Atvērt galveno izvēlni

Herberts Cukurs (dzimis 1900. gada 17. maijā, miris 1965. gada 24. februārī) bija latviešu aviators un virsnieks, arī žurnālists. 1930. gados kļuva slavens ar saviem lidojumiem paškonstruētās lidmašīnās no Latvijas uz Gambiju un Āziju. Otrā pasaules kara laikā darbojies Sonderkommando Arājs, kas piedalījās holokausta īstenošanā Latvijā. Pēc kara emigrēja uz Dienvidameriku, 1965. gadā Cukuru Montevideo nogalināja Mossad aģenti.

Herberts Cukurs
Jūras aviācijas diviziona kapteiņa formas tērpā (1934)
Jūras aviācijas diviziona kapteiņa formas tērpā (1934)
Personīgā informācija
Dzimis 1900. gada 17. maijā
Liepāja, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija,
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1965. gada 24. februārī (64 gadi)
Montevideo, Karogs: Urugvaja Urugvaja
Tautība latvietis
Vecāki Jānis, Anna
Brāļi Edgars, Arveds, Teodors
Dzīvesbiedre Milda
Bērni Gunārs, Antineaja, Herberts
Militārais dienests
Dienesta pakāpe kapteinis
Kapteinis.gif
SD-Hauptsturmführer
SDInsig.png
Dienesta laiks 1919-1924
1925-1930
1934-1940
1941-1945
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Latvijas brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira)
Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa
Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme

DzīvesgājumsLabot

 
Cukuru ģimene Liepājā 1933. gadā, no kreisās tēvs Jānis, sieva Milda, māte Anna, priekšā dēls Gunārs

Dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā kā vecākais dēls dzelzceļa mašīnista Jāņa Cukura un viņa sievas Annas, dzimušas Skudras ģimenē, kurā bija četri dēli — Herberts, Edgars, Arveds un Teodors. Tēvs 1907. gadā cieta negadījumā, nokrītot no lokomotīves un bija spiests darbu pamest. Pirmā pasaules kara vācu okupācijas laikā Herberts strādāja Karostas darbnīcās. 1917. gadā viņš devās uz Krieviju, Liepājā atgriezās 1918. gadā[1] un pabeidza mācības Liepājas četrgadīgajā skolā. Bruno Kalniņš savā atmiņu sējumā "Vēl cīņa nav galā!" pieminēja kādu jaunieti — Herbertu Cukuru, kurš 1919. gada februārī Liepājā ticis izslēgts no Latvijas sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības, jo nodarbojās tur ar boļševistisku propagandu. Viņš esot uzturējis kontaktu ar toreizējās latviešu boļševiku valdības kara komisāru Pētersonu[2].


Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 22. martā iestājās Dienvidlatvijas brigādes 2. Cēsu bataljona 7. rotā. Vēlāk Cukurs cīnījās pret lieliniekiem Latgales frontē 2. Ventspils kājnieku pulka ložmetējnieku vadā, tika paaugstināts par seržantu. Pēc kara beigām Cukurs mācījās Kara skolas virsnieku kursos, iegūstot Latvijas armijas leitnanta pakāpi, 1921. gada 7. septembrī tika pārcelts uz Aviācijas divizionu. Mācījās Aviācijas skolas lidotāju kursos, līdz 1922. gada 10. novembrim Cukurs veica lidotāja pārbaudes lidojumus un ieguva lidotāja-novērotāja statusu.[3] 1923. gada 13. janvārī Cukurs tika paaugstināts par virsleitnantu un iedalīts 1. nodaļā kā iznīcinātāju pilots. Herbertam Cukuram bija jālido ar Vācijas Ķeizariskās armijas trofejlidmašīnām "Fokker" DVII un Itālijas ražojuma "Balila".

Lidmašīnu būveLabot

 
Herberts Cukurs pie paškonstruētā pikējošā bumbvedēja Cukurs C-6bis (1940)

Dienot Aviācijas divizionā, Herberts Cukurs aviācijas darbnīcās uzsāka vieglmotora lidmašīnas būvi. 1924. gada Latvijas aviācijas svētku laikā 15. jūnijā Herberts Cukurs savu lidmašīnu ar 12 ZS motoru bija jau gandrīz pabeidzis un izstādīja to publiskai apskatei ar nosaukumu „Auseklītis”, pirmo lidojumu viņš veica 1924. gada 15. jūlijā. Herberta Cukura projektēto un uzbūvēto C-1 vācu aviokonstruktora Verners fon Langsdorfs aprakstījis žurnālā „Illustrierte Flug-Woche” 1925. gada marta numurā. Tā bija izgatavota no koka un aviācijas finiera, lidmašīnai bija lieliskas planēšanas spējas. Nelielais motors (pirmais motors bija ”Harley Davidson” motocikla dzinējs) bija iemesls lidmašīnas apgrūtinātajam ieskrējienam un pacelšanās manevram.

1924. gada 7. novembrī Herberts Cukurs uz laiku tika atvaļināts no Latvijas armijas[4] un atgriezās Liepājā. Atvaļināšanās notika it kā "pēc paša gribas" un tas arī publiski tika ziņots, taču patiesībā pamats tam bija Cukura lidojums zem Kalpaka tilta un braukšana pa Liepājas ielām ar lidmašīnu bez spārniem.[nepieciešama atsauce] Cukurs turpināja lidojumus ar savu C-1 Liepājas pludmalē, līdz 1926. gadam veicot vairāk nekā 100 lidojumu. Ar savu entuziasmu viņš izraisīja ārkārtīgi lielu Liepājas jaunatnes interesi.

No 1925. gada 12. janvāra līdz 1927. gada 14. novembrim Herberts Cukurs dienēja Jūras aviācijas divizionā. 1925. gada decembrī viņš sāka plānot divvietīgas lidmašīnas C-3 būvi, kas spētu veikt augstākās pilotāžas elementus. Uz C-3 viņš plānoja uzstādīt 35 ZS motoru, kas spētu attīstīt ātrumu 125 km/h. Cukurs lidmašīnu projektēja tā, lai tajā varētu pārmontēt arī jaudīgāku dzinēju, ko vēlāk arī izdarīja. Būvdarbi pie jaunās C-3 varēja sākties 1926. gada decembrī, kad Liepājas aerokluba enerģiskais priekšnieks kapteinis Freimanis bija sagādājis 800 latu pamatkapitālu. Tika sameklētas nepieciešamās telpas Liepājā. Tā kā neērtības sagādāja biežā braukāšana no dienesta un dzīvesvietas Karostā uz pilsētas centru, kur atradās darbnīcas, lidmašīnas būvēšana tika pārnesta uz Cukura dzīvokli Karostā. Kad lidmašīnai tika izgatavots un samontēts korpuss, stūres iekārta, dzīvoklis lidmašīnas būvei kļuva par šauru un darbi tika pārnesti atpakaļ uz darbnīcām. Kad šķita, ka lidaparāta būve iet raiti, strauji sāka pietrūkt līdzekļu darbu turpināšanai, jo visi materiāli tika pirkti par Herberta Cukura jūras aviācijas virsleitnanta pamatalgu un ar aviācijas biedrības palīdzību.

Lielo izdevumu dēļ viņš iedzīvojās parādos un 1930. gadā par līdzdalību alkohola kontrabandas operācijā no Igaunijas Cukuru atvaļināja no dienesta armijā, kā formālo iemeslu minot redzes problēmas.[5] Pēc atvaļināšanas no karadienesta Cukurs pārcēlās uz dzīvi Rīgā, tuvāk Spilves lidlaukam, kas kļuva par galveno Cukura lidmašīnu būves vietu. C-3 pirmo reizi tika izmēģināta 1930. gada 28. aprīlī. 1930. gada oktobrī viņu apsūdzēja bēguļošanā no kreditoriem[6] un decembrī ūtrupē izpārdeva viņa mantu — tostarp revolveri un šauteni.[7] Tad Cukurs uzbūvēja planieri C-4 pēc vācu „Zoglin” parauga, izmantojot norakstīto kara lidmašīnu detaļas. Planieris C-4 plašākai apskatei tika izstādīts Latvijas ražojumu izstādē esplanādē 1932. gadā. Pēcāk Cukurs šo planieri pārdeva Jelgavas aizsargu planieristu kopai.

Tālie lidojumi uz Āfriku un ĀzijuLabot

 
Herberts Cukurs ar sagaidītājiem Rīgā 1934. gada 25. maijā, tostarp kara ministrs Jānis Balodis (centrā)
 
Herberts Cukurs ar vietējām meitenēm Tunisijas tuksnesī 1939. gadā

Kad latviešu lidotājs Pūliņš 1933. gada maijā Vācijā cieta neveiksmi, cenšoties sasniegt Gambiju, Cukurs tā paša gada 28. augustā pārņēma stafeti. Bez liekas ažiotāžas viņš ar savu C-3 „Kurzemes hercogiene”, kas kopš 1930. gada bija pamatīgi izmēģināta un testēta, veica lidojumu maršrutā Berlīne — Frankfurte — Parīze — Tulūza — Perpiņāna — Barselona — Valensija — Malaga — Tanžera — Kasablanka — Agādīra — Dakara — Batērsta.[8] Par spīti nolietotā C-3 „Renault” dzinēja radītajām problēmām 1933. gada 3. novembrī Cukuram izdevās sasniegt Gambiju.[9][10][5]

Ceļš uz mājām Cukuram bija smags un grūts, kopumā ceļojumā tika veikti ap 20 000 km. 1934. gada 17. maijā Cukurs izlidoja finiša taisnē — no Austrumprūsijas uz Liepāju. Liepājā ātri izplatījās ziņa, ka Cukura pilotētā lidmašīna tuvojas pilsētai. Gaidot Cukura atgriešanos, pie skrejceļa bija sapulcējušies vairāk nekā 7000 sagaidītāju un plkst. 19.07 Cukura lidmašīna nosēdās Liepājas Kara ostas lidlaukā. 25. maijā Cukurs devās uz Rīgu, kur Spilves lidlaukā viņu atkal sagaidīja cilvēku pūļi, jau nākamajā dienā 26. maijā ar Kārļa Ulmaņa pavēli viņu ieskaitīja atpakaļ militārajā dienestā un paaugstināja par kapteini.[11] 1935. gadā Latvijas valdība piešķīra Cukuram Bukaišu muižas agrākā pārvaldnieka māju ar lauku saimniecību, ko viņš nodēvēja par "Lidoņiem".

1936. gadā Cukurs pabeidza savu nākamo lidaparātu — Cukurs C-6 Trīs Zvaigznes, ar ko 1936. gada 20. oktobrī plkst 10.07 no Spilves lidlauka devās 44 000 km tālā ceļojumā uz Āziju.[12] Ceļā Cukurs sūtīja fotogrāfijas un ceļojuma aprakstus žurnālam Atpūta, lidojot maršrutā Kauņa — Danciga — Štetina — Berlīne — Budapešta — Belgrada — Sofija — Stambula — Basra — Bušera — Lengeha — Jaska (Persijas Hormozgānas provincē) — Karāči — Džodhpura — Āgra — Allahābāda — Kalkuta — Akjaba — Rangūna — Bangkoka — Viņa (Vinh) — Hanoja — Hongkonga — Fudžou — Šanhaja — Cjindao — Pekina — Mukdena — Klijo — Urusou — Osaka — Tokija.[13] No Āzijas ceļojuma Cukurs atgriezās 1937. gada 16. jūlijā, ap plkst. 19 nosēžoties Rīgas aerodromā. Viņu sagaidīja plašs sagaidītāju pulks, tostarp ģenerāļi Krišjānis Berķis un Mārtiņš Hartmanis.[14] 1939. gada sākumā Cukurs ar automašīnu ceļoja pa Sahāras tuksnesi, bet gada nogalē devās uz Palestīnu.[15]

Otrajā pasaules karāLabot

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 7. novembrī Cukuru atvaļināja no karadienesta[16] 24. Latvijas strēlnieku korpusā, tomēr viņam izdevās saglabāt visas savas privilēģijas, to skaitā Kadiljaka markas automašīnu.[17] Viņa draugs Jūlijs Lācis bija Kirhenšteina valdības labklājības ministrs.[18] 1941. gada martā Cukurs tika aizturēts par sava 16 gadu vecā dēla Gunāra piekaušanu ar pātagu un sodīts par huligānismu[19], 9. aprīlī viņš ar Baltijas kara apgabala rīkojumu devās uz Maskavu, kur apmeklēja Jakovļeva aviokonstruktoru biroju, saņemot pavēli Rīgā ķerties pie lidaparātu rūpnīcas būvniecības, Latvijā viņš atgriezās 16. aprīlī.[16]

Saskaņā ar Viktora Arāja sniegto liecību, Herberts Cukurs vācu okupācijas laikā lūdzis viņam aizsardzību pret iespējamām represijām un iestājies Arāja komandas rindās. Līdz 14. jūlijam viņš vadījis nacionālo partizānu grupu Bukaišos[20], bet kopš 1941. gada rudens viņš bija Arāja komandas mehāniķis un ieroču virsnieks, kā arī tās komandiera — Viktora Arāja adjutants un sakaru virsnieks.[21] Uzskatāms, ka tieši Cukurs kā tehniskās daļas priekšnieks Arāja komandas vīriem noorganizēja vēlāk bēdīgi slavenos zilos autobusus — Rīgas sabiedriskā transporta līdzekļus — kas tika izmantoti ebreju iznīcināšanas izbraukumos ārpus Rīgas.

1941. gada 30. novembrī Cukurs vadāja ap 100 Arāja komandas vīrus Rīgas geto ebreju konvojēšanas uzdevumā uz Rumbulas mežu. Cukura vadībā latviešu SD vīri palīdzēja izdzīt ebrejus no geto teritorijas, nesaudzīgi vēršoties pret tiem, kas nespēja vai nevēlējās paklausīt, tika nogalināti ap 800 cilvēku. Nav zināma precīza Cukura vai Arāja komandas vīru loma, tieša līdzdalība slepkavībās nav neapgāžami pierādīta, taču pamats uzskatīt, ka aktīvi līdzdarbojās visi klātesošie bruņotie vīri. Zināms, ka Cukurs bijis bruņots tikai ar pistoli, kas ļauj domāt, ka viņš personiski nav veicis ebreju nonāvēšanas. Ebrejus, kas izdzīvoja pārvietošanu no geto, konvojēja uz Rumbulas mežu, šajā posmā Arāja komandas vīri dzina upurus uz šaušanas bedrēm. Pašu šaušanu veica īpaši atlasīta vācu SD vīru komanda[22]. Pēc mirušo aizvākšanas no geto teritorijas Arāja komandas vīri apstaigāja tikko atbrīvotās telpas, meklējot vērtslietas.

1942. gada pavasarī Cukuru līdz ar pārējo Arāja komandu nosūtīja uz Krievijas teritoriju partizānu apkarošanas nolūkos, gan Veļikije Luki, gan Pleskavas apgabala Novosokoļņiku rajonā, tostarp zināma Cukura līdzdalība Nasvas ciema nodedzināšanā un iedzīvotāju likvidācijā 1942. gada 23. martā, šajā sadursmē gāja bojā Drošības policijas priekšnieks Valters Štālekers[23]. Par gaitām partizānu apkarošanā Cukurs sūtīja publikācijas vācu laikraksta "Laikmets" vajadzībām. 1943. gada 15. maijā Cukurs rakstīja "Arī latvju tautai tagad dota iespēja, piedalīties lielajā Eiropas tautu cīņā pret žīdisko boļševismu savā jaundibinātā leģionā".[24]

1944. gada augustā Cukuru iecēla par vācu kārtības policijas direktora Latvijā pulkveža Johana Klepša vietnieku un aizsargu komandieri Kurzemes apgabalam[25], taču jau drīz pēc tam viņš ar ģimeni Latviju pameta, bēgot no tuvojošās Sarkanās armijas un devās uz Vāciju.

Pēckara dzīveLabot

 
Cukuru ģimene Brazīlijā, 1950. gads

Pēc kara beigām Cukurs no Vācijas devās uz Franciju, kur 1946. gadā Brazīlijas konsulātā Marseļā pieprasīja un ieguva politisko patvērumu. 1946. gada 4. martā Cukurs ar ģimeni ieradās Riodežaneiro[26]. Pilsētas pludmalē viņš uzcēla dēļu būdu, kur dzīvoja ar ģimeni — sievu ar trim bērniem un sievas māti, Cukurs būvēja sporta laivas un nodarbojās ar to izīrēšanu, piedāvāja arī ūdens slēpošanu un publikas vizināšanu pa gaisu, laižot darbā paša konstruētu lidmašīnu. Brazīlijā Cukurs otrreiz apprecējās, par sievu ņemot kādu Brazīlijas pilsoni. 1949. gadā Cukurs pieprasīja Brazīlijas pilsonību, taču lūgums tika noraidīts[18].

1950. gada žurnāls "O Kruzeiro" plaši aprakstīja uzņēmuma darbību. Neilgi pēc tam 43 Brazīlijas ebreju organizācijas uzsāka savu apsūdzības kampaņu — Cukuru vainoja holokausta īstenošanā[27]. Tam sekoja ap 100 vandaļu iebrukums Cukura uzņēmumā un tā izpostīšana. Uzbrukumi un apvainojumi holokausta noziegumos tikai pastiprinājās. Cukurs pats publiskajā polemikā jebkādu vainu noliedza — viņš apgalvoja, ka vācu okupācijas laikā pats slēpis piecus ebrejus. Kad ažiotāža noklusa, Cukurs pārvācās uz Santosas jūrmalu ap 500 km no Riodežaneiro. 1960. gadā, kad Brazīlijas ebreju organizācijas atkal uzsāka centienus panākt Cukura tiesāšanu, viņš mēģināja vēlreiz iegūt Brazīlijas pilsonību, taču atkal saņēma atteikumu[28].

NogalināšanaLabot

1965. gada 22. februārī Cukurs devā uz Montevideo, kur plānoja tikties ar potenciāliem biznesa partneriem — kādu Antonu Kincli un Heincu Tauzigu, 23. februārī viņš ieradās uz tikšanos ar šiem vīriem. Pēc tam rietumu mediji no Bonnas Rietumvācijā saņēma telegrammu, kurā teikts:

Ņemot vērā pret apsūdzēto vērstās apsūdzības smagumu, ka viņš personīgi uzraudzīja vairāk nekā 30 000 vīriešu, sieviešu un bērnu nogalināšanu, un ņemot vērā ārkārtējo nežēlību, ko apsūdzētais izrādīja veicot savus uzdevumus, apsūdzētais Herberts Cukurs tiek notiesāts uz nāvi. Apsūdzētajam nāvessodu izpildīja tie, kas nevar aizmirst, 1965. gada 23. februārī. Viņa līķis ir atrodams Casa Cubertini Calle Colombia, Séptima Sección del Departamento de Canelones, Montevideo, Urugvajā[29]

Montevideo policijai pārbaudot telegrammā minētos apgalvojumus, Cukurs tika atrasts nogalināts kādā neapdzīvotā vasarnīcā pilsētas pievārtē. Neilgi pēc Cukura nāves, naktī uz 8. martu, pie Montevideo centra sinagogas notika sprādziens — to saistīja ar atriebību par Cukura nonāvēšanu.[26]

Pēc Cukura nāves klejoja dažādas versijas par iespējamo slepkavu motīviem — viena no versijām bija, ka noziegumā vainojami vācu nacionālsociālistu pagrīde, jo Cukurs apmaiņā pret 100 000 dolāriem gatavojies Izraēlas aģentiem uzrādīt nacistu kara noziedzniekus — tostarp Jozefu Mengeli[30]. Tikai vēlāk Izraēlas izlūkdienests atzina, ka vīri, ar ko Cukurs ticies, bijuši Mossad aģenti un to mērķis bijis viņu aizvest tiesāšanai uz Izraēlu — līdzīgi kā Ādolfu Eihmani. Kad šis nolūks tapis zināms, Cukurs pretošanās laikā esot ticis nogalināts.[31] Savukārt 2018. gadā izdotās grāmatas Rise and kill first. The secret history of Israel’s targeted killings autors Ronens Bergmans Cukura nogalināšanai minējis personiskus iemeslus, intervijā paužot:

Te bija viens izņēmums – Herberts Cukurs – latviešu kara noziedznieks, kas tika nogalināts Paragvajā (te ir kļūda. Cukuru nogalināja Urugvajā. – F. G.), bet tas bija izņēmums zināmu personisku iemeslu dēļ: viņš nogalināja (Izraēlas armijas militārā izlūkdienesta vadītāja) Aharona Jariva ģimenes locekļus, un Meirs Amits (“Mossad” direktors. – F. G.) bija Jariva tuvs draugs. Viņi sēdēja kādā istabā, un kāds nolasīja meklējamo nacistisko kara noziedznieku vārdus, un tika minēts Cukura vārds un atskanēja dobjš troksnis: Jarivs noģība un nokrita uz muguras, dzirdot Cukura vārdu. Cukurs nodedzināja (burned) daudzus viņa ģimenes locekļus, un tad nu bija, ziniet, jāizdara kaut kas drauga labā.[32]

KriminālprocessLabot

Latvijas Republikas ģenerālprokuratūra 2006. gadā sāka kriminālprocesu pret Herbertu Cukuru. Lieta tika sākta saskaņā ar Krimināllikuma 71. pantu par ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā. 2018. gada 23. oktobrī lietu izbeidza, ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora Monvida Zelča sagatavotajā slēdzienā teikts: „H. Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kā arī kriminālprocesā netika noskaidrota neviena konkrēta un dzīvi esoša persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no šādām ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu”.

ApbalvojumiLabot

Piezīmes un atsaucesLabot

  1. "Pēdējā brīdī" 1933. gada 7. novembris (Nr. 252), 2. lpp
  2. "Laiks" 2010. gada 27. marts (Nr. 13), 5. lpp
  3. "Valdības Vēstnesis", 1927. gada 17. novembris (Nr. 259), 8. lpp
  4. «Valsts Prezidenta pavēle armijai un flotei Nr.327». Valdības Vēstnesis. 1924-11-07. Skatīts: 2014-02-12.
  5. 5,0 5,1 "Laiks" 1988. gada 23. marts (Nr. 24), 8. lpp
  6. "Valdības Vēstnesis", 1930. gada 22. oktobris (Nr. 240), 1. lpp
  7. "Valdības Vēstnesis", 1930. gada 13. decembris (Nr. 283), 3. lpp
  8. "Latvijas Kareivis" 1933. gada 3. novembrī plkst. 10:30(Nr. 253), 3. lpp
  9. Ainas no H.Cukura lidojuma uz Gambiju. Atpūta Nr.472 (17.11.1933)
  10. Ko Herberts Cukurs redzēja Gambijā. Atpūta Nr.475 (08.12.1933)
  11. "Valdības Vēstnesis", 1934. gada 26. maijs (Nr. 114), 1. lpp
  12. "Ventspils balss", 1936. gada 22. oktobris (Nr. 120), 2. lpp
  13. no Edvīna Brūveļa grāmatas "Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940."
  14. "Kurzemes vārds", 1937. gada 17. jūlijs (Nr. 157), 1. lpp
  15. "Atpūta" 1939. gada 8. decembrī (Nr. 788), 24. lpp
  16. 16,0 16,1 "Laiks" 1960. gada 26. jūnijs (Nr. 51), 6. lpp
  17. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 196. lpp
  18. 18,0 18,1 "Brīvība" 1960. gada 1. septembris (Nr. 7), 4. lpp
  19. "Brīvais Zemnieks", 1941. gada 14. marts (Nr. 64), 6. lpp
  20. Laiks" 1950. gada 25. oktobris (Nr. 50), 3. lpp
  21. "Laiks" 2010. gada 30. aprīlis (Nr. 18), 9. lpp
  22. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 249. lpp
  23. The hidden and forbidden history of Latvia under Soviet and Nazi occupations, 1940-1991, Rudīte Vīksne — Members of the Arajs Commando in Soviet Court Files: Social Position, Education, Reasons for Volunteering, Penalty, Rīga: 2005, 342. lpp
  24. "Laikmets" 1943. gada 15. maijs (Nr. 20) 4. lpp
  25. "Ventas Balss" 1944. gada 4. augusts (Nr. 61), 1. lpp
  26. 26,0 26,1 "Laiks" 1965. gada 10. marts (Nr. 20), 6. lpp
  27. "Laiks" 1950. gada 19. augusts (Nr. 33), 6. lpp
  28. "Londonas avīze" 1960. gada 16. septembris (Nr. 743), 4. lpp
  29. "Time magazine", 1965. gada 19. marts
  30. "Laiks" 1968. gada 3. marts (Nr. 18), 6. lpp
  31. "Laiks" 1965. gada 17. marts (Nr. 22), 6. lpp
  32. Franks Gordons. «Kāpēc “novāca” tieši Cukuru?». Latvijas Avīze, 2019. gada 1. februāris. Skatīts: 2018. gada 4. martā.
  33. "Kurzemes vārds", 1937. gada 18. novembris (Nr. 263), 3. lpp

Ārējās saitesLabot