Latvju himna

Latvju himna ir patriotiska Alfrēda Kalniņa dziesma jauktajam korim ar Plūdoņa vārdiem, kas pirmo reizi atskaņota Sestajos latvju vispārējos dziesmu svētkos 1926. gadā.

Pēc Latvijas okupācijas dziesmas atskaņošana bija aizliegta.

Raksturojums

Jēkabs Graubiņš "Latvju himnas" panākumus publikā izskaidroja vairāk ar Plūdoņa tekstu, nekā ar Kalniņa mūziku, kurā neesot nekā latviska. Mūzikā neesot tā pirmatnējā spēka un nelokāmības, kas tekstā.

Tomēr Valentīns Bērzkalns rakstīja, ka arī skaņdarba mūzikā ir nenoliedzams spars un dinamika, kas aizrauj kā korus, tā publiku. Jānis Cīrulis par dziesmas triumfa iemeslu minējis tiklab patriotisko tekstu, kā „spēcīgo mūziku".

Dziesmas vārdi

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, Mēs gribam še paši sev likumus lemt. Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt.

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, Un mūsu šī Baltajā jūra mūždien; Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta, Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.

Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta, Tā zeme ir mūsu, ir mūsu, jā gan. Caur simt gadu vaidiem, zem varmāku spaidiem, Šo baltdien vēl dzidri mūsu mēle te skan.

Tā zeme ir mūsu, tā Dieva un Laimas Latvju tautai sen senis līdzdotais pūrs. Tā zeme ir mūsu, to nedos vairs svešiem Ne zemgals, ne latgals, ne sēlis, ne kūrs!