Tadžikistāna

Tadžikistānas Republika (Ҷумҳурии Тоҷикистон) ir vidēji attīstīta valsts Vidusāzijā bez pieejas pie jūras. Ziemeļrietumos tā robežojas ar Uzbekistānu, ziemeļos ar Kirgizstānu, austrumos ar Ķīnu, bet dienvidos ar Afganistānu. Tadžikistānai ir 430 km robeža ar Ķīnu, 870 km ar Kirgizstānu, 1161 km ar Uzbekistānu, 1331 km ar Afganistānu. Kalni aizņem 93% valsts teritorijas un vairāk nekā puse valsts atrodas vairāk nekā 3000 metrus virs jūras līmeņa. Tadžikistānā ir vairāk nekā 1300 ezeri un tai ir Centrālāzijas lielākās ūdens rezerves.[7] Nabadzīgākā no bijušajām PSRS republikām, tāpēc, ka tur no 1992. līdz 1997. gadam norisinājās pilsoņu karš. Tadžiki veido 79% no kopējā iedzīvotāju skaita. Lielākās minoritātes ir uzbeki (15%), krievi (1%), kirgīzi (1%) u.c.

Tadžikistānas Republika
Ҷумҳурии Тоҷикистон
Jumhurii Tojikiston
Tadžikistānas karogs Tadžikistānas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaSurudi Milli
Location of Tajikistan
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Dušanbe
38°33′N 68°48′E / 38.550°N 68.800°E / 38.550; 68.800
Valsts valodas tadžiku valoda[1][2]
Iekšējās saziņas
valoda
krievu valoda[3]
Valdība Unitāra prezidentāla republika
 -  Prezidents Emomalī Rahmons
 -  Premjerministrs Kohirs Rasulzada
Neatkarība
 -  Samanīdu impērijas izveide 875. gads 
 -  Deklarēta 1991. gada 9. septembris 
 -  Pabeigta 1991. gada 25. decembris 
Platība
 -  Kopā 143 100 km² (102.)
 -  Ūdens (%) 1,8
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. gadā 7,349,145[4] (97.)
 -  Blīvums 48,6/km² (155.)
IKP (PPP) 2008. gada aprēķins
 -  Kopā $13,062 miljardi[5] 
 -  Uz iedzīvotāju $2022[5] 
Džini koef. (2004) 33,59 (vidējs
HDI (2007) 0,688[6] (vidējs) (127.)
Valūta Somoni (TJS)
Laika josla TJT (UTC+5)
Interneta domēns .tj
ISO 3166-1 kods 762 / TJK / TJ
Tālsarunu kods +992
1 Aptuvens Tadžikistānas Valsts Statistikas komitejas novērtējums, 2008; rangs balstīts uz ANO 2005. gada datiem.

1924. gadā PSRS valdība, lai novērstu Centrālāzijas tjurku tautu un musulmaņu vienotību, sāka veidot jaunas nacionālās republikas, sadalot savstarpēji radniecīgos kazahus, kirgīzus, uzbekus un turkmēņus. Tadžiki, kas vienīgie bija irāņu tauta, sākotnēji saņēma autonomu republiku Uzbekijas PSR sastāvā. Tadžiku Buhāra un Samarkanda palika Uzbekijā, taču 1929. gadā izveidojoties Tadžikijas PSR, tā saņēma Hudžandas pilsētu. Uzbekijā palikušos tadžikus spieda asimilēties un kļūt par uzbekiem. Jaunizveidotajā republikā sāka veidoties tadžiku nācija. Pēc kolektivizācijas sākšanās Tadžikijā paplašināja kanālu sistēmu, un attīstīja kokvilnas audzēšanu.[7]

VēstureLabot

Kopš 550. gada p.m.ē. Tadžikistāna pilnīgi vai daļēji ietilpa dažādu valstu sastāvā. Tās senākā vēsture ir cieši saistīta ar Irānas un Afganistānas vēsturi. Senākie iedzīvotāji saki un sarmati runājuši skitu valodās un vēl pirms 1000. gada p.m.ē. izceļoja uz Senās Persijas un Senās Indijas teritorijām. Mūsdienu tadžiku vēsturnieki raksta, ka indoāriešu valodās runājošie zemes pirmiedzīvotāji savu zemi dēvējuši par "āriešu valsti" (Aryānam vaedža), Ahemenīdu impērijas laikā par Aryānam Xšaθram.[8][9][10]

Persiešu un helēņu valstisLabot

Pamatraksts: Senā Persija

Islāma valstisLabot

Padomju valstisLabot

1918. gada februārī boļševiki likvidēja Kokandas autonomiju, aktivizējās basmaču kustība. 1921. gada martā Sarkanā armija ieņēma Dušanbi. 1922. gadā boļševiki apspieda basmaču pretestību, krita Envers pašā, taču pretestība turpinājās vēl līdz 1926. gadam. No 1921. līdz 1926. gadam 250 000 tadžiku un uzbeku bēga uz Afganistānu. 1924. gada septembrī sākas nacionālo republiku veidošana Krievijas Turkestānā. Sākotnēji izveidoja Buhāras PSR (1924), tad Tadžiku APSR (1924—1929), kuras sastāvā 1925. gada janvārī izveidoja Kalnu Badahšānas autonomo apgabalu, kas aizņem gandrīz pusi Tadžikistānas teritorijas. 1926. gadā sākās pāreja no arābu alfabēta uz latīņu alfabētu. 1929. gadā atklāja Termezas – Dušanbes dzelzceļu.

1929. oktobrī izveidoja atsevišķu Tadžikijas PSR. 1929. gadā sākās kolektivizācija, desmiti tūkstoši tadžiku un uzbeku bēga uz Afganistānu. 1934. gadā uzņēma pirmo filmu tadžiku valodā. 1940. gadā notika pāreja no latīņu alfabēta uz kirilicu. No 1941. gada vairāk nekā 200 000 tadžiku karoja Otrajā pasaules karā Sarkanās armijas rindās. 1949. gada 10. jūlija zemestrīcē gāja bojā ap 29 000 cilvēku. 1960. gadā sāka raidīt Dušanbes TV. 1979. pabeidza Nurekas HES celtniecību. 1990. gada februārī Dušanbē sākās ielu protesti pret padomju varu, augustā nodibināja Tadžikistānas Demokrātisko partiju.

Pēc neatkarības pasludināšanasLabot

 
Tadžikistānas līgumi ar Ķīnu par robežas grozījumiem 1999. un 2002. gadā.

Pēc Augusta puča Tadžikistāna 1991. gadā pasludināja neatkarību. Novembrī bijušo komunistiskās partijas vadītāju Rahmonu Nabijevu ievēlēja par valsts prezidentu. 1992. gada maijā sākās sadursmes ar opozīciju, iesākot pilsoņu karu. Septembrī Nabijevu atlaida no amata un novembrī par parlamenta priekšsēdētāju un valsts galvu ievēlēja vidējā līmeņa komunistu Emomali Rahnonovu. Kopš pilsoņu kara beigām Rahmonova valdība nepārtraukti veic bijušo bruņoto vienību komandieru, islāma aktīvistu un opozīcijas pārstāvju arestus un tiesas.[7] 2000. gadā Tadžikistānā oficiāli izveidoja Krievijas armijas bāzi.

1999. gadā Tadžikistāna parakstīja robežlīgumu ar Ķīnu, atsakoties no apmēram 200 km2 lielas teritorijas Pamira kalnos, bet 2002. gadā piekrita atdot 1158 km2 lielu robežteritoriju, robežas demarkācijas protokolu 2011. gadā ratificēja Tadžikistānas parlaments.[11]

Administratīvais iedalījumsLabot

 
Prezidenta pils (2010).

Tadžikistānas administratīvais iedalījums veidojas no dažādu pakāpju administratīvajām vienībā. Daļa valsts teritorijas ir nodalīta pirmās pakāpes administratīvajās vienībās — viens autonomais vilojats (Kalnu Badahšāna) un divi vilojati (Hatlona un Sugda), kā arī valsts galvaspilsēta Dušanbe. Otrās pakāpes administratīvajās vienībās — rajonos (nohijās, ноҳия) un apgabala pakļautības pilsētās (шаҳр) — iedalās kā vilojati, tā arī vilojatos neiekļautā teritorija — republikas pakļautības rajoni. Trešās pakāpes administratīvā iedalījuma vienības ir pilsētas (шаҳр), ciemati (шаҳрак) un lauku kopienas (ҷамоати деҳот).

Administratīvā
vienība
Tadžiku
nosaukums
Centrs Rajoni Apgabala
pilsētas
Iedzīvotāji
(2010)[12]
Platība
km²
Blīvums
cilv./km²
Novietojums
Dušanbe Душанбе 4 724 000 100 7240,0
Hatlona Вилояти Хатлон Kurgontepa 24 4 2 676 000 24 800 107,9
Kalnu Badahšāna Вилояти Мухтори Кӯҳистони Бадахшон Horuga 7 206 000 64 200 13,2
Sugda Вилояти Суғд Hudžanda 14 4 2 237 000 25 400 88,1
republikas pakļautības rajoni Ноҳияҳои тобеи ҷумҳурӣ Dušanbe 13 1 722 000 28 600 60,2
Kopā 62 8 7 565 000 143 100 52,9

EkonomikaLabot

Tadžikistānas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 41,1% no IKP, šis rādītājs bija augstākais no visām valstīm.[13]

KultūraLabot

Vēsturiski tadžikiem ir kopīga izcelsme ar persiešiem, abas divas pieder pie irāņu tautām. Tadžiku valoda ir dzimtā valoda 80 procentiem Tadžikistānas iedzīvotāju. Mūsdienu Tadžikistānas galvenie urbānie centri ir galvaspilsēta Dušanbe, kā arī Hudžanda, Keloba, Pendžikenta un Istaravšana.

Valsts dienvidaustrumos, Afganistānas un Ķīnas pierobežā, Kalnu Badahšanas autonomā vilojatā dzīvo pamiriešu tautas, kas lingvistiski un kulturāli atšķiras no pārējiem tadžikiem. Atšķirībā no pārējiem Tadžikistānas iedzīvotājiem, kas pamatā ir sunnīti, pamirieši pieder pie ismailītu musulmaņu sektas. Pamiri runā vairākās austrumirāņu valodās. Ierobežoti Pamira kalnu augstākajās daļās, tie ir saglabājuši vairāk seno kultūras tradīciju, kā pārējie tadžiki.

Ziemeļu Tadžikistānas kalnu apgabalos dzīvo jagnobieši, kuru skaits ir aptuveni 25 tūkstoši, ko ir ievērojami samazinājušas piespiedu pārvietošanas 20. gadsimtā. Viņi runā jagnobiežu valodā, kas ir vienīgā dzīvā senās sogdiešu valodas pēctece.

AtsaucesLabot

  1. Tadžikistānas Republikas konstitūcija, 6. novembris, 1994, 2. nodaļa
  2. Saskaņā ar 2009. gada 6. oktobrī parakstīto likumu, visi valdības dokumenti jāsagatavo tikai tadžiku valodā (http://www.google.com/hostednews/afp/article/ALeqM5jLJnxvR7y69z29eejXVylsz4UvWA).
  3. Despite legal dispositions imposing government documents to be written only in Tajik, the Constitution keeps mentionning Russian as the "language for interethnic communication" (http://www.tajik-gateway.org/index.phtml?lang=ru&id=874)
  4. The World Factbook, People of Tajikistan
  5. 5,0 5,1 «Tadžikistāna». International Monetary Fund. Skatīts: 2009-10-01.
  6. «Human Development Report 2009: Tadžikistāna». The United Nations. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-10-11. Skatīts: 2009-10-18.
  7. 7,0 7,1 7,2 Historical Dictionary of Tajikistan
  8. Важные страницы истории таджикского народа. Dušanbe, 2008. — С.5.
  9. Гафуров Б. Таджики. Кн. 1. Dušanbe, 1989
  10. История таджикского народа. Том 1. Древнейшая и древняя история. Dušanbe, 1998
  11. Tadžikistāna atdod Ķīnai daļu savas teritorijas BNS 2011. gada 14. janvārī
  12. «О ПРЕДВАРИТЕЛЬНЫХ ИТОГАХ ПЕРЕПИСИ НАСЕЛЕНИЯ И ЖИЛИЩНОГО ФОНДА 2010 ГОДА. Сообщение Агентства по статистике при Президенте Республики Таджикистан.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2015. gada 29. martā.
  13. «Migration and Remittances Factbook 2016». Pasaules Banka. 2016. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. novembrī. Skatīts: 2016. gada 12. decembrī.