Larsena šelfa ledājs
Larsena šelfa ledājs (angļu: Larsen Ice Shelf, spāņu: Barrera de hielo Larsen) ir šelfa ledājs Antarktīdā, Vedela jūras rietumu daļā. Piekļaujas Antarktīdas pussalas austrumu krastam un šobrīd (2013) stiepjas no Robertsona salas ziemeļos līdz Makintoša ragam dienvidos. Līdz 1995. gadam šelfa ledājs ziemeļos stiepās līdz Longinga ragam un kopā ar Prinča Gustava šaurumu pildošo šelfa ledāju veidoja vienotu areālu.[1]
| Larsena šelfa ledājs | |
|---|---|
 | |
  Larsena šelfa ledājs |
|
| Kontinents | Antarktīda |
| Izvietojums | Vedela jūra |
| Koordinātas | 67°30′0″S 62°30′0″W / 67.50000°S 62.50000°WKoordinātas: 67°30′0″S 62°30′0″W / 67.50000°S 62.50000°W |
| Platība | 78 515 km2 |
| Garums | 200 km |
| Platums | 940 km |
 Larsena šelfa ledājs Vikikrātuvē
| |
Atklāšana un iedalījums labot šo sadaļu
Ledāju 1893. gada decembrī atklāja norvēģu pētnieks Karls Antons Larsens, kurš kuģoja gar tā fronti uz dienvidiem līdz 68°10'S (iepretī Agasi ragam). Ledāja ziemeļu daļu līdz 66°00' dienvidu platumam 1902. gada oktobrī aptuveni nokartēja Zviedrijas antarktiskā ekspedīcija Oto Nordenšelda vadībā ar suņu pajūgiem. Areālu tālāk dienvidos ekspedīcija nosauca par Filipi ledāju (par godu vācu glaciologam Emīlam Filipi). Pēc šīs ekspedīcijas 1909. gadā Nordenšelds ieviesa apritē terminu «šelfa ledājs».
Larsena vārdā ilgus gadus par Larsena barjeru dēvēja tikai ledāja fronti. Pašu ledāju ziemeļos no Jāsona pussalas visbiežāk sauca par Nordenšelda šelfa ledāju, bet dienvidos — par Filipi šelfa ledāju. Par Larsena šelfa ledāju to sāka saukt tikai 1940. gados, kad tika noteiktas tā robežas un izplatība.
Līdz 1995. gadam, kad sākās ledāja ziemeļu daļas sairšana, tā kopējais garums bija ap 940 km, bet platums pārsniedza 200 km. Ledājs aizpilda vairākus ielīčus pussalas piekrastē un zinātniskajā literatūrā tos apzīmē atsevišķi:[1]
- Larsena A šelfa ledājs — gar Nordenšelda krastu no Longinga raga līdz Sīla nunatakiem,
- Larsena B šelfa ledājs — gar Oskara II krastu no Sīla nunatakiem līdz Jāsona pussalai,
- Larsena C šelfa ledājs — gar Foina un Boumena krastiem no Jāsona pussalas līdz Agasi ragam,
- Larsena D šelfa ledajs — gar Vilkinsa un Bleka krastiem no Agasi raga līdz Makintoša ragam.
Laika posmā no 1986.—1988. līdz 2002. gadam sairusi ir lielākā daļa no Larsena A un B šelfa ledājiem.
Ledāja sairšana labot šo sadaļu
Larsena šelfa ledāja ziemeļdaļas sairšana tiek uzskatīta par vienu no globālās sasilšanas uzskatāmākajiem piemēriem. Par ledāja uzskatāmās sairšanas sākumu var uzskatīt 1986.—1988. gadu, kad pazuda 350 km² liela Larsena A šelfa ledāja daļa, kas pildīja Larsena līci ledāja ziemeļos. 1986. gada satelītuzņēmumā ledājs bija redzams, 1988. gada satelītuzņēmumā — vairs tā nebija.[2]
Pārējais Larsena A šelfa ledājs sadalījās 1995. gada janvārī un to novēroja Argentīnas polārstacijas Matjenso personāls. Larsena B šelfa ledājs 3250 km² platībā sabruka un atdalījās no krasta 2002. gadā dažu nedēļu laikā no 31. janvāra līdz 7. martam. B ledājs bijis stabils vismaz pēdējo 10 000 gadu laikā, salīdzinot ar A ledāju, kas izveidojies pirms apmēram 4000 gadiem.[3] No Larsena šelfa ledāja ziemeļdaļas saglabājies ir 55 km garš un 6—30 km plats fragments ap Sīla nunatakiem un B ledāja daļa Skāra līcī ziemeļos no Jāsona pussalas.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 BAT Gazetteer[novecojusi saite]
- ↑ Scientists Trek to Collapsing Glaciers to Assess Antarctica’s Meltdown and Sea-Level Rise
- ↑ «Ice shelf disintegration threatens environment, Queen's study». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 20. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 13. janvārī.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Larsena šelfa ledājs.