Krima

Šis raksts ir par pussalu. Par Ukrainas autonomo republiku skatīt rakstu Krimas Autonomā Republika.

Šis raksts ir par pussalu. Par Krievijas anektēto teritoriju skatīt rakstu Krimas Republika.

Krima ir pussala Melnās jūras ziemeļu piekrastē Ukrainas dienvidos. Tajā atrodas Krimas Autonomā Republika, kas ir vienīgā Ukrainas autonomā republika, kā arī valsts nozīmes pilsēta Sevastopole un daļa Hersonas apgabala (Arabata strēles ziemeļdaļa). Krastus apskalo Melnā jūra rietumos un dienvidos, Azovas jūra ziemeļaustrumos un Sivašs ziemeļos. Ar kontinentu pussalu savieno Perekopa zemesšaurums. Austrumos Kerčas šaurums Krimu atdala no Krievijai piederošās Tamaņas pussalas. Krimā atrodas vieni no lielākajiem kūrorta centriem pie Melnās jūras.

Krima
Skats uz Melno jūru no Aipetri kalna
Krima
Ģeogrāfija
Izvietojums	Eiropa
Koordinātas	44°57′0″N 34°6′0″E
Platība	26 860 km²
Garums	324 km
Platums	207 km
Krasta līnija	>1000 km
Augstākais kalns	Romankošs 1545 m
Administrācija
Adm. vien.	Krimas Autonomā Republika, Sevastopole
Lielākā pilsēta	Sevastopole, Simferopole
Demogrāfija
Iedzīvotāji	2413228 (2001)
Krima Vikikrātuvē

Ģeogrāfija

Pussalas garums rietumu—austrumu virzienā ir 324 km, bet ziemeļu—dienvidu — 207 km. Krasta līnijas garums pārsniedz 1000 km. Pussalas austrumos ir Kerčas pussala, rietumos — Tarhankutas pussala. Rietumu piekrasti apskalo Melnās jūras Karkinitas un Kalamitas līči. Dienvidos ir kalni, augstākā virsotne Romankošs ir 1545 m augsta.

Pussalas ziemeļdaļā Stepju Krimā un Krimas kalnos klimats ir mēreni kontinentāls, bet dienviddaļā Krimas dienvidu piekrastē tas jau ir subtropu joslas klimats. Janvāra vidējā temperatūra ir no 1° ziemeļos līdz +4 °C dienvidos, jūlijā ir ap +24 °C. Nokrišņu daudzums ir 300—500 mm ziemeļos un 1000—1200 mm kalnos.

Krimas teritorijā ir 257 upes, no kurām garākā ir Salgira, un vairāk nekā 50 sālsezeru, lielākais no kuriem ir Sasiks, bet dziļākais — Donuzlavs. Pussalas teritorijā atrodas arī daži dabas rezervāti, piemēram, Krimas dabas rezervāts, Jaltas dabas rezervāts. Lielākās pilsētas ir Simferopole, Sevastopole, Kerča un Feodosija.

Teritoriālā piederība dažādos laikmetos

• Bizantijas impērija (ap 550—1223)
• Zelta Orda/Teodoras valsts/Dženova (1223—1441)
• Osmaņu impērija/Krimas haniste (1441—1783)
• Krievijas Impērija (1783—1917)
• PSRS
  • Krievijas PFSR (1920—1954)
  • Ukrainas PSR (1954—1991)
• Ukrainas Republika (no 1991)
• Krievijas Federācija (anektēja 2014)

Vēsture

Senie un viduslaiki (7. gadsimts p. m.ē. — 13. gadsimts m. ē.)

Sengrieķu Pantikapejas tempļa drupas

Senās Grieķijas kolonijas Melnās jūras ziemeļu piekrastē (5. gadsimts p. m.ē.)

Hersonesas drupas ar Sv. Vladimira pareizticīgo baznīcu pie mūsdienu Sevastopoles

Krimas teritoriālais iedalījums pēc Krimas hanistes nodibināšanās 1441. gadā (zilā krāsā). Piekraste piederēja dženoviešiem (sarkanā krāsā), bet kalnos pastāvēja vietējo kristiešu Teodoras valstiņa

Dženoviešu Kafas cietokšņa drupas mūsdienu Feodosijā (celts 1340–1343)

Krima (Taurica, zilā) un Krievija (Russia, dzeltenā) pasaules kartē (Gerhards Merkators, 1595)

Sākot no 7. gadsimta p. m.ē. Senās Grieķijas kolonisti Krimas pussalas dienvidu krastā izveidoja Pantikapejas (pie Kerčas), Teodosija (Feodosijas) un Hersonesas (pie Sevastopoles) kolonijas. 2. gadsimtā p. m.ē. tagadējās Simferopoles vietā izveidojās Skitijas galvaspilsēta Skitijas Neapole.

63. gadā p. m.ē. Krima kļuva atkarīga no Romas impērijas.

257. gadā no Baltijas jūras piekrastes pārcēlušies goti sagrāva skitu valsti un apmetās arī Krimas pussalā. 375. gadā Krimu iekaroja huņņi, pēc kuru sakaušanas kontroli pār Krimas dienvidu krastu atguva Romas impērija. 7. gadsimta beigās Krimu iekaroja hazāri, vienīgi Hersonesas pilsēta palika Bizantijas pakļautībā. 988. gadā Kijivas rūsu lielkņazs Vladimirs Svjatoslavičs ieņēma Hersonēsu (krievu: Корсунь) un pieprasīja par sievu Bizantijas princesi Annu, pretējā gadījumā draudot uzbrukt Konstantinopolei. Bizantieši piekrita, ja kņazs Vladimirs kristītos, kas arī tika izdarīts Hersonēsas banīcā, ko uzskata par sākumu Kijivas Krievzemes pārejai pareizticībā.

1239. gadā Batuhans iekaroja Krimas ziemeļu daļu, dienvidu piekrastē izveidojās Dženovas kolonijas, kas nodrošināja tirdznieciskos sakarus ar Zelta Ordas pakļautība esošajām zemēm. Batu mazdēls Munketimurs (valdīja 1266-1282) itāļu tirgoņiem piešķīra īpašas tiesības Kafas (tagadējās Feodosijas) ostā, kolonijās apmetās arī daudz armēņu tirgoņu.

Osmaņu un Krievijas Impēriju varā (15.-19. gadsimts)

1441. gadā izveidojās Osmaņu impērijas vasaļvalsts Krimas haniste, kas gandīz nepārtraukti karoja ar Zelta Ordu, vēlāk ar Lietuvas dižkunigaitiju un Krievijas caristi. 1475. gadā Kafas cietoksni iekaroja turki un pārdēvēja par Kefi.

1774. gadā Krievijas Impērija piespieda Osmaņu impēriju atteikties no Krimas hanistes, kas nokļuva Krievijas Impērijas atkarībā. 1783. gada 19. aprīlī Krievijas Impērija anektēja Krimu un inkorporēja to impērijas sastāvā. Krievijas ķeizariene Katrīna II savam titulam pievienoja nevis "Krimas carienes", bet gan "Taurijas Hersonesas carienes" nosaukumu, bet pārveidotu Bizantijas ģerboni iekļāva Krievijas Impērijas ģerbonī.

1853.—1856. gadā notika Krimas karš par ietekmi Melnās jūras reģionā, pēc kura Krievijas Impērija piekāpās sabiedrotajiem (Francijai, Lielbritānijai, Sardīnijai un Osmaņu impērijai).

PSRS periodā (20. gadsimts)

Krimas iedzīvotāju skaita un etniskā sastāva izmaiņas kopš 18. gadsimta (zaļā krāsā Krimas tatāri, sarkanā krievi, dzeltenā ukraiņi)

Krievijas pilsoņu kara sākumā Krimā nodibināja Taurijas padomju republiku, 1918.-1920. gadā vara atradās vācu okupācijas iestāžu, vēlāk Deņikina un Vrangeļa valdību rokās. Pēc uzvaras Perekopa kaujā rezultātā 1920. gada novembrī Sarkanā armija iekaroja Krimu. Liela nozīme nocietinājumu līnijas ieņemšanā bija latviešu strēlniekiem, kuri gan šajās kaujās cieta lielus zaudējumus.

1921. gada 18. oktobrī nodibināja Krimas APSR Krievijas PFSR sastāvā. Otrā pasaules kara laikā deportēja vai nogalināja gandrīz visus Krimas nekrievu iedzīvotājus. 1941. gada augustā padomju varas iestādes izsūtīja ap 60 tūkstošu vāciešu un Kerčā dzīvojošo itāļu. 1942. gada jūlijā, vērmahtam ieņemot Sevastopoli, visa Krimas pussala nonāca Vācijas kontrolē. Tā palika vācu pārraudzībā līdz 1944. gadam, kur šajā laikā nacisti nošāva ap 40 tūkstošu ebreju. Pēc Krimas atgūšanas padomju varas iestādes 1944. gada 18. maijā deportēja visus Krimas tatārus (vairāk kā 238 tūkstošus cilvēku) uz Vidusāziju un citām PSRS daļām, 27. jūnijā arī 37 tūkstošus armēņu, bulgāru un grieķu, bet drīz pēc tam — divus tūkstošus vāciešu. Krimas APSR likvidēja un izveidoja Krimas apgabalu KPFSR sastāvā un krieviskoja daudzus vietvārdus. PSRS varas iestādes mēģināja atdzīvināt Krimas saimniecisko dzīvi, ievedot jaunus iedzīvotājus. Tomēr ieceļotāju vilnis no Krievijas iekšējiem apgabaliem nemainīja situāciju, jo viņi nespēja adaptēties Krimas kalnos un stepēs. Labības vidējā raža Krimā pazeminājās no 10,7 tonnām no ha 1940. gadā līdz 3,9 tonnām no ha 1950. gadā.

Pēc Staļina nāves jaunā PSRS valdība 1954. gada 19. februārī nolēma nodot Krimas apgabalu Ukrainas PSR pakļautībā, atzīmējot 300 gadus kopš 1654. gada Krievijas caristes sadarbības līguma ar ukraiņu kazakiem Bohdana Hmeļnicka vadībā. Perestroikas laikā, 1987. gadā Krimā sāka atgriezties deportētie Krimas tatāri un viņu pēcteči. 1991. gada 12. februārī Krimas iedzīvotāju referenduma rezultātā Krimas apgabalu pārveidoja par Krimas APSR Ukrainas PSR sastāvā.

Mūsdienās

Krimas administratīvais iedalījums ar Sevastopoles pilsētas teritoriju

Pēc PSRS sabrukuma un neatkarīgās Ukrainas Republikas pasludināšanas 1992. gada 26. februārī Krimas APSR Augstākā padome pārdēvēja Krimas APSR par Krimas Republiku. 1992. gada 5. maijā Krimas parlaments pasludināja Krimas Republikas suverenitāti un pieņēma konstitūciju, kurā 6. maijā iekļāva punktu par atrašanos Ukrainas sastāvā. 1993. gada 14. oktobrī Krimas parlaments izveidoja Krimas prezidenta institūciju. 1995. gada martā tomēr republikas nosaukumu pārmainīja uz Krimas Autonomās republikas nosaukumu.

1997. gadā Ukraina un Krievija parakstīja Draudzības, Sadarbības un Partnerības līgumu, kura vienojās par bijušas PSRS Melnās jūras flotes sadalīšanu un Sevastopoles kara bāzes un Sevastopoles rajona nodošanu Krievijas Federācijas pārvaldībā. Pēc promaskaviskā prezidenta Janukoviča nākšanas pie varas 2010. gada aprīlī Ukrainas parlaments pagarināja Sevastopoles kara bāzes teritorijas iznomāšanu Krievijai līdz 2042. gadam.

Pēc Eiromaidana sacelšanās un Ukrainas valdības nomaiņas 2014. gada 26. februārī pret jauno Kijivas valdību noskaņotas bruņotas grupas ieņēma Krimas parlamenta ēku Simferopolē un virs tās uzvilka Krievijas karogu, bet 27. februārī Krimas Augstākā padome ārkārtas sēdē atcēla premjerministru Anatoliju Mogiļovu un ievēlēja šajā amatā partijas "Krievu vienotība" (Русское единство) līderi Sergeju Aksjonovu, kurš tūlīt vērsās pie Krievijas valdības ar lūgumu nodrošināt Krimā mieru un kārtību. 28. februārī karavīri bez pazīšanās zīmēm ieņēma valdības ēkas un lidostas visā Krimas republikā, kas iezīmēja Krimas krīzes sākumu. Starptautisko situāciju saasināja Krievijas prezidenta Vladimira Putina vēršanās pie Krievijas Valsts domes 1. martā ar lūgumu atļaut izmantot Krievijas karaspēku Krimas teritorijā. Ukrainas armijā tika izsludināta pilna kaujas gatavība. 6. martā Krimas Augstākā padome pieņēma lēmumu par Krimas Autonomās Republikas pievienošanu Krievijai un referenduma organizēšanu.

16. martā Krievijas karaspēka klātbūtnē Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā notika referendums, kurā pēc balsu skaitīšanas komisijas ziņām par "atkalapvienošanos ar Krieviju" nobalsoja 96,47% referenduma dalībnieku Krimas Autonomajā Republikā un 96,59% Sevastopolē. Nākamajā dienā Krimas parlaments pasludināja neatkarību no Ukrainas un vērsās pie Krievijas ar lūgumu to uzņemt to Krievijas Federācijas sastāvā. 17. martā Krievijas Federācijas prezidents V. Putins parakstīja dekrētu, kurā atzina Krimas Republiku par suverēnu un neatkarīgu valsti, bet jau 18. martā Maskavas Kremlī kopā ar Krimas premjerministru S. Aksjonovu un parlamenta spīkeru V. Konstantinovu parakstīja līgumu par Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijas sastāvā. Krievijas Federācijas sastāvā izveidoja Krimas federālo apgabalu, ko veido Krimas Republika un Sevastopole. Ukrainas valdība šo referendumu pasludināja par neleģitīmu. 2016. gada 28. jūlijā ar prezidenta Putina lēmumu Krimas federālo apgabalu likvidēja un pievienoja Dienvidu federālajam apgabalam.

Starptautiskā krimināltiesa 2016. gada 14. novembrī oficiāli atzina, ka kopš vismaz no 2014. gada 26. februāra notikusi tieša Krievijas militāra agresija pret Ukrainu, bet kopš 18. marta Krimas pussala ir okupēta.

Skatīt arī

• Krimas tatāri
• Krimas haniste

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krima.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)