Belgrano I
Henerala Belgrano vai Belgrano I (spāņu: Base de Ejército General Belgrano — ‘armijas bāze Ģenerālis Belgrano’) bija vissezonas Argentīnas polārstacija Antarktīdā. Stacija bija izvietota uz Filhnera šelfa ledāja Vedela jūras krasta 3 km no ledāja frontes. Staciju 1955. gada 18. janvārī atklāja ekspedīcija pulkveža Ernana Puhato vadībā, lai nodrošinātu Argentīnas klātbūtni dienvidos no Vedela jūras. Stacija nosaukta par godu vienam no Argentīnas valsts pamatlicējiem, ģenerālim Manuelam Belgrano un to uzturēja un pārvaldīja Argentīnas bruņotie spēki.[1]
| Belgrano I | |
|---|---|
| Base de Ejército General Belgrano | |
 Belgrano I 1955. gadā | |
  Belgrano I |
|
| Valsts piederība |  Argentīna
|
| Koordinātas: | 77°47′0″S 38°15′0″W / 77.78333°S 38.25000°WKoordinātas: 77°47′0″S 38°15′0″W / 77.78333°S 38.25000°W |
| Novietojums | Filhnera šelfa ledājs |
| Stacijas tips | vissezonas |
| Atvērta | 1955. g. |
| Slēgta | 1979. g. |
| Personāls ziemā | 14 |
| Augstums v.j.l. | 32 m |
 Belgrano I Vikikrātuvē
| |
Stacija bija paredzēta 14 cilvēkiem. Minimālā gaisa temperatūra ap −60 °C, vēja ātrums nereti pārsniedza 250 km/h.
Stacijā galvenokārt tika veikti Zemes atmosfēras augšējo slāņu (jonosfēras) un ziemeļblāzmu pētījumi, kā arī novērojumi meteoroloģijā un glacioloģijā. 1965. gada 26. oktobrī no Belgrano stacijas startēja pirmā argentīniešu sauszemes ekspedīcija 14 cilvēku sastāvā uz Dienvidpolu, kas tika sasniegts 10. decembrī. Tā paša gada 2. aprīlī ekspedīcija no Belgrano stacijas 420 km tālāk uz dienvidiem izveidoja Sovralas polārstaciju.
Stacija tika pamesta 1979. gada februārī, kad šelfa ledāja austrumu malā izveidoja jauno staciju Belgrano II. 1983. gadā vietā, kur atradās Belgrano I, no šelfa ledāja frontes atdalījās ap 100 km garš galdveida aisbergs A23a un stacijas turpmākais liktenis nav zināms.