Vikipēdija

Norvēģija

suverēna valsts Ziemeļeiropā
(Pāradresēts no Norway)

Norvēģija (būkmolā: Norge, jaunnorvēģu: Noreg), oficiāli Norvēģijas Karaliste, ir valsts Ziemeļeiropā, kura aizņem Skandināvijas rietumu daļu. Visgarākā robeža ir ar Zviedriju austrumos (1619 km), bet pašos ziemeļos tā robežojas arī ar Somiju (727 km) un Krieviju (196 km). Dienvidos to apskalo Ziemeļjūra, rietumos — Norvēģu jūra, bet ziemeļos — Barenca jūra. Norvēģijai arī pieder Svalbāra un Jana Majena sala Arktikā, kā arī Buvē sala, Pētera I sala un Karalienes Modas Zeme Antarktikā.

Norvēģijas Karaliste
Kongeriket Norge
Kongeriket Noreg
Norvēģijas Karalistes karogs Norvēģijas Karalistes ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: Ja, vi elsker dette landet
Location of Norway
Location of Norway
GalvaspilsētaOslo
Valsts valodas norvēģu valoda (būkmols un jaunnorvēģu valoda), dažās pašvaldībās sāmu valoda
Valdība Unitāra parlamentāra konstitucionālā monarhija
 -  Karalis Haralds V
 -  Premjerministrs Jūnass Gārs Stēre
Dibināšana
 -  no Zviedrijas 1905. gada 7. jūnijā 
Platība
 -  Kopā 385 207[1] km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2024. gadā 5 550 203[2] 
 -  Blīvums 14,40/km² 
Valūta Norvēģijas krona (NOK)
Laika josla CET (UTC+1)
Interneta domēns .no, .sj un .bv
Tālsarunu kods +47

Norvēģija ir Eiropas piektā lielākā valsts ar 386 958 km² lielu platību. Nosaukums nozīmē "ziemeļu ceļš". Valsts valoda ir norvēģu valoda, kurai ir divi rakstu valodas paveidi — būkmols (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (Nynorsk). Valsts svētki ir 17. maijā, kad norvēģi svin savu konstitūciju. Administratīvi Norvēģija ir iedalīta 15 filkēs.

Norvēģija ir viena no turīgākajām valstīm pasaulē pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. 2009. gadā tā bija pasaulē ceturtā lielākā naftas eksportētājvalsts,[3] naftas ieguves nozare rada aptuveni ceturto daļu no visa iekšzemes kopprodukta.[4] Tomēr 99% enerģijas Norvēģija iegūst no HES.[5] Norvēģijas krona ir viena no stabilākajām valūtām.

Vēsture

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Norvēģijas vēsture

Jau kopš 6. gadsimta p.m.ē. mūsdienu Norvēģija ir bijusi apdzīvota. Norvēģiju 872. gadā pēc kaujas pie Hafrsforda apvienoja ķēniņš Haralds Skaistmatis (Harald Hårfagre). Pēc tam sākās tā sauktais "Vikingu laikmets". 1319. gadā Norvēģija apvienojās personālūnijā ar Zviedriju un 1397. gadā iestājās Kalmāras ūnijā, kurā bija arī Dānija. 1521. gadā, kad Zviedrija izstājās no ūnijas, Norvēģija palika Dānijas pakļautībā. Vēlāk norvēģi nonāca Zviedrijas pakļautībā, bet neatkarību viņi ieguva 1905. gadā, kad pēc 586 gadiem par pirmo Norvēģijas karali kļuva Hokons VII. Otrā pasaules kara laikā 1940. gada 9. aprīlī Norvēģiju okupēja nacistiskā Vācija. Pēckara laikā Norvēģija piedzīvoja strauju ekonomisku izaugsmi, galvenokārt pateicoties naftas atradnēm, kuras atklāja 1970. gadu sākumā.

Ģeogrāfija

labot šo sadaļu
 
Norvēģijas karte

Norvēģu dabai raksturīgi fjordi, kas ir gari, šauri jūras līči. Garākais ir Sognefjords, kas stiepjas 205 km iekšzemē. Ir plakankalnes, augsti kalni un meži. Augstākais kalns ir Galhēpigens (2469 m), kas ir arī augstākā virsotne Skandināvijā. Lielākais ledājs ir Justedālsbēens (platība 485 km²). Garākā upe ir Glomma (621 km). Jūrā tuvu krastam atrodas daudz lielu un simtiem sīku klinšainu salu, ko sauc par šērām.[6] Trešdaļa no valsts platības atrodas aiz Polārā loka. Norvēģijai pieder lielas jūras platības, kas atrodas valsts ekonomiskajā zonā  — 2,24 miljoni km2.[7] Valsts teritorijā atrodas galējais Eiropas ziemeļu punkts Nordkaps.[8] Norvēģijas teritorija stiepjas 2650 kilometrus gar jūru, bet krasta līnija ir ļoti izrobota, un tās garums ir 21 347 km. Norvēģija platākajā vietā ir 430 km, bet šaurākajā 6 km. Lielākais ezers ir Mjēsas ezers (363 km²). Valstī ir ap 440 000 ezeru, kuru platība ir lielāka par 500 m². 1242 ezeri kuru platība ir lielāka par 1 km². 18 ezeri lielāki par 50 km².[9]

Klimats

labot šo sadaļu

Lai gan Norvēģijas teritorija iestiepjas tālu ziemeļos, rietumu daļu būtiski ietekmē siltā Ziemeļatlantijas straume, kura sasilda piekrasti un ziemas ir siltākas nekā Ziemeļamerikā tajos pašos platuma grādos.  Vidējā gaisa temperatūra janvārī dienviddaļā ir +5 °C, vidusdaļā un ziemeļdaļā -5 °C, jūlijā + 13 °C visā teritorijā.[8]

Valsts pārvalde

labot šo sadaļu

Norvēģijas valsts iekārta ir konstitucionālā monarhija, kurā valsts vadītājs ir karalis un troņmantnieks — kroņprincis. Valdības vadītājs — premjerministrs; valdība — Valsts padome, ko ieceļ monarhs ar parlamenta akceptu. Likumdevēja vara pieder pārveidotam vienpalātas parlamentam — Stortingam, kas vairāku iemeslu dēļ iedalīts divās palātās: kopumā ar 165 deputātu vietām (tiek ievēlēti uz četru gadu termiņu tiešās un vispārējās vēlēšanās pēc proporcionālās sistēmas). Noteiktos gadījumos Stortingu var sadalīt divās palātās un ceturtdaļu deputātu ievēlēt augšpalātā — Lāgtingā.Tiesu varu pārvalda Augstākā tiesa, kuras tiesnešus ieceļ monarhs.[10]

Norvēģija ir NATO dibinātājvalsts, tā nav pievienojusies ES, bet ir Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts. Tai ir relatīvi brīva tirdzniecība ar ES, izņemot lauksaimniecības produktus un zivis. Dažos starptautiskajos konfliktos Norvēģijai ir bijusi vidutāja loma, spilgtākais piemērs tam ir tā sauktais Oslo miera process 1990. gadu sākumā starp izraēliešiem un palestīniešiem.[11]

Demogrāfija

labot šo sadaļu
 
Norvēģijas apdzīvojuma blīvums

Norvēģi cēlušies no ģermāņu valodās runājošām ciltīm, kas 2. gadu tūkstotī  p. m. ē. ienāca Norvēģijā un sajaucās ar senajām somu un sāmu valodās runājošajām ciltīm. 2022. gadā Norvēģijā bija vairāk nekā 5,4 miljoni iedzīvotāju. Norvēģu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu grupas.

Jau vairākus gadu tūkstošus Norvēģijas teritorijā dzīvo arī sāmi jeb lapi. Pašreiz pasaulē dzīvo 80 – 100 tūkstoši sāmu,[12] no kuriem 37 – 60 tūkstoši dzīvo Norvēģijā.[13]

Imigrācija

labot šo sadaļu

Norvēģijā dzīvo arī ap 980 tūkstoši[14] ārzemnieku, kuri Norvēģijā ieceļojuši pēc Otrā pasaules kara darba meklējumos no Apvienotās Karalistes, Islandes, ASV. kā arī vēlākajos gados no Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas. Lielākā daļa ārzemnieku dzīvo pilsētās.[7]

Pēc Norvēģijas Centrālā statistikas biroja datiem imigrantu skaits no 2015. līdz 2023. gadam strauji pieauga:[15]

Dzimšanas valsts: 2015 2020 2021 2022 2023
Kopējais iedzīvotāju skaits 5 165 802 5 367 580 5 391 369 5 415 166 5 488 984
Ārvalstīs dzimušo un viņu pēcteču skaits: 804 964 979 254 997 942 1 025 175 1 091 038
  Polija 99 424 115 416 117 331 121 406 124 025
  Lietuva 39 305 47 304 48 564 49 703 50 406
  Somālija 37 631 43 273 43 593 43 616 43 595
  Sīrija 6 436 36 026 37 581 39 897 42 397
  Pakistāna 35 192 38 674 39 257 40 028 41 110
  Zviedrija 39 116 38 854 39 031 39 378 39 805
  Ukraina 4 623 6 939 7 240 7 555 38 057
  Irāka 30 660 34 268 34 671 35 047 35 377
  Eritreja 17 134 29 102 30 213 31 740 32 838
  Vācija 27 163 28 258 28 639 29 424 30 047
  Filipīnas 21 098 26 334 26 337 26 319 27 655
  Irāna 20 320 23 331 23 765 24 498 25 311
  Afganistāna 16 320 21 942 22 361 23 470 24 823
  Krievija 19 414 22 191 22 561 22 895 24 790
  Vjetnama 22 061 23 655 23 811 23 886 24 119
  Taizeme 17 314 22 194 22 707 23 007 23 590
  Indija 14 087 19 135 19 282 19 879 21 982
  Turcija 17 608 20 075 20 679 21 218 21 892
  Dānija 21 736 21 010 20 833 20 760 20 711
  Rumānija 13 156 17 653 18 291 18 877 19 669
  Bosnija un Hercegovina 17 161 18 542 18 738 18 876 19 049
  Apvienotā Karaliste 15 123 16 154 16 583 17 081 17 327
  Kosova 14 715 16 357 16 615 16 850 17 285
  Šrilanka 15 032 15 737 15 818 15 939 16 109
  Latvija 10 332 12 318 12 864 13 461 14 216
  Etiopija 8 555 12 036 12 380 12 855 13 325
  Ķīna 9 984 11 856 11 774 11 758 12 206
  Maroka 9 396 10 738 10 914 11 082 11 301
  ASV 8 732 10 213 10 341 10 719 11 214
  Serbija 4 853 8 874 9 286 9 769 10 375
  Nīderlande 8 418 8 974 9 097 9 342 9 571
  Spānija 5 625 7 342 7 605 8 236 8 766
  Bulgārija 6 078 8 212 8 432 8 451 8 607
  Čīle 7 956 7 983 8 003 7 998 8 026
  Islande 8 660 8 001 7 926 7 755 7 668
  Somija 6 894 7 373 7 365 7 387 7 454
  Francija 5 656 6 389 6 617 7 076 7 252
  Sudāna 3 679 6 164 6 345 6 631 6 899
  Horvātija 4 066 6 109 6 320 6 637 6 870
  Brazīlija 4 378 5 871 6 112 6 346 6 759
  Itālija 3 699 5 162 5 400 5 766 6 112
  Kongo Demokrātiskā Republika 4 300 4 521 5 119 5 782
  Igaunija 5 418 5 233 5 247 5 099 5 031
  Ungārija 4 864 5 010

Valoda

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Norvēģu valoda

Norvēģu valoda pēc izrunas ir tuva zviedru valodai, bet rakstu veids būkmols ir tuvāks dāņu valodas rakstībai.

Dzimtās valodas apguve norvēģu skolās

labot šo sadaļu

Norvēģu pašvaldībām jānodrošina skolēniem, kam dzimtā valoda nav norvēģu vai sāmu valoda, dzimtās valodas nodarbības, divvalodīgas stundas (kur tiek izmantota gan dzimtā, gan norvēģu valoda) un papildu norvēģu valodas nodarbības/norvēģu valoda kā otra valoda līdz brīdim, kad viņiem ir pietiekamas norvēģu valodas prasmes, lai varētu sekot līdzi stundās ar norvēģu vai sāmu bērniem. No šiem trim veidiem par galveno tiek uzskatīta norvēģu valoda kā otrā valoda. Dzimtās valodas stundas var notikt citā skolā nekā tajā, kuru skolēns parasti apmeklē. Ja attiecīgajā pašvaldībā nav skolotāju, kas varētu mācīt skolēniem dzimto valodu, pašvaldībai pēc iespējas jāpiedāvā cita apmācība, kas ir pielāgota skolēniem. Dzimtās valodas stundas notiek papildus pamatskolas parastajām stundām. Pašvaldībām ir pienākums noskaidrot attiecīgo skolēnu vajadzības. Šādas tiesības neattiecas uz skolēniem, kam dzimtā valoda ir kāda cita skandināvu valoda, respektīvi dāņu vai zviedru valoda. Nevienā norvēģu skolā nevar mācīties zviedru vai dāņu valodu. Vēl pašvaldības var piedāvāt dzimto valodu kā papildu priekšmetu skolās. Protams, ir skaidrs, ka maza pašvaldība nevar skolēniem piedāvāt vairākus simtus valodu stundu. Trūkst gan skolotāju, gan resursu. Taču jebkura valoda teorētiski var kļūt par priekšmetu gan pamatskolās, gan vidusskolās. Ja skolēnam dzimtā valoda nav norvēģu valoda, viņš var tikt atbrīvots no eksāmena vienā no rakstu valodām, t.i., ja skolas rakstu valoda ir būkmols, skolēnam nav jāliek jaunnorvēģu valodas eksāmens un otrādi. Norvēģu skolēniem jāliek rakstveida eksāmens abās rakstu valodās.

Izplatītas svešvalodas pēc angļu valodas tradicionāli ir vācu un franču valoda. Mūsdienās arvien populārāka kļūst arī spāņu valoda. Trešā svešvaloda var būt, piemēram, itāliešu, latīņu, krievu, japāņu valoda.

Reliģija

labot šo sadaļu

Katoļticību Norvēģijā ieviesa 10. gadsimtā. Kad 16. gadsimtā Dānijā notika baznīcas reformācija, šī kustība skāra arī tolaik Dānijas pakļautībā esošo Norvēģiju. Mūsdienās lielākā daļa no ticīgajiem jeb 97 % ir luterāņi, ir arī katoļi.[7]

Tautsaimniecība

labot šo sadaļu

Resursi

labot šo sadaļu
 
Naftas platfroma Norvēģu jūrā

1970. gados Ziemeļu un Norvēģu jūras šelfā atklāja naftas un gāzes atradnes. Lielākās atradnes ir Ekofiska, Stātfjorda un Friga. Aptuveni pusi iegūtās naftas izved.[7] Naftas nozare veido aptuveni 40% no Norvēģijas eksporta un 14% no tās iekšzemes kopprodukta.[16]

Kalnos un plakankalnēs ir daudz derīgo izrakteņu — dzelzs, vara, cinka, svina, molibdēna, niķeļa, niobija, urāna, kobalta, sudraba, polimetālu rūdas, ilmenīta un pirīta. Mūsdienās lielākās dzelzsrūdas atradnes ir Finmarkā, Nūrlanē, Nūrtrendelāgā, lielākās pirīta atradnes ir Sertrendelāgā, Nūrlanē, vienas no lielākajām ilmenīta atradnēm Eiropā — Rūgalanē. Norvēģija ir viena no lielākajām ilmenīta eksportētājām pasaulē. Lielākās vara un niķeļa rūdu atradnes ir dienvidu daļā. Norvēģijas dienvidos atrodas arī vienas no pasaules lielākajām molibdēna rūdas raktuvēm.

Tā kā Norvēģijai ir ļoti gara jūras robeža, svarīgākā pārtikas rūpniecības nozare, kas ražo preces ne tikai Norvēģijas vajadzībām, bet arī eksportam, ir zivjrūpniecība. Jūrā zvejo siļķes, mencas, makreles, moivas, agrāk medīja vaļus un roņus. 4/5 šīs nozares produkcijas eksportē. 99 % elektroenerģijas ražo hidroelektrostacijās. Elektroenerģijas ražošanā uz 1 iedzīvotāju Norvēģija ir 1. vietā pasaulē.

Visvecākā rūpniecības nozare Norvēģijā ir mežrūpniecība. Norvēģija bija pirmā Skandināvijas valsts, kura sāka kokmateriālu eksportu uz Rietumeiropu. Mūsdienās Norvēģija eksportē papīru, celulozi, kartonu.[7]

Transports

labot šo sadaļu
 
Oslo lidosta

Gan agrāk, gan tagad galvenā loma valsts iekšējos un ārējos sakaros ir jūras transportam. Pa jūru pārvadā vairāk nekā pusi no iekšējo kravu pārvadājumiem un 9/10 no ārējo kravu pārvadājumiem. Novēģijai pieder viena no lielākajām tirdzniecības flotēm pasaulē. Lielākā daļa Norvēģijas kuģu atrodas ārzemju ostās, jo kuģu izmantošana Norvēģijai dod valūtas ienākumus. Lielākās Norvēģijas ostas ir Narvīka, Oslo, Bergena, Stavangera un dzelzsrūdas izvedosta Kirkenesa.

Auto un dzelzceļa transporta izmantošana dabas apstākļu dēļ ir ierobežota. Lielākā daļa auto un dzelzceļu atrodas Norvēģijas dienvidu daļā.[7] Norvēģijā vairāk nekā puse jauno automašīnu ir elektromobiļi.[16]

Lielākas Norvēģijas lidostas ir Oslo, Stavangerē, Bergenā un Būdē.[7]

Kultūra

labot šo sadaļu
 
Kliedziens, Edvards Munks, 1893

Norvēģija ir dzimtene daudziem dižiem rakstniekiem, piemēram, Henrikam Ibsenam, Knutam Hamsunam un Sigridai Unsetei. Komponists Edvards Grīgs un mākslinieks Edvards Munks arī bija norvēģi. Norvēģijā 1990. gadu sākumā radās pasaulē lielu atpazīstamību guvusī Norvēģijas melnā metāla kustība. Pasaules arhitektūras vēsturē īpašu vietu ieņem norvēģu stāvkoku baznīcas.

Virtuve

labot šo sadaļu

Norvēģu virtuves pamatā ir zivis un jūras produkti. Vispopulārākās ir mencas, pagatavotas visdažādākajos veidos, sālītas siļķes ar kartupeļu piedevām, cepti vai kūpināti laši, ceptas butes un ātes, dažādi pagatavotas foreles, vārītas garneles, kā arī vaļu gaļa. Ļoti liela nozīme ir pienam, par delikatesi uzskata kazas sieru. Plaši tiek lietoti arī gaļas produkti – dažādi steiki, cepeši, šniceles, savvaļas dzīvnieku gaļa, putnu gaļa. Populāras ir arī dažāda veida putras.[8]

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces un piezīmes

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Arealstatistics for Norway 2019». Kartverket, mapping directory for Norway. 2019. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-06-08. Skatīts: 2019-03-23.
  2. ↑ «Population, 2024-01-01» (angļu). Statistics Norway. 2024-02-21. Skatīts: 2024-02-25.
  3. ↑ «CIA — The World Factbook — Rank Order — Oil — exports». Cia.gov. 2009-02-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-01-27. Skatīts: 2009-02-14.
  4. ↑ «UPDATE 1-Statistics Norway raises '07 GDP outlook, cuts '08». Uk.reuters.com. 2007-09-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-09-22. Skatīts: 2009-03-08.
  5. ↑ http://www.5ballov.ru/publications/works/1-43.html Arhivēts 2008. gada 6. decembrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  6. ↑ Clive Gifford. Pasaules ģeogrāfijas enciklopēdija. [Rīga] : Zvaigzne ABC, [©2005]. ISBN 9984-36-878-5. OCLC 847262173.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 Ziemeleiropas valstu ekonomiska geografija eksperimentala macibu gramata 9. - 10. klasei. Riga. 1994. ISBN 9984-504-26-3. OCLC 837528839.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 «Norvēģija». www.antario.lv. Skatīts: 2022-07-09.
  9. ↑ OPPLEGG FOR RESSURSREGNSKAP FOR VANN Lars Rogstad, Interne notater, STATISTISK SENTRALBYRÅ, 1985
  10. ↑ Valērijs Roldugins. Pasaules valstu ekonomikas vārdnīca. Rīgā : Jumava, 2006. ISBN 9984-38-145-5. OCLC 191044745.
  11. ↑ The book of rule : how the world is governed (1st American ed izd.). London : DK. 2004. ISBN 0-7894-9354-3. OCLC 52601448.
  12. ↑ Si. «Sami in Sweden». sweden.se (en-GB), 2022-06-09. Skatīts: 2022-07-09.
  13. ↑ «samer - Uppslagsverk - NE.se». www.ne.se. Skatīts: 2022-07-09.
  14. ↑ «2020-03-09». ssb.no (norvēģu). Skatīts: 2022-07-09.
  15. ↑ Immigrants and Norwegian-born to immigrant parents
  16. ↑ 16,0 16,1 «Naftas lielvalsts Norvēģija mērķtiecīgi gatavojas pārejai uz zaļāku ekonomiku». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-07-09.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Norvēģija&oldid=4158857"