Artūrs Silgailis
Artūrs Mihails Silgailis (1895. gada 13. novembris — 1997. gada 15. augusts) bija Latvijas armijas virsnieks, sabiedrisks darbinieks, publicists. Apbalvots ar Krievijas Impērijas, Latvijas un Trešā reiha militārajiem ordeņiem un goda zīmēm.
| ||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1895. gadā Penkules pagasta Mežmuižā. 1912 gadā viņš pabeidza mācības Rīgas pilsētas reālskolā. Divus gadus strādāja kā māceklis grāmatvedībā, 1915. gadā Pirmajā pasaules karā piedalījās cīņās pret vācu armiju, vēlāk pārcelts uz Somiju. Pēc Oktobra revolūcijas Krievijā iestājās pretlielinieciskā somu pagrīdes organizācijā un cīnījās par Somijas neatkarību.
1918. gadā atgriezās Rīgā, iestājās landesvērā, vēlāk ieskaitīts firsta Līvena eskadronā, kura sastāvā piedalījās Kurzemes un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem un ģenerāļa Nikolaja Judeņiča baltajā armijā. 1919. gadā atgriezās Latvijā, ieskaitīts 12. Bauskas kājnieku pulkā. Kā rotas komandieris piedalījās Latgales atbrīvošanas cīņās. Par kaujas nopelniem paaugstināts kapteiņa dienesta pakāpē.
Par kaujas nopelniem 1921. gada aprīlī paaugstināts kapteiņa pakāpē. Šajā pat mēnesī Latvijas armija pārgāja uz tās saucamo miera laika štatu, kam sekoja daudzu karavīru un virsnieku atvaļināšana. Kapteinis Silgailis pauda vēlēšanos palikt dienestā.
Sākumā komandēja 12. Bauskas kājnieku pulkā 4. rotu, bet vēlāk ložmetēju rotu. Viņam uzticēja organizēt un vadīt pulka sporta klubu. Pabeidzot 1924. gadā virsnieku 11 mēnešu kursus un 1928. gadā Kara Akadēmiskos kursus, ieguva augstāko militāro izglītību. Uzreiz pēc tam kļuva par 1. Kurzemes kājnieku divīzijas štāba operatīvās nodaļas adjutantu. 1931. gadā viņu iecēla par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas štāba priekšnieka palīgu, 1932. gadā paaugstināja par pulkvežleitnantu. No 1934. gada līdz 1935. gadam ieguva gada stāžu komandēšanas cenza iegūšanai 6. Rīgas kājnieku pulkā, kur komandēja 2. bataljonu. No 1935. gada 15. septembra līdz 19. oktobrim komandēja Rezerves instruktoru bataljonu. Novembrī piekomandēts Augstākajai Karaskolai, lai iepazītos ar pasniedzēja darbu, bet 1936. gada martā oficiāli pārvietots uz Augstāko Karaskolu, kur aprīlī apstiprināts par kara zinību pasniedzēju.
Pēc Otrā pasaules kara sākuma Latvijas armijā notika liela kadru maiņa, izvirzot komandējošos amatos jaunāko virsnieku paaudzi. Silgailis kā zinošs un spējīgs virsnieks 1939. gada 6. oktobrī tika iecelts par 4. Zemgales kājnieku divīzijas štāba priekšnieku, 11. novembrī paaugstināts pulkveža pakāpē.
pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā atvaļināts no dienesta, bija spiests slēpties un kā vācbaltietis izceļot uz Vāciju. Vācijā bija viens no SD paspārnē dibinātās Latviešu nacionālo karavīru savienības iniciatoriem. Mobilizēts vērmahtā sevišķu uzdevumu virsnieka statusā. Kā zonderfīrers (Sonderführer) piekomandēts vācu vienībai un iesūtīts Latvijā. Piedalījies cīņās Ļeņingradas frontē.
1942. gadā atbrīvots no dienesta armijā, līdz 1943. gadam bija Latvijas ģenerālapgabala Zemes pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijas personāllietu departamenta direktors. 1943. gadā kā pulkvedis (Standartenführer) iecelts par ieroču SS Latviešu leģiona 15. divīzijas štāba priekšnieku (kājnieku komandieri), paaugstināts par virspulkvedi (Oberführer). Gadu vēlāk kādu laiku pildīja arī 19. divīzijas kājnieku komandiera pienākumus. 1944. gada vasarā iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas štāba priekšnieku. Piedalījās ģenerāļa Kureļa grupas likvidēšanā un tiesāšanā. Kad lai veicinātu latviešu karavīru kaujas sparu, 1945. gada 20. februārī ar reihsfīrera H. Himlera rīkojumu Potsdamā tika sasaukta Latvijas Nacionālā padome, kas ievēlēja Latvijas Nacionālo komiteju, par komitejas locekli tika apstiprināts virspulkvedis Arturs Silgailis kā prezidenta vietnieks un militārās komisijas vadītājs.
Pēc Trešā reiha kapitulācijas 1945. gada maijā atradās karagūstekņu nometnēs Vācijā un Beļģijā. 1946. gadā atgriezās pie ģimenes Vācijā. No 1948. gada bija Lielbritānijas Reinas armijas visu no baltiešiem komplektēto sardzes un transporta vienību sakaru virsnieks. Viens no Daugavas Vanagu organizācijas dibinātājiem, un līdz izceļošanai bijis Vācijas organizācijas centrālās valdes loceklis.
1953. gadā izceļoja uz Kanādu, strādāja kā grāmatvedis un firmas vadītājs Helifeksā, Jaunskotijas (Nova Scotia) provincē. Nodibināja Daugavas Vanagu Helifeksas nodaļu un bija tās priekšsēdis līdz aiziešanai pensijā. Aktīvi darbojās Kanādas rezerves virsnieku apvienībā.
1967. gada 3. jūnijā uzņemts par studentu korporācijas Fraternitas Imantica goda filistru. Dzīvojot Kanādā, presē publicēja daudzus rakstu par militāriem jautājumiem pirms un pēc Otrā pasaules kara. Sarakstījis fundamentālu pētījumu Latviešu leģions, kuru 1962. gadā Dānijā (Kopenhāgenā) laida klajā izdevniecība Imanta. Vēlāk šis darbs tika pārtulkots angļu valodā (Latvian Legion) un 1986. gadā izdots ASV. Šis pētījums ir piedzīvojis vairākkārtējus izdevumus gan latviešu, gan angļu valodās.
Miris 1997. gada 15. augustā Ošavā, Kanādā, 101 gada vecumā.
Bibliogrāfija
labot šo sadaļu- Silgailis A. Latviešu leģions. Kopenhāgena: Imanta, 1962.
- Silgailis A. Latvian Legion. San Jose: James R. Bender Publishing Co., 1986.