Skābes
- «skābe» pāradresējas uz šejieni. Citas nozīmes skatīt lapā skābe (nozīmju atdalīšana).
Skābes ir elektrolīti, kas šķīdumā spēj atšķelt protonus, veidojot ūdeņraža jonus, vai arī spēj piesaistīt nedalītos elektronu pārus (Lūisa skābes). Skābju vispārīgā formula ir HA vai HnA (daudzvērtīgām skābēm), kur n ir skābes vērtība.
Iedalījums
labot šo sadaļuSkābes var iedalīt:
- Skābekli nesaturošas skābes (sālsskābe, ciānūdeņražskābe)
- Skābekli saturošas skābes
- Neorganiskās skābes (fosforskābe, slāpekļpaskābe)
- Organiskās skābes (visas organiskās skābes satur skābekli)
- Vienvērtīgās skābes (var atšķelt vienu protonu) (sālsskābe, etiķskābe)
- Vairākvērtīgās skābes (var atšķelt vairāk nekā vienu protonu) (fosforskābe, ftalskābe).
Tāpat skābes var iedalīt molekulārajās (piemēram, HCl) un katjonskābēs (piemēram, [Al(H2O)n]3+).
Savienojumus, kas atkarībā no apstākļiem var būt gan skābe, gan bāze, sauc par amfolītiem jeb amfiprotiskiem savienojumiem. Tie var būt
- daudzprotonu skābju protonus saturošie anjoni: HSO4-, H2PO4-, HPO42-, HS-, HCO3- un citi;
- molekulārie amfolīti: H2O, Al(OH)3 ⋅ 3H2O u.c.[1]
Ķīmiskās īpašības
labot šo sadaļuSkābes var reaģēt ar metāliem, metālu oksīdiem, hidroksīdiem un vājāku skābju sāļiem, veidojot sāļus. No skābekli saturošām skābēm atšķeļot ūdeni, var iegūt skābju anhidrīdus.
Ūdens šķīdumā skābes disociē jonos, veidojot skābes anjonu (A-) un ūdeņraža jonu (H+) (vai vairākus ūdeņraža jonus vairākvērtīgām skābēm). Tas ir līdzsvara process.
Šo līdzsvara procesu raksturo skābuma konstante Ka.
Stiprām skābēm Ka vērtības ir lielākas (šķīdumā skābe gandrīz pilnībā sastāv no skābes anjoniem un ūdeņraža joniem), bet vājām skābēm Ka vērtības ir mazākas un bieži vien nedisociējušo molekulu ir vairāk. Stipras skābes ir: halogēnūdeņražskābes (lai arī fluorūdeņražskābe ir relatīvi vāja skābe), skābekli saturošās neorganiskās skābes, kur centrālais atoms ir ar lielu oksidēšanas pakāpi (perhlorskābe, sērskābe, slāpekļskābe). Lielākā daļa organisko skābju ir vājas skābes.
- Ūdeņraža jons (protons, H+). Tas ir ūdeņraža atoms, kuram ir atņemts tā vienīgais elektrons. Atšķirībā no visiem pārējiem joniem, tam nav elektronu apvalka, tāpēc tas ir ļoti mazs un ūdens šķīdumā piesaista vismaz vienu ūdens molekulu, tādēļ korektāk to būtu rakstīt kā H3O+ nevis vienkārši H+. Ķīmiskajos vienādojumos bieži lieto vienkārši H+, jo tā ir īsāk.
- Skābju stiprumu mēra pēc tās Ka vērtības (bieži lieto arī pKa=−log(Ka)). pH mēra ūdeņraža jonu koncentrāciju, kas ir atkarīga no skābes stipruma un koncentrācijas.
Dažas organiskās un neorganiskās skābes
labot šo sadaļuSkābes nosaukums | Ķīmiskā formula | pKa | Skābei atbilstošie sāļi | Skābei atbilstošais jons ūdens šķīdumā |
---|---|---|---|---|
Sālsskābe (hlorūdeņražskābe) | HCl | −6,3 | Hlorīdi | Hlorīdjons |
Fluorūdeņražskābe | HF | 3,17 | Fluorīdi | Fluorīdjons |
Bromūdeņražskābe | HBr | −8,7 | Bromīdi | Bromīdjons |
Jodūdeņražskābe | HI | −9,3 | Jodīdi | Jodīdjons |
Sērskābe | H2SO4 | −3 | Sulfāti un hidrogēnsulfāti | Sulfātjons, hidrogēnsulfātjons |
Sērpaskābe | H2SO3 | 1,857 | Sulfīti un hidrogēnsulfīti | Sulfītjons, hidrogēnsulfītjons |
Sērūdeņražskābe | H2S | 7,0 | Sulfīdi | Sulfīdjons |
Tiosērskābe | H2S2O3 | 0,6 | Tiosulfāti | Tiosulfātjons |
Slāpekļskābe | HNO3 | −1,4 | Nitrāti | Nitrātjons |
Slāpekļpaskābe | HNO2 | 3,398 | Nitrīti | Nitrītjons |
Slāpekļūdeņražskābe | HN3 | 4,6 | Azīdi | Azīdjons |
Ortofosforskābe | H3PO4 | 2,148 | Ortofosfāti vai fosfāti; hidrogēnfosfāti, dihidrogēnfosfāti | Ortofosfātjons vai vienkārši fosfātjons |
Ogļskābe | H2CO3 | 6,367 | Karbonāti un hidrogēnkarbonāti | Karbonātjons, hidrogēnkarbonātjons |
Silīcijskābe (kramskābe) | H4SiO4 u.c. | 9,84 | Silikāti (ortosilikāti u.c.) | Silikātjons |
Borskābe | H3BO3 | 9,24 | Borāti (ortoborāti u.c.) | Borātjons |
Hlorapskābe | HClO | 7,53 | Hipohlorīti | Hipohlorītjons |
Hlorpaskābe | HClO2 | 1,96 | Hlorīti | Hlorītjons |
Hlorskābe | HClO3 | −4 | Hlorāti | Hlorātjons |
Perhlorskābe | HClO4 | −8 | Perhlorāti | Perhlorātjons |
Ciānūdeņražskābe (zilskābe) | HCN | 9,21 | Cianīdi | Cianīdjons |
Hromskābe | H2CrO4 | 1 | Hromāti, dihromāti u.c. | Hromātjons, dihromātjons |
Sprāgstošā skābe | H−C≡N→O | — | Fulmināti | — |
Ciānskābe | HOCN | 3,47 | Cianāti | Cianātjons + izocianātjons |
Rodānūdeņražskābe (tiociānskābe) | HSCN | 0,926 | Rodanīdi (tiocianāti) | Rodanīdjons (tiocianātjons) |
Skudrskābe | HCOOH | 3,77 | Formiāti | Formiātjons |
Etiķskābe | CH3COOH | 4,76 | Acetāti | Acetātjons |
Propionskābe | CH3CH2COOH | 4,87 | Propionāti | Propionātjons |
Sviestskābe | С3Н7СООН | 4,82 | Butirāti | Butirātjons |
Baldriānskābe | С4Н9СООН | 4,82 | Valerāti | Valerātjons |
Oleīnskābe | C17H33СООН | — | Oleāti | — |
Palmitīnskābe | С15Н31СООН | 4,78 | Palmitāti | — |
Stearīnskābe | С17Н35СООН | — | Stearāti | — |
Benzoskābe | C6H5COOH | 4,202 | Benzoāti | Benzoātjons |
Dzintarskābe | HOOC–CH2–CH2–COOH | 4,2 | Sukcināti | Sukcinātjons |
Kanēļskābe | C6H5−CH=CH−COOH | 4,44 | Cinnamāti | Cinnamātjons |
Korķskābe | HOOC–(CH2)6–COOH | 4,526 | Suberāti | Suberātjons |
Skābeņskābe | HOOC–COOH | 1,25 | Oksalāti | Oksalātjons |
Kvadrātskābe | C4H2O4 | 2,2 | Skvarāti | Skvarātjons |
Citronskābe | C6H8O7 | 3,14 | Citrāti | Citrātjons |
Pienskābe | CH3CHOHCOOH | 3,86 | Laktāti | Laktātjons |
Vīnskābe | НООС–СНОН–СНОН–СООН | 2,95 | Tartrāti | Tartrātjons |
Ābolskābe | НООС–СН(ОН)–СН2–СООН | 3,4 | Malāti | Malātjons |
Pirovīnogskābe | CH3CO−СООН | 2,5 | Piruvāti | Piruvātjons |
Vairākvērtīgajām skābēm dota pirmā disociācijas konstante.
Neorganisko skābju un to sāļu nosaukumi
labot šo sadaļu- Skābekli nesaturošās skābes sauc par -ūdeņražskābēm, piemēram, sērūdeņražskābe (H2S), hlorūdeņražskābe (HCl). Šo skābju sāļu nosaukumiem ir izskaņa -īds (hlorīdi, rodanīdi), tie parasti pieder pie binārajiem savienojumiem.
- Ja attiecīgajam elementam ir iespējama tikai viena skābekli saturošā skābe, tad to sauc vienkārši par skābi. Tā sauc arī skābi, kurā elements ir galvenajā oksidēšanas pakāpē (šie nosaukumi mēdz būt izveidojušies vēsturiski). Tādu skābju sāļu nosaukumiem ir izskaņa -āts (sulfāti, cianāti).
- Ja elementam ir iespējamas vairākas vērtības, tad skābi, kur elements ir ar mazāku oksidēšanas pakāpi, sauc par paskābi (sērpaskābe), bet to sāļiem ir izskaņa -īts (nitrīti, sulfīti).
- Gadījumos, kad elementam ir vairāk nekā divas oksidēšanas pakāpes, skābi ar vismazāko oksidēšanas pakāpi dēvē par apskābi (hlorapskābe, fosforapskābe) un tās sāļu nosaukumiem ir priedēklis hipo- un izskaņa -īts (hipohlorīti, hipofosfīti).
- Skābi ar vislielāko oksidēšanas pakāpi sauc par per...skābi (permangānskābe, perhlorskābe). Agrāk šādas skābes sauca par "pārskābēm". To sāļu nosaukumiem liek priedēkli per- un izskaņu -āts (permanganāti, perhlorāti).
- Sarežģītākos gadījumos skābju un to sāļu nosaukumiem var būt arī citi priedēkļi. Piemēram, peroksi- skābēm , kas satur peroksigrupējumu −O−O− (peroksisērskābe), piro- skābēm, kas veidojas, sildot citu skābi (pirofosforskābe); orto- skābēm, kuru molekulas pie tās pašas centrālā elementa oksidēšanas pakāpes var atšķelt vairāk protonu (ortofosforskābe); meta- tām, kas atšķeļ mazāk protonu (metafosforskābe); di- skābēm ar skābekļa tiltiņu molekulā (disērskābe), poli- skābēm ar vairākiem skābekļa tiltiņiem utt.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Valdis Kokars. Vispārīgā ķīmija. Rīgas Tehniskā universitāte, 2009. 171. lpp. ISBN 978-9984-32-700-6.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Skābes.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Skābju stipruma tabula (angliski)
Šis ar ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |