Vostoka

Vostoka (krievu: Станция Восток) ir vienīgā funkcionējošā Krievijas (agrāk PSRS) iekškontinentālā polārstacija Antarktīdā. Izvietota netālu no dienvidu ģeomagnētiskā pola 1260 km no tuvākās piekrastes un 1253 km no Dienvidpola. Tuvākā polārstacija Konkordija ir 560 km attālumā. Nosaukta Fabiāna Belinshauzena 1819.—1821. gadu antarktiskās ekspedīcijas kuģa «Vostok» vārdā. Atrodas tā sauktajā «aukstuma polā», jo šeit reģistrēta zemākā temperatūra uz Zemes virsmas −89,2 °C (1983. gada 21. jūlijā).

Vostoka
Станция Восток
Vostoka
Valsts piederība	Krievija
Koordinātas:	78°27′52″S 106°50′14″E
Novietojums	Polārais plato
Stacijas tips	vissezonas
Atvērta	1957. g.
Personāls vasarā	25
Personāls ziemā	13
Augstums v.j.l.	3488 m
Vidējā gada t°	-55,4 °C
Maksimālā t°	-12,2 °C
Minimālā t°	-89,2 °C
Laika zona	UTC+6
Vostoka Vikikrātuvē

Vide

Vostoka 2000. gadā

Stacija izvietota uz Polārā plato virsmas 3488 m vjl. Ledus vairoga biezums stacijas rajonā ir 3700 m, bet sniega un firna slānis — 130 m. Ledāja pamatne zem stacijas atrodas 200 m zem jūras līmeņa. Vidējā gada gaisa temperatūra ir −55,4 °C (vasarā −30 °C, ziemā −68 °C). Vidējais vēja ātrums ap 5 m/s, lielākais — 27 m/s. Stacijas rajonā ļoti niecīgs nokrišņu daudzums — ap 4,5 mm gadā, tikai sniega veidā (Sahāras sausākajos rajonos 20 mm gadā), un ar to saistīts zems gaisa mitrums. Sakarā ar lielo augstumu stacijas apvidū gaiss ir retināts un ar paaugstinātu jonizāciju. Sakarā ar to, ka zemās temperatūras ietekmē gaisa blīvums samazinās straujāk, skābekļa saturs gaisā Vostokas stacijā līdzvērtīgs 5000 m augstumam citos pasaules reģionos. Elpojamajā gaisā novērojama arī ogļskābās gāzes nepietiekamība, kas noved pie elpošanas mehānisma regulēšanas disfunkcijas. Polārā nakts ilgst piecus mēnešus (no 23. aprīļa līdz 21. augustam). Visu šo apstākļu kopums liek Vostokas staciju uzskatīt par vienu no cilvēkam nepiemērotākajām vietām uz Zemes. Personāla aklimatizācija ilgst no nedēļas līdz pat mēnesim vai diviem un ir saistīta ar reiboņiem, sāpēm ausīs, deguna asiņošanu, redzes traucējumiem, slāpšanu, miega traucējumiem, apetītes trūkumu, vemšanu, svara zaudēšanu 3—5 kg robežās (atsevišķos gadījumos līdz pat 12 kg).

Vēsture

Mirnija

P

V1

K

Vostoka

Polārstacijas Mirnijas - Vostokas traversā
P - Pioņerska, V1- Vostoka I, K - Komsomoļska

Vieta stacijas izveidei tika izvēlēta 1956. gada 24. februārī, kad uz ģeomagnētiskā pola rajonu tika veikts beznosēšanās lidojums 1. Kompleksās antarktiskās ekspedīcijas laikā. Par stacijas atklāšanas dienu tiek uzskatīts 1957. gada 16. decembris, kad nosprausto punktu sasniedza traktortehnikas karavāna no Mirnijas. Traversā no Mirnijas līdz Vostokai tika izveidotas vairākas īslaicīgi funkcionējušas polārstacijas.

Kā pirmā bija Pioņerska, ko izveidoja 1956. gada 27. maijā 375 km no Mirnijas, kas kā patstāvīga polārstacija darbojās līdz 1959. gada 15. janvārim.

1957. gada 18. janvārī 640 km no Mirnijas tika izveidota polārstacija Vostoka I, kur tika nogādāta lielākā daļa iekārtu un aprīkojuma, ko vēlāk bija paredzēts uzstādīt Vostokas stacijā.

1957. gada antarktiskajā pavasarī (oktobrī) no Mirnijas tika organizēta karavāna Vostokas stacijas izveidošanai. 6. novembrī tika atklāta Komsomoļskas (74°06'S, 97°30'E) polārstacija. 1. decembrī tika slēgta stacija Vostoka I. 16. decembrī tika atklāta Vostokas polārstacija.

Līdz 1962. gadam stacija sastāvēja no sešiem tā sauktajiem «balokiem» (ap 12 m² lielām uz sliecēm uzmontētām būdām), no kurām piecas bija apvienotas ar kopēju tamburu. Šajās būdās atradās elektrostacija, radiopunkts, kopkajīte ar kambīzi, dzīvojamās telpas, pirts, noliktavas. Sestajā atsevišķi stāvošajā būdā atradās aeroloģijas radiolokators. 60 m no stacijas sniega slānī tika ierīkoti paviljoni magnētiskajiem novērojumiem un aeroloģijas paviljons ar gāzģeneratoru radiozondu palaišanai.

1962. gada 21. janvārī sakarā ar apgādes problēmām stacija tika iekonservēta un nedarbojās līdz 1963. gada 25. janvārim. 1962. gadā iekonservēto staciju apmeklēja austrāliešu ekspedīcija, kas veica 3000 km garu ceļu no Vilksas stacijas Bada krastā.

1970. gadā stacijā tika sākta ledus vairoga dziļurbumu programma, ko veica Arktikas un Antarktikas institūta un Ļeņingradas Kalnu institūta speciālisti. Programmas rezultātā sasniegts 3660 m dziļums (dziļākais ledus urbums pasaulē), par 130 m nesasniedzot Vostokas ezera kavernu. Urbšanas rezultātā iegūtie paraugi ļauj veikt klimata pētījumus par pēdējiem 420 000 gadu.

1980. gados stacija tika pārbūvēta. Stacijas centrā atrodas trīs galvenās ēkas: kopkajīte (ēdnīca, kambīze, stacijas priekšnieka ofiss, siltā noliktava), radiomāja (radio un meteostacija, magnetologa laboratorija, medpunkts, dzīvojamās telpas) un dīzeļelektrostacija (DES). Pirmās divas ēkas ir līdz jumtam ieputinātas sniegā. Periodiski degvielas trūkuma dēļ kopkajītes māja tiek iekonservēta.

Netālu no galvenajām ēkām atrodas urbšanas komplekss ar trim torņiem, viens no kuriem (3G) piemērots dzīvošanai. 100 m uz ziemeļiem no DES atrodas aeroloģijas māja, radiozondu paviljons un magnētiskais paviljons. 500 m uz rietumiem atrodas divi vecāki urbšanas kompleksi, viens no kuriem izmantots mikrobioloģiskos pētījumos.

Lielākās daļas stacijas ēku apsildei izmanto centrālo apkuri, par sildītāju izmantojot dīzeļģeneratoros cirkulējošo dzesēšanas šķidrumu un izplūdes gāzu siltumu. Stacijas apgāde ar degvielu un materiāliem notiek ar traktortehnikas karavānu palīdzību no Progresas stacijas (līdz 2009. gadam — no Mirnijas stacijas Deivisa jūras krastā). Personāls uz staciju parasti tiek tranportēts ar lidmašīnām no Mirnijas vai Progresas. Stacijā ir sava traktortehnika, buldozeri.

1982. gada 13. aprīlī stacijā izcēlās ugunsgrēks, kas iznīcināja pamata un rezerves dīzeļģeneratorus, atstājot staciju bez elektrības un siltuma. Politisku un tehnisku apsvērumu dēļ (tādas lidmašīnas, kas spētu veikt nosēšanos un pacelšanos -70 grādu salā bija tikai amerikāņiem) stacija netika evakuēta. Viens polārpētnieks (dīzeļelektrostacijas priekšnieks Aleksejs Karpenko) gāja bojā, bet palikušie 22 cilvēki pārziemoja ekstrēmos apstākļos, sildoties pie paštaisītām ar dīzeļdegvielu apkurināmām krāsniņām.

Sākot no 1993. gada sezonas pētījumi Vostokas stacijā (sevišķi dziļurbumi) tiek organizēti saskaņā ar vienošanos starp Krievijas, Francijas un ASV antarktisko pētījumu programmām. Francijas puse nodrošina tehnisko un materiālo atbalstu urbšanas darbiem, ASV - palīdzību ekspedīcijas organizēšanā.

Sakarā ar finansiālajā grūtībās stacija 1994. un 1996. gadā bijusi uz laiku iekonservēta.

2003. gada februārī sakarā ar apgādes problēmām stacija atkal tika iekonservēta un personāls evakuēts uz Mirniju. Atsāka stacija darbu nākamajā pavasarī.

Aktivitātes

Vostokas stacijā tiek veikti pētījumi un novērojumi sekojošās disciplīnās:

• Meteoroloģijas un aktinometrijas novērojumi, sniega līnijas mērījumi;
• Ozona satura mērījumi, atmosfēras anomālo parādību novērojumi;
• Ģeomagnētisma novērojumi, jonosfēras pētījumi, atmosfēras elektriskā lauka mērījumi;
• Atmosfēras augšējo slāņu zondēšana;
• Antarktīdas ledus vairoga dziļurbumu programma;
• Medicīnas un socioloģijas novērojumu programma nelielu cilvēku grupu uzvedībā nelabvēlīgos vides apstākļos.

Ārējās saites

• Жара на полюсе холода
• Полвека в глубине Антарктиды
• Санно-гусеничный поход "Восток" - "Мирный".^{[novecojusi saite]}