Atvērt galveno izvēlni

Rēzeknes apriņķis

Rēzeknes apriņķis (poļu: powiat rzeżycki, krievu: Режицкий уезд, vācu: Kreis Rositten) bija administratīva vienība Inflantijas vaivadijas (1629—1772, kā Rēzeknes trakts (poļu: trakt rzeżycki)), Polockas guberņas (1776—1796), Baltkrievijas guberņas (1796—1802), Vitebskas guberņas (1802—1917), Vidzemes guberņas (1918), LSPR (1919—1920), Latvijas Republikas (1918—1940), Latvijas ģenerālapgabala (1941—1944) un Latvijas PSR (1940—1949) sastāvā.

Rēzeknes apriņķis
(1629—1949)
Rēzeknes apriņķis 1940. gadā
Rēzeknes apriņķis 1940. gadā
Centrs: Rēzekne
Platība (1935): 4253,1 km2
Iedzīvotāji (1935): 151679
Blīvums: 35.7 iedz./km2
Izveidots: 1629. gadā
Likvidēts: 1949. gadā
Vēsturiskie nosaukumi
krievu: Режицкий уезд
poļu: Trakt rzeżycki
Powiat rzeżycki

Zemes virsaLabot

Rēzeknes apriņķa zemes virsas ziemeļrietumu daļu veidoja Lubāna līdzenums (agrāk saukts par Malienas līdzenumu), bet dienvidaustrumu daļu Latgales augstiene (agrāk — Latgales platforma).

Lubāna līdzenuma Rēzeknes apriņķa daļā atrodas Lubāna ezers ar zāļu purviem (klāniem) un kūdras purviem (Teiču purvs, Lielais purvs, Kņovu purvs). Vienīgi gar līdzenuma dienvidu malu pie Latgales platformas (pie Varakļāniem un Viļāniem) ir lauksaimniecībā izmantojamas zemes.

Lielākā apriņķa daļa atradās Latgales augstienes viļņainajā virsā, kur Ledus laikmetā izveidojušies akmeņaini un smilšaini gara morēnu sanesumi. Prāvas platības aizņem ezeri (Rāznas ezers, Ežezers), kas kopā ar augstiem pauguriem padarīja šo Rēzeknes apriņķa daļu par vienu no gleznainākajām Latvijā.

IedzīvotājiLabot

1897. gada tautas skaitīšanā 57,9% no apriņķa iedzīvotājiem tika uzskaitīti kā latvieši, 23,9% kā krievi, 7,4% ebreji, 5,4% baltkrievi un 4,8% kā poļi.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas (1808—1935)Labot

gads 1808 1848 1864 1886 1897 1905 1914 1916 1920 1925 1930 1935
iedz.skaits
tūkstošos[1][2]
66,4 74,2 87,4 127,2 136,4 151,2 173,6 177,5 135,8 144,9 144,2 151,7

IzglītībaLabot

Apriņķa izglītības iestādes (izņemot pamatskolas) atradās Rēzeknes pilsētā. 1938. gadā tur bija astoņas pamatskolas (3 latviešu, 2 krievu, 2 ebreju un 1 poļu), četras ģimnāzijas, tehnikums, komercskola, arodskola, latviešu skolotāju institūts un krievu pedagoģiskais institūts, kā arī Tautas universitāte un Tautas konservatorija.[3]

VēstureLabot

Inflantijas vaivadijas sastāvāLabot

Pēc Altmarkas pamiera Inflantijas vaivadijas sastāvā izveidoja Rēzeknes traktu (poļu: Trakt rzeżycki).

Krievijas impērijas guberņu sastāvāLabot

 
Rēzeknes apriņķis ar krieviskajiem un poliskajiem vietvārdiem (1820).
 
Rēzeknes apriņķis ar latviskajiem vietvārdiem. Ar sarkanu krāsu iezīmētas krievu zemnieku apdzīvotās teritorijas (Matīss Siliņš, 1911).

Pēc Žečpospoļitas pirmās dalīšanas 1772. gadā Inflantijas vaivadija tika pārdēvēta par Daugavas provinci un iekļauta Pleskavas guberņas sastāvā. 1776. gada 4. septembrī Daugavas province tika sadalīta trīs daļās un tās ziemeļrietumu daļā izveidots Rēzeknes apriņķis (Режицкий уезд). Sākotnēji tas 1776. gadā ietilpa Polockas guberņas sastāvā.

1796. gadā Rēzeknes apriņķi sadalīja starp Daugavpils un Ludzas apriņķiem un iekļāva Baltkrievijas guberņas sastāvā, bet 1802. gadā atkal atjaunoja Vitebskas guberņas sastāvā.

1913. gadā Rēzeknes apriņķī bija 18 pagasti un 1 pilsēta:[4]

Pagasti

  • Bikovas (Быковская)
  • Borkovas (Борховская)
  • Dricanu (Дрицанская)
  • Gaļanu (Галянская)
  • Kaunatas (Ковнатская)
  • Kuļņevas (Кульневская)
  • Makašanu (Макашанская)
  • Ondrupines (Андрупенская)
  • Rozenmuižas (Розенмуйжская)


  • Rozentovas (Розентовская)
  • Ružinas (Ружинская)
  • Sakstigola (Сакстыгальская)
  • Silajoņu (Солуіонская)
  • Stirnines (Стернянская)
  • Uzulmuižas (Узульмуйжская)
  • Vaivodu (Вайводовская)
  • Varakļanu (Вараклянская)
  • Viļanu (Веліонская)

Pilsēta

  • Rēzekne (Рђжица)

Pēc Otrā Latgales kongresa iniciatīvas Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93. par Rēzeknes apriņķa atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai.[5] Jau 1917. gada 31. decembrī Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongresā tika apstiprināta Rēzeknes apriņķa pievienošana Iskolata pārvaldē esošajai Vidzemes guberņas daļai.

Latvijas Republikas sastāvāLabot

1918. gada 18. novembrī Tautas padomes pasludinātajā apvienotajā un neatkarīgajā Latvijas valstī ietilpa arī Rēzeknes apriņķis, bet pilnu kontroli pār to Latvijas Pagaidu valdība ieguva tikai pēc uzvaras Latvijas Brīvības cīņās 1920. gadā.

1920. gadā, atdalot teritorijas no Stirnienas pagasta, izveidoti Atašines pagasts un Rudzatu pagasts[6].

No 20. gadu sākuma Gaļanu pagasts saucās par Vidsmuižas pagastu[7][8], Kuļņevas pagasts par Biržgaļa (Bērzgales) pagastu un Vaivodu pagasts par Bukmuižas pagastu[9].

1924. gadā Rudzatu pagastu pievieno Daugavpils apriņķim[10].

1925. gadā pieciem apriņķa pagastiem mainīti nosaukumi: Bikavas pagasts pārdēvēts par Gaigalavas pagastu, Biržgaļa (Bērzgales) pagasts par Labvārža pagastu (1926. gadā atjaunots Bērzgales nosaukums[11]), Borkovas pagasts par Barkavas pagastu, Rozenmuižas pagasts par Rēznas pagastu un Rozentovas pagasts par Maltas pagastu[12].

No 1940. gada Bukmuižas pagasts saucas par Ezernieku pagastu, Ozolmuižas pagasts par Ozolaines pagastu un Vidsmuižas pagasts par Galēnu pagastu[13].

Rēzeknes apriņķa platība bija 4253,1 km2 un tas robežojās ar Abrenes, Ludzas, Madonas un Daugavpils apriņķiem, un tikai dažus kilometrus ar PSRS.

Teritoriālais iedalījumsLabot

 
Latvijas pašvaldību karte (1924—1945)[14]

1940. gada sākumā Rēzeknes apriņķī bija 3 pilsētas un 19 pagasti:

Pilsētas

Pagasti



Latvijas PSR sastāvāLabot

 
Rēzeknes apriņķis 1947. gadā.

1947. gada 16. oktobrī no Rēzeknes apriņķa tika atdalīts Viļānu apriņķis, bet Rēzeknes apriņķim pievienoja Ludzas apriņķa Nautrēnu pagastu.

LikvidēšanaLabot

1949. gada 31. decembra administratīvi teritoriālajā reformā Rēzeknes apriņķis tika likvidēts un tā teritorija iekļauta Dagdas, Kārsavas, Maltas, Preiļu, Rēzeknes un Viļānu rajonos.[15][16]

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. Arnis Vīksna. Latgales ārsti un ārstniecība 1772—1918. Rīga: Latvijas Universitāte, 2004. — 16 lpp.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīcas XVIII. sējuma 35 581 sleja. Rīga, 1938—1939
  3. Latviešu konversācijas vārdnīcas XVIII. sējuma 35 579. sleja. Rīga, 1938—1939
  4. Волостныя, станичныя, сельския, гминныя правления и управления, а также полицейские станы всей России с обозначением места их нахождения. - Киев : Изд-во Т-ва Л. М. Фиш, 1913.
  5. Latviešu konversācijas vārdnīcas 10. sējuma 20 229 — 20 230. slejas. Rīga, 1933.—1934.
  6. Rēzeknes apriņķis.Dzīve un darbs. 1937. 85.lpp.
  7. Citur arī Vidsmuižas-Gaļanu pagasts
  8. Riebiņu novada attīstības programma 2009.—2017.g 7.lpp.
  9. Arī Vaivodu-Bukmuižas pagasts
  10. Likums par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos Archived 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Valdības Vēstnesis — 1924.gada 26.jūnijs
  11. Valdības Vēstnesis Archived 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. 1926.gada 4.maijs
  12. Latvijas pagastu saraksts Archived 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Valdības Vēstnesis — 1925.gada 3.augusts
  13. Valdības Vēstnesis Archived 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. 1939.gada 30.decembris
  14. P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.
  15. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts "Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā"
  16. Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9

Ārējās saitesLabot