Bromūdeņražskābe
Bromūdeņražskābe ir bromūdeņraža (HBr) šķīdums ūdenī. Tā ir stipra (stiprāka par sālsskābi), neorganiska, vienvērtīga skābe. Bromūdeņražskābe ir bezkrāsains (ilgāk glabājot — dzeltenīgs) šķidrums ar asu, skābu garšu; koncentrētiem šķīdumiem piemīt asa smaka. Bromūdeņražskābi jāglabā noslēgtos traukos tumšā vietā, jo gaismā tā sadalās.
| Bromūdeņražskābe | |
|---|---|
| Citi nosaukumi | hidronija bromīds |
| CAS numurs | 10035-10-6 |
| Ķīmiskā formula | HBr ūdenī (H2O) |
| Molmasa | 80,91 g/mol |
| Blīvums | (48% šķīdums) 1490 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | -11 °C (47—49% šķīdums) |
| Viršanas temperatūra | 122 °C (47—49% šķīdums) |
Bromūdeņražskābe ir kodīga viela, kas rada ādas iekaisumu! |
Iegūšana labot šo sadaļu
Laboratorijā bromūdeņražskābi var iegūt, destilējot nātrija bromīda vai kālija bromīda šķīdumu fosforskābē vai atšķaidītā sērskābē[1]:
- KBr + H2SO4 → KHSO4 + HBr
Ja sērskābe ir pārāk koncentrēta, tā var oksidēt izveidojušos bromūdeņradi līdz bromam (jeb bromūdeņradis reducē sērskābi līdz sēra dioksīdam)[2]:
- 2HBr + H2SO4 → Br2 + SO2 + 2H2O
Bromūdeņražskābi iegūst arī, reducējot bromu ar sēra dioksīdu:
- Br2 + SO2 + 2H2O → 2HBr + H2SO4
Ūdens un sasmalcināta ledus maisījumam, kam pievienots broms, laiž cauri SO2, dzesējot reakcijas trauku. Dažas minūtes pēc tam, kad broma sarkanbrūnā krāsa izzudusi, SO2 ievadīšanu pārtrauc, šķidrumu pārnes dalāmajā piltuvē un atdala apakšējo slāni ar varbūtējiem piemaisījumiem. Pievieno nedaudz broma pārpalikušā SO2 saistīšanai, atšķaida ar ūdeni un destilē, paturot pēdējo frakciju, kas destilējas 122—126 °C temperatūrā. Tai pievieno BaCO3 vai Ba(OH)2 sulfātjonu saistīšanai un destilē vēlreiz, iegūstot ļoti tīru bromūdeņražskābi[3].
Izmantošana labot šo sadaļu
Izmanto par reaģentu dažādu organisku un neorganisku broma savienojumu iegūšanai.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ M. Schmeisser "Chlorine, Bromine, Iodine" in Handbook of Preparative Inorganic Chemistry, 2nd Ed. Edited by G. Brauer, Academic Press, 1963, NY. Vol. 1. p. 282.
- ↑ N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 299. lpp.
- ↑ Карякин Ю. В., Ангелов И. И. Чистые химические вещества. Москва : Химия, 1974, 167. lpp. (krieviski)
Ārējās saites labot šo sadaļu
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)