Dzelzs Gvarde

Dzelzs Gvarde (rumāņu: Gardea de fier), arī Erceņģeļa Mihaila Leģions un Leģions, bija galēji labēja, ultranacionālistiska, antikomunistiska un antisemītiska politiskā kustība un partija Rumānijas Karalistē no 1927. līdz 1941. gadam.

Dzelzs Gvarde Gardea de fier
Vadītājs	Kornelju Zelea Kodreanu (1927–38) Horija Sima (1938–41)
Dibināta	1927. gada 24. jūnijs
Likvidēta	1941. gada 23. janvāris
Veidojusies no	Nacionāli-Kristīgā Aizsardzības Līga
Biedri	272,000 (1937)
Ideoloģija	Rumāņu nacionālisms Antisemītisms
Politiskā pozīcija	galēji labēja

Ideoloģija

Leģions atšķīrās no citām tā laika Eiropas radikālajām fašistu kustībām ar savu izteikto reliģiozitāti. Kā jauniešu kustībai Leģiona bāze bija Bukarestes Universitātes Teoloģijas fakultāte. Leģions pārņēma arī antisemītismu, kas bija izplatīts konservatīvajā rumāņu sabiedrībā un rumāņu ortodoksālajā baznīcā. Jau savā pirmajā darbības gadā leģionāri izdemolēja un nodedzināja sinagogu Oradjas pilsētā.

Arī savus pirmos atbalstītājus Leģions atrada nevis radikalizētos kara veterānos, bet gan zemniekos un studentos. Kustība rīkoja masu pasākumus, demonstrācijas ar reliģiskiem simboliem, patriotiskām dziesmām, kā arī veica brīvprātīgo darbu un labdarības pasākumus lauku reģionos.

Leģions noraidīja moderno kapitālismu un aizstāvēja kopīpašumu vai nacionalizētu ekonomikas modeli.

Kodreanu bija reliģisks mistiķis, kura mērķis bija rumāņu nācijas garīgā atdzimšana. Viņš uzskatīja, ka leģionāriem šī mērķa dēļ var nākties veikt vardarbīgus un grēcīgus noziegumus, kas nolemj viņu dvēseli ellei, taču tie uzskatāmi par ziedojumu nācijas atdzimšanas labā. Tādējādi Leģionā tika kultivēts nāves, mocekļa, vardarbības un ziedošanās kults.

Izveidošana

Kodreanu

1927. gada 24. jūlijā aktīvs nacionālists un par sava politiskā oponenta slepkavību tiesātais Kornelju Zelea Kodreanu nodibināja Erceņģeļa Mihaila Leģionu un vadīja to līdz savai nogalināšanai 1938. gada beigās. Kustības biedri tika saukti par leģionāriem, nēsāja zaļus formas tērpus, kas simbolizēja nācijas atdzimšanu un lietoja romiešu salūtu.

Terorisms

Jau no savas darbības pirmsākumiem Kodreanu bija iesaistīts savu pretinieku slepkavībās, vai plānos tādas veikt. Varas iestāžu pretestības dēļ Leģions regulāri tika aizliegts un mainīja nosaukumus, ar kādiem piedalījās vēlēšanās.

1930. gada martā Kodreanu izveidoja Leģiona paramilitāro organizāciju Dzelzs Gvardi. Šo nosaukumu sāka attiecināt arī uz visu organizāciju.

1931. gada janvārī Leģions tika aizliegts, bet Kodreanu tiesāts un attaisnots. Ar nosaukumu Kornelju Zelea Kodreanu Grupa, leģionāri piedalījās parlamenta vēlēšanās un ieguva piecas vietas. Kodreanu publiski pauda atbalstu Hitleram un nacistu nākšanai pie varas Vācijā.

Lai nepieļautu leģionāru piedalīšanos vēlēšanās, 1933. gada 10. decembrī liberālais premjerministrs Duka aizliedza Leģionu un pavēlēja veikt plašus arestus. Atriebjoties par policijas vardarbīgajām metodēm (policija nogalināja 12 leģionārus), 29. decembrī leģionāri dzelzceļa stacijā nogalināja pašu premjeru.

Pēc visu paramilitāro organizāciju aizliegšanas valstī 1935. gada jūnijā Leģions mainīja nosaukumu uz Visu Tēvzemei.

1937. gada parlamenta vēlēšanās Dzelzs Gvarde ieguva 15,5% balsu un kļuva par trešo lielāko partiju. Divas lielākās partijas izveidoja valdību, kas sāka pieņemt antisemītiskus likumus un veidot fašisma struktūras valstī – tika izveidota vienota Nacionālā Kristiešu Partija, kura izveidoja paramilitāru "zilkreklu" vienību, kas iesaistās cīņās pret leģionāriem. 1938. gada 10. februārī karalis Karols II atlaida valdību un izveidoja personīgo diktatūru, saglabājot un papildinot vienpartijas fašisma pārvaldes struktūru. Kodreanu un 44 citi Dzelzs Gvardes vadītāji tika arestēti 1938. gada aprīlī. Kodreanu sākotnēji tika notiesāts uz sešiem mēnešiem cietumā par neslavas celšanu, bet tad otrreiz tiesāts par musināšanu un aicināšanu uz vardarbību un saņēma desmit gadu katorgas darbos.

Kodreanu bēres 1940. gada 30. novembrī

Pēc karaļa pavēles Kodreanu līdz ar citiem vadošajiem leģionāriem tika nožņaugts naktī no 1938. gada 29. uz 30. novembri. Viņu līķi tika izšķīdināti skābē un kapavietas pārklātas ar cementu. 1939. gada 21. septembrī leģionāri atriebās, nogalinot premjerministru Kalinesku.

Nacionāli Leģionārā Valsts

Antonesku un Sima zem Kodreanu portreta

1940. gadā Dzelzs Gvardē pastāvēja trīs frakcijas. Horija Sima grupa, kas bija pragmatiska un vismazāk reliģiska. Pret Simu vērsta grupa, ko vadīja nogalinātā Kodreanu tēvs un brāļi. Trešā grupa vēlējās nostiprināt kustības reliģisko raksturu. Iekšējo cīņu gaitā uzvarēja Sima.

Brīdī, kad represijās bija iznīcināti gandrīz visi Leģiona sākotnējie vadītāji, mainījās neitrālās Rumānijas iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācija. 1940. gada jūnija beigās PSRS pieprasīja un anektēja Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Vācijas spiediena rezultātā Ungārijai 30. augustā tika atdota Ziemeļtransilvānija, septembra sākumā Bulgārijai tika atdota dienvidu Dobruža. Baidoties par valsts pastāvēšanu, Rumānija izvēlējās politiski tuvoties Trešajam reiham.

1940. gada 4. jūlijā izveidotajā valdībā pirmo reizi tika iekļauti trīs leģionāru ministri. Horija Sima kļuva par Reliģijas un Mākslas ministru, taču atkāpās jau četras dienas vēlāk.

1940. gada 4.-6. septembrī pie varas nāca ģenerāļa Jona Antonesku un leģionāru valdība, karalis Karols II atkāpās no troņa un pameta valsti. 14. septembrī tika pasludināta Nacionāli Leģionārās Valsts izveidošana, kurā Antonesku bija premjerministrs, Sima viņa vietnieks un Dzelzs Gvarde kļuva par vienīgo legālo partiju.

Savas varas mēnešos leģionāri pieņēma virkni pret ebrejiem vērstu likumu. Ebrejiem tika konfiscēti īpašumi, tos atlaida no darba valsts iestādēs un dienesta armijā.

1940. gada 25. novembrī atklātībā nāca Gvardes dibinātāja Kodreanu nāves apstākļi. Dzelzs Gvarde atriebās nogalinot 64 tajā pašā cietumā esošos politieslodzītos - bijušajam karalim pietuvinātus politiķus. Asiņainais grautiņš izraisīja nesaskaņas starp Antonesku un Simu, kārtības atjaunošanai ielās tika izvietotas armijas patruļas.

Koalīcija starp konservatīvo ģenerāli Antonesku un radikālo Dzelzs Gvardi bija trausla. Sima uzstāja uz to, lai visus vadošos amatus ieņemtu leģionāri un viņu atbalstītāji. Režīmā valdīt varēja tikai viens. Lai arī ideoloģiski Dzelzs Gvarde Trešā Reiha vadītājiem bija daudz tuvāka, tie izvēlējās atbalstīt Antonesku.

Dumpis un sagrāve

Izmantojot savu jauniegūto varu, Dzelzs Gvarde sāka vākt un uzkrāt ieročus. 1941. gada 20. janvāra vakarā lielākajās pilsētās notika plašas leģionāru demonstrācijas, kas prasīja Antonesku atkāpšanos un pilnīgu leģionāru kontroli pār valsti. 21. janvārī, pēc nenoskaidrotos apstākļos notikušas vācu majora Dēringa slepkavības Bukarestē, leģionāru bruņotās vienības uzsāka dumpi. Antonesku atlaida leģionārus un viņu simpatizētājus no amatiem valdībā, policijā un armijā. Daudzi šīs pavēles neatzina un iebarikādējās savos policijas posteņos. Leģionāri uzbruka valsts iestādēm, ieņēma radio pa kuru pārraidīja savus uzsaukumus. Pēc divas dienas ilgušām ielu cīņām Antonesku sakoncentrēja pietiekoši daudz bruņutehnikas un artilērijas, lai 23. janvārī dumpi apspiestu. Dzelzs Gvarde pazuda no Rumānijas politiskās dzīves.

Dumpja laikā leģionāri īstenoja arī ebreju grautiņu Bukarestē, nodedzinot sinagogu un vairākus desmitus ebreju nogalinot Bukarestes lopkautuvē. Upuri pēc nogalināšanas tika pakārti uz kautķermeņiem paredzētajiem dzelzs āķiem. Kopumā tiek nogalināti 125 ebreji.

Cīņu laikā rumāņu armija zaudēja 30 nogalinātos un 100 ievainotos, leģionāru zaudējumi svārstījās starp 200 un 800. Vairāk nekā 9000 leģionāri tika arestēti. Sākoties karam ar PSRS, arestētajiem leģionāriem tika dota iespēja doties uz fronti. Antonesku valdība ziņoja, ka pēc dumpja apspiešanas leģionāriem atņemti 39 ložmetēji, 666 šautenes, 2844 bises, 1964 pistoles, 128 karabīnes.

Vācu vēstniecības darbinieki un vērmahts atbalstīja Antonesku, taču vienlaikus, sniedza patvērumu sakautajiem leģionāriem. Horija Sima un daudzi leģionāri ar vācu palīdzību bēga uz Vāciju, kur tika ieslodzīti maiga režīma cietumā, speciālā Būhenvaldes koncentrācijas nometnes daļā. 1944. gada augustā Rumānija padevās Sabiedrotajiem un sāka karot pret Vāciju. Horija Sima tika atbrīvots un izveidoja marionešu valdību Vīnē, taču šis projekts sabruka līdz ar nacismu.

Pēc kara Sima aizbēga uz Parīzi, tad Itāliju un visbeidzot uz Franko pārvaldīto Spāniju kur arī mira 1993. gadā.