Aleksandra I sala (krievu: остров Александра I, angļu: Alexander I Island, spāņu: isla Alejandro I) ir sala Antarktīdā, Belinshauzena jūras dienvidaustrumu piekrastē, Antarktīdas lielākā sala un 28. lielākā Pasaulē. No kontinenta to atdala Margeritas līcis ziemeļaustrumos un ar šelfa ledāju pildītais Džordža VI šaurums austrumos un dienvidos. Sala izstiepta ziemeļu—dienvidu virzienā. Krasta līnija stipri izrobota, rietumu krastā vairāki līči, ko pilda šelfa ledāji: dienvidrietumos Baha šelfa ledājs, bet rietumos starp Aleksandra I salu un netālajām Rotšilda, Šarko un Latadija salām — Vilkinsa šelfa ledājs. Salas lielākā daļa klāta ar ledu; ziemeļdaļā paceļas Duglasa grēda ar augstāko virsotni Stīvensona kalnu (2987 m).

Aleksandra I sala
Aleksandra I sala
Kalni Aleksandra I salā
Aleksandra I sala (Antarktīda)
Aleksandra I sala
Aleksandra I sala
Ģeogrāfija
Izvietojums Belinshauzena jūra
Koordinātas 71°0′0″S 70°0′0″W / 71.00000°S 70.00000°W / -71.00000; -70.00000Koordinātas: 71°0′0″S 70°0′0″W / 71.00000°S 70.00000°W / -71.00000; -70.00000
Platība 43 250 km²
Garums 378 km
Platums 80—240 km
Krasta līnija 2185 km
Augstākais kalns Stīvensona kalns
2987 m
Administrācija
Karogs: Antarktika Antarktika
Pretenzija Britu Antarktiskā teritorija, Argentīnas Antarktīda, Čīles Antarktiskā teritorija
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0
Aleksandra I sala Vikikrātuvē

Salas ziemeļrietumu piekrasti 1821. gada 28. janvārī atklāja Krievijas polārā ekspedīcija Fabiāna fon Belinshauzena un Mihaila Lazareva vadībā un nosauca par godu tajā laikā valdošajam Krievijas imperatoram Aleksandram I par Aleksandra I Zemi (Земля Александра I). 1936./1937. gadā tika atklāts Džordža VI šaurums, kas salu atdala no kontinenta un zeme tika pārdēvēta par salu.[1]

Kopš 1961. gada salas austrumu krastā darbojas Lielbritānijas vasaras polārstacija Fosilblafa.