Atvērt galveno izvēlni

Abhāzija (abhāzu: Аҧсны, gruzīnu: აფხაზეთი, krievu: Абхазия) ir valstisks veidojums Kaukāzā, atrodas Melnās jūras austrumu krastā. Ziemeļos robežojas ar Krievijas Federāciju. Gruzijas iekšienē tā robežojas ar Samegrelo-Zemo Svaneti reģionu austrumos.

Abhāzijas Republika
Аҧсны Аҳәынҭқарра
Республика Абхазия
Abhāzijas Republikas karogs Abhāzijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaAiaaira
Location of Abhāzija
GalvaspilsētaSuhumi
Valsts valodas abhāzu valoda, krievu valoda
Valdība Parlamentāra republika
(de jure Gruzijas sastāvdaļa)
 -  Prezidents Rauls Kadžimba
 -  Premjerministrs Sergejs Šamba
No Gruzijas / PSRS 1992 (de facto) 
Platība
 -  Kopā 8 600 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2003. gadā 216 000 
 -  Blīvums 29/km² 
Valūta Krievijas rublis (RUB)
Laika josla Maskavas laiks (UTC+3)
 -  Vasarā (DST) Maskavas laiks (UTC+4)

Šobrīd Abhāzija ir starptautiski neatzīta valsts - de facto Abhāzijas Republika (abh. Аҧсны Аҳәынҭқарра, kr. Республикa Абхазия). Pēc vairuma pasaules valstu, arī Latvijas, viedokļa tā ir Gruzijas sastāvdaļa. Krievija, Nauru, Nikaragva un Venecuēla atzīst Abhāziju de iure.

VēstureLabot

Sākotnēji Kolhīdas valsts province, pēc tam sengrieķu kolonija, tad Ponta valsts province, līdz 65. gadā p.m.ē. to iekaroja romieši - līdz 6. gs. Romas impērijas, pēc tam Bizantijas impērijas province. 6. gs. izveidojās Abhāzijas valsts, kas atradās vasaļatkarībā no Bizantijas impērijas. Savu varenības apogeju valsts sasniedza karaļa Leo II laikā, kad sarāva vasaļattiecības ar Bizantiju. Abhāzijas teritorijā ietilpa visa Rietumgruzija. Galvaspilsēta šai laikā atradās [Anakopa|Anakopā]] (Jaunā Atona), tad Kutaisi. Sākot ar 9. gs. Abhāzijas valdnieki karoja ar Tao-Klardžetijas un Kahetijas valdniekiem, Georgija (miris 955.) un Leo III (valdīja 955.-967.) laikā Abhāzija iekaroja lielāko daļu Kahetijas un Tao-Klardžetijas ziemeļu daļu, taču tad vairākās kaujās abhāzu karaspēks cieta smagas sakāves, un 975. gadā Abhāzijas valsts kļuva par apvienotās Gruzijas Karalistes sastāvdaļu.

 
Abhāzijas kņazistes karte (1843.)

Gruzijas Karalistei 1490. gadā sadaloties, kņazi no Čačbu dinastijas pasludināja savas zemes par suverēnu Abhāzijas kņazisti. 16. gs. Abhāzijas kņaziste kļuva par Osmaņu impērijas vasali. Pret turkiem vērsto kņazu Kelešu beju 1808. gadā nogalināja atentātā, un viņa dēls Georgijs Safars bejs 1809. gadā vērsās pie Krievijas Impērijas ar lūgumu ņemt Abhāziju savā aizgādībā. 1810. gada 17. februārī izdod imperatora Aleksandra I manifestu par Abhāzijas kņazistes kā vasaļvalsts pievienošanu Krievijas impērijai. Abhāzijas autonomijas tiesības tika ignorētas, 1864. gadā Abhāzijas kņazu vara tika likvidēta, bet pati kņaziste pārdēvēta par "Suhumi kara nodaļu" (krievu: Сухумский военный отдел), kas izsauca virkni sacelšanos (lielākā bija t.s. Lihnenas sacelšanās 1866. gadā) un kā sekas - masveida abhāzu emigrācija uz Osmaņu impēriju, kā arī Krievijas valdības īstenotas deportācijas. Ap 1877.-1878. gadu Krievijas-Osmaņu karu kņazistes iedzīvotāju skaits bija sarucis uz pusi.

20.gs. sākumā Abhāzijā dzīvoja ap 150 000 cilvēku, no kuriem abhāzi bija ap 30%, bet gruzīni kopā ar [mingreļi]]em ap 40%, pilnībā dominējot Abhāzijas dienvidos. Pārējie bija krievi, armēņi, grieķi u.c. tautības.[1]

Krievijas revolūcijas laikāLabot

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Abhāzija maijā iestājas Kaukāza apvienoto kalniešu savienībā. Abhāzi neplānoja saistīt savu nākotni ar gruzīniem, bet pievienojās Ziemeļkaukāza Kalniešu Savienībai, kas apvienoja Kaukāza kara laikā iekarotos kalniešus. Abhāzu valodai ir cieša saistība ar adigu, kabardiešu un čerkesu valodām. 1917. gada 8. novembrī Suhumi izveido parlamentu, Abhāzu Tautas Padomi. Tiek pasludināta nacionālā pašnoteikšanās un pieņemta konstitūcija. Abhāzu pārstāvji uzskatīja, ka labākais risinājums būtu arī Gruzijas pievienošanās Kalniešu republikai.

Pēc boļševiku Oktobra revolūcijas abhāzu vadītāji sāka skatīties uz politiski mērenāko Aizkaukāzu. 1918. gada 9. februārī abhāzu un gruzīnu pārstāvji tikās, lai pārrunātu attiecības. Abhāzi sevi uzskatīja par neatkarīgu politisko veidojumu, kamēr gruzīni tiem piedāvāja iekšējo neatkarību nākotnes Gruzijas sastāvā. 9. februāra vienošanās skaidri nosaka Abhāzijas robežas, apstiprina abhāzu pašnoteikšanos, kā arī abu pušu gatavību runāt par politisko nākotni. 1917. gadā boļševiki bija nostiprinājušies Gudautas pilsētā un 1918. gada 16. februārī viņi sagrāba Suhumi, no kurienes viņus izdevās padzīt 21. februārī. Marta beigās boļševiki atkal sagrāba Suhumi un visu Abhāzijas piekrasti.

Batumi miera sarunās Abhāzijas un Ziemeļkaukāza Kalniešu Republikas pārstāvji piedalījās ar savām atsevišķajām delegācijām. 11. maijā pasludina Kaukāza Kalniešu Republikas atdalīšanos no Krievijas. Jauno republiku veido Dagestāna, Čečenija, Ingušija, Osetija, Kabarda-Balkārija, Abhāzija, Adigeja. Tā aizņēma 260 000 kv.km. ar 6,5 miljoniem iedzīvotāju. Batumi esošie delegāti osmaņiem paziņoja vēlmi kļūt par osmaņu protektorātu.

Gruzijas Demokrātiskajai Republikai pasludinot neatkarību 1918. gada 26. maijā, Abhāzija atradās ārpus tās robežām. Gruzija paziņoja, ka neturpinās sniegt militāru palīdzību, ja Abhāzija uzstās uz savu neatkarību. Abhāzijas vadītāji apsver iespēju pievienoties Padomju Krievijai vai Osmaņu impērijai, bet 1918. gada 8.-11. jūnijā paraksta vienošanos ar Gruziju, kas Abhāzijai piešķir iekšējo pašpārvaldi Gruzijas sastāvā, un republikas valdībā izveido Abhāzijas lietu ministra posteni. Ar šo vienošanos Gruzija, lai nodrošinātu revolucionāro kārtību un stabilu valdību, Abhāzu Tautas Padomei palīgā apņemas nosūtīt gruzīnu Sarkano gvardi. Piecas dienas pēc vienošanās parakstīšanas boļševiki sāk jaunu sacelšanos, apdraudot Suhumi. 17.-19. jūnijā ar Vācijas atbalstu, gruzīni izsēdās Suhumi. Gruzīni padzina boļševikus no Suhumi un Gudautas, pretinieka varā atstājot tikai Gagras pilsētas apkārtni Abhāzijas ziemeļos. Armijas uzvedība izraisa abhāzu protestus par autonomijas neievērošanu. Izmantojot nepieciešamību Abhāziju aizsargāt no boļševikiem un osmaņiem, gruzīni veic Abhāzijas okupāciju. Kalniešu republika nosodīja šo iebrukumu. 27. jūnijā etnisko abhāzu vienības no osmaņu teritorijas izsēdās pie Kodoras upes. Šādi desanti atkārtojās, taču tika apspiesti.

Boļševiku dumpja apspiešanas gaitā gruzīnu armija jūlijā ieiet Krievijas teritorijā, ieņemot Sočus un Tuapsi. 18. septembrī Soču pilsētas padome pieņem lēmumu par pievienošanos Gruzijai. Ar Krievijas Baltās kustības pārstāvjiem notiek neveiksmīgas sarunas, kas noved pie Balto pretuzbrukuma, kas 1919. gada februārī sasniedz Gagru. Aprīlī gruzīni atgūst Gagru.

1918. gada oktobrī Gruzijas valdība izmanto Abhāzu Tautas Padomes iekšējo konfliktu, lai to atlaistu un nostiprinātu centrālo varu reģionā. 1919. gada februārī Gruzijā un Abhāzijā notiek Satversmes sapulces vēlēšanas. Abhāzijas Tautas Padomē abhāzu un gruzīnu sociāldemokrāti iegūst 27 no 40 vietām. Gruzijas premjerministrs Nojs Žordania paziņo, ka abhāzu autonomijas vienīgais ierobežojums ir atšķelšanās no Gruzijas un pāriešana Deņikina Balto spēku pakļautībā. Abhāzijas un Gruzijas pārstāvji sāka darbu pie Abhāzijas konstitūcijas. Sarunas ievilkās, jo abhāzu sociāldemokrātu frakcija sašķēlās. Neviens no konstitūcijas variantiem nespēja gūt vairākuma atbalstu. 1920. gada novembrī abhāzi beidzot vienojās par konstitūcijas projektu, un nosūtīja delegāciju uz Tbilisi, kas pieprasīja, ka Gruzijas Satversmes sapulcei nav tiesību tekstā veikt nekādas izmaiņas. Sarunām ievelkoties, abhāzu delegācija atkal sašķēlās, dažiem delegātiem atgriežoties Suhumi.[1]

1921. gada 21. februārī, Sarkanajai armijai jau esot Tbilisi pievārtē, Gruzijas Satversmes sapulce pieņem Gruzijas konstitūciju, kas piešķir autonomiju Abhāzijai, kā ari musulmaņu apdzīvotājai Adžārijai un pierobežas Zakatalas rajonam, kas vēlāk pāriet Azerbaidžānas sastāvā.

Padomju laikāLabot

1921. martā Abhāzijā pasludina padomju varu. 31. martā pasludina Abhāzijas PSR. 21. maijā Gruzijas PSR atzīst Abhāzijas PSR neatkarību. 16. decembrī PSRA noslēdza "savienības līgumu" ar Gruzijas PSR. 1922. gada 13. decembrī kopā ar Gruzijas PSR tiek iekļautas Aizkaukāza PFSR sastāvā. 30. decembrī Aizkaukāza PFSR iekļāvās jaunveidotās Padomju Savienības sastāvā.

1925. gadā tika pieņemta PSRA pirmā konstitūcija[2], kas noteica, ka PSRA ir suverēna republika, kura ir līgumsaistībās (analogi ūnijai) ar Gruzijas PSR. 1931. gadā PSRS valdība šo īpašo statusu Abhāzijai atņēma, un tā kļuva par "vienkāršu" Abhāzijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku (Абхазская АССР) Gruzijas PSR sastāvā.

Neatkarības cīņaLabot

 
1992.-1993. gada pilsoņu karš Gruzijā.
 
2008. gada Gruzijas-Krievijas karš.

1990. gadā Abhāzijas APSR proklamēja sevi par suverēnu Abhāzijas Padomju Sociālistisko Republiku (Абхазская Советская Социалистическая Республика).

1989. gadā Abhāzijas APSR sākās studentu nemieri, kā rezultātā Suhumi uz vairākām dienām pat ieviesa karastāvokli. 1991. gada referendumos, kad Gruzijas PSR iedzīvotāji pauda vēlmi izstāties no PSRS, Abhāzijas iedzīvotāju lielākā daļa izvēlējās atdalīties no Gruzijas PSR un palikt PSRS (vēlāk NVS) sastāvā (zināmā mērā to izprovocēja gruzīnu nacionālistu prasības, atjaunojot Gruzijas suverenitāti, likvidēt Abhāzijas autonomo statusu un "gruzīniskot" visu valsti). 1992. gada vasarā Gruzijas AP pasludināja par 1921. gada konstitūcijas atjaunošanu, savukārt Abhāzijas AP 23. jūlijā izsludināja 1925. gada konstitūcijas atjaunošanu (ar visu norādi par Abhāzijas un Gruzijas kā juridiski līdzvērtīgu līgumslēdzēju pušu līgumattiecībām), ko Gruzijas valdība atteicās atzīt. Politiskās pretrunas pārauga Gruzijas 14. augustā mēģinājumā pārņemt varu Abhāzijā ar ieroču spēku, kas pārauga nopietnā lokālā bruņotā konfliktā, kas prasīja vismaz 17 000 cilvēku dzīvību. Karadarbībā Gruzijas bruņotie spēki cieta sakāvi un atkāpās no lielākās daļas Abhāzijas teritorijas.

1993. gada septembrī daļa Abhāzijas parlamenta (gruzīnu deputāti) bija spiesti pamest Suhumi un pārcelties uz Tbilisi, tā izveidojot t.s. Abhāzijas autonomās republikas Augstāko Padomi trimdā (2006. gadā, Gruzijas armijai pārņemot savā kontrolē lielāko daļu Kodori ielejas, šī trimdas valdība pārcēlās uz turieni).

Pamieru izdevās noslēgt tikai ar ANO starpniecību 1994. gada aprīlī. Saskaņā ar 1994. gada 23. jūnija pamiera līgumu, gar Inguras upi tika noteikta 12 km plata demitilarizētā zona, gar kuru izvietojās Krievijas "miera uzturētāju" karaspēks. Gruzijas valdības kontrolētajā Kodori ielejas Ažaras ciemā izveidoja Abhāzijas trimdas valdību.

2008. gada bruņotā konflikta laikā Abhāzijas karaspēks iekaroja Kodori ieleju un padzina trimdas valdību no Ažaras ciemata.

Administratīvais iedalījumsLabot

 
Abhāzijas karte mūsdienās
 
Abhāzijas skats pie Picundas.

Abhāzijas administratīvo iedalījumu veido 7 rajoni un 1 pilsēta. Galvaspilsēta ir Suhumi (abh. Аҟəа [а́кuа]; gruz. სოხუმი).

RajoniLabot

Karte Rajons Rajons
abhāzu valodā
Administratīvais
centrs
Platība (km²) Iedzīvotāju
skaits (2011)[3]
ISO 3166-2
  Gagras rajons Гагра араион Gagra &0000000000000772000000772 &000000000004021700000040 217
  Gali rajons Гал араион Gali &000000000003035600000030 356
  Gudautas rajons Гәдоуҭа араион Gudauta &00000000000016400000001 640 &000000000003677500000036 775
  Gulripši rajons Гәылрыҧшь араион Gulripši &00000000000018350000001 835 &000000000001803200000018 032
  Očamčiras rajons Очамчыра араион Očamčira &000000000002486800000024 868
  Suhumi rajons Аҟәа араион Suhumi &00000000000015230000001 523 &000000000001153100000011 531
  Tkuarčali rajons Тҟәарчал араион Tkuarčali &000000000001601200000016 012

Skatīt arīLabot

Atsauces un piezīmesLabot

Ārējās saitesLabot