Krimas okupācija

Krimas okupācija 2014. gada sākumā bija daļa no Krievijas—Ukrainas kara un izpaudās kā maskēts Krievijas Bruņoto spēku iebrukums Ukrainai piederošajā Krimas pussalā un tās pievienošana Krievijai pēc Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča atstādināšanas Eiromaidana sacelšanās rezultātā.

Krimas okupācija

Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles okupācijas karte:   Kopš 2014. gada okupētā teritorija
Datums	2014. gada 20. februāris – pašlaik
Norises vieta	Krima

Iesaistītās valstis

16. martā Krievijas karaspēka klātbūtnē Krimā notika referendums, kurā pēc balsu skaitīšanas komisijas ziņām par „atkalapvienošanos ar Krieviju” nobalsoja vairāk nekā 90% referenduma dalībnieku un 18. martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja vienošanos par Krimas pievienošanu Krievijai.

2014. gada 27. martā ANO Ģenerālās asamblejas atklātā balsojumā tika pieņemta rezolūcija, kas atkārtoti uzsvēra atbalstu Ukrainas teritoriālajai nedalāmībai tās starptautiski atzītajās robežās un pasludināja par spēkā neesošu Krimas referendumu.

Krievijas Federācijas karaspēks okupēja suverēnas Eiropas valsts teritorijas daļu, tādējādi destabilizējot Eiropas un globālo drošības sistēmu. Pasaules vadošie politiķi, analītiķi un juristi uzskatīja, ka Maskava ir nopietni pārkāpusi starptautiskās tiesības.

Kaut arī sākotnēji Vladimirs Putins paziņoja, ka Krimā darbojas „vietējie pašaizsardzības spēki”, 17. aprīlī viņš atzina, ka Krievijas karavīri atradušies Krimā pirms referenduma un tā laikā.

Priekšvēsture

Pēc PSRS sabrukuma un neatkarīgās Ukrainas Republikas pasludināšanas 1992. gada 26. februārī Krimas APSR Augstākā Padome pārdēvēja Krimas APSR par Krimas Republiku. 1992. gada 5. maijā Krimas parlaments pasludināja Krimas Republikas suverenitāti un pieņēma konstitūciju, kurā 6. maijā iekļāva punktu par atrašanos Ukrainas sastāvā. 1995. gada martā Krimas Republikas nosaukumu pārmainīja uz Krimas Autonomās Republikas nosaukumu. 1997. gadā Ukraina un Krievija parakstīja Draudzības, Sadarbības un Partnerības līgumu, kura vienojās par bijušas PSRS Melnās jūras flotes sadalīšanu un Sevastopoles kara bāzes un Sevastopoles rajona nodošanu Krievijas Federācijas pārvaldībā. Pēc prezidenta Viktora Janukoviča nākšanas pie varas 2010. gada aprīlī Ukrainas parlaments pagarināja Sevastopoles kara bāzes teritorijas iznomāšanu Krievijai līdz 2042. gadam.

Pēc Ukrainas prezidenta atcelšanas 2014. gada 26. februārī bruņoti cilvēki ieņēma Krimas parlamenta ēku Simferopolē un virs tās uzvilka Krievijas karogu, bet 27. februārī Krimas Augstākā Padome ārkārtas sēdē atcēla premjerministru Anatoliju Mogiļovu un ievēlēja šajā amatā partijas „Krievu vienotība” (Русское единство) līderi Sergeju Aksjonovu, kurš tūlīt vērsās pie Krievijas valdības ar lūgumu nodrošināt Krimā mieru un kārtību.

Militārā iejaukšanās

Specvienību karavīri bez pazīšanās zīmēm ieņemtajā Simferopoles lidostā 28. februārī

Krievijas karavīri pie Krimas Augstākās Radas ēkas

„Pašaizsardzības vienība” ar vairogiem Krimas Autonomās Republikas karoga krāsās 2. martā.

28. februārī specvienību karavīri bez pazīšanās zīmēm ieņēma valdības ēkas un lidostas visā Krimas republikā. Starptautisko situāciju saasināja Krievijas prezidenta Vladimira Putina vēršanās pie Krievijas Valsts domes 1. martā ar lūgumu atļaut izmantot Krievijas karaspēku Krimas teritorijā.

Pēc šī lēmuma pieņemšanas Krimā ieradās 15 tūkstoši krievu karavīru. Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks paziņoja, ka Ukrainas Bruņotajos spēkos izsludināta pilnīga kaujas gatavība un brīdināja, ja Krievija uzbruks, tad būs karš. „Aptuveni tūkstotis bruņotu vīru aplenkuši Ukrainas robežsardzes bāzi Krimas pussalas dienvidos”, paziņoja Ukrainas Aizsardzības ministrija. Savukārt Krimas valdības vadītāja vietnieks Rustams Temirgalijevs apgalvoja, ka „visi Krimas teritorijā esošie Ukrainas Bruņotie spēki, visas armijas daļas ir bloķētas. Daļa no viņiem ir atbruņoti un liela daļa šodien pārgāja Krimas iedzīvotāju pusē.”

4. martā Kremlī notikušajā preses konferencē Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka nav nepieciešams uz Ukrainu nosūtīt Krievijas karaspēku, bet Maskava tomēr patur tiesības izmantot „visus līdzekļus” pilsoņu aizsardzībai Ukrainas austrumos. Tāpat viņš noliedza, ka Ukrainas armijas bāzes ir ielenkuši Krievijas karavīri, jo tās it kā esot prokrieviskas „pašaizsardzības vienības” un civiliedzīvotāji.

6. martā interventi neļāva iekļūt Krimā 40 EDSO militārajiem novērotājiem, kuru uzdevums ir noskaidrot faktus par militāriem jautājumiem konflikta zonā. Krievija jau bija informējusi EDSO, ka nedomā ielaist militāros novērotājus savās karaspēka daļās Krimā. 7. martā interventu spēki uzbruka Ukrainas gaisa spēku taktiskās grupas štābam pie Sevastopoles.

Aneksijas leģitimizācija

4. marta preses konferencē Krievijas prezidents Vladimirs Putins norādīja, ka Krievija neapsver iespēju par Krimas pievienošanu. Uz jautājumu, vai Krievija nepārkāpj 1994. gada Budapeštas vienošanos, kurā tā apņēmās garantēt Ukrainas drošību un nedalāmību, Putins norādīja, ka pēc revolūcijas Ukrainā ir jauna vara, ar kuru Krievija neko nav parakstījusi. 6. martā Krimas Augstākā Rada pieņēma lēmumu par Krimas Autonomās Republikas pievienošanu Krievijai un referenduma organizēšanu 16. martā. 6. martā arī Sevastopoles pilsētas padome ārkārtas sesijā pieņēma lēmu par pievienošanos Krievijai atsevišķa federālā subjekta statusā. Krimas Augstākā Rada nolēma referenduma balsošanas biļetenos iekļaut iespēju atbildēt uz vienu no diviem krievu, ukraiņu un Krimas tatāru valodās iespiestiem jautājumiem:

1. Jūs esat par Krimas atkalapvienošanos ar Krieviju ar Krievijas Federācijas subjekta tiesībām?
2. Jūs esat par Krimas Republikas 1992. gada konstitūcijas atjaunošanu un par Krimas kā Ukrainas sastāvdaļas statusu?

Krimas tatāru tautas padomes jeb Medžlisa priekšsēdētājs Refats Čubarovs telekanālā ART aicināja visus Krimas iedzīvotājus neatkarīgi no tautības pilnībā boikotēt 16. martā ieplānoto referendumu par Krimas pievienošanos Krievijai un pieprasīja pussalā ievest ANO miera uzturētājus.

7. martā Krievijas pārstāvis ANO Vitālijs Čurkins paziņoja, ka „Maskava neatzīst pašreizējās Ukrainas varas leģitimitāti, tāpēc pārtrauc politiskās attiecības ar Ukrainu.” 11. martā Krimas Augstākā Rada pieņēma „Deklarāciju par Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas neatkarību”. Deklarācijā minēts, ka „Krimas republika kā neatkarīga un suverēna valsts lūgs Krievijas Federāciju to pievienot”, ja referendumā tiks izlemts par pievienošanos Krievijai. Tāpat deklarācijā ietverta atsauce uz Kosovas atdalīšanos no Serbijas, piebilstot, ka „valsts daļas vienpusēja neatkarības deklarācija nepārkāpj starptautiskās tiesības”.

16. martā Krievijas karaspēka klātbūtnē Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā notika referendums, kurā pēc balsu skaitīšanas komisijas ziņām par „atkalapvienošanos ar Krieviju” nobalsoja 96,47% referenduma dalībnieku Krimas Autonomajā Republikā un 96,59% Sevastopolē. Vēlēšanās nepiedalījās 16,9% Krimas Autonomās Republikas un 10,5% Sevastopoles balsstiesīgo vēlētāju. EDSO atteicās sūtīt savus novērotājus, jo nebija saņēmusi uzaicinājumu no Ukrainas valdības. Toties brīvprātīgi Krimā reģistrējās 135 novērotāji no 23 valstīm, no Latvijas kā novērotāji piedalījās Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka un Miroslavs Mitrofanovs. Daži klātesošie novērotāji, piemēram Čehijas Republikas deputāts Stanislavs Berkovecs, aprakstīja referenduma gaitu kā brīvu un demokrātisku. Balstoties uz sarunām ar Krimas tatāriem, viņš sacīja, ka pat viņi balsojuši par iestāšanos Krievijas Federācijā. Cits čehu novērotājs Milans Šarapatka ziņoja, ka referenduma norisē nebijis nekādu pārkāpumu un, ka viņam nav nekādu liecību, ka referenduma laikā bija jebkāda veida spiediens un draudi uz vēlētājiem un novērotājiem. Vēl viens čehu novērotājs Miloslavs Šoušeks, apgalvoja, ka referendums esot noticis pēc starptautiskiem standartiem un, ka referenduma norises laikā viņš neesot redzējis nevienu karavīru.

5. maijā ASV žurnāls Forbes paziņoja, ka Krievijas Cilvēktiesību padome nejauši savā mājas lapā publicējusi patieso ziņojumu par vēlēšanu rezultātiem un vēlētāju aktivitāti Krimā. Kopumā referendumā piedalījušies 30% Krimas iedzīvotāji, no kuriem 50% balsojuši „par” pievienošanos Krievijai. Tādējādi kopumā tikai 15% (50% no 30%) Krimas iedzīvotāji balsojuši „par” atdalīšanos no Ukrainas.

17. martā Krimas parlaments pasludināja neatkarību no Ukrainas un vērsās pie Krievijas ar lūgumu to uzņemt to Krievijas Federācijas sastāvā. Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja dekrētu, kurā atzina Krimas Republiku par suverēnu un neatkarīgu valsti. Ukrainas valdība referendumu pasludināja par neleģitīmu. Eiropas Savienība un ASV izsludināja sankcijas pret Krievijas un Krimas amatpersonām, kuras tiek vainotas krīzes izraisīšanā. Ukrainas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Ukraina atsaukusi savu vēstnieku no Maskavas. Savukārt Krievijas Ārlietu ministrija paziņoja Krievijas prasības starptautiskas „Ukrainas atbalsta grupas” izveidei, norādot, ka jaunajai Ukrainas konstitūcijai jāparedz varas decentralizācija un tiešas reģionu vadītāju vēlēšanas, krievu valodu Ukrainā jāpasludina par valsts valodu, jāatzīst Krimas iedzīvotāju tiesības pašiem izlemt savu nākotni saskaņā ar „tautas brīvu gribu, kas pausta 2014. gada 16. marta referendumā”.

18. martā Vladimirs Putins uzstājās ar uzrunu, kurā aicināja uzņemt Krimu un Sevastopoli Krievijas Federācijas sastāvā. Uzreiz pēc tam Kremlī svinīgi parakstīja līgumu par Krimas iekļaušanu Krievijas sastāvā, ko parakstīja Putins, Krimas premjerministrs Sergejs Aksjonovs un Krimas parlamenta spīkers Vladimirs Konstantinovs.

Starptautiskā reakcija

ANO ĢA balsojuma "Par Ukrainas teritoriālo integritāti" rezultāts

ASV prezidents Baraks Obama pauda viedokli, ka Putina sniegtie attaisnojumi iebrukumam Ukrainā „nevienu neapmānīs” un aicināja Krieviju atsaukt savus karavīrus atpakaļ bāzēs un piekrist starptautisko novērotāju misijas izveidošanai Ukrainā.

15. martā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomē notika balsojums par rezolūcijas pieņemšanu pret 16. martā Krimā plānoto referendumu par pievienošanos Krievijas Federācijai. Dokumentā bija paredzēts atzīt par spēkā neesošu gaidāmo referendumu un aicināja visām dalībvalstīm neatzīt referenduma rezultātus. Krievija izmantoja savas veto tiesības un bloķēja lēmuma pieņemšanu. Ķīnas Tautas Republika no balsošanas atturējās.

Savukārt ANO Ģenerālā asambleja 27. martā ar pārliecinošu balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju pret Krimas aneksiju. Rezolūcija atsaucas uz ANO Hartu un virkni starptautisku dokumentu, kas garantē Ukrainas suverenitāti un drošību esošajās, starptautiski atzītajās robežās. Rezolūcijā īpaši uzsvērts, ka šā gada 16. martā Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopolē notikušais referendums ticis īstenots bez Ukrainas pilnvarojuma, nav atzīts un nevar tikt uzskatīts par pamatu jebkādām Krimas Autonomās republikas vai Sevastopoles pilsētas statusa izmaiņām. Tādēļ visas valstis, starptautiskās organizācijas un specializētās aģentūras aicinātas neatzīt Krimas autonomās republikas un Sevastopoles pilsētas statusa izmaiņas uz minētā referenduma pamata, kā arī atturēties no jebkādas rīcības, kuru varētu interpretēt kā šādu statusa izmaiņu atzīšanu. Tāpat visas puses aicinātas nekavējoties īstenot tiešu politisku dialogu, lai situāciju atrisinātu mierīgā ceļā. Rezolūcijā apliecināts atbalsts starptautisko organizāciju centieniem palīdzēt Ukrainai aizsargāt visu tās iedzīvotāju, tostarp arī minoritātēm piederošo, tiesības.

Par rezolūcijas pieņemšanu balsoja 100 asamblejas locekļi, pret 11, bet 58 no balsošanas atturējās. Pret balsoja Krievijas Federācija, Zimbabve, Ziemeļkoreja, Sīrija, Sudāna, Kuba, Nikaragva, Bolīvija, Venecuēla, Baltkrievija un Armēnija.

Starptautiskā krimināltiesa 2016. gada 14. novembrī oficiāli atzina, ka kopš vismaz no 2014. gada 26. februāra notikusi tieša Krievijas militāra agresija pret Ukrainu, bet kopš 18. marta Krimas pussala ir okupēta.

Skatīt arī

• ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcija 68/262
• Donbasa karš

Literatūra

• Pynnöniemi, Katri, Rácz, András (redaktori). Fog of Falsehood: Russian Strategy of Deception and the Conflict in Ukraine. Fiia Report. FIIA Report, 45 (Helsinki : Finnish Institute of International Affairs), 2016. ISBN 978-951-769-485-8. ISSN 2323-5454. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 9. novembris. Skatīts: 2016. gada 1. jūnijs.