Vikipēdija

Schutzstaffel

(Pāradresēts no SS)

Schutzstaffel (SS; no vācu valodas — 'aizsardzības vienība') bija elitāra NSDAP iekšēja paramilitāra struktūra — sākotnēji izveidota kā apsardzes dienests, pēc tam daļēji pārņēmusi likumizpildes funkcijas, pēc tam pārveidojās par autonomu, sarežģīti strukturizētu nacistu organizāciju, "valsti valstī", pakļautu tikai fīreram — t.s. "melnais ordenis". Nirnbergas procesā, kas notika pēc Otrā pasaules kara beigām, SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju.

Schutzstaffel
SS karogs
Pulksteņrādītāja virzienā no augšas pa labi:
Aģentūras pārskats
Izveidota 1925. gada 4. aprīlī
Priekšteces
Izjukusi 1945. gada 8. maijā
Veids Paramilitārā organizācija
Jurisdikcija Trešais reihs un Vācu okupētā Eiropa
Galvenā mītne Prinz-Albrecht-Straße, Berlīne
52°30′25″N 13°22′58″E / 52.50694°N 13.38278°E / 52.50694; 13.38278Koordinātas: 52°30′25″N 13°22′58″E / 52.50694°N 13.38278°E / 52.50694; 13.38278
Darbinieki 800 000 apmēram (1944)
SS Reihsfīrers
Iestāde pakļauta Nacistu partija
Sturmabteilung (līdz 1934. gada jūlijam)
Apakšaģentūras

Izveide

labot šo sadaļu

1925. gada aprīlī, kad Ā.Hitlers uzticēja Sturmabteilung aktīvistam Juliusam Šrekam izveidot īpašu augstāko partijas funkcionāru apsardzes dienestu kā atsevišķu SA struktūru. 21. septembrī J.Šreks izsūtīja apkārtrakstu visām NSDAP nodaļām par SS grupu izveidošanu — katrā nodaļā jānokomplektē 10 cilvēku lielu grupu, bet Berlīnē 20 cilvēku grupu. Šīs vienības atradās tiešā SA štāba vadītāja Franča Pfefera fon Salomona pakļautībā. Lai atšķirtos no SA, jaunajai struktūrvienībai ieviesa melnas uniformas (sākumā tikai melnus kreklus). Par pirmo SS komandieri kļuva Jozefs Berhtolds. 1926. gadā partijas kongresā Veimārā Ā.Hitlers pasniedza SS t.s. "asins karogu". 1934. gada 20. jūlijā tika izdota Hitlera pavēle, saskaņā ar kuru SS tika pasludināta par autonomu organizāciju, kura pakļaujas tikai fīreram.

1927. gadā par SS komandieri kļuva Erhards Haidens. 1929. gada 6. janvārī Haidena vietā par komandieri tika iecelts Heinrihs Himlers. Viņa vadībā organizācija sāka strauji attīstīties gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi:

  • 1929. gada janvārī — 280 biedri
  • 1930. gada decembrī — 2727 biedri
  • 1931. gada decembrī — 14 964 biedri
  • 1932. gada jūnijā — 30 000 biedri
  • 1933. gada maijā — 52 000 biedri
  • 1938. gada decembrī — 238 159 cilvēki

Pēc 1934. gada 30. jūnija sākās SS vienību apbruņošana, pārvēršot to par paramilitāru struktūru.

Struktūra

labot šo sadaļu
  • Struktūras pamatā bija nodaļa (Schar) — 8 cilvēki šarfīrera vadībā. Trīs nodaļas veidoja vienību (Truppe). Trīs vienības veidoja triecienvienību (Sturm, 70—120 cilvēki) ar oberšturmfīreru vadībā. Trīs triecienvienības veidoja vimpeli (Sturmbann, 250—600 cilvēki) ar šturmbanfīreru vadībā. Trīs vai četri vimpeļi veidoja karogu (Standarte, 1000—3000 cilvēki) ar štandartenfīreru vadībā. Vairāki karogi veidoja pulku (Abschnitt, pēc skaita līdzinājās brigādei). Vairāki pulki veidoja grupu (Gruppe, pēc skaita atbilstošu divizijai) ar grupenfīreru vadībā.
  • 1933. gada martā tika izveidota SS struktūra Leibstandarte, 120 vīri SS grupenfīrera Jozefa (Zepa) Dītriha vadībā — Ā.Hitlera personiskā miesassardze (vienīgā bruņotā SS vienība līdz 1934. gadam). Provincēs sāka veidot jaunas SS struktūrvienības Sonderkommando, kuru uzdevums bija partijas hierarhu apsardze un cīņa ar partijas ienaidniekiem.
  • 1934. gada aprīlī Himlers iecēla Teodoru Eiki par koncentrācijas nometņu inspektoru, un uzticēja tam formēt īpašas SS vienības Totenkopf-SS (SSTV) ieslodzīto apsargāšanai.
  • 1934. gada martā tika izveidots SS iekšējās drošības un ārējās izlūkošanas dienests Sicherheitsdienst, par kura vadītāju iecēla Reinhardu Heidrihu. De jure dienests daļēji pakļāvās/sadarbojās ar Vilhelma Frika vadīto Iekšlietu ministriju, taču praksē bija autonoms drošības dienests.

Rekrutēšanu veica, izmantojot īpaši šim nolūkam no 1933. gada dibinātas skolas, kurās konkursa kārtībā uzņēma rases ziņā īpaši "pilnvērtīgus" pusaudžus 10-18 gadu vecumā. Nevāciešus ordenī neuzņēma ne pie kādiem apstākļiem, un arī vāciešiem bija strikta atlase. Priekšroka tika dota proletāriskai izcelsmei (aristokrātu bērnus praktiski neuzņēma). Šajās internātskolās audzēkņi valkāja īpašas uniformas, tika audzināti "nacionālsociālisma garā". Bez uzsvara uz ideoloģisko audzināšanu, īpaši akcentēja militāro un fizisko sagatavotību — katram audzēknim bija jāparāda spīdoši rezultāti vismaz vienā sporta veidā. 18 gadīgie kandidāti savu pirmo mundieri saņēma 9. novembrī (t.s. Alus puča gadadienā), pēc tam, 30. janvārī (Hitlera nākšanas pie varas gadadiena) saņēma pagaidu apliecības. 20. aprīlī (Hitlera dzimšanas dienā) kandidāti zvērēja uzticību fīreram un saņēma apliecības.

25-30 gadu vecumā katram SS biedram obligāti vajadzēja apprecēties (viņa līgava tika pakļauta rasu tīrības medicīniskai un ģenealoģiskai pārbaudei). Laulības notika dzimtsarakstu birojā, vietējās SS organizācijas vadītāju klātbūtnē.

Otrā pasaules kara laikā SS izveidoja savas karaspēka daļas, kas piedalījās karadarbībā kopā ar vērmahtu — Germanische-SS, bez tam SS juridiskajā pakļautībā atradās kara laikā izveidotās Waffen-SS karaspēka daļas.

Tā kā kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas) nepieļāva mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, Vērmahta papildināšana ar okupēto valstu nacionālajām daļām tika atrisināta vienkārši: mobilizējamie nevācieši tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā oficiāli nemilitārai struktūrai — izveidojot Waffen-SS karaspēka daļas (de jure pakļautas SS, bet de facto Vērmahtam). Kā nevācietis, neviens Waffen-SS karavīrs nevarēja būt SS ordeņa biedrs.

Pakāpes un atšķirības zīmes

labot šo sadaļu
Pakāpes Atloku zīmotnes (1942—1945) Latviskās pakāpes Atbilstība
SS virsvadonis
(Oberster Führer der Schutzstaffel) 		Augstākais SS vadītājs Ādolfs Hitlers
Augstākie vadītāji
(Generalführer)
Reihsfīrers
(Reichsführer-SS) 		  Heinrihs Himlers (1929—1945)
Oberstgrupenfīrers
(Oberstgruppenführer) 		  ģenerālpulkvedis Pauls Hausers
Obergrupenfīrers
(Obergruppenführer) 		  ģenerālis Kārlis Hermanis Franks, Ernsts Kaltenbrunners, Hanss Lammerss, Fēlikss Šteiners, Vilhelms Bitrihs ‎
Grupenfīrers
(Gruppenführer) 		  ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Frīdrihs fon Piklers-Burghauss, Meinhards Marnics, Hermanis Fēgeleins, Bruno Štrekenbahs
Brigādefīrers
(Brigadeführer) 		  ģenerālmajors Kurts Meiers
Štāba vadītāji
(Stabsführer)
Oberfīrers
(Oberführer) 		  Virspulkvedis Valters fon Mēdems, Artūrs Silgailis, Voldemārs Skaistlauks
Štandartenfīrers
(Standartenführer) 		  Pulkvedis Kārlis Aperāts, Augusts Apsītis-Apse, Kārlis Dzenītis-Zeniņš, Vilis Janums, Kārlis Lobe, Voldemārs Veiss, Joahims Peipers
Oberšturmbannfīrers
(Obersturmbannführer) 		  Pulkvežleitnants Voldemārs Grāvelis, Nikolajs Galdiņš, Rūdolfs Kociņš, Roberts Osis, Osvalds Meija, Juris Taube, Kārlis Mangulis, Alberts Vīksne, Nikolajs Katiševs
Šturmbannfīrers
(Sturmbannführer) 		  Majors Jūlijs Ķīlītis, Ernests Laumanis, Pauls Maitla, Voldemārs Reinholds, Gustavs Praudiņš, Vilis Hāzners, Eduards Stīpnieks, Jānis Ozols, Pēteris Lapainis, Fridrihs Rubenis, Pēteris Balodis, Ernests Šmits
Militāro vienību vadītāji
(Truppenführer)
Hauptšturmfīrers
(Hauptsturmführer) 		  Kapteinis Žanis Butkus, Miervaldis Ādamsons, Visvaldis Graumanis, Georgs Šeibelis, Herberts Cukurs, Aleksandrs Mateass, Pēteris Čevers, Jānis Līdums, Roberts Mulka
Oberšturmfīrers
(Obersturmführer) 		  Virsleitnants Oskars Perro, Roberts Gaigals, Roberts Ancāns, Miervaldis Ziedainis, Paulis Sprincis, Kārlis Ozols, Andrejs Freimanis, Augusts Biters, Teodors Kalnājs, Rūdolfs Gaitars, Alfrēds-Jānis Bērziņš
Unteršturmfīrers
(Untersturmführer) 		  Leitnants Alfons Ķišķis, Jānis Piķelis, Kārlis Mūsiņš, Alfrēds Riekstiņš, Vilhelms Piterāns, Jānis Dzenis
Jaunākie vadītāji
(Unterführer)
Šturmšārfīrers
(Sturmscharführer) 		  virsniekvietnieks ar 12 gadu izdienu
Hauptšārfīrers
(Hauptscharführer) 		  Virsseržants/Virsniekvietnieks Žanis Ansons
Oberšārfīrers
(Oberscharführer) 		  Seržants
Šārfīrers
(Scharführer) 		  Goda seržants
Unteršārfīrers
(Unterscharführer) 		  Kaprālis Kārlis Sensbergs
Vienības
(Mannschaften)
Rotenfīrers
(Rottenführer) 		  Vicekaprālis
Šturmans
(Sturmmann) 		  Dižkareivis
Oberšuce
(Oberschütze) 		  Vecākais kareivis
Šucmanis
(Mann/Schütze) 		  Kareivis
Kandidāts
(Anwärter) 		-
Meklētājs
(Bewerber) 		-

Rituāli un aksesuāri

labot šo sadaļu

Par SS morālo un ētisko paraugu tika ņemti viduslaiku bruņinieku ordeņi, no kuriem tika pārņemta iekšējās hierarhijas sistēma un adaptēti daudzi rituāli. Organizācijas ideoloģija mainījās atkarībā no SS biedra iesvētības līmeņa un statusa iekšējā hierarhijā — ierindas biedriem bija vienas ideoloģiskās nostādnes, augstākajās pakāpēs citas, — līdz ar to vēsturniekiem ir ļoti grūti rekonstruēt ordeņa ideoloģiju kā sistēmu.

Katru gadu izcilnieki neofīti ieradās nodot zvērestu Braunšveigā, pie Mēklenburgas hercoga kapa, kur SS karaskolu absolventus iesvētīja par virsniekiem.

Pie Paderbornas, Vevelsburgas pils pagrabos atradās ordeņa svētnīca, pils lielajā zālē regulāri sapulcējās ordeņa augstākie hierarhi uz rituāliem un meditācijām.

Aksesuāri un simbolika pārņemti (taču adaptēti atbilstoši laika prasībām) no viduslaiku bruņinieku ordeņiem un brīvmūrniekiem:

  • Sākot ar 1935. gadu piederību ordenim apliecinošs aksesuārs pie uniformas bija duncis.
  • Pēc 3 gadu dienesta komandieri ieguva tiesības nēsāt sudraba gredzenu ar galvaskausa attēlu.
  • Par īpašiem nopelniem reihsfīrers pasniedza bruņinieka zobenu.

Zvērests

labot šo sadaļu

"Ich schwöre Dir, Adolf Hitler, als Führer und Kanzler des Deutschen Reiches Treue und Tapferkeit. Wir geloben Dir und den von Dir bestimmten Vorgesetzten Gehorsam bis in den Tod. So wahr mir Gott helfe!"

Apģērbs

labot šo sadaļu

1930. gadā Hugo Bosa uzņēmumam draudēja bankrots. 1931. gada aprīlī viņš iestājās NSDAP (biedra numurs 508 889), iegūstot pasūtījumu ražot formas tērpus SA, SS un Hitlera jaunatnes organizācijai. Formu dizainu veidoja Karls Dībičs. 1934. gadā Hugo Boss nopirka audumu fabriku un pārcēla uz tās teritoriju modelēšanas darbnīcu. 1937. gadā Hugo Bosa uzņēmumā strādāja gandrīz simts cilvēki. Laika periodā no 1940. līdz 1945. gadam rūpnīcā tika nodarbināti 150 piespiedu strādnieki — galvenokārt no Polijas un Ukrainas, kā arī 30 franču karagūstekņi.

Bibliogrāfija

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Schutzstaffel&oldid=4032858"