Saūda Arābija ir valsts Arābijas pussalā. Tā robežojas ar septiņām valstīm, un ar astoto - Bahreinu to saista jūrā uzbērts ceļš.

Saūda Arābijas karaliste
المملكة العربية السعودية
al-Mamlaka al-ʻArabiyya as-Suʻūdiyya
Saūdu Arābijas karogs Saūdu Arābijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaIlga dzīve Karalim!
Location of Saūda Arābija
Location of Saūda Arābija
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Rijāda
24°39′N 46°46′E / 24.650°N 46.767°E / 24.650; 46.767
Valsts valodas arābu valoda
Valdība Absolūtā monarhija
 -  karalis Selmāns Āl Saūds
 -  kroņprincis Muhammeds bin Selmāns
Neatkarība1
 -  Karalistes dibināšana 1932. gada 23. septembrī 
Platība
 -  Kopā 2 149 690 km² (14)
 -  Ūdens (%) 0.7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2023. gadā 36,700,000 (41)
 -  Blīvums 16/km² 
IKP (PPP) 2011. gada aprēķins
 -  Kopā $976.223 miljardi[1] 
 -  Uz iedzīvotāju $35.974[1] 
TAI (2021) 0.875 (augsts) (35.)
Valūta riāls (SAR) (SAU)
Laika josla EET (UTC+3)
 -  Vasarā (DST) neievēro (UTC+3)
Interneta domēns .sa, السعودية 3
ISO 3166-1 kods SAU / SA
Tālsarunu kods +966

Saūda Arābija ir Arābu līgas, Līča arābu valstu sadarbības padomes, Islāma sadarbības organizācijas, Nepievienošanās kustības un OPEC dalībvalsts. Tā ir viena no OPEC dibinātājvalstīm.

 
Saūda Arābijas topogrāfiskā karte

Valstij ir 2640 km gara jūras robeža, no kuras, aptuveni 1760 km garumā valsts rietumdaļā tā iet gar Sarkanās jūras piekrasti, bet atlikusī - gar Persijas līci valsts austrumos. Gar Sarkanās jūras piekrasti stiepjas šaurs (no 15 līdz 65 km platumā) piekrastes līdzenums, tālāk iekšzemē, paralēli līdzenumam ir izvietojušās kalnu grēdas. Dienvidu virzienā kalni kļūst augstāki - līdz pat Saūdā kalnam (3133 m) galējos dienvidos. Saūda Arābijas ziemeļaustrumos plešas milzīga plakankalne, kura sasniedz 1800 m augstumu un pazeminās austrumu virzienā līdz Persijas līcim. Saūda Arābijas dienvidos un dienvidaustrumos atrodas pasaulē lielākais vienlaidu smilšu tuksnesis — Rubelhālī jeb Tukšais kvadrāts. Šeit lietus dažkārt nelīst gadiem ilgi.

Saūda Arābijā ir karsts un sauss klimats. Vasarā gaisa temperatūra var sasniegt +50 grādus., bet naktis ir vēsas, un ziemā mēdz būt arī sals. Nokrišņu valsts lielākajā daļā ir maz; galvaspilsēta Rijāda saņem vidēji 85 mm gadā, bet Asīra kalnos to ir trīs līdz četras reizes vairāk. Saūda Arābijas sausais klimats ir iemesls tam, ka valstī nav pastāvīgu upju un ezeru.

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu

Pēc 2013. gada datiem Sauda Arābijā dzīvoja 26 939 583 iedzīvotāji, no tiem 5 576 076 bija nepilsoņi.

2010. gadā lielākā daļa imigrantu bija no Indijas (1 300 000), Pakistānas (900 000), Ēģiptes (900 000), Jemenas (800 000), Bangladešas (500 000), Filipīnām (500 000), Šrilankas (350 000), Jordānijas/Palestīnas (260 000), Indonēzijas (250 000), Sudānas (250 000), Sīrijas (100 000), Turcijas (100 000).[2] Sauda Arābijā īpaši norobežotās geto līdzīgās zonās dzīvo arī apmēram 100 000 imigrantu no Rietumvalstīm.

Imigranti var pretendēt uz Sauda Arābijas pilsonību pēc 10 valstī nodzīvotiem gadiem, ja viņi teicami runā arābiski un ir islāmticīgi.[3]

Lauksaimniecība

labot šo sadaļu

Lauksaimniecībā tradicionāla nozare ir lopkopība, lopus gana nomadi arābi - beduīni. Lauksaimnecības kultūras audzē tikai kalnu piekājē, valsts dienvidrietumos un oāzēs, kas izraibina tuksneša ainavu uz ziemeļiem no Tukšā kvadrāta. Valstī īsteno liela mēroga ūdens atsāļošanas un apūdeņošanas projektu. Apstrādājot jūras ūdeni, atdalot sāli un radot saldūdeni, tiek saražots miljoniem litru ūdens. Pēdējā laikā ar atsāļošanas un apūdeņošanas projektu palīdzību izdevies apgūt lielas tuksnešu platības, pārvēršot tās auglīgā zemē. Rezultātā Saūda Arābijā attīstās zemkopība. Valstī galvenās lauksaimniecības kultūras ir kvieši, mieži, dateles, augļi, tiek gatavoti arī piena produkti. Visbiežāk audzētie mājlopi ir aitas, kazas un kamieļi.

 
Naftas platforma Saūda Arābijā 1949. gadā

Naftu Saūda Arābijā atklāja 1936. gadā, un 2002. gadā valstī ik dienu saražoja 10,5 miljonus barelu naftas. Šeit atrodas pasaulē lielākie naftas un dabasgāzes krājumi, tos vērtē kā ceturto daļu no visas pasaules naftas resursiem. Ienākumi no naftas ne tikai dominē valsts ekonomikā, veidojot vairāk nekā 90% eksportprodukcijas, tie arī piešķir valstij svarīgu lomu pasaules ekonomikā. Naftas krājumi atrodas galvenokārt valsts austrumdaļā - Persijas līča piekrastē. Milzīgie ienākumi no naftas tiek izmantoti, lai celtu modernas pilsētas, attīstītu infrastruktūru, ostas, celtu slimnīcas un skolas, lai apgādātu pilsētas ar elektrību. Tos arī izmanto, lai attīstītu citas nozares, kā ķīmisko rūpniecību, metālapstrādi un farmaceitisko rūpniecību.

Saūda Arābija ir bagātākā Vidējo Austrumu valsts, un tai ir liela ietekme reģionā. Tā uztur ciešus sakarus gan ar saviem arābu kaimiņiem, gan Rietumu pasaules valstīm. Valstij kļūstot bagātākai, pieaug tās ieguldījums reģiona militārajos un ekonomiskajos darījumos. Valsts ir arī ieguldījusi līdzekļus vairākos Persijas līča un Vidējo Austrumu reģiona palīdzības un investīciju projektos un bieži slēdz līgumus ar ASV, Japānas, Francijas un Lielbritānijas kompānijām par aizsardzības un civilās celtniecības projektiem. Daudzi saūdieši dodas mācīties uz Eiropas un Ziemeļamerikas augstskolām.

Neatkarība un valdība

labot šo sadaļu
 
Saūda Arābijas dibinātājs Abdulazīzs ibn Saūds

Lai gan reģionam ir sena vēsture un tas ir bijis apdzīvots jau tūkstošiem gadu, Saūda Arābijas karaliste ir salīdzinoši jauna valsts. Tā radās 20. gadsimta sākumā, kad emīrs Ibn Saūds (1882-1953) citu pēc citas iekaroja Arābijas pussalas teritorijas, sākot ar Rijādu 1901. gadā un beidzot ar Asīra kalnu reģionu 1920. gadā. 1932. gadā Ibn Saūds izveidoja Saūda Arābijas karalisti. Saūda dzimtas pēcteči turpina vadīt valsti, kurā absolūtā vara pieder monarham. 1993. gadā valdnieks Fahds īstenoja politiskas reformas un izveidoja Konsultatīvo padomi, kuras 60 locekļi karalim dod padomus. Ieviesa arī kārtības rulli un deva pilnvaras 13 Saūda Arābijas municipālajām padomēm. Tomēr Saūda Arābija joprojām ir valsts, kurā valda viena ģimene, kas pieņem visus galvenos politiskos lēmumus. Valstī nav politisko partiju un plašsaziņas līdzekļi ir pakļauti stingrai cenzūrai. Satelīttelevīziju, piemēram, aizliedza 1994. gadā. Pastāv arī stingri noteikumi interneta lietošanā, un strikti ievērotas reliģiskās tradīcijas.

 
Svētceļnieks Mekā

Pieņemts, ka islāma izcelšanās vieta ir Saūda Arābijas teritorijā. Šīs reliģijas dibinātājs pravietis Muhameds (570–632) piedzima Mekas pilsētā, kas atrodas iekšzemē aptuveni 70 kilometrus no ostas pilsētas Džidas.[4] Islāmiskais kalendārs sākas ar 622. gadu jeb hidžras gadu, kad Muhameds bija spiests atstāt Meku. Viņš atgriezās 630. gadā, lai pilsētu ieņemtu, un tā mūsdienās ir islāma pasaules svētākā pilsēta. Ikviens musulmanis cenšas kaut reizi mūžā veikt hādžu - lielo svētceļojumu uz Meku, un katru gadu Mekā ierodas miljoniem musulmaņu. Tur viņi apmeklē Lielo mošeju, kas ir pietiekami liela, lai varētu uzņemt pat 300 000 cilvēkus. Lielās mošejas pagalma centrā atrodas Kaaba - svētnīca, kurā glabājas Melnais akmens. Tas ir visas islāma pasaules svētākais dārgums. Medīna, kas atrodas 340 km uz ziemeļiem no Mekas, arī ir svēta pilsēta, jo tajā atrodas Muhameda kaps. Saūda Arābija ir islāmiski teokrātiska monarhija, kuru pārvalda Saūdu dinastija (no kuras arī ir valsts nosaukums). Islāms ir valsts oficiālā reliģija. Lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir sunnīti. Vienīgā oficiāli atzītā reliģija ir konservatīvais islāma veids — vahābisms. Sievietes nepiedalās sabiedriskajā dzīvē, viņām ir liegts strādāt daudzās jomās, izņemot izglītību un veselības aprūpi, un viņas nevar iegūt autovadītāja tiesības. Par noteiktiem pārkāpumiem tiek piespriesti bargi islāmiski sodi, kuru pielietošanu nosoda starptautiskie cilvēktiesību aizstāvji. Likums nosaka, ka valsts pilsoņiem ir jābūt musulmaņiem. Speciāla reliģiskā policija kontrolē to, lai valstī tiktu ievēroti šariata noteikumi. Valdība atļauj ne-musulmaņiem privāti piekopt savu reliģiju, taču sabiedrībā ir plaši izplatīta diskriminācija pret šiītu minoritāti. Šariats aizliedz musulmaņu pāriešanu citā ticībā, tas tiek uzskatīts par noziegumu, kas jāsoda ar nāvi.

  1. 1,0 1,1 «Saudi Arabia». International Monetary Fund. Skatīts: 2010-04-21.
  2. «Arab versus Asian migrant workers in the GCC countries» (PDF). 10. lpp. Skatīts: 2010. gada 1. maijs.
  3. «1954 Saudi Arabian Citizenship System». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 6. decembrī. Skatīts: 2014. gada 18. janvāris.
  4. Tuvo Austrumu civilizācija: arābi, islāms, halifāts, 46.lpp.; Leons Taivans, ISBN 978-9984-46-309-4.

Ārējās saites

labot šo sadaļu