Būkmols
Būkmols (norvēģu: bokmål — ‘grāmatu valoda’), līdz 1929. gadam pazīstams kā riksmols, ir viena no divām norvēģu standarta valodām. Tāpat kā otra standarta valoda, jaunnorvēģu valoda (norvēģu: nynorsk), tā būtībā ir rakstu valoda, jo lielākā daļa norvēģu runā dialektos, kuri dažādās pakāpēs atšķiras no rakstītās valodas. Būkmols ir tuvs dāņu valodai, no kuras tas 19. gadsimtā daļēji aizgūts. Būkmols no divām norvēģu rakstībām ir visplašāk izmantotā rakstība valstī. Būkmolu lieto aptuveni 85-90% Norvēģijas iedzīvotāju. Izņēmums ir Rietumnorvēģija, kur vairākums izmanto jaunnorvēģu valodu. Arī ārzemju studentiem visbiežāk māca būkmolu. Vecais rakstības standarts, pazīstams kā riksmols, vairs nav oficiālas valodas statusā, bet pagātnē to plaši izmantoja laikraksti un rakstnieki.
Vēsture labot šo sadaļu
Dānijas-Norvēģijas ūnijas laikā (1536.–1814.) Norvēģijā oficiālā valoda bija dāņu valoda. Arī Norvēģijas pilsētu, sevšķi galvaspilsētas Kristiānijas, intelektuālā elite šajā laikā izmantoja dāņu rakstību.
1899. gadā radās riksmola (norvēģu: rikskmål — ‘valsts valoda’) kustība, kuras rezutātā 1907. gadā tika nodibināta Riksmola biedrība (norvēģu: Riksmålsforbundet). Riksmols bija pielāgota dāņu rakstība. 1907. un 1917. gadu reformas formalizēja riksmolu un 1907. gads tiek uzskatīts par riksmola atdalīšanās no dāņu valodas gadu.[1]
Nosaukums būkmols riksmola vietā tika oficiāli pieņemts 1929. gadā.[1] 1917. un 1938. gadu valodas reformas pavirzīja būkmolu tuvāk jaunnorvēģu valodai ar nolūku kādreiz nākotnē apvienot abus valodu veidus kopnorvēģu (norvēģu: samnorsk) valodā. Pēc otrā pasaules kara situācija mainījās, būkmola kustībai sākot uzstāties pret konverģenci, un 1981. gada reforma padarīja būkmolu konservatīvāku.