “Pērkonkrusts” atbildīgo redaktoru Alfrēdu Zēbaueru un konfiscēja nodrukāto laikraksta tirāžu. Galīgo lēmumu par Pērkonkrusta slēgšanu pieņēma Rīgas apgabaltiesa 1934. gada 30. janvārī. Tika apcietināti 35 organizācijas vadības pārstāvji un izdarītas kratīšanas 300 pērkonkrustiešu dzīvokļos. Vienlaikus tika slēgta sporta biedrība “Tēvijas Sargs”.[5]
Jau 1933. gada 15. augustā kā iespējamā Pērkonkrusta aizsegorganizācija tā slēgšanas gadījumam tika reģistrēta organizācija Jaunā Latvija, kas turpināja darbību pēc 1934. gada 30. janvāra. 12. februārī sāka iznākt tās laikraksts Taurētājs. Taču jau 17. martā ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu “Jaunās Latvijas” darbība tika apturēta. 20. martā Saeima uzdeva valdībai mēneša laikā atlaist no dienesta valsts, pašvaldības un policijas darbiniekus, kā arī izslēgt no aizsargiem personas, kuras sastāv vai sastāvējušas Pērkonkrustā, “Tēvijas Sargā” vai “Jaunajā Latvijā”. 1934. gada 20. martā tika reģistrēta Kultūras un sporta veicināšanas biedrība Dzimtene, kas arī kalpoja kā pērkonkrustiešu segorganizācija.[5]
Pirms 15. maija apvērsuma
labot šo sadaļuLai gan pērkonkrustieši atbalstīja autoritārismu, viņu vēlmē pārņemt varu valstī un uzsākt savas politikas īstenošanu, visas cerības tika liktas uz gaidāmajām vēlēšanām. Pērkonkrustiešiem, neraugoties uz nacionālisma ideju aktīvu izplatīšanu spēka struktūrās, nebija izdevies izveidot attīstītu tīklu ne armijā un policijā, ne aizsargu vidū. Turklāt no Aizsargu organizācijas pērkonkrustiešus 1933.—1934. gados lielā skaitā izslēdza.[11]
Pēc 15. maija apvērsuma
labot šo sadaļu
Pērkonkrustiešus Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsums pārsteidza nesagatavotus, un viņu attieksme pret to nebija viennozīmīga.[1] Vairums aktīvo nacionālistu Ulmaņa rīcību novērtēja atzinīgi, viņi atbalstīja arī jaunās valdības lozungus un politiku, tomēr Pērkonkrusta vadošās personas, kā Gustavs Celmiņš un citi, sākumā — tūlīt pēc 16. maija — izturējās nogaidoši un tikai novēroja situāciju. Edmunds Puksis liecībā politiskajā policijā rakstīja, ka pēc apvērsuma daudzi pērkonkrustieši domājuši, ka bez tik plašas atbalstošas organizācijas līdzdalības jaunā valdība vienalga nevarēs iztikt, bet pretdarbībai tai Pērkonkrusts nebija gatavs.[19] Tomēr K. Ulmaņa politika pērkonkrustiešiem pilnībā nevarēja būt pieņemama un atbalstāma, un ar 23. maija uzsaukumu Perkonkrusta vadība izšķīrās par apvērsuma neatbalstīšanu.[11]
Pēc apvērsuma Pērkonkrusts izlēma aiziet pagrīdē, kamēr turpinājās ārkārtas stāvoklis valstī un bija aizliegta politisko organizāciju darbība. Pērkonkrusta valdība izlēma par savu galveno uzdevumu vervēt jaunus cilvēkus un izveidot tīklu pagrīdē. Valdība uz pērkonkrustiešiem skatijās ļoti piesardzīgi, jo pret pērkonkrustiešiem tajā laikā sāka pieaugt simpātijas tautā.[20] Politiskās pārvaldes priekšnieks Jānis Fridrihsons ziņojumā par politisko stāvokli 1934. gada jūnijā, rakstīja šādi:
Viņu [pērkonkrustiešu] piekritēju skaits armijā arvien pieaugot, kā, piemēram, Rīgā, Aviācijas pūlkā, esot liels pērkonkrustiešu iespaids. Organizācijas skarus turpmāk uzturēšot ar speciāliem kurjeriem. Jāvedot aģitācija, ka ārēji korporācijas un kalpakieši gan nosodot pērkonkrustiešu izturēšanos pret tagadējo valdību, bet to šīs organizācijas darot uz valdības spiedienu, patiesībā simpātija pret pērkonkrustiešiem visur pieaugot.
— J. Fridrihsons 1934. gada jūlijs.[20]
1934. gada 13. jūnijā, pēc kara stāvokļa likumiem, nelegālas sapulces laikā tika apcietināti 97 pērkonkrustieši, to starpā pēc nodarbošanās 26 bijuši ierēdņi, 24 studenti, 2 universitātes asistenti, 2 ārsti, 14 aizsargi, kas bija ieradušies no dažādām Latvijas vietām, ar Gustavu Celmiņu priekšgalā.[1][20] Kopumā vasarā apcietinājumā nonāca 128 pērkonkrustieši.[11] 1935. gada 26. un 27. februārī notikušajā kara tiesas sēdē Pērkonkrusta vadītājiem — G. Celmiņam un vēl 12 personām piesprieda cietumsodus. Galvenā apsūdzības daļa bija balstīta uz sodu likuma 71. pantu — "par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās rokās".[5]
Gustava Celmiņa ieslodzījuma laikā viņa autoritāte biedru vidū nemazinājās. 1934. gada nogalē pērkonkrustieši izdeva G. Celmiņam veltītu memorandu, kurā aplūkoja viņa dzīves gājumu ieskaitot faktus, ka 1918. gada 18. novembrī pie Latvijas Universitātes viņš izkāris divus nacionālos karogus un ir apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.[1]
1934. gada otrā puse pērkonkrustiešiem bija saistīta ar lielām cerībām par drīzu K. Ulmaņa varas gāšanu un "Latviešu Latvijas" izveidošanu, balstoties uz visiem patiesi nacionālajiem un patriotiskajiem spēkiem. Taču cerības palika tepiepildītas, un plaši izvērstas represijas jūtami retināja pērkonkrustiešu rindas.[1]
Sākot ar 1935. gadu, pērkonkrustieši pulcējoties sāka izmantot dievturu rīkotos pasākumus. Pēc ieslodzījumā pavadītajiem diviem gadiem vadību pārņēma Ernests Plāķis (J.Plāķa dēls), kurš mēģināja apvienot izkliedētās pērkonkrustiešu grupas. 1937. gada 14. maijā viņš kopā ar 31 citu pērkonkrustieti tika apcietināts un 1938. gada jūnija sākumā notiesāts.[5]
Gustavu Celmiņu 1937. gada 13. novembrī izraidīja no Latvijas. Izraidīts Itālijā, viņš apmeklēja arī Poliju, Ungāriju, Rumāniju, Dienvidslāviju, Turciju, Vāciju un Igauniju. Šajā laikā viņš bieži tikās ar fašistiem, tostarp devās uz Rumāniju, lai tiktos ar Kodreanu un apsprieda starptautiska tīkla izveidi Šveicē. Celmiņš uzskatīja, ka Pērkonkrustam ir spēcīga radniecība gan ar Nacionālo fronti, gan ar Dzelzs Gvardi.[12] No 1938. gada G. Celmiņš dzīvoja Somijā un piedalījās brīvprātīgo vervēšanas organizēšanā Ziemas kara laikā, 1940. gada augustā Celmiņš pārcēlās uz Vāciju.[21] Latvijas teritorijā Pērkonkrusta vadību uzņēmās Ādolfs Šilde.[5]
Celmiņa trimdas laikā Ernesta Plāķa vadībā viņi turpināja savu slēpto pretošanās darbību, izplatot pret Ulmani vērstas skrejlapas un mēģinot izveidot tīklu Latvijas Bruņotajos spēkos un paramilitārajos Aizsargos.[12]
Zūdot legālām darbības iespējām, organizācija radikalizējās, un īpaši tas redzams "T" grupu darbībā un tajās valdošajos no- nkaņojumos. Pēc aģentūras ziņām (1935. gada janvāris), "treciennieki" savā starpā runājot, ka ir tikai divas izejas — uzvarēt vai mirt, ka no "T" grupas neviens izstāties nevar, jo tas nozīmē nāves sodu. Nedrīkstot būt personīgā dzīve — jākalpo likai idejai.[1]
Ulmaņa režīma laikā pavisam tika apcietināti aptuveni 800 pērkonkrustieši, bet aptuveni 2000 pērkonkrustieši tika atlaisti no darba.[5]
Trīsdesmito gadu beigās sāka iezīmēties pērkonkrustiešu simpātijas pret nacionālsociālistisko Vāciju.[5]
Otrā pasaules kara laikā
labot šo sadaļuNeilgi pēc Molotova—Ribentropa pakta 1939. gadā Latviju ieņēma Padomju Savienība. Kamēr Ulmaņa ieslodzītos komunistus padomju režīms atbrīvoja ar skaļām ceremonijām, Pērkonkrusta politieslodzītie netika atbrīvoti, jo bija ideoloģiskie pretinieki un antikomunisti. Tā vietā 1940.—1941. gadā padomju varas iestādes apcietināja vairākus Pērkonkrusta biedrus, dažus no tiem deportēja uz Sibīriju.[22]
1941. gada jūnijā G. Celmiņš un virkne citu pērkonkrustiešu vadītāju atgriezās Latvijā kopā ar vācu karaspēku. Latvijas pērkonkrustieši aktīvi iesaistījās tā saucamajās “pašaizsardzības grupās”. Pēc vācu ienākšanas Rīgā Pērkonkrusts atjaunoja legālu darbību, kļūdams par vienīgo atļauto latviešu politisko organizāciju.[23] Īsā laikā pērkonkrustiešos pieteicās 10-15 000 cilvēku, daudzi no kuriem ieņēma amatus vācu okupācijas varas izveidotajās iestādēs, policijā un Sicherheitsdienst. Arī vācu atļauto latviešu preses izdevumu, it īpaši provincē, vadībā nonāca pērkonkrustieši. 1941. gada 25. jūlijā G. Celmiņš Austrumu okupēto apgabalu ministram Rozenbergam piedāvāja dibināt divas latviešu pērkonkrustiešu divīzijas.
Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas vācu okupācijas sākšanās pērkonkrustiešiem un arī citiem latviešiem atgriezās cerības par nākotni, taču laikam ritot, kad vācieši sāka parādīt savus īstos nolūkus, šī pērkonkrustiešu un tautas apņēmība zuda.[24] 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde Pērkonkrustu slēdza.[5][25]
Ir zināms ka vācu varas iestādes aktīvi meklēja bijušos Pērkonkrusta biedrus kā brīvprātīgos Arāja komandai.[26] Neapšaubāmi daži Pērkonkrusta biedri pievinojās Arāja komandai, droši vien nacionālistisku motīvu vadīti. Taču tādu noteikti nebija daudz, jo, lai arī upuru liecības bieži vien atsaucas uz Pērkonkrustu kā uz vājātājiem, vainīgo liecībās šī organizācija minēta atkarīgi reti. Savukārt tie, kas pievienojās komandai, būtu bijuši spiesti atteikties no piederības Pērkonkrustam, kad nacisti šo organizāciju aizliedza. (Pašu Viktoru Arāju dažreiz uzskata par Pērkonkrusta biedru, taču ticamu ziņu par to nav. Ņemot vērā to, ka Ulmaņa diktatūras laikā, kad Pērkonkrusts bija aizliegta organizācija, Viktors Arājs dienēja policijā, viņš nekādā gadījumā nevarēja būt Pērkonkrusta biedrs, vismaz ne 1934. gadā. Turklāt izmeklēšanas gaitā ievērojami Pērkonkrusta pārstāvji atkārtoti ir nolieguši jebkādu Pērkonkrusta saistību ar Arāju.)[4]
Nav droši pierādīta Pērkonkrusta kā organizācijas līdzdalība ebreju iznīcināšanā, taču viņiem bija nozīmīga loma antisemītisma propagandas izplatīšanā demokrātiskās Latvijas beigu periodā un pirmajos vācu okupācijas mēnešos.[5] Redzamākie Pērkonkrusta biedri vācu okupācijas laikā bija Fēliks Rikards, Arvēds Meliņš, Ēvalds Andersons, Teodors Zeltiņš, Raimonds Čaks un Ādolfs Šilde.[27]
Pēc Pērkonkrusta aizliegšanas daļa pērkonkrustiešu turpināja aktīvu sadarbību ar okupantiem, taču daļa iesaistījās pretestības kustībā. Daļa biedru 1942. gadā no Pērkonkrusta izstājās. G. Celmiņš vienlaikus ar darbu vācu administrācijā vadīja Pērkonkrusta pagrīdes darbību un organizēja pagrīdes izdevumu Vēstījums (1943.) un Latvju raksti Brīvā Latvija (1943—1944) izdošanu.[5] 1944. gada 14. martā Gestapo G. Celmiņu apcietināja un nosūtīja uz Dahavas koncentrācijas nometni (1945. gada 5. maijā G. Celmiņu atbrīvoja amerikāņu armija, pēc tam līdz savai nāvei Celmiņš dzīvoja ASV).[21][28] 1944. gadā tika apcietināti arī citi pērkonkrustieši, un pēc šiem arestiem Pērkonkrusta darbība apsīka un pēc padomju okupācijas atjaunošanas tā arī vairs neatsākās ne Latvijā, ne trimdā.[25]
Mūsdienās
labot šo sadaļu
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 1995. gadā Latvijā izveidojās ekstrēmistu grupa, kura pieņēma Pērkonkrusta nosaukumu un idejas, kā Latviju — latviešiem. Grupa veikusi vairākas kriminālas darbības, t. sk., Uzvaras pieminekļa spridzināšanu Uzvaras parkā naktī no 1997. gada 5. uz 6. jūniju.[29] Pēc iesaistīto personu (Jura Reča, Igora Šiškina un citu) aizturēšanas un notiesāšanas šis grupas darbība tika pārtraukta.[30]
2007. gadā Igors Šiškins nodibināja biedrību "Gustava Celmiņa centrs" jeb saīsināti GCC, kura uzskatīja sevi par Pērkonkrusta tradīciju turpinātājorganizāciju. Šiškins kļuva par vienu no tās vadītājiem, līdz biedrības darbību izbeidza Rīgas apgabaltiesa.[30][31] 2013. gadā Šiškins tika tiesāts par sprāgstvielu un ieroču glabāšanu.[32] Šī procesa rezultātā 2014. gadā tika izbeigta biedrības "Gustava Celmiņa centrs" darbība.[33] Šiškins ir apgalvojis, ka pārstāv Pērkonkrustu dažādos pasākumos, piemēram, Latviešu leģionāru piemiņas dienas atzīmēšanā un Padomju Uzvaras dienā (9. maijs) Rīgā.[34]
2016. gadā blogeris Jānis Polis ziņoja, ka bijušās GCC vietnes īpašnieks varbūt ir saistīts ar viltus ziņu vietnēm.[35]
Attiecībās ar Latviju Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija dažkārt izceļ Pērkonkrusta kustības vēsturi kā mūsdienu Latvijas "fašisma" mantojuma liecību.[36]
Simboli
labot šo sadaļu.svg)
Pērkonkrustam bija savs karogs, karogam bija karmīnsarkans fons, kura centrā tika attēlots balts Māras krusts, uz kā novietots zelta krāsas ugunskrusts. Karogā tika lietoti latviešu tautas simboli.
No 1990. gadiem Pērkonkrusta karogs tika izmainīts, karogam bija balts fons, kura centrā tika attēlots no Latvijas karoga lentēm sastādīts ugunskrusts, bet augšējā kreisajā stūrī novietots zaļš Māras krusts. Jaunais karogs vairs netiek izmantots, tā kā pašlaik internetā ir redzami tikai karogi ar oriģinālo dizainu.[37]
Sveicienam tika izmantots tā sauktais "Romas sveiciens" — izstiepta labā roka — un frāze "Cīņai sveiks!".[5]
Formastērpi
labot šo sadaļu
Pērkonkrusts saglabāja Ugunskrusta laika formastērpus — tumši pelēks krekls, melna berete (ugunskrustieši nēsāja tumši zilu vai melnu bereti), nozīme ar ugunskrustu pie krekla vai beretes, tumšas bikses un stulmzābaki.[1][5]
Lozungi
labot šo sadaļuPērkonkrustieši galvenokārt lietoja divus lozungus:
- "Latviju latviešiem!"
- "Latviešiem darbu un maizi!"
Himna
labot šo sadaļuKā savu himnu Pērkonkrusts lietoja Alfrēda Kalniņa partiotisko diesmu "Latvju himna" (V. Plūdoņa vārdi), kuru dziedāja svinīgos brīžos.[1]
Struktūra
labot šo sadaļuPērkonkrusta struktūrā bija pārņemti daudzi vācu nacionālsociālistu un itāļu fašistu organizāciju elementi. Organizāciju vadīja Galvenais štābs, tā bija iedalīta piecos apgabalos, ko vadīja apgabalu inspektori. Biedri bija organizēti blokos, kuri savukārt apvienoti rajonos. Iestājoties organizācijā, bija jādod solījums.[5]
Gustava Celmiņa trieciennieki
labot šo sadaļuPēc noteikta laika pēc iestāšanās organizācijā Pērkonkrusta biedri varēja tikt uzņemti trieciengrupās jeb "T" grupās. 1935. gadā šīs grupas pārdēvēja par Gustava Celmiņa triecienniekiem (G.C.T.).[5]
GCT grupu formēšana sākās 1934. gadā, un līdz gada beigām bija izveidotas 4 grupas — pa 9 cilvēkiem katrā. Trieciennieki deva īpašu solījumu. Uz labās rokas elkoņa daļai iededzināja ugunskrustu, un tikai viena grupa to atteicās darīt, jo tas nederot konspiratīvai darbībai. Visdrīzāk, GCT grupām nebija vispār nekādu ieroču, jo labi informētā politpārvalde tādus būtu atklājusi un arhīvu materiālos tas noteikti atspoguļotos.[1]
Pērkonkrusta programma
labot šo sadaļu- Par Latvijas valsti, savu turpmāko paaudžu un citu tautu priekšā atbild latviešu tauta.
- Gādība par latviešu tautas godu, vienību un labklājību ir augstākais uzdevums.
- Latvija ir un paliek lauksaimniecības valsts. Viņas saimnieciskai polītikai jāatbilst vienīgi šim nolikumam.
- Baltijas valstu militārā, polītiskā un saimnieciskā savienība ir Latvijas valsts ārējās polītikas pamats.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 Armands Paeglis. Armands Paeglis - Pērkonkrusts Pār Latviju, 1994.
- ↑ «Ugunskrusts». web.archive.org. 2005-04-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005-04-16. Skatīts: 2022-12-07.
- ↑ 3,0 3,1 Ščerbinskis Valters, Jēkabsons Ēriks (sastādītāji). Apvērsums. 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos. Latvijas Nacionālais Arhīvs, 2012. 34.–35., 412.–413.. lpp.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Ričards Pļavnieks. Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju. Latvijas Mediji, 2020. ISBN 9789934157820.
- ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 5,13 5,14 5,15 5,16 5,17 5,18 Valters Grīviņš. «Pērkonkrusts (politiska organizācija)». historia.lv, 28.08.2014.. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2022. gada 13. augustā.
- ↑ Pērkonkrusta nacionālie, sociālie un valsts iekārtas pamata nolikumi — Gustava Celmiņa runa 1933. gada 17. septembrī
- ↑ Misāne, Agita (2005). "Dievturība Latvijas reliģisko un politisko ideju vēsturē" (lv). Reliģiski-filozofiski raksti X: 101–17.
- ↑ 8,0 8,1 Itālijas sūtņa Dž. Mameli ziņojums Itālijas Ārlietu ministrijai no 1934. g. 22. jūnija.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 Krēsliņš, Uldis (2005. gads). "Aktīvais nacionālisms Latvijā (1922.-1934.)". Latvijas Vēstures institūta apgāds.
- ↑ «1934. gada 15. maija apvērsums». enciklopedija.lv (angļu). Skatīts: 2022-10-22.
- ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 Ščerbinskis Valters, Jēkabsons Ēriks (Sastādītāji). Apvērsums 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos. Latvijas Nacionālais Arhīvs, 2012. 34.,45. lpp.
- ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 Kott, Matthew (2015-11-23). "Latvia’s Pērkonkrusts: Anti-German National Socialism in a Fascistogenic Milieu" (en). Fascism 4 (2): 169–193. doi:10.1163/22116257-00402007. ISSN 2211-6257.
- ↑ Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem 1918–1940. Valsts kanceleja. 2016. 134. lpp.
- ↑ ««Varakļānu kautiņš»: 1925. gada miesta tracis, kas atbalsojās arī Saeimā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-07-30.
- ↑ 15,0 15,1 Treļs, Ēriks (2018. gads). "Policijas uzdevumi un to īstenošana pirmajos Latvijas valsts pastāvēšanas gados". RSU elektroniskais juridisko zinātnisko rakstu žurnāls: 21.
- ↑ 16,0 16,1 «Ugunskrusts». web.archive.org. 2005-04-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005-04-16. Skatīts: 2022-07-30.
- ↑ 17,0 17,1 «Pērkonkrusts». www.angelfire.com. Skatīts: 2022-07-17.
- ↑ Press, Bernhard. The Murder of the Jews in Latvia: 1941-1945, 2000. 29. lpp.
- ↑ 1937. g. 5. septembris// LVVA, 3235. f., 3. apr., 118. l.,. 194. lpp.
- ↑ 20,0 20,1 20,2 "Politiskās pārvaldes priekšnieka J. Fridrihsona ziņojums par politisko stāvokli 1934. g. jūnijā". LVVA, 3235. f., 1/22. apr., 921. l,: 51.
- ↑ 21,0 21,1 ««Перконкрустс» — латышские нацисты». diletant.media (krievu). Skatīts: 2022-07-23.
- ↑ Armands Paeglis. Pērkonkrusts pār Latviju: 1932–1944 (latviešu). Riga : Klubs 415, 2005. ISBN 9984-9405-4-3. OCLC 62894045.
- ↑ Valdis O. Lumans. Latvia in World War II. Fordham University Press, 2006. ISBN 978-0-8232-2627-6.
- ↑ vestnesis.lv. «Pret svešām varām - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2022-08-04.
- ↑ 25,0 25,1 «Kas bija Pērkoņkrusts». www.diena.lv. Skatīts: 2022-07-17.
- ↑ «Wayback Machine». web.archive.org. 2011-07-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-07-12. Skatīts: 2022-10-24.
- ↑ «Andrievs Ezergailis: Vācu laiks Latvijā 1941 - 1945». zagarins.net. Skatīts: 2022-10-12.
- ↑ «Celmiņš, Gustavs (01.04.1899.-10.04.1968.)». web.archive.org. 2007-09-27. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-27. Skatīts: 2022-07-17.
- ↑ «Drošības policija vēlas aizliegt Gustava Celmiņa centru un aizsargu organizāciju». www.diena.lv. Skatīts: 2022-11-30.
- ↑ 30,0 30,1 «Perkonkrusts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 16. jūlijā. Skatīts: 2022. gada 16. jūlijā.
- ↑ LURSOFT. «Gustava Celmiņa centrs , 40008105505 - company data». Lursoft (angļu), 2019-05-23. Skatīts: 2019-05-22.
- ↑ Pērkoņkrustietis Šiskins gribējis spridzināt ķīniešus, gejus un NATO?
- ↑ "Par drošību": Pirms 9 gadiem Breivīks, pirms gada — jūrmalnieks. Terorisma draudi Latvijā
- ↑ «Leģionāru piemiņas pasākums noritējis bez starpgadījumiem». Delfi.
- ↑ «Blogger unmasks more fake news sites». Public Broadcasting of Latvia (angļu). 2016-12-12.
- ↑ «Involvement of the Lettish SS Legion in War Crimes in 1941-1945 and the Attempts to Revise the Verdict of the Nuremberg Tribunal in Latvia». Ministry of Foreign Affairs of Russia. 2004. gada 14. februāris. Skatīts: 2009. gada 13. janvāris.
- ↑ «Thunder Cross, Latvia». www.fotw.info. Skatīts: 2022-09-24.
Literatūra
labot šo sadaļu- Уничтожение евреев в Латвии 1941—1945. (ред. М. Баркаган). — Рига, 2008. (krieviski)