Sulfāti (franču: sulfate, no latīņu: sulphur — 'sērs') ir sērskābes sāļi.[1] Lielākoties tie labi šķīst ūdenī, izņemot kalcija, stroncija, svina un bārija sulfātus. Sārmu metālu un magnija sulfāti ir sastopami jūras ūdenī. Sulfāti ir relatīvi stabilas vielas, tikai apmēram pie 900 °C tie sadalās par metāla oksīdu un SO2. Sulfāti ir jonu savienojumi un satur sulfātjonu SO42−. Ja šķīdumā sērskābe ir pārākumā, var veidoties skābie sāļi — hidrogēnsulfāti. Hidrogēnsulfāti satur hidrogēnsulfāta jonu HSO4. No ūdens šķīdumiem sulfāti parasti izdalās kristālhidrātu veidā (dažu metālu, piemēram, vara un dzelzs, sulfātu kristālhidrātus sauc par vitrioliem).

Sulfāta jona struktūrformula. Visas saites šajā jonā ir vienāda garuma, jo negatīvie lādiņi π elektronu veidā ir delokalizēti.

Iegūšana labot šo sadaļu

Sulfātus var iegūt, metāliem vai to savienojumiem reaģējot ar sērskābi, vai, atsevišķos gadījumos, ar citiem sulfātiem. Sulfāti var veidoties arī, oksidējoties sulfītiem (sērpaskābes sāļiem).

Ca(OH)2 + H2SO4 → CaSO4 +2H2O
BaCl2 + Na2SO4 → BaSO4 + 2NaCl
2Na2SO3 + O2 → 2Na2SO4

Bezūdens sulfātus iegūst, sēra trioksīdam reaģējot ar atbilstošajiem hlorīdiem neūdens vidēs, kā šķidrā SO2 vai sulfurilhlorīdā:

CuCl2 + 2SO3 → CuSO4 + SO2Cl2

Sulfāti bieži vien ir ķīmiskās rūpniecības atkritumi, jo tie veidojas neitralizācijas reakcijās ar sērskābi.

Nozīmīgākie sulfāti labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Svešvārdu vārdnīca (trešais izd.). Jumava. 2007. 761. lpp. ISBN 978-9984-38-332-3.

Ārējās saites labot šo sadaļu