Antarktikas polārstacijas

Antarktikas polārstacijas ir zinātniski pētnieciskām darbībām vai to materiāli tehniskajam un loģistiskas nodrošinājumam paredzēti būvju kompleksi Antarktīdā vai Dienvidu okeāna salās. Stacijas tiek izbūvētas un komplektētas tā, lai spētu nodrošināt to personāla autonomu darbību zināmā laika posmā. 2014. gadā Antarktikā un Subantarktikā funkcionēja 27 valstu 49 vissezonas un 52 vasaras sezonas permanentās polārstacijas.^[1]

Vēsture

Keipdenisonas bāze (1912)

Pirmo pastāvīgo zinātniskiem novērojumiem paredzēto meteostaciju Antarktikā 1903. gadā Dienvidorkneju salās ierīkoja Viljama Spīrsa Brūsa Skotijas Nacionālā antarktiskā ekspedīcija. 1904. gadā to nodeva Argentīnas pārvaldē un vairākkārt paplašinātā Orkadasas polārstacija ir ne tikai visvecākā, bet arī visilgāk nepārtraukti funkcionējošā polārstacija Antarktikā.

Līdz Otrajam pasaules karam kontinentā vai tā piekrastē vairāk netika veidotas pastāvīgas struktūras nepārtrauktu novērojumu veikšanai. Meteoroloģiskie un citi novārojumi tika veikti bāzēs, kas galvenokārt bija paredzētas dažādu Antarktīdas izpētes ekspedīciju atbalstam: Framheima — Roalda Amundsena 1911. gada Dienvidpola ekspedīcijai, Keipdenisona — Daglasa Mosona 1912. gada ekspedīcijai, kā arī Ričarda Bērda Litlamerika I — 1929. gada ekspedīcijai un Īstbeisa — 1940. gada ekspedīcijai. Šādas nometnes pēc ekspedīcijas beigām parasti tika pamestas, bet mūsdienās dažas no tām ir pasludinātas par vēstures pieminekļiem.^[2]

Antarktīdas kontinentā un tā tiešā piekrastē pirmās polārstacijas ierīkoja britu Operācijas “Tabarin” gaitā 1944.—1945. gadā. Šīm stacijām (Bāze A, Bāze B un Bāze D) sākotnēji bija militāra funkcija, bet pēc Otrā pasaules kara tās tika nodotas civilā pārvaldē. Pēc karas 1947. gadā savas pirmās pastāvīgās stacijas Antarktikā izveidoja arī Argentīna (Melhiora) un Čīle (Soveranija).

No 1957. gada 1. jūlija līdz 1958. gada 31. decembrim planetārā mērogā tika īstenots starptautisks zinātnisks projekts — Starptautiskais ģeofizikas gads (SĢG), kurā piedalījās 67 dalībvalstis. Projekta ietvaros tika pētītas vairākas dabaszinātņu nozares: polārblāzmas un kosmosa staru pētījumi, ģeomagnētisms, gravimetrija, jonosfēras fizika, ģeodēzija, meteoroloģija, okeanogrāfija, seismoloģija un Saules aktivitāšu pētījumi. Mērījumi un pētījumi tika veikti visā pasaulē un neapdzīvotos vai mazapdzīvotos apgabalos tika organizētas speciālas pētnieciskās stacijas. Antarktīdā tika izveidotas deviņu valstu 20 polārstacijas, tajā skaitā 1956. gadā pirmās iekškontinentālās stacijas — amerikāņu Amundsenskota-Sautpola un franču Šarko.

Nr.	Valsts	Vissezonas	Vasaras	Organizācija
1.	Apvienotā Karaliste	4^{[Р 1]}	1^{[Р 2]}	BAS
2.	Argentīna	6^{[Р 3]}	7	IAA
3.	ASV	3	0	USAP
4.	Austrālija	4^{[Р 4]}	0
5.	Baltkrievija	0	1	BAN
6.	Beļģija	0	1
7.	Brazīlija	1	0
8.	Bulgārija	0	1	BAI
9.	Čehija	0	1
10.	Čīle	4	6	INACH
11.	Dienvidāfrika	3^{[Р 5]}	0	SANAP
12.	Ekvadora	0	1
13.	Francija	5^{[Р 6]}	0
14.	Indija	2	1	NCAOR
15.	Itālija	1^{[Р 7]}	1
16.	Japāna	1	3	NIPR
17.	Jaunzēlande	1	0
18.	Korejas Republika	2	0	KOPRI
19.	Krievija	5	5	AANII
20.	Ķīna	3	2
21.	Norvēģija	1	1	NP
22.	Peru	0	1
23.	Polija	1	0
24.	Rumānija	0	1^{[Р 8]}
25.	Somija	0	1
26.	Spānija	0	2
27.	Turcija	0	1	KARS
28.	Ukraina	1	0
29.	Urugvaja	1	1
30.	Vācija	1	4	AWI
31.	Zviedrija	0	2
Kopā		49	45

Antarktikas polārstacijas

Vēsture

Polārstacijas Antarktikā uzturošās valstis

Antarktikas un Subantarktikas polārstacijas

Atsauces

Ārējās saites