Palearktika
Palearktika jeb Paleoarktika ir lielākā no astoņām Zemes bioģeogrāfiskajām valstībām jeb apgabaliem. Tā stiepjas caur visu Eirāziju uz ziemeļiem no Himalajiem un Ziemeļāfriku un ietver sevī visu Vecās Pasaules netropisko daļu.[1]
Valstība sastāv no vairākiem ekoreģioniem: Eiro-Sibīrijas reģiona, Vidusjūras baseina, Sahāras un Arābijas tuksnešiem, kā arī Rietumu, Centrālās un Austrumu Āzijas. Palearktikas valstībā ietilpst arī daudzas upes un ezeri, kas veido vairākus saldūdens ekoreģionus.
Termins “Palearktika” pirmo reizi tika izmantots zooģeogrāfiskajā klasifikācijā 19. gadsimtā. Pirmais autors bija britu zoologs Filips Skleiters, kurš 1858. gada ziņojumā Linneja biedrībai kā pirmais identificēja sešas pasaules zooloģiskās zonas, kuru pamatā bija kopīga ģeogrāfija un plaša mēroga ģeogrāfiski šķēršļi migrācijai.[2] Alfrēds Volless pieņēma Skleitera shēmu savai grāmatai "Dzīvnieku ģeogrāfiskā izplatība", kas tika publicēta 1876. gadā. Šī shēma saglabājusies arī mūsdienās ar salīdzinoši nelielām izmaiņām, pievienojot vēl divas valstības: Okeāniju un Antarktīdu.
Palearktikas ekoloģiskie reģioni
labot šo sadaļu.svg)
Eiro-Sibīrijas reģions
labot šo sadaļuBoreālais un mērenais Eiro-Sibīrijas reģions ir Palearktikas lielākais bioģeogrāfiskais reģions, kas pāriet no tundras Krievijas un Skandināvijas ziemeļrietumos uz plašo taigu — boreālo skujkoku mežu, kas ved caur visu Eirāziju. Uz dienvidiem no taigas ir mērenā platlapju un jauktu mežu josla un mērenie skujkoku meži. Šo plašo Eiro-Sibīrijas reģionu raksturo daudzas kopīgas augu un dzīvnieku sugas, un tam ir daudz kopības ar Ziemeļamerikas Nearktikas valstības mērenajiem un boreālajiem reģioniem. Eirāziju un Ziemeļameriku agrāk nereti savienoja sauszemes Beringa tilts mūsdienu Beringa šauruma vietā, un tām ir ļoti līdzīga zīdītāju un putnu fauna, daudzas Eirāzijas sugas ir pārcēlušās uz Ziemeļameriku un mazāk Ziemeļamerikas sugu ir pārcēlušās uz Eirāziju. Daudzi zoologi Palearktiku un Nearktiku uzskata par kopīgu Holarktikas valstību. Palearktikā un Nearktikā ir arī kopīgas augu sugas, kuras botāniķi dēvē par arktoterciālo ģeofloru.
Vidusjūras baseins
labot šo sadaļuZemēs, kas robežojas ar Vidusjūru Eiropas dienvidos, Ziemeļāfrikā un Āzijas rietumos, atrodas Vidusjūras baseina ekoreģions, kas veido reģionu ar parasti maigām, lietainām ziemām un karstu, sausu vasaru. Vidusjūras baseina mežu un krūmāju mozaīkā dzīvo ap 13 000 zināmu endēmisku sugu. Vidusjūras baseins ir arī viens no pasaulē visvairāk apdraudētajiem bioģeogrāfiskajiem reģioniem; no reģiona sākotnējās veģetācijas ir palikuši tikai 4%, un cilvēku darbības, tostarp pārlieka noganīšana, mežu izciršana un zemju pārveidošana ganībām, lauksaimniecībai un urbanizācijai, ir degradējušas lielu daļu reģiona. Agrāk šo reģionu pārsvarā klāja meži, taču intensīvā un ilgstošā cilvēku darbība lielu daļu reģiona pārvērtusi sklerofilos cietlapju krūmājos.
Sahāras un Arābijas tuksneši
labot šo sadaļuMilzīga tuksnešu josla, ieskaitot Atlantijas piekrastes tuksnesi, Sahāras tuksnesi un Arābijas tuksnesi, atdala Palearktikas un Afrotropisko jeb Āfrikas valstību. Pasaules Dabas Fonda shēma ietver šos tuksnešu ekoreģionus Palearktiskajā valstībā; daži citi bioģeogrāfi nosaka tos kā pārejas zonu vai tuksnešus novieto Afrotropiskajā valstībā, bet citi robežu liek tuksneša vidū.
Rietumu un Centrālā Āzija
labot šo sadaļuKaukāza kalni, kas stiepjas starp Melno jūru un Kaspijas jūru, ir izcili daudzveidīgs skujkoku, platlapju un jauktu mežu sajaukums, un tie ietver arī Melnās jūras dienvidu piekrastes (Eiksīnas—Kolhīdas) lapkoku mežu ekoreģiona mērenās joslas lietus mežus.
Vidusāzijā un Irānas plato ir sausi stepju zālāji un tuksneši, kā arī kalnu meži un pļavas reģiona augstajos kalnos un plato. Dienvidāzijā Palearktikas robeža galvenokārt noteikta pēc augstuma kalnos. Himalaju pakāje starp apmēram 2000—2500 metriem veido robežu starp Palearktikas un Indomalajas jeb Orientālo valstību.
Austrumāzija
labot šo sadaļuĶīna, Koreja un Japāna ir mitras un klimatā mērenākas nekā blakus esošās Sibīrija un Vidusāzija, un tajās vēl daļēji pastāv biezi mērenās joslas skujkoku, platlapju un jauktie meži, kuri tagad galvenokārt aprobežojas ar kalnu apgabaliem, jo blīvi apdzīvotās zemienes un upju baseini pārveidoti intensīvai izmantošanai lauksaimniecībā un augošajās pilsētās. Ledus laikmeta apledojums Austrumāziju maz ietekmēja, un tajā saglabājās 96 procenti pliocēna koku ģinšu, savukārt Eiropa saglabāja tikai 27 procentus. Ķīnas dienvidu subtropu reģionā un Himalaju dienvidu nogāzēs Palearktikas mērenie meži pāriet Indomalajas valstības subtropu un tropu mežos, radot bagātīgu un daudzveidīgu augu un dzīvnieku sugu sajaukumu. Ķīnas dienvidrietumu kalni ir norādīti arī par bioloģiskās daudzveidības īpašas apdraudētības rajonu. Āzijas dienvidaustrumos, Indoķīnas ziemeļos un Ķīnas dienvidos augstās kalnu grēdas veido Palearktikas floras un faunas iespraudumus. Izolētas mazas kalnu salas atrodas līdz dienvidiem līdz Mjanmas centram, vistālāk uz ziemeļiem esošajā Vjetnamas daļā un Taivānas augstākajos kalnos.
Saldūdens reģioni
labot šo sadaļuValstībā ietilpst arī vairāki svarīgi saldūdens ekoreģioni, tostarp saimnieciski stipri attīstītās Eiropas upes, Krievijas upes, kas ietek Arktikas jūrās, Baltijas, Melnajā un Kaspijas jūrā, Sibīrijas Baikāla ezers, kurš ir dziļākais ezers uz planētas, un Japānas senais Bivas ezers.
Palearktikas ekoreģioni
labot šo sadaļu| Palearktikas tropu un subtropu mitrie platlapju meži | |
|---|---|
| Guidžou plato platlapju un jauktie meži | Ķīna |
| Juņnaņas plato subtropu mūžzaļie meži | Ķīna |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Paläarktis im Lexikon der Biologie von Spektrum Online».
- ↑ Sclater, Philip Lutley (1858). "On the general geographical distribution of the members of the class Aves". Zoological Journal of the Linnean Society. 2 (7): 130—145. doi:10.1111/j.1096-3642.1858.tb02549.x.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Palearktika.
