Vikipēdija

Vilhelms Ķuze

latviešu uzņēmējs

Vilhelms Ķuze (1875 - 1941) bija latviešu skolotājs un uzņēmējs, viens no Latvijas lielākajiem ražotājiem, saldumu fabrikas "A/S Ķuze" īpašnieks. Savu produkciju (50 veidu biskvītu un piparkūku, 65 veidu šokolādi, 150 veidu konfekšu, 25 veidu vafeļu, 30 veidu kafijas u.c.) uzņēmums eksportēja uz Eiropas, Ziemeļamerikas, Āfrikas, Āzijas valstīm un Austrāliju. Kopumā 1935 gadā "A./S. Ķuze" eksportēja 485 tonnas 500 dažādu veidu saldumu.[1]

Vilhelms Ķuze
Vilhelms Ķuze
Personīgā informācija
Dzimis 1875. gada 13. septembrī
Zaubes pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1941. gada 4. oktobrī (66 gadi)
Usoļlags, Karogs: Padomju Savienība PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Nodarbošanās saldumu ražošana
Vecāki Kārlis, Anna
Dzīvesbiedre Olga Zeltiņa (1901– m. 1938)
Bērni meitas Erna un Velta

Biogrāfija

labot šo sadaļu
 
V. Ķuzes šokolādes fabrika (1910).

Dzimis 1875. gada 13. septembrī (pēc vecā stila 6. septembrī) Jaunpils (Zaubes) pagasta "Iņģēnu" mājās Kārļa Ķuzes un viņa sievas Annas ģimenē. Skolas gaitas sāka 1885. gadā vietējā draudzes skolā, 1888. gadā pārgāja uz Nītaures ministrijas skolu. 1890. gadā iestājās Cēsu pilsētas skolā. 1892. gadā sāka strādāt par palīgskolotāju Jaunpils (Zaubes) draudzes skolā un pēc gada ieguva skolotāja diplomu, no 1894. gada strādāja par palīgskolotāju Baižkalna pagasta skolā.

1897. gadā Baižkalna pagasta skolu slēdza un Ķuze pārcēlās uz Rīgu, kur sāka strādāt darbarīku fabrikā "Otto Erbe" kā algu aprēķināšanas darbinieks, korespondents, ceļojošs aģents utt. 1901. gadā apprecējās ar Olgu Zeltiņu. Pēc 1905. gada revolūcijas 1906. gadā sāka darboties kā uzņēmējs, par lētu maksu ar visiem parādiem nopērkot koka namu Laboratorijas ielā 7, kur atvēra pārtikas veikalu. Veikalā tirgoja viņa sieva un sievasmāte, bet pats turpināja strādāt Erbes fabrikā. Veikals izputēja un Ķuze bija spiests māju pārdot. 1910. gadā viņš noīrēja telpas Avotu ielā 16, kur atvēra maiznīcu un konditoreju.

1912. gadā viņš nopirka namu Krāsotāju ielā 25, kur uzbūvēja darbnīcas, tvaika cepamo krāsni un ierīkoja nelielu konfekšu ražotni. 1913. gadā Ķuzes uzņēmumā strādāja 60 cilvēki un viņa īpašumā bija četri veikali. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā fabriku lika evakuēt uz Krieviju. Ķuze strādāja Maskavas uzņēmumā "Centrosojuz", nodibināja savu uzņēmumu "Sokol", kurā sāka eikaliptu-mentola un iesala konfekšu ražošanu. Cukura trūkuma dēļ viņš bija spiests konfekšu ražošanu pārtraukt un sākt ražot zābaksmēru. Pēc Oktobra revolūcijas Ķuze sāka ražot un pārdot parafīna sveces un vārīt ziepes.

1920. gada rudenī Ķuze ar ģimeni atgriezās Rīgā. Tajā pašā gadā atjaunoja darbu Krāsotāju ielas biskvītu ceptuvē, 1922. gadā atjaunoja konfekšu un karameļu ražošanu. 1923. sāka celt jaunu fabriku un atvēra veikalu Brīvības ielā 13. 1930. gadā sāka kafijas ražošanu, 1933. gadā ierīkoja piena kondensēšanas nodaļu. 1934. gadā uzcēla jaunu fabrikas ēku Artilērijas ielā 55. 1935. gadā pārorganizēja uzņēmumu par akciju sabiedrību "A./S. Ķuze" ar pamatkapitālu 1 200 000 Ls.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā "A/S Ķuze" fabriku un veikalus nacionalizēja, uzņēmumu pārdēvēja par cepumu (biskvītu) fabriku "17. jūnijs". Karameļu izgatavošanu turpināja fabrika "Uzvara", bet šokolādes ražošanu nodeva fabrikai "Laima".

V. Ķuzi ar ģimeni 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz PSRS Gulaga nometni Usoļlagu, kur viņš 1941. gada 4. oktobrī mira.[1] Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā "17. jūniju" pārdēvēja par "Staburadzi".[2] 2004. gadā Jēkaba ielā uzņēmējs, politiķa Māra Gulbja tēvs Māris atvēra kafejnīcu un saldumu veikalu "V. Ķuze".[3][4][5]

Ķuze bija precējies ar Olgu Ķuzi (dz. Zeltiņa, dzimusi 1881. gadā, mirusi pēc slimības.1938. gadā).[6] Laulībā piedzima divas meitas – Erna (laulībā - Veidemane, mirusi 1946. gadā Baireitā, Vācijā)[7] un Velta (1906-1980, laulībā - Muške),[8] kas no izsūtījuma atgriezusies Latvijā 1956. gadā.[9][10]

Ražojumi

labot šo sadaļu

Starp V. Ķuzes ražojumiem bija biskvīti „Vārpu vainags”, „Launadziņš”, „Imanta”, „Tālavas maisījums”, šokolādes „Kaķu mēlītes”, „Luxus”, „Brazilriekstu šokolāde”, „Skaistā Latvija”, pastilas „Koknese”, konfekšu šķirnes skārda kastītēs „Tūtiņas”, „Kastaņi”, „Ķirši spirtā”, „Pomeranču miziņas”, „Kokosa dadzīši”, karameles „Vēžu kakliņi”, „Bonza”, „Taurenītis”, „Jumis”, „Garausītis”, „Zaļā līdaciņa”, „Ražas svētība” un citas. Savu produkciju viņš eksportēja uz ASV, Lielbritāniju, Franciju, Zviedriju, Nīderlandi, Ēģipti, vairākām Āzijas valstīm un Austrāliju.[11]

V. Ķuzes fabrikas godalgas

labot šo sadaļu
 
V. Ķuzes fabrikas reklāmas plakāts.
  • Starptautiskā Rūpniecības izstāde Rīgā - atzinības raksts (1921)
  • Kurzemes lauksaimniecības un rūpniecības izstāde Liepājā - Zelta medaļa (1924)
  • 3. Lauksaimniecības un rūpniecības izstāde Liepājā - Grand Prix (1926)
  • izstāde Jelgavā - "Zemgales goda krusts" (1927)
  • Rīgas pilsētas Goda diploms (1929)
  • Starptautiskā izstāde Antverpenē - Grand Prix (1930)
  • Palestīnas starptautiskā izstāde Telavivā — Augstākais diploms (1932)
  • Arts au fouer Parīzē - Goda krusts (1935)
  • Izstāde Briselē - Grand Prix (1935)

Apbalvojumi, piemiņa

labot šo sadaļu
  • Triju Zvaigžņu ordenis, 3. (16.11.1932.)[12] un 4. šķira;[13]
  • Pie rūpnīcas "Staburadze" (bijušās V. Ķuzes fabrikas) ēkas Artilērijas ielā uzstādīta piemiņas plāksne V. Ķuzem.[14]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 Leģendas: Vilhelma Ķuzes saldumu karaliste db.lv 2008. gada 13. oktobrī
  2. ↑ «Izstāde "No Ķuzes līdz Staburadzei"». Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. Skatīts: 2021-04-03.
  3. ↑ Anita Grīniece. «Līdz ar vārdu saglabājas arī mūžs. Vilhelms Ķuze :: Atputasbazes.lv». www.atputasbazes.lv, 2010-10-10. Skatīts: 2021-04-03.
  4. ↑ «Māris Gulbis par saldumiem un Māri Gulbi». Vipi.tv (latviešu). 2006-06-16. Skatīts: 2021-04-03.
  5. ↑ «kuze.lv - Kafejnīca». www.kuze.lv. Skatīts: 2021-04-03.
  6. ↑ «Olga Ķuze». timenote.info (latviešu). Skatīts: 2021-04-03.
  7. ↑ «Sludinājumi - Mana mīļā sieva, māte, vīramāte ERNA VEIDEMANE dzim. ĶUZE». Latviešu Ziņas. 1947-03-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-04.
  8. ↑ «Velta Muške». timenote.info (latviešu). Skatīts: 2021-04-03.
  9. ↑ «Zudusī Latvija - Rīga. Vilhelms Ķuze ar ģimeni». www.zudusilatvija.lv. Skatīts: 2021-04-03.
  10. ↑ Aivars Puga. «Pirms un pēc 17. jūnija». Liesma, 1989. gada septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-04.
  11. ↑ Saldā Latvija Arhivēts 2017. gada 15. novembrī, Wayback Machine vietnē. Ervīns Jākobsons, www.laikmetazimes.lv
  12. ↑ «Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvoto 13. saraksts.». Valdības Vēstnesis. 1932-11-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-04.
  13. ↑ «Latvju rūpnieka sasniegumi.». Zemgales Balss. 1937-05-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-04.
  14. ↑ «Staburadze :: Rūpniecība :: Grīziņkalns :: Cita Rīga». www.citariga.lv. Skatīts: 2021-04-03.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vilhelms_Ķuze&oldid=4112864"