Otrais Ziemeļu karš
Otrais Ziemeļu karš jeb Otrais poļu—zviedru karš (1655—1661), dažādos avotos bieži saukts arī par Pirmo Ziemeļu karu, bija atkārtots Polijas—Lietuvas kopvalsts, Zviedrijas un Krievijas karš par Livonijas mantojumu. Krievu karaspēks okupēja daļu no Inflantijas vaivadijas, Zviedru Vidzemes un vairākus mēnešus aplenca Rīgas cietoksni. Kara beigās zviedru karaspēks izpostīja līdz tam plaukstošo Kurzemes un Zemgales hercogistes saimniecību un trimdā tika aizvests hercogs Jēkabs. 1660. gadā parakstītā Olivas miera līguma rezultātā tika starptautiski atzīta Zviedrijas virsvara pār Vidzemi, bet Kurzeme, Zemgale, Sēlija un Latgale palika vasaļatkarībā no Polijas—Lietuvas kopvalsts.
| Otrais Ziemeļu karš jeb Otrais poļu—zviedru karš (1655—1661) | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Ziemeļu kariem, krievu—zviedru kariem un krievu-poļu kariem | |||||||||
_during_The_Deluge_and_Chmielnicki%27s_Uprising.png) Otrā Ziemeļu kara laikā zviedru un krievu ieņemtās Polijas—Lietuvas daļas. Parādītas nozīmīgāko kauju vietas. | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
 Polijas—Lietuvas kopvalsts  Krievijas cariste (1656–1658)  Krimas haniste Habsburgu monarhija[1] (1657–1667)  Brandenburga-Prūsija (1657–1667)  Dānija-Norvēģija  Holandes republika |
.svg){kind=small} Zviedrijas karaliste Krievijas cariste (1654–1656) (1658–1667) Brandenburga-Prūsija (1656–1657)  Kazaku hetmanāts  Transilvānija (1656–1667) Moldāvija[2] Valahijas kņaziste[2]  Lietuviešu atbalstītāji | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Jans II Kazimirs Stefans Carņickis Staņislavs Potockis Vincentijs Gosievskis Mehmeds IV Girejs |
Kārlis X Gustavs Frīdrihs Vilhelms Bohdans Hmeļnickis Jurģis II Rakoci Aleksejs I Romanovs Konstantīns Šerbans Džordže Štefans | ||||||||
| Spēks | |||||||||
| 69 000 | 191 000[3] | ||||||||
- Šis raksts ir par Otro Ziemeļu karu. Par citām jēdziena Ziemeļu kari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Citi nosaukumi
labot šo sadaļuPolijas—Lietuvas vēsturē šo karu dēvē par Zviedru grēku plūdiem (poļu: Potop Szwedzki, lietuviešu: Švedų tvanas) jeb vienkārši Plūdiem, jo karadarbības laikā gandrīz visu Polijas karalistes daļu ieņēma zviedri, bet Lietuvas lielkņazistes daļu un Ukrainas daļu krievi, tādēļ to pieskaita arī krievu-poļu kariem. Pēc šī kara Polija-Lietuva zaudēja savu lielvalsts statusu. Toties nostiprinājās Prūsijas hercogistes neatkarība, kas turpināja Brandenburgas-Prūsijas nostiprināšanos. Skandināvijas valstu vēsturē šo karu sadala vairākās kampaņās, ko sauc par "Karaļa Kārļa Gustava kariem" (Karl Gustav-krigene). Kara rezultātā Zviedrija atņēma Dānijai Skones daļu.
Kara priekšvēsture un tiešais iemesls
labot šo sadaļuPlašākā nozīmē šis karš bija vidusposms Ziemeļu kariem, kas Latvijas teritorijā sākās kā Livonijas karš un turpinājās kā Poļu—zviedru karš. 1629. gada Altmarkas pamiers noteica to, ka Zviedrija no Polijas-Lietuvas ieguva Vidzemi, bet Zviedrija vēlējās iegūt visas protestantu zemes Baltijas jūras piekrastē — arī Kurzemes-Zemgales un Prūsijas hercogistes. Savukārt Krievija vēlējās iekarot plašas Ukrainas, Baltkrievijas un Lietuvas daļas, kā arī revanšēties par zaudējumu Livonijas karā un atņemt zviedriem Vidzemi un Igauniju. Pēc Kurzemes hercoga Jēkaba ierosmes 1651. gadā Lībekā notika diplomātiskas sarunas starp pretiniekiem, kas beidzās bez panākumiem.[4]
Kara tiešais iemesls bija Zviedrijas karalienes Kristīnes I pāriešana katoļticībā un atteikšanās no troņa 1654. gada 16. jūnijā, ko izmantoja Polijas karalis Jans II Kazimirs un pieteica pretenzijas uz Zviedrijas troni. Vienlaicīgi 1654. gadā Ukrainas kazaku atamans Bohdans Hmeļnickis un Krievijas cars Aleksejs I Romanovs noslēdza pret Poliju-Lietuvu vērstu savienību un 1654. gada aprīlī uzsāka Poļu—krievu karu (1654—1667), kura rezultātā tika ieņemta visa Polijas-Lietuvas kopvalsts austrumu daļa, ieskaitot lielāko daļu no Livonijas vaivadijas, kuras vaivads Nikolajs Korfs lūdza zviedriem militāru palīdzību.
Jaunievēlētais Zviedrijas karalis Kārlis X Gustavs piedāvāja Janam I Kazimiram noslēgt pret Krieviju vērstu militāru savienību, pretī prasot uz visiem laikiem atteikties no Polijas Vāzu dinastijas pretenzijām uz Zviedrijas troni un visām protestantu zemēm Polijas kronim pakļautajā teritorijā.
Kara pirmais posms (1655. gada kampaņa)
labot šo sadaļu
Kad Polijas karalis noraidīja zviedru prasību, 1655. gada jūlijā Zviedrijas karaspēks no Zviedru Vidzemes iebruka Poļu Livonijas teritorijā. Kurzemes hercogs Jēkabs pasludināja neitralitāti. 11. jūlijā zviedru karaspēks ieņēma Daugavpils cietoksni, pēc tam izgāja cauri Sēlijai un ieņēma Biržu pili, vēlāk visu Žemaitijas rietumu daļu. Savukārt Lietuvas lielkņazistē tajā laikā no austrumiem iebruka liela Krievijas caristes armija, kurai pretojās Lietuvas karaspēks Jonuša Radvila vadībā, tomēr krievi 3. jūlijā ieņēma Minsku, 31. jūlijā Viļņu, 6. augustā Kauņu, 28. augustā Grodņu. Lietuvas lielhetmanis Jonušs Radvils (Jonušas Radvila, Janusz Radziwiłł) Ķēdaiņos 18. augustā parakstīja Zviedrijas-Lietuvas līgumu, kas anulēja līdz tam pastāvošo Polijas un Lietuvas savienību.
Otra zviedru karaspēka daļa no Zviedru Pomerānijas iebruka Lielpolijā, Polijas armija 25. jūlijā kapitulēja zviedriem pie Ujščes (Lielpolijas vojevodiste). 8. septembrī zviedri karaļa Kārļa X vadībā ieņēma Varšavu, 16. septembrī uzvarēja kaujā pie Żarnovas, 3. oktobrī kaujā pie Vojničas, 19. oktobrī padevās Krakovas cietoksnis, bet Polijas karalis aizbēga uz Svētās Romas impērijas sastāvā esošo Silēziju. Polijas kontrolē palika vienīgi Ļvivas apkārtne. 20. oktobrī Ķēdaiņu pilī tika parakstīts Zviedrijas-Lietuvas kopvalsts izveides līgums ar Kārli X Gustavu kā Lietuvas lielhercogu. 12. novembrī Polijas pakļautībā esošās Prūsijas hercogistes zemēs iegāja Brandenburgas-Prūsijas valdnieka, Brandenburgas kūrfirsta karaspēks. Tas izsauca zviedru pretdarbību un militāru sadursmi, kas beidzās ar Kēnigsbergas līgumu 1656. gada 17. janvārī, pēc kura Brandenburgas kūrfirsts saņēma Prūsijas hercogisti lēnī no Zviedrijas karaļa. Hercogs Jēkabs Ketlers 1656. gadā izpirka Piltenes apgabala nomas tiesības no Maideliem, ko 1660. gadā apstiprināja Polijas—Lietuvas Sejms. Hercogs arī izmaksāja 50 000 dālderu kompensāciju zviedriem.
Kara otrais posms (1656. gada kampaņa)
labot šo sadaļu
Zviedru karavīru veiktās katoļu baznīcu un klosteru izlaupīšanas izraisīja pakāpenisku partizānu kustības pieaugumu okupētajā Polijā. Jasna Gora klosteris pretojās zviedru aplenkumam līdz 1656. gada janvārim. 1655. gada 29. decembrī pret zviedriem tika izsludināta Tišovces konfederācija, 31. decembrī tika nogalināts Lietuvas atdalīšanās kustības vadonis Jonušs Radvils, bet 1. janvārī Ļvivā pārradās karalis Jans II Kazimirs, lielākā daļa poļu virsnieku pārgāja konfederācijas pusē. Zviedri mēģināja doties uz Ļvivu, bet tika sakauti 5.—6. aprīļa kaujā pie Zamoščas un 7. aprīļa kaujā pie Varkas. Polijas karalis pasludināja Jaunavu Mariju par Polijas karalieni un apsolīja atvieglot zemnieku stāvokli. 1656. gada 25. jūnijā Zviedrija Marienburgā (tagad Malborka) noslēdza militāru savienību ar Brandenburgu-Prūsiju, kas paredzēja tai atdot Lielpolijas teritoriju. Jau 29.—30. jūlijā ap 30 000 liels poļu un to sabiedroto Krimas tatāru karaspēks cieta sakāvi kaujā pie Varšavas pret apmēram 20 000 zviedru un vācu karaspēku.
Krievu karagājiens uz Rīgu
labot šo sadaļuKrievijas cars Aleksejs Romanovs noslēdza pamieru ar Poliju-Lietuvu un 1656. gada jūlijā no Vitebskas lejup gar Daugavu uzsāka karagājienu uz Rīgu. Pats cars vadīja milzīgu karaspēku, kurā pēc dažādām ziņām bija 35 000—100 000 karavīru. Krievu karaspēka apgāde notika pa Daugavu ar strūgām, laivām un plostiem, tādēļ pie Krustpils, Sēlpils un Kokneses Vidzemes aizstāvji nogremdēja ar akmeņiem pildītas liellaivas. Pēc vairāku dienu aplenkuma krievi 31. jūlijā ieņēma Daugavpils cietoksni, kuru aizstāvēja zviedru garnizons. Granizona komandieris Viligmans izdarīja pašnāvību, bet pārējie pils aizstāvji tika nogalināti.[5] 11.—13. augustā cars Aleksejs vadīja Kokneses cietokšņa aplenkšanu ar apmēram 2500 karavīriem, kuru jūsmīgi aprakstīja vēstulē: "Cietoksnis ir bezgala stiprs, grāvis ir dziļš, jaunākais brālis mūsu (Maskavas) kremļa grāvim, bet pats cietoksnis ir kā Smoļenskas cietokšņa dēls, nudien, ļoti stiprs."
Rīgas apleknums ilga no 22. augusta līdz 5. oktobrim. Rīgas cietoksnis bija neieņemams un Krievijas cars Aleksejs bija spiests atteikties no sapņa par Daugavas ūdensceļa pakļaušanu. Toties krieviem izdevās ieņemt Alūksnes, Vastselīnas un Kirumpejas pilis. 12. oktobrī pēc aplenkuma krieviem padevās Tērbatas cietoksnis. Mazāka kauja starp krievu un zviedru karaspēkiem notika arī pie Rēzeknes 1656. gadā, kuras laikā tika galīgi sagrauta Rēzeknes pils un zviedru karaspēkam izdevās sakaut daudz lielākus krievu spēkus. Kaujās piedalījās arī Vidzemes kirasieru pulks ar latviešu zemessargiem, kas bija pazīstami kā labi strēlnieki. Krievu okupētajā Vidzemes daļā īslaicīgi pastāvēja Dmitrijevas (Kokneses) vaivadija, bet Latgales daļā Borisogļebskas (Daugavpils) vaivadija, kuru iedzīvotājus deportēja vai spieda pāriet pareizticībā, vietā ievedot krievu zemniekus.[6] 1657.—1661. gadā karadarbības skartajās teritorijās plosījās bads un mēris.
Kara trešais posms (1657. gada kampaņa)
labot šo sadaļuZviedrijas karalim Kārlim X Gustavam izdevās paplašināt pretpoļu koalīciju pēc tam, kad viņš 1656. gada 20. novembrī atdeva Prūsijas hercogisti Brandenburgas kūrfirstam Frīdriham Vilhelmam un 6. decembrī apsolīja Transilvānijas valdniekam Jurģim II Rakoci (Rákóczi György) Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza troni. 1657. gada janvārī zviedru koalīcijas spēki apvienojās un pārņēma iniciatīvu — 2. jūlijā tie ieņēma Brestļitovsku un 16. jūlijā Varšavu. Zviedru karaspēks pārgāja uzbrukumā arī Karēlijā un Livonijā. Ģenerālgubernators Magnuss Delagardijs (Magnus Gabriel de la Gardie) ieņēma Pečoru klosteri, bet cieta sakāvi pie Gdovas. Krievi devās pretuzbrukumā, bet kaujā pie Valkas 1657. gada 9. jūnijā zviedru karaspēks uzvarēja 8000 vīru stipro krievu armiju un saņēma gūstā tās karavadoni Matveju Šeremetjevu. Polijas karalis Jans Kazimirs piedāvāja Krievijas caram slēgt pamieru un kopīgi cīnīties pret zviedriem. Tomēr poļiem izdevās atgriezt kara veiksmi un 20. jūnijā sakaut Transilvānijas karaspēku Podolijā un 23. jūnijā Rakoci piekrita lauzt militāro aliansi ar zviedriem un atstāja Poliju. Jūnijā Dānijas karalis Frederiks III nolēma iestāties karā pret Zviedriju, tādēļ zviedru karalis sūtīja pret dāņiem 6000 vīru, kas divus mēnešus aplenca Fredriksodes cietoksni Jitlandē, līdz to ieņēma 1657. gada 24. oktobrī.
Poļu un lietuviešu iebrukums Zviedru Vidzemē
labot šo sadaļuPēc Viļņas pamiera noslēgšanas ar Krieviju 1657. gada 24. oktobrī Lietuvas lielkņazistes karaspēks hetmaņa Vincenta Goševska (lietuviešu: Vincentas Aleksandras Korvinas Gosievskis) vadībā lejpus Koknesei šķērsoja Daugavu un iebruka Zviedru Vidzemes teritorijā. Līdz 27. oktobrim tika ieņemtas Raunas, Cēsu un Valmieras pilis, tika iecelta jauna pašpārvalde, kuras sastāvā bija arī vēlāk niknākā zviedru pretinieka J. R. Patkula tēvs. Tomēr Lietuvas karaspēks cieta sakāvi pie Pērnavas un nespēja ieņemt Kobronskansti pie Rīgas Pārdaugavas pusē.
Kara ceturtais posms (1658. gada kampaņa)
labot šo sadaļu
1658. gada 30. janvārī zviedru armija 9000 jātnieku un 3000 kājnieku sastāvā devās pāri aizsalušajam Mazajam Beltam uz Fīnes salu, tad 5. februārī pāri Lielajam Beltam uz Lolandi un tālāk uz Zēlandes salu, kur piespieda karam pilnīgi nesagatavoto dāņu karali padoties un noslēgt Roskildes miera līgumu, pēc kura zviedri ieguva Skones provinci Skandināvijas pussalas dienvidos un dažas citas teritorijas tagadējā Dienvidrietumzviedrijā. Zviedri 1658. gada 20. oktobrī panāca Valisāres (Vallisaare pie Narvas) pamiera līgumu ar krieviem, bet ar 1661. gada Kardisas (tagad — Kärde ziemeļos no Tartu) miera līgumu krievi atdeva visas kara laikā zviedriem atņemtās zemes, ieskaitot Alūksnes novadu Latvijā.
Zviedru iebrukums Kurzemes un Zemgales hercogistē
labot šo sadaļu
1658. gada augustā Igaunijas un Vidzemes kara gubernators Roberts Duglass (Robert Douglas) pieprasīja hercogam Jēkabam ļaut zviedru karaspēkam no Rīgas šķērsot Zemgales teritoriju, lai varētu uzbrukt Lietuvas karaspēka nometnei Radvilišķos. Zviedru spēki tomēr apstājās pie Lietuvas robežas Mežmuižā (tagadējā Augstkalnē) un pieprasīja no hercoga atpirkšanās maksu un Bauskas cietoksni. 28. septembrī tika parakstīta vienošanās par 20 000 dālderu samaksu un lielām pārtikas piegādēm. Zviedri pieprasīja atļaut pie Emburgas pils pārvest uz Lielupes labo krastu it kā slimos karavīrus ar pārsietām galvām. Tomēr zviedri ar 40 laivām 30. septembrī izsēdās Jelgavas Pilssalā un saņēma gūstā hercogu un viņa ģimeni, kurus 9. oktobrī pārveda uz Rīgu, bet 1659. gada 9. augustā deportēja uz Ivangorodas cietoksni Ingrijas rietumos.[4] Šajā laikā Nīderlande, kas bija pieteikusi karu Zviedrijai, ieņēma Kurzemes hercogistei piederošo Tobago koloniju, bet zviedru uzpirktie pirāti ieņēma Jēkaba fortu Gambijā. Duglasa armija okupēja Zemgali un daļu Kurzemes līdz 1659. gada beigām, kad tos piespieda atkāpties lietuviešu karaspēks kopā ar latviešu zemessargiem. Zviedru Jelgavas pils garnizons kapitulēja 1660. gada janvārī.[7]
Kara noslēgums
labot šo sadaļu
1658. gada 30. decembrī Krievija un Zviedrija noslēdza separātu Valiesāras pamieru, Krievija uz trīs gadiem (līdz 1661. gadam) anektēja kara laikā ieņemtās Vidzemes un Igaunijas austrumu daļas pilis un atsāka savstarpējo tirdzniecību.
1659. gada karadarbība noritēja Zviedru Pomerānijā un Dānijā, kur 30 000 liels austriešu un brandenburgiešu karaspēks līdz novembrim nesekmīgi mēģināja ieņemt zviedriem pakļauto Štetīni un Greifsvaldi. Atsākoties poļu-krievu karam, lielākā daļa poļu spēku pārvietojās uz mūsdienu Ukrainas teritoriju. 1659. gada rudenī Toruņas pilsētā sākās miera sarunas, kas vēlāk tika pārceltas uz Dancigu. 1660. gada sākumā zviedru karalis saslima un mira 23. februārī. Jau 23. aprīlī tika parakstīts (mūsdienu Gdaņskas tuvumā) Olivas miera līgums starp Zviedriju no vienas puses un Poliju-Lietuvu, Svētās Romas impēriju un Brandenburgu-Prūsiju no otras puses. Līgumā tika apstiprinātas Zviedrijas tiesības uz Vidzemi un Brandenburgas tiesības uz Prūsiju, bet Polijas karalis atteicās no savām pretenzijām uz Zviedrijas troni.
1660. gada 27. maija Kopenhāgenas miera līgums pārtrauca karu starp Zviedriju un Dāniju, bet 1661. gada 21. jūnija Kardisas miera līgums pārtrauca karu starp Zviedriju un Krieviju.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Ervin Liptai: Military history of Hungary, Zrínyi Military Publisher, 1985. ISBN 963-326-337-9
- ↑ 2,0 2,1 László Markó: Lordships of the Hungarian State, Magyar Könyvklub Publisher, 2000. ISBN 963-547-085-1
- ↑ Claes-Göran Isacson, Karl X Gustavs Krig (2002) Lund, Historiska Media. p. 96. ISBN 91-89442-57-1
- ↑ 4,0 4,1 Latviešu konversācijas vārdnīca. VII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14 311. sleja.
- ↑ A.von Richter. Geschichte der dem russischem Kaiserthum einverleibten deutschen Ostseeprovinzien. Riga, 1858.
- ↑ Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600-1710. Stokholma; Daugava, 1962. — 588 lpp.
- ↑ Robert I. Frost: The Northern Wars — War, State and Society in Northeastern Europe, 1558—1721, London/ New York 2000, S.12f