Antīkās Sirakūzas

Antīkās Sirakūzas (sengrieķu: Συράκουσαι) bija sengrieķu pilsēta un pilsētvalsts Lielajā Grieķijā, Sicīlijas dienvidaustrumu piekrastē, Sirakūzu provincē, Itālijā. Vēlāk tā tika iekļauta Romas republikas un impērijas sastāvā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas. Pilsētu 733. gadā pr.Kr. dibināja grieķi no Korintas Arhija vadībā. Mūsdienās tā ir saglabājusi savu sākotnējo Sirakūzu nosaukumu.

Sirakūzas
Συράκουσαι
Apollona tempļa drupas.
Sirakūzas
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Sicīlija
Koordinātas	37°03′51″N 15°17′35″E
Veids	Pilsēta
Vēsture
Dibināšana	733. gads pr.Kr.
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks un zonas

Sirakūzas bija viena no senākajām grieķu kolonijām Sicīlijā un pati dibināja daudzas savas kolonijas. 4. gadsimtā pr.Kr. pilsēta kļuva par pašu plaukstošāko, varenāko un nozīmīgāko pilsētu visā Sicīlijā, kad Sirakūzu tirāni lēma visas salas likteni. Šis uzplaukums ilga līdz 212. gadam pr.Kr., kad to iekaroja romieši. Romiešu periodā Sirakūzas kļuva par parastu romiešu pilsētu un kalpoja par Sicīlijas provinces galvaspilsētu, kaut arī piedzīvoja pagrimumu, salīdzinot ar iepriekšējo uzplaukumu.

Sirakūzas bija liela pilsēta un tās teritorijā bija veikti plaši arheoloģiskie izrakumi, kaut arī mūsdienu pilsēta ir uzbūvēta virsū senajai pilsētai. Senās pilsētas drupas tagad ir daļa no Sirakūzu un Pantalikas nekropoles UNESCO Pasaules mantojuma objekta.

Ģeogrāfija

Sirakūzu plāns (5. gadsimts pr.Kr.).

Senās Sirakūzas, kā arī mūsdienu pilsēta, izvietota salas dienvidaustrumu piekrastē, apmēram pusceļā starp Katani un salas dienvidaustrumu galu, t.i. Pahinas ragu (lat. Pachynus).

Sirakūzu polisas centra apdzīvotās teritorijas platība klasiskajā periodā ap 400. gadu pr.Kr. bija apmēram 150 hektāru liela, un pēc aplēsēm tur dzīvoja ap 40 000—45 000 cilvēku. Hellēnisma laikā pilsētas platība bija ap 200 hektāriem. Pilsēta bija celta uz plato, kas ir augstāks par pārējo apkārtni, kas būtībā bija atzarojums no augstākiem pauguriem un iekšējo rajonu plakankalnes un bija virzīts uz jūras piekrasti, veidojot ragu. Šim plato bija trīsstūrveida forma. Iekšpusē, trīsstūra virsotnē atradās Euriala cietoksnis (Euryalus), kas bija pilsētas augstākais punkts. No šejienes plato nolaidās līdz jūrai un trīsstūra pamatnei, veidojot zemesragu. Plato kalpoja kā dabisks cietoksnis, jo kaut arī tas nebija īpaši augsts, taču tā malas bija samērā stāvas. Uz dienvidiem no zemesraga atradās Sirakūzu Lielās ostas līcis, kurš stiepās līdz Plemmirija ragam (Plemmyrium), bet uz ziemeļiem plašāks līcis, kurš stiepās līdz Tapsas ragam (Thapsus).

Ieplaka no ziemeļiem uz dienvidiem dalīja pilsētas plato divās daļās. Rietumu jeb iekšējā daļa bija pazīstama kā Epipola (Ἐπιπολαί), bet austrumu daļa bija Akradine (Ἀχραδινή). Ortigijas sala jeb mūsdienu Ortigija, kas arī ietilpa pilsētas teritorijā, atradās aiz dienvidaustrumu raga. Sala bija nepilnus 1,5 km gara. Šī bija pilsētas senākā centrālā daļa un sava veida "akropole", kaut arī zema. Mūsdienu Sirakūzu vecpilsēta arī ir izvietota šajā salā. Tikai šaurs jūras šaurums atdala salu no zemesraga un lielās Sicīlijas salas. No salas dienvidu gala līdz Plemmirija ragam ir apmēram viens kilometrs. Šis jūrasšaurums veidoja ieeju Lielajā ostā.

Lielo ostu veidoja liels dabisks līcis apmēram 8 km apkārtmērā. Tas nodrošināja drošu ostas darbību jebkurā gadalaikā, taču izmēros ir būtiski lielāks, nekā grieķiem bija pieņemts uzskatīt ostas izmērus. Līča dienvidu daļa bija zināma kā Daskonas līcis. Mazāks līcis starp Ortigijas salu un ragu veidoja Mazo ostu, kura, neskatoties uz savu nosaukumu, bija tuvāka parastajiem seno ostu izmēriem, un kalpo par ostu mūsdienu Sirakūzām.

Plemmirija ragu būtībā veido nedaudz augstāks plato ar stāvām nogāzēm, salīdzinājumā ar pilsētas ragu. Anapas upe (Anapus, mūsdienās Anapo), no rietumiem ietecēja Lielās ostas līcī, kurai tuvu ietekai no dienvidrietumiem pietecēja mazāka upe Kijane (Cyane, mūsdienās Ciane). Abu upju satekā atradās neliela pilsēta Polihne, kas izveidojās ap tur esošo Olimpiskā Zeva templi. Starp Anapu un pilsētu atradās Lismeleja purvs, iekļaujot arī purvainu lagūnu, kas ir zināma gan kā Lismeleja, gan kā Sirako (Syraco). Stāsta, ka visa pilsēta ieguva savu nosaukumu no šī toponīma. Purvainā apvidus platums no ziemeļiem uz dienvidiem sastādīja ap 1,5 kilometrus, bet garums austrumu-rietumu virzienā ir būtiski lielāks un stiepjas līdz pauguriem. Purvs pilsētas klimatu darīja nedaudz neveselīgu, bet no otras puses kopumā šī vieta bija pieejama. Slavēja arī pilsētas klimatu par to, ka tajā nebija dienas, kad tur nespīdētu saule.

Piekrastē uz ziemeļiem no pilsētas atradās neliels līcītis, saukts par Leonu. Tapsas rags atradās vēl tālāk, apmēram desmit kilometrus uz ziemeļiem no pilsētas. Tas ir zems un klinšains, un savienots ar pārējo salu tikai ar šauru smilšu strēli, un rezultātā dienvidu pusē izveidojās dabisks līcītis. Senatnē šī vieta bija apdzīvota, bet klasiskajā periodā un vēlāk to vairs neapdzīvoja.

Sirakūzu pilsētvalsts teritorija bija pazīstama kā Sirakūzija (Συρακοσία) un tā bija samērā liela. Aplēsts, ka 6. un 5. gadsimtā pr.Kr. Sirakūzas kontrolēja teritoriju apmēram 3000—3500 km² platībā, kur atradās citas to dibinātās pilsētas. Maksimums tika sasniegts 3. gadsimtā pr.Kr., kad pilsēta kontrolēja visu austrumu un centrālo Sicīliju, kā arī Lielās Grieķijas teritorijas Itālijas kontinentālajā daļā, ieskaitot Regiju un Kalabriju.

Vēsture

Arhaiskais periods

Agrīnā vēsture

Sirakūzu Ortigijas salā apdzīvotība bija konstatēta vēl no paleolīta. Pirms grieķu atnākšanas pilsētas teritorijā atradās salas pamatiedzīvotāju, sikulu, apmetne.

Sirakūzu pilsēta tika dibināta kā Korintas kolonija ģeometriskā perioda beigās 734. gadā pr.Kr. Tas dara to par otro senāko grieķu pilsētu visā Sicīlijā aiz Naksas. Kā kolonistu vadonis tiek minēts Arhijs, Evageta dēls, no no bakhiādu dzimtas, kuri bija spiesti pamest valsti. Saskaņā ar dažiem senajiem avotiem, apmetne vēlāk uzņēma arī citus doriešu un Lokru pārceļotājus, taču neskatoties uz to, pilsētnieki vienmēr uzskatīja sevi par korintiešu pēctečiem un vienmēr uzturēja ciešas saites ar savu metropoli.

Grieķi, ierodoties, vietējos sicīliešus izspieda ārā no šī apgabala. Pirmie pārceļotāji apmetās Ortigijas salā, un samērā ilgu laiku pilsēta aprobežojās ar to. Vārdam, Ortigija, acīmredzot, bija grieķiska izcelsme, un tas bija viens no Artemīdas epitetiem. Sala bija veltīta šai dievietei. Pati pilsēta savu nosaukumu ņēma no blakus esošā ezera vai purva sauktu par Sirako, kas visdrīzāk ir vietējais negrieķu toponīms. Epiharms izmantoja Sirakūzu nosaukumu pašai pilsētai galvenokārt ar poētisku mērķi. Dibināšanas leģenda stāsta, ka kad Arhijs un Miskels dibināja Sirakūzas un Krotonu, Miskels, Krotonas dibinātājs, izvēlējās veselību, bet Arhijs bagātību, ņemot vērā purvu, kas Sirakūzas darīja neveselīgas, bet no otras puses deva pilsētas uzplaukumu vēlākā laikā. Etnonīmi sirakūzijs (Συρακουσιος), sirakosijs (Συρακοσιος) un sirekosijs (Συρηκόσιος) tika izmantoti, apzīmējot pilsētas iedzīvotājus, bet vēlāk latīniski Syracusanus.

Līdzīgi, kā ar citām sicīliešu apmetnēm, par Sirakūzu agrīno vēsturi no senajiem avotiem ir zināms maz. Taču ar laiku tā, šķiet, kļuva plaukstoša pilsēta, par ko liecina fakts, ka tā sāka paplašināt savas teritorijas un dibināt salā savas kolonijas. Sirakūzieši dibināja ap 664. gadu pr.Kr. Akraju, ap 644. gadu pr.Kr. Kasmenaju un ap 598. gadu pr.Kr. Kamarinu. Taču neviena no šīm pilsētām nekļuva īpaši nozīmīga, bet Sirakūzas, acīmredzot, centās saglabāt pār tām savu kontroli. Kamarinu sirakūzieši izpostīja jau pēc 46 tās pastāvēšanas gadiem strīda dēļ. Ir zināms, ka Sirakūzas kopumā dibināja vismaz 21 koloniju.

Sirakūzās, šķiet, salīdzinoši drīz sākās iekšējie konflikti. Jau 648. gadā pr.Kr. pēc Tukidīda ziņām no pilsētas tika padzīta Miletīdu dzimta vai vai partija, kuri devās trimdā uz Zanklu un piedalījās Himeras dibināšanā. Arī Aristotelis piemin nemierus un politiskus konfliktus pilsētā, taču to precīzs laiks nav zināms. Vēlāk pilsētas administrācija, šķiet, kļuva oligarhiska, un to vadīja Gamoriešu vai Geomoriešu dzimta vai partija. Acīmredzot tie bija pilsētas pamatiedzīvotāju pēcteči. Iedzīvotājus sastādīja citas izcelsmes pilsoņi.

Gelona tirānija

Ap 486. gadu pr.Kr. pilsētā notika sava veida demokrātiska revolūcija. Gamorieši tika padzīti un tie pārcēlās uz Kasmenaju. Bet šī revolūcija panāca to, ka 485. gadā pr.Kr. Gelons, Gēlas tirāns, nostājās padzīto pusē. Tajā laikā Gēla bija ne mazāk varena, vai pat varenāka, par Sirakūzām. Tās iepriekšējais tirāns Hipokrāts paņēma savā kontrolē lielu daļu no salas austrumu teritorijām un pieveica sirakūziešus kaujā pie Heloras upes. Viņš jau toreiz varēja sagrābt Sirakūzas, ja korintieši un kerkīrieši nenoslēgtu mieru. Bet tagad gamoriešu padzīšana deva Gelonam labu iemeslu iejaukties sirakūziešu lietās. Viņš kļuva par padzīto vadoni, atgrieza tos Sirakūzās un tajā pat laikā paaugstināja sevi par pilsētas tirānu.

Gelona triumfs pēc Himeras kaujas.

Varētu domāt, ka Sirakūzas tādējādi nonāca Gēlas varā, bet patiesībā viss notika otrādāk: Gelons saprata, ka Sirakūzas atrodas izdevīgākā vietā, pataisīja tās par savas varas centru un pārbūvēja un nostiprināja savu jauno pilsētu. Viņš pārcēla uz turieni visus Kamarinas iedzīvotājus, kur iepriekš valdīja Hipokrāts, un visbeidzot arī pusi Gēlas iedzīvotāju, piešķirot tiem Sirakūzu pilsonību. Pēc Megāras Hiblajas un Eibejas iekarošanas viņš pārcēla to bagātos iedzīvotajus uz Sirakūzām, bet pārējos pārdeva verdzībā. 480. gadā pr.Kr. Gelons un Akragas tirāns Terons guva lielu uzvaru pār Kartāgu Himeras kaujā.

Tā visa rezultātā Sirakūzas pārtapa par pašu spēcīgāko un nozīmīgāko Sicīlijas pilsētu, un saglabāja šo stāvokli visu pārējo grieķu periodu. Apmēram tajā pat laikā pilsēta sāka paplašināt savu varu arī uz Lielās Grieķijas kontinentālo daļu. Pati pilsēta sāka paplašināties jau uz Akradines teritoriju, kas bija vairāk piemērota lielam iedzīvotāju skaitam, nekā Ortigija. Pilsētas jauno daļu tagad sāka saukt par ārējo pilsētu (ἡ ἔξω πόλις), bet Ortigija bija zināma kā iekšējā pilsēta vai vienkārši "Sala", kaut arī tajā brīdī tā bija savienota ar galveno pilsētu ar zemesšaurumu. Kopš 5. gadsimta pr.Kr. Sirakūzas sāka kalt savu sudraba naudu.

Kopš Gelona laika Sirakūzu vēsture aizvien vairāk sāka iet roku rokā ar visas salas vēsturi. Kā norādīja Strabons, pilsētas izvietojums bija tik nozīmīgs, ka viss tur notiekošais atspoguļojās pa visu salu.

Klasiskais periods

Hierona I tirānija

Gelona valdīšana ilga līdz 478. gadam pr.Kr. viņu nomainīja un līdz 467. valdīja Hierons I. Abu divu valdīšanas periods raksturojas ar pilsētas uzplaukumu. Hierons 474. gadā pr.Kr. Kūmu kaujā sagrāva etruskus un nodrošināja dominēšanu jūrā visā Vidusjūras centrālajā daļā. Zēla māksla un izglītība. Tirānu laikā Sirakūzu galmā darbojās konkrēti, Aishils, Pindars un Bakhilīds. Arī Epiharms savu mūža nogali pavadīja pilsētā, kā arī Sofrons bija no turienes.

Pēc Hierona par tiranu kļuva Trasibuls. Viņa valdīšana bija īsa un nežēlīga, un visbeidzot 466. gadā pr.Kr. viņš tika padzīts no Sirakūzām, kad pilsētā atkal tika iedibināta demokrātija. Taču tas noveda pie konfliktiem starp senajiem iedzīvotājiem un jaunajiem, kurus bija ieaicinājis Gelons. Un visbeidzot jaunie iedzīvotaji pārcēlās uz Mesīnu.

Trasibuls un viņa sekotāji apmetās Ortigijā un Akradinē, kur abas pilsētas daļas bija nocietinātas ar saviem spēcīgiem aizsargmūriem. Tas norāda uz to, cik plaši jau tajā laikā bija izpletusies pilsēta. Demokrāti kontrolēja pārējo pilsētas daļu. Pilsēta, šķiet, jau bija izgājusi ārpus nocietinājumiem un sasniedza teritorijas, kas zināmas kā "piepilsētas" (προαστεῖα). No tā laika sāka kalt 4. gadsimta pr.Kr. bronzas monētas.

Demokrātija pastāvēja tur ap 60 gadiem, un pa šo laiku, pēc aprakstiem, sasniedza savu lielāko uzplaukumu. Šī perioda beigās Sirakūzām uzbruka Atēnas, un tas fakts, ka pilsēta šajā cīņā uzvarēja, visskaidrāk norāda uz tās resursiem un spēka pilnību.

Atēniešu Sicīlijas kampaņa

Atēniešu armijas sakāve
(413. gads pr.Kr.).

Atēnas uzbruka Sirakūzām Peloponēsas kara ietvaros, lai atbalstītu Leontini un Segestu cīņā pret Sirakūzām. Neizdevusies kampaņa, pazīstama kā Sicīlijas kampaņa, sākās 415. gadā pr.Kr. To vadīja Dēmostens un Nīkijs, bet Sirakūzu aizstāvēšanu vadīja Spartas nosūtītais Gilipps. Jau tā gada rudenī atēnieši uzsāka pirmo uzbrukumu Sirakūzām. Šajā laikā atēnieši ienāca pilsētas līcī un nostiprinājās Daskonā, Anapas upes grīvā. Taču ziemā atēnieši atkāpās uz Katani. Faktiskais Sirakūzu aplenkums sākās 414. gada pr.Kr. pavasarī. Šajā laikā atēnieši izsēdās pie Leonas, ziemeļos no Sirakūzām, apmēram 6—7 stadijus no Epipolas un apmetās Tapsas ragā. Sauszemes spēki ieņēma Epipolu un Saiku, un nostiprināja teritoriju. Tajā pat laikā lielā atēniešu flote no jūras uzbruka Sirakūzu Lielajai ostai. Sirakūziešiem izdevās daļu nocietinājumu un uz jūras sagraut atēniešu floti.

Atēnieši atkāpās. Dēmostens jau grasījās atteikties no aplenkuma, taču Nīkija viedoklis guva virsroku. Tomēr atēniešus aizkavēja jūras slimības uzliesmojums un māņticīgas bailes, kas izcēlās pēc Mēness aptumsuma. Šī kavēšanās ļāva sirakūziešiem no aplenktajiem pārtapt par aplencējiem. Sirakūzieši uzbruka atēniešu flotei pilsētas Lielajā ostā un iznīcināja visu tās labo spārnu, kuru Diskona līcī vadīja Eurimedonts. Iedrošināti ar uzvaru, viņi nolēma pamēģināt iznīcināt visu floti un nobloķēja Lielo ostu, izveidojot ar saviem kuģiem ķēdi no Ortigijas līdz Plemmirijam. Tas lika atēniešu sauszemes spēkiem uzbrukt no saviem cietokšņiem. Sirakūzieši iznīcināja visu floti, un sauszemes spēkiem arī nācās bēgt sākumā uz rietumiem, uz Anapas ieleju un Akrajona pauguru, pēc tam uz dienvidiem, Helorona virzienā. Liela sauzemes spēku daļa bēgšanas laikā tika apkauta, līdz pie Asinaras upes atēnieši beidzot bija spiesti padoties. Dēmostens un Nīkijs tika sodīti ar nāvi. Runā, ka gūstā nokļuva virs 7000 atēniešu.

Tādējādi, kampaņa priekš atēniešiem izrādījās katastrofāla, tā kā pilsēta zaudēja visu savu floti un lielu daļu kājnieku, bet Sirakūzas guva pilnīgu uzvaru. Tukidīds apraksta šo kauju kā pašu nozīmīgāko visā karā. Sirakūzieši Ainaras krastā uzstādīja pieminekli un par godu savai uzvarai iedibināja Asināriju svētkus.

Dionīsija tirānija

Pēc atēniešu kampaņas Sirakūzām Sicīlijā bija neapšaubāma līderpozīcija. Taču par jaunu draudu kļuva Kartāga, kurai Segestas iedzīvotāji lūdza palīdzību cīņā pret Selinunti. Pēc tam, kad kartāgieši 409. gadā pr.Kr. iekaroja Selinunti un Himeru, bet 406. gadā pr.Kr. Akragu, viņi pārņēma varu visā salā.

Uz šo draudu fona 405. gadā pr.Kr. par Sirakūzu tirānu kļuva Dionīsijs. Viņa vara saglabājās 38. gadus līdz 367. gadam pr.Kr. Sākotnēji Dionīsijam izdevās noslēgt mieru ar kartāgiešiem, jo karaspēkā plosījās mēris. Pēc tam viņš virzīja savu enerģiju pilsētas nostiprināšanai un nocietinājumu būvei, kā arī uz citiem celtniecības projektiem. Viņš pārvērta Ortigijas salu lielā cietoksnī, kuru ieskāva milzīgi mūri ar sargtorņiem. Zemesšauruma pusē, kas savienoja Ortigiju ar lielo salu, tika uzbūvēta liela parādes pils ar nosaukumu Pentapila, bet iekšpusē tika uzcelta vēl viena pils, kas kļuva par Sirakūzu akropoli un vienlaicīgi Dionīsija un viņa pēcnācēju rezidenci.

Pats lielākais Dionīsija projekts bija Epipoleja paugura nostiprināšana ar plašiem mūriem un Euriala cietoksni. Šīs vietas stratēģiskā nozīme kļuva acīmredzama atēniešu uzbrukuma laikā. Runā, ka pirmās sienas 30 stadiju garumā (virs 5 km) tika uzbūvētas 20 dienu laikā. Dionīsijs nostiprināja arī floti un uzbūvēja sākumā nelielu ostu priekš 60 triērām, bet pēc tam lielāku ostu priekš 160 triērām. Pilsētā tika uzbūvētas lieliskas sabiedriskās ēkas.

Karš ar Kartāgu sākās 397. gadā pr.Kr. un drīz vien jauno nocietinājumu svarīgums kļuva acīmredzams. Dionīsijs vispirms kartāgiešu teritorijām Sicīlijas rietumos, bet pēc tam bija spiests atkāpties aiz Sirakūzu mūriem. Kartāgieši Himilkona vadībā iekaroja teritorijas aiz mūriem un sagrāva cita starpā arī Demētras un Koras svētnīcu. Taču starp kartāgiešiem atkal uzliesmoja mēris, kas tika interpretēts kā sods no dieviešu puses. Sirakūziešiem izdevās ieņemt kartāgiešu pozīcijas un nodedzināt lielu daļu flotes. Himilkons noslēdza slepenu līgumu, pēc kura viņš mierīgi varēja atkāpties ar saviem kartāgiešiem, atstājot savus sabiedrotos un algotņus likteņa varā.

Beidzot Sirakūzas sasniedza savu absolūto varu salā. Pilsēta paplašinājās un tās iedzīvotāju skaits auga. Dionīsiju nomainīja un tirāna vietu ieņēma Dionīsijs Jaunākais, kurš valdīja 10 gadus no 367. līdz 357. gadam pr.Kr. 357. gadā pr.Kr. Dions ieguva kontroli pār lielāko pilsētas daļu, taču Dionīsija Juanākā cietoksnis Ortigijā padevās tikai 356. gadā pr.Kr. Tirānija uz kādu laiku tika uzvarēta. Tomēr 346. līdz 344. gadam pr.Kr. Dionīsijs Jaunākais atguva savu varu.

Demokrātijas atjaunošana

344. gadā pr.Kr. Sicīlijā ieradās Timoleons ar mērķi cīnīties pret šī reģiona barbariem. Tajā laikā Ortigija atradās Dionīsija kontrolē, bet pārējā pilsētas daļa bija Hiketa rokās, kuru atbalstīja Kartāga. Ortigija padevās Timoleonam, kurš drīz vien sagrāba arī pārējo pilsētas daļu. Timoleons noārdīja Ortigijas citadeli un tirānu pili, šajā vietā tika uzcelta tiesas ēka. Pilsētas pārvalde tika pārveidota par demokrātisku, bet pilsētā tika atjaunoti likumi, kas bija pieņemti pēc atēniešu kampaņas, bet Dionīsija laikā drīz vien atcelti. Pilsētā tika iedibināts jauns, katru gadu maināms, Olimpiskās Hēras goda amats, kura pastāvēšanas gadi tika skaitīti un saukti ieņemamo amatpersonu vārdos. Sirakūzu polisa bija daļa no Aristoteļa skolas apvienības, kurā sastāvēja 158 polisas.

Timoleona bēres.

Sirakūzas piedzīvoja būtiskus iekšējos strīdus un nemierus, pirms Timoleons atbrīvoja pilsētu no tirāniem. Timoleons ataicināja atpakaļ no pilsētas padzītos iedzīvotājus, kā arī izmitināja šeit jaunus kolonistus no Korintas un citām Grieķijas daļām. Tajā laikā jauno iedzīvotaju skaits tika lēsts uz 60000 cilvēkiem.

Hellēnisma periods

Agatokla un Hierona II tirānija

Timoleona atnestais brīvības periods bija Sirakūzu un visas Sicīlijas lielā uzplaukuma laiks. Taču Sirakūzās tas ilga tikai ap 30 gadiem. 317. gadā pr.Kr. par pilsētas tirānu kļuva Agatokls, kurš bez pārtraukuma valdīja līdz 289. gadam pr.Kr. Par Agatokla valdīšanas periodu no antīkajiem avotiem ir zināms diezgan daudz, un viņš arī ietekmēja pilsētas celtniecību. Viņš nostiprināja pilsētas Mazo ostu.

Agatokla laikā Kartāga uzbruka Sirakūzām 309. gadā pr.Kr. Hamilkāra vadībā. Pēc tirāna nāves Sirakūzas uz kādu laiku atkal bija brīvas, taču drīz vien par viņu tirānu kļuva Hiketass. Pēc tam varu pārņēma dažādi karavadoņi, līdz 275. gadā pr.Kr. par pilsētas tirānu kļuva Hierokla dēls, Hierons II. Viņš kronēja sevi par ķēniņu un valdīja līdz 216. gadam pr.Kr. Viņa valdīšanas laiks tiek aprakstīts kā labs, īpaši salīdzinot ar daudziem iepriekšējiem tirāniem. 263. gadā pr.Kr. Hierona noslēgtā vienošanās ar Romu nodrošināja ārējo mieru. Saskaņā ar to Sirakūzu pārvaldībā bija iekļautas Akraja, Helorona, Leontini, Megāras Hiblaja, Nitona un Tauromenija. Tā nebija pārāk liela teritorija salīdzinot ar iepriekšējo pilsētas statusu, un tomēr Hierons bija diezgan nozīmīgs valdnieks un pilsētas garā miera perioda laikā sasniedza tā sasniedza lielāko uzplaukumu savā vēsturē. Hierona likumi tika pielietoti arī daudzās citās salas pilsētās, bet vēlāk saglabāja savu pielietojumu arī romiešu periodā ar nosaukumu Lex Hieronica.

Otrais Pūniešu karš

Arhimēda spogulis dedzina romiešu kuģus

Tomēr Hierona II pēctecis Hieronims lauza līgumu ar Romu un tā vietā Otrā pūniešu kara laikā 218—202. gados pr.Kr. slēdza savienību ar Kartāgu. Drīz vien Hieronims tika nogalināts, taču kartāgiešu partija joprojām saglabāja varu pilsētā. Sirakūzās tagad valdīja Hippokrāts un Epikids, kuri abi ieguva augstāko varu kā karavadoņi. Roma aplenca Sirakūzas 214. gadā pr.Kr. konsula Marcella vadībā. Romieši nostiprinājās visapkārt pilsētai un ar saviem kuģiem kontrolēja jūru. Runā, ka sirakūziešiem pēc Arhimēda ieteikuma ar lielu spoguļu palīdzību izdevās aizdedzināt romiešu kuģus, kad flote centās uzbrukt pašai pilsētai.

214—213. gada pr.Kr. ziemā pats Marcells atkāpās uz Leonu ziemeļos no pilsētas, atstājot armiju pie Sirakūzām Tita Kvinkcija Krispina vadībā. Kartāgiešiem izdevās pārraut jūras blokādi, un aplenkums turpinājās divus gadus. 212. gada pr.Kr. pavasarī romiešiem beidzot izdevās pēkšņi pārsteigt pilsētu nesagatavotu un ieņemt dažus no tās daudzajiem cietokšņiem. Kartāgieši mēģināja pārraut aplenkumu ar lielas armijas palīdzību Himilkona un Hippokrāta vadībā un ar 150 kuģiem. Taču mēģinājums neizdevās, jo karaspēkā izplatījās kustību slimība. Visbeidzot Sirakūzas tika atdotas romiešiem, kuri sagrāba vēl dažus nocietinājumus. Pārējā pilsētas daļa padevās, un romieši to sagrāva un izlaupīja. Iekarošanas laikā tika nogalināts arī Arhimēds. Runā, ka grieķu mākslas bagātības, kas tajā laikā bija aizvestas uz Romu kā trofejas, kļuva par vienu no faktoriem, ka romiešiem iepatikās grieķu kultūra.

Romiešu periods

Romiešu periodā Sirakūzas zaudēja savu iepriekšējo statusu un kļuva par parastu romiešu provinciālo pilsētu. Taču tā palika kā Sicīlijas centrs un kalpoja kā Sicīlijas povinces galvaspilsēta. Šeit dzīvoja romiešu pretori, kas tika sūtīti pārvaldīt salu, kā arī viens no diviem salas kvestoriem. Cicerons joprojām runāja par Sirakūzām kā lielu un krāšņu grieķu pilsētu. Spriežot pēc visa, Marcella uzbrukuma laikā tā cieta samērā maz, un daudzas tās ievērojamās celtnes joprojām bija neskartas. Visi četri pilsētas rajoni — Ortigija, Akradine, Tihe un Neapole — vēl bija apdzīvoti.

Bet pilsēta lielu postu piedzīvoja Seksta Pompeja kara laikā, kā rezultātā tur sākās pagrimums. 21. gadā pr.Kr. Augusts padarīja Sirakūzas par romiešu koloniju, lai to atjaunotu. Tomēr tagad pilsēta bija viennozīmīgi mazāka, nekā agrāk. Sirakūzas nedaudz atspirga imperatoru perioda pirmajos gadsimtos.

Sirakūzās diezgan agri izveidojās pirmkristiešu kopiena. Apustulis Pāvils piestāja šajā pilsētāceļā uz Romu.

Vēlie antīkie laiki un viduslaiki

Pēc Rietumromas impērijas krišanas goti iekaroja Sirakūzas, kā arī visu Sicīliju. 535. gadā Velizārijs to atkaroja priekš Austrumromas impērijas (Bizantijas). Pilsēta palika Bizantijas sastāvā līdz 8. gadsimtam, kad to iekaroja saracēņi. Tajā laikā Sirakūzas ar Turomeniju bija beidzamās neiekarotās vietas saracēņu ieņemtajā salā, un padevās tikai 878. gadā pēc deviņu mēnešu aplenkuma, t.i. vairāk kā piecdesmit gadus pēc saracēņu iebrukuma salā. Visi Sirakūzu iedzīvotaji tika nogalināti, pilsēta sadedzināta un cietokšņi noārdīti. Sirakūzas ilgi nevarēja atgūties pēc šī uzbrukuma, kaut arī pati sala palika apdzīvota. Vēlāk pilsēta uzzēla viduslaikos normaņu un spāņu valdīšanas laikā, un mūsdienu Sirakūzas ir viena no nozīmīgākajām Sicīlijas pilsētām.

Izrakumi

Seno Sirakūzu palieku izpēte sākās agri. Vadoties pēc senajiem rakstiskajiem avotiem Filips Klīvers detalizētu pilsētas topogrāfisko aprakstu publicēja vēl 17. gadsimtā, bet pilsētas ievērojamās vietas bija detalizēti izpētītas 18. un 19. gadsimtā. Kopš tā laika arheoloģiskie izrakumi tika veikti vairākos pilsētas rajonos. Seno Sirakūzu drupas tika iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā 2005. gadā.

Apbūve

Sirakūzu pilsēta vija sadalīta piecos lielos rajonos. Tie ir Ortigija, Akradine (sengr. Ἀχραδινή), Tihe (Tycha), Neapole un Epipola (Ἐπιπολαί). Pilsētas plāns ir zināms ne vēlāk par 4. gadsimtu pr.Kr. No tā laika pilsētu ieskāva mūris, kas, pilsētai augot, paplašinājās.

Pilsētas topogrāfija ir labi zināma no senajiem rakstiskajiem avotiem, jo tā sīki aprakstīta Sicīlijas kampaņas laikā 415. gadā pr.Kr. sakarā ar Sirakūzu aplenkumu. Arī Cicerons detalizēti aprakstīja pilsētu savā runā pret Verru. Viņš apraksta šo pilsētu kā pašu lielāko no grieķu pilsētām un skaistāko no visām pilsētām. Cita starpā Cicerons un Sicīlijas Diodors sadalīja pilsētu četrās daļās: Ortigijā, Akradinē, Tihē un Neapolē, un tādēļ to bieži sauca par "tetrapoli" vai latīniski quadruplices Syracusae. Taču daži citi rakstnieki runā par piecdaļīgu pilsētu jeb "pentapoli", kas varētu norādīt uz to, ka agrāk bija apdzīvots arī Epipolas rajons.

Sākotnēji pilsēta bija dibināta Ortigijas salā, kuru bija viegli nosargāt bet ūdensapgādi nodrošināja Aretuzas avots. Drīz vien pilsēta paplašinājās lielās salas virzienā, kur attīstījās Akradines rajons. Cita starpā tur atradās pilsētas agora, t.i. darījumu un tirdzniecības vieta. Ap to izvietotas senākās pilsētas kapsētas. Daļa pilsētas bija apjozta ar aizsargmūri salīdzinoši agri, bet Sicīlijas kampaņas laikā ar mūri apjoztā teritorija iekļāva tikai Akradinu un Ortigiju.

Tihe aizņēma pilsētas raga pakājes ziemeļu daļu, ziemeļrietumos no Akradines. Šis bija apdzīvotākais pilsētas rajons. Neapole aizņēma raga pakājes dienvidu daļu, dienvidos no Tihes. Šeit tika uzbūvētas monumentālas celtnes, īpaši hellēnisma un romiešu laikā. Epipola aizņēma pašu augstāko pilsētas daļu tās rietumos, ieskaitot Euriala citadeli. Dionīsija I laikā 4. gadsimtā pr.Kr. visbeidzot arī Tihes, Neapoles un Epipolas rajoni tika nocietināti ar aizsargmūriem tā, ka visa pilsēta bija ieskaita mūros.

Ortigija

Ortigija (Ὀρτυγία) jeb vienkārši "Sala" (doriski, Νᾶσος, sengrieķu, Νῆσος, latīniski Nasus/Insula) sastādīja Sirakūzu senāko daļu. Tā pildīja to pašu funkciju, ko citās pilsētās akropole vai cietoksnis. Ortigija bija zemāka par pārējo pilsētas daļu, taču bija aizsargātāka pateicoties tam, ka tā bija sala.

Ortigija skaitījās veltīta Artemīdai, un tāpēc Pindars sauca to par "Artemīdas zvilni" un "Delosas māsu". Sala bija ap 1,5 km gara un 500—600 metrus plata. Tā visa ir klinšaina un relatīvi zema, taču vidū augstāka. Sākotnēji Ortigija, neapšaubāmi, bija sala, taču Tukidīda laikā tā ar dambi bija savienota ar galveno salu. Dionīsija I valdīšanas laikā tā atkal bija atdalīta no galvenās salas. Taču ar pārējo pilsētas daļu sala vienmēr bija savienota ar vienu vai vairākiem tiltiem.

Salā atradās Dionīsija I cietoksnis, bet vēlāk Hierona II pils. Svarīgākie tempļi bija veltīti Artemīdai un Atēnai. Arhaiskā perioda agora atradās netālu no Atēnas tempļa.

Dionīsija I cietoksnis

Dionīsija I celtais cietoksnis atradās salas ziemeļu galā netālu no Mazās ostas un dokiem. Tur atradās tirāna pils. Fasāde, kas bija vērsta uz galveno salu un agoru Akradinē, bija spēcīgi nocietināta un pazīstama kā Pentapila. Timoleons noārdīja šo cietoksni, kas simbolizēja tirāna varu, un tā vietā uzcēla tiesas ēku. Ir uzskats, ka cietoksnis atradās tur pat, kur Kārļa V 16. gadsimtā uzceltie nocietinājumi.

Hierona II pils

Vēlāk salā atradās pils, kuru Hierons II uzcēla priekš sevis, un kurā romiešu periodā savu rezidenci izveidoja pretors. Pils atrašanās vieta nav zināma. Iespējams to apzināti izvietoja citā vietā, nekā Dionīsija cietoksni un pili.

Apollona templis

Apollona tempļa modelis

Apollonam veltītais templis, atradās Ortigijas ziemeļu daļā pie tilta, kas savienoja salas. Tas bija celts arhaiskajā periodā 5. gadsimta pr.Kr. sākumā. Templis bija celts doriskā stilā un ir pats senākais monumentālās arhitektūras paraugs Sicīlijā. Tam bija liela nozīme šī stila attīstībā rietumu grieķu reģionā. Savā vēsturē celtne tika vairākkārtīgi pārbūvēta.

Templim bija iegarena forma, un tā izmēri bija apmēram 21,6 х 55,3 metri. Tam bija pa 6 kolonnām īsajos galos un 17 kolonnas gar garajām malām. Starp austrumu kolonādi un pronaosu atradās vēl viena 6 kolonnu rinda. Pronaosa priekšpusē atradās divas kolonnas. Aiz tā atradās naoss jeb cella un aditons. Templis bija rotāts ar triglifiem un metopām.

Artemīdas templis ("Joniskais templis")

Ēka ar nosaukumu "Joniskais templis" atradās Ortigijas dienvidu daļā, salas augstākajā punktā. Templis iespējams bija veltīts Artemīdai. Tā celtniecība bija uzsākta arhaiskajā periodā 5. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē, taču, škiet, tā arī palika nepabeigts. Templis bija celts joniešu stilā un bija vienīgais šāda stila templis visā Sicīlijā.

Templim bija 6 kolonnas īsajos galos un 14 kolonnas garajās malās. Tempļa teritorija atrodas galvenokārt zem vēlāka laika apbūves, taču šajā iecirknī ir dažas drupas, kuras, iespējams, piederēja templim.

Atēnas templis

Atēnas tempļa kolonāde Sirakūzu katedrāles sienā

Atēnai veltītais templis atradās vairāk uz dienvidiem no Artemīdas tempļa, paralēli tam. Templis bija celts klasiskā perioda sākumā ap 470. gadu pr.Kr. un bija veltīts Gelona uzvarai Himeras kaujā 480. gadā pr.Kr. pār kartāgiešiem. Tas ir ļoti līdzīgs Uzvaras templim Himerā, kas bija uzcelts par godu šai pašai uzvarai.

Templis atradās svētnīcas teritorijā, kur pirms tam līdz 5. gadsimtam pr.Kr. bija izvietotas pagaidu tempļu būves un altāri. Tas bija celts pilnībā attīstītā doriešu stilā. Tempļa stilobata izmēri bija ap 22 х 55 metriem, un tam bija 6 kolonnas īsajos galos un 14 kolonnas gar garajām malām. Tempļa iekšpusē bija pronauss, naoss un opistodoms. Pēc Cicerona teiktā, tempļa durvis bija veidotas no zelta un ziloņkaula, bet interjers rotāts ar daudziem gleznojumiem. Uz tempļa jumta atradās vairogs (vai, iespējams, pat Atēnas statuja ar vairogu), kas kalpoja par orientieri jūrasbraucējiem, kas tuvojās ostai vai atstāja to.

Agrīnajos viduslaikos templis tika pārbūvēts par baznīcu. 7. gadsimtā tas tika pārveidots par katedrāli, un gadsimtu laikā tā paliekas palika iebūvētas mūsdienu Sirakūzu katedrālē. Kā baznīcas daļas joprojām ir redzamas tempļa garo malu kolonnas gan no ārpuses, gan iekšpusē, kā arī redzama antablementa daļa un joma konstrukcijas.

Nocietinājuma Porta urbica paliekas

Nocietinājumi

Tika atraktas dažas Ortigijas aizsargmūru daļas, īpaši pilsētas vārtu rajonā, kas zināmas kā Porta urbica.

Citas būves

Olimpiskās Hēras templis atradās salas dienvidu galā, domājams, mūsdienu cietokšņa vietā. Runāja, ka templī bija altāris, no kura garām ejošie jūrnieki ņēma trauku ar ziedojumiem, un meta to jūrā pēc tam, kad Atēnas vairogs vairs nebija redzams.

Saskaņā ar senajiem avotiem, viena no nozīmīgākajām salas ēkām bija Heksekontaklinoss, kura celtniecība bija pabeigta Agatokla laikā. Taču šīs ēkas funkcijas nav zināmas. Vēl salā atradās polisas graudu noliktava, kura bija tik liela, ka to varēja izmantot kā cietoksni. Imperatora Klaudija valdīšanas laikā šeit tika uzbūvēts akvedukts, pa kuru uz salu tika piegādāts ūdens.

Aretuzas avots

Nimfas Aretuzas vārdā nosauktais avots atradās Ortigijas dienvidrietumu daļā netālu no jūras krasta. Tas bija liels un, runāja, ka tajā bija daudz zivju. Avots joprojām ir saglabājies, kaut arī ir mazāks, kā senatnē, un ne tik aktīvs, iespējams, zemestrīču dēļ.

Akradine

Sirakūzu foruma kolonnas

Akradine (Ἀχραδίνη) jeb "Ārējā pilsēta" iekļāva sevī pilsētas raga austrumu daļu, t.i. raga daļu uz ziemeļiem no Ortigijas. Šī bija pirmā teritorija, kurā pilsēta attīstījās no Ortigijas salas, iespējams, pat 7. gadsimtā pr.Kr. Kopējā platība Ortigijas teritorijai ar Akradini bija ap 50 hektariem. Arī Akradine jau arhaiskajā periodā bija nocietināta ar aizsargmūriem. Šajā pilsētas rajonā ir saglabājušās tikai dažas senās drupas.

Agora un tās celtnes

Liela daļa nozīmīgāko Akradines celtņu atradās tās dienvidu daļā, netālu no ostām un Ortigijas. Klasiskā perioda agora vai romiešu perioda forums atradās iepretī Pentapilai jeb nocietinātajai ieejai Ortigijā. Agoru ieskāva stojas jeb kolonnu zāles, kuras tika uzceltas Dionīsija I laikā. Agoras malā atradās Olimpiskā Zeva templis, kuru nevajadzētu jaukt ar tāda paša nosaukuma templi netālu no tā. Pritānejs arī atradās kaut kur netālu no agoras. Bez visa pārējā to rotāja Sapfo statuja. Pēc Timoleona nāves blakus agorai tika uzcelts Timoleonions.

Demētras un Koras svētnīca

Demētrai un Korai veltītie tempļi atradās ziemeļos no agoras. Tos uzcēla Gelons 480. gada pr.Kr. Pēc uzvaras 396. gadā pr.Kr. kartāgieši noārdīja šos tempļus. Svētnīcas rajonā, acīmredzot, pielūdza arī Artemīdu Feraiju.

Tempļu paliekas tika atrastas mūsdienu Viktorijas laukumā. Šajā laukumā cita starpā ir arī hellēnisma un romiešu perioda namu paliekas. Dažas no drupām šajā rajonā atrodas šajā laukumā esošās mūsdienu Madonna delle Lacrimen baznīcas iekšpusē.

Citas celtnes

Akradinē atradās arī monumentāls Dionīsija I kaps, kuru Dionīsijs Jaunākais uzcēla savam tēvam, bet kura tika iznīcināta pēc viņa gāšanas.

Agoras dienvidu pusē tika atrasts romiešu ģimnāzijs, kurā atradās arī neliels teātris. Tie tiek datēti ar pirmo gadsimtu. Šajā rajonā tika atrastas plašas katakombas un citas dažādu periodu kapenes. Tur, tāpat, kā Neapolē blakus teātrim, ir atrastas plašas akmeņlauztuves. Vairākās vietās tika atklātas arī aizsargmūru paliekas.

Tihe

Tihe (Τύχη) atradās pilsētas plato rietumos no Akradines. Rajons ieguva savu nosaukumu no Tihei jeb latīniski Fortūnai veltītās svētnīcas. Šeit atradās ģimnāzijs un liels daudzums svētvietu. Tihe bija visblīvāk apdzīvotā pilsētas teritorija. Taču, acīmredzot, Sicīlijas kampaņas laikā šajā rajonā nebija nozīmīgu celtņu. Pilsētas daļa, iespējams, attīstījās pēc tam, kad nonāca Dionīsija I uzcelto aizsargmūru iekšpusē. Neapole atradās dienvidos no šīs pilsētas daļas. Teritorija starp to un Tihi, acīmredzot, palika neapbūvēta pat romiešu aplenkuma laikā.

Neapole

Neapole (Νεάπολις) bija pats jaunākais no četriem pilsētas rajoniem un tādēļ ieguvā šādu nosaukumu "Jaunā pilsēta". Cita starpā tā teritorijā atradās teātris, amfiteātris, Hierona II altāris un Apollonam Temenitam veltītā svētnīca.

Visādā ziņā, Neapoles augstākā daļa, Temenita, varētu būt apdzīvota jau Sicīlijas kampaņas laikā vēl pirms Tihes. Nosaukums ir nācis no tur esošās Apollona Temenita svētnīcas. Svētnīcas teritorijā atradās Apollona statuja, kas bija uzceltā paugurā virs teātra, kā arī altāris. Statuja bija tik liela, ka Verress to nespēja nozagt. Tibērija laikā tā tika pārcelta uz Romu. Cicerona laikā Neapole izpletās un nosedza ap Temenita pauguru visu pilsētas plato dienvidu daļu. Vēlāk Temenita nosaukumu pilnībā pārstāja lietot, un kā vietas toponīms saglabājās tikai Neapoles Temenita vārtu nosaukumā. Šie bija vieni no galvenajiem pilsētas vārtiem.

Klasiskais teātris

Sirakūzu teātris

Arhaiskā teātra paliekas

Sirakūzu teātris bija lielākais Sicīlijā un viens no lielākajiem grieķiskajā pasaulē. Šī ir pati slavenākā celtne Neapoles rajonā, ja ne visās Sirakūzās. Sākotnēji teātris tika uzcelts klasiskajā periodā 4. gadsimta pr.Kr. sākumā, taču pašreizējā izskatā tas sākts celt hellēnisma perioda sākumā ap 238—215. gadu pr.Kr. Teātris būtībā ir tipiska grieķu teātra celtne ar pusapaļu kaveju (skatītāju zonu). Tās diametrs ir ap 138 metriem. Kavejā bija 67 sēdvietu rindas un tā ietilpināja apmēram 14 000—17 000 skatītāju. Astoņas kāpnes dalīja kaveju deviņos sektoros (kunejās), bet šķērseniskais koridors (diazoma) dalīja to augšējā un apakšējā daļā. Katra kuneja bija veltīta konkrētam dievam. Kaveja bija izcirsta klintī un tādēļ palika kā vienīgā saglabājusies celtnes daļa.

Teātrī notika "Eshilla sieviešu" un Epiharma komēdiju pirmizrādes. Celtne tika izmantota ne tikai teātra izrādēm, bet arī publiskām sapulcēm. Vēlajā impēriskajā periodā viss teātris tika pārveidots romiešu izrāžu (ludi circenses) rīkošanai. Blakus teātrim atradās divas stojas.

Arhaiskais teātris

Senākais t.s. arhaiskais Sirakūzu teātris atradās apmēram 100 metrus uz rietumiem no klasiskā un hellēniskā laika teātra. Tā tribīni veidoja taisnas sēdvietu rindas un ietilpināja ap 1000 skatītāju. Īpatnējā arhitektūra varētu būt sākotnējo teātru primitīvisma rezultāts, bet no otras puses šī celtne varētu būt nevis teātris, bet buleitērijs.

Hierona II altāris

Hierona II altāris

Liela celtne, saukta par Hierona II altāri, uz dienvidaustrumiem no teātra. Tā tika izmantota publiskai upurēšanai, ko veica pilsētas iedzīvotāji. Altāra garums sastāda 198 metrus, bet platums ap 18,5 metriem. No tā ir saglabajusies, galvenokārt, pamatne un divas lielas rampas, kas ved uz altāra centrālo daļu. Rietumos no altāra atrodas liels laukums ar taisnstūra baseinu vidū. Romiešu laikā šo laukumu ieskāva kolonādes.

Sirakūzu amfiteātris

Romiešu amfiteātris

Sirakūzu amfiteātris atradās austrumos no Hierona II altāra. Tas tika uzcelts romiešu laikā, vismaz tā sākotnējā izskatā, aptuveni 2. gadsimtā. Taču gladiatoru cīņas pilsētā tika rīkotas vēl 1. gadsimtā. Amfiteātris ir 140 metrus garš un 119 metrus plats, bet arēna vidū ir 69,3 metrus gara un 39,2 metrus plata. Tribīņu viena puse tika izcirsta klintī, bet otra uzcelta no kaļķakmens no blakus esošajām akmeņlauztuvēm. Ieeja arēnā bija no ziemeļiem un dienvidiem, bet vidū atradās liels grāvis uz kuru no sāniem veda divi koridori.

Latomija (Salpetra ala)

Akmeņlauztuves jeb Latomija

Tieši ziemeļos no teātra atradās daudz akmeņlauztuvju, kur tika iegūts būvmateriāls pilsētas celtnēm. To izmantošana sākās ne vēlāk par 4. gadsimta pr.Kr. sākumu. Akmeņlauztuves tika izmantotas arī kā cietums, un pēc Atēnu kampaņas tur tika turēts ap 7000 atēniešu ieslodzīto. Romiešu laikā, kad šīs rajons bija pazīstams kā Latomija (Lautumiae), tas kalpoja par kopējo cietumu priekš visas Sicīlijas. Mūsdienās šis rajons ir zināms kā Latomia del Paradiso. Populārākās akmeņlauztuvju alas mūsdienās ir Dionīsa Auss (Orecchio di Dionisio), Virvju meistatu ala (Grotta dei Cordari) un Salpetra ala (Grotta del Salnitro).

Epipola

Epipola (Ἐπίπολαι) sastāda pilsētas rietumu daļu. Sākotnēji šis nosaukums attiecās uz visu līdzenumu austrumos līdz pat Akradinei, taču pēc tam, kad izveidojās Tihes un Temenitas rajoni, Epipola attiecās tikai uz pašu augstāko līdzenuma daļu, kuras dominante bija Euriala cietoksnis. Šī teritorija tika nocietināta ar aizsargmūri tikai tad, kad Dionīsijs I to izveidoja ap 402—397. gadiem pr.Kr., reaģējot uz Kartāgas apdraudējumu. Mūri stiepās no Akradines dienvidrietumu un ziemeļrietumu stūriem līdz Eurialam. Pēc šo jauno aizsargmūru uzcelšanas kopējais pilsētas mūru garums sastādīja ap 31 kilometrus, un tagad tie iekļāva arī Tihi un Neapoli. Šo mūru mērķis Epipolas galā bija, galvenokārt, neļaut ienaidniekam izmantot šo teritoriju militārajām operācijām pret pašu pilsētu un savienot Eurialu ar pārējo pilsētas daļu, nevis aizsargāt tikai Epipolas teritoriju. Iespējams Epipolā arī dzīvoja kādi iedzīvotāji, kas attaisnotu Sirakūzu "pentapoles" nosaukumu, taču šo iedzīvotāju skaits nav zināms, un senie avoti tos nepiemin.

Eurials

Euriala cietoksnis

Eurials (Εὐρύηλος, doriski Εὐρύαλος, lat. Euryalus) bija cietoksnis, izvietots Epipolas augstākajā vietā apvidus pašā rietumu stūrī, kuru ieskāva pilsētas mūri. Šis ir viens no vērienīgākajiem fortifikācijas projektiem, kas ir saglabājies no antīkajiem laikiem, kā arī rets seno fortifikācijas tehnoloģiju paraugs. Cietoksnis aizsargāja Epipolas teritoriju un svarīgu ceļu, kas gāja no salas iekšējiem rajoniem. Sākotnēji tas tika uzcelts Dionīsija I valdīšanas laikā kā Epipolas mūru daļa un tika nocietināts vairākos posmos līdz pat Hierona II laikam ap 211. gadu pr.Kr. Cietoksnis tika izmantots vēl pat Bizantijas periodā. Mūsdienās cietokšņa paugurs ir zināms kā Mongibellisi.

Cietokšņa galvenā daļa bija sadalīta divās daļās, no kurām rietumu daļu veidoja neregulāras formas četrstūris ar katapultu torņiem un kazarmām. No otras puses, Idempi daļā, kas savienoja to ar pilsētas mūriem norobežoto teritoriju, bez visa cita atradās arī lieli ūdens rezervuāri. Cietokšņa galvenie vārti bija vērsti uz austrumiem, t.i. uz pilsētas pusi. Blakus tiem atradās vēl vieni vārti, pilsētas aizsargmūra dubultie vārti, kurus sargāja cietoksnis ar torņiem abās pusēs. Cietokšņa rietumu pusē klintī bija izcirsti lieli grāvji, lai novērstu tiešu uzbrukumu no šīs puses. Centrālās daļas dienvidu pusē arī bija grāvis. Cietokšņa daļas bija savienotas ar pazemes tuneļiem, pa kuriem varēja arī izlauzties no cietokšņa aplenkuma laikā, nepakļaujot briesmām pašu cietoksni.

Ostas

Sirakūzām bija divas ostas: Lielā osta plašā, dabiskā līcī starp Ortigiju un Plemmirija ragu, un Mazā osta jeb Lakkeija (lat. Portus Lacceius), starp Ortigijas salu un Akradines krastu. Lielās ostas ziemeļu krasts un Mazās ostas krasti bija nocietināti, bet Lielās ostas platā līča dienvidu daļa — nē.

Piepilsēta

Olimpiskā Zeva tempļa paliekas

Olimpiskajam Zevam jeb Olimpijam (Olympieum) veltītais templis atradās, atradās Anapas un Kijanes upju satekā, aiz pilsētas mūriem, apmēram, 2,5 km uz dienvidiem no Epipolas un Neapoles. Tas bija celts 5. gadsimtā pr.Kr., bet vēl 6. gadsimtā pr.Kr. šajā vietā šeit atradās kaut kāds iepriekšējais templis. Kaut kādā mērā templis bija līdzīgs Apollona templim pilsētā. Tas bija celts doriskajā stilā ar sešām kolonnām īsajos galos un 17 kolonnām gar garajām malām. Tempļa iekšpusē bija pronauss, naoss un aditons. Mūsdienās ir saglabājušās tempļa divu kolonnu apakšējās daļas.

Tempļa rajons un tur esošā mazpilsēta Polihne bija nocietināti, un, stratēģiski nozīmīgās vietas dēļ, tur atradās garnizoni. Šī iemesla dēļ tur aplenkuma laikā parasti nostiprinājās ienaidnieka spēki. Tā rīkojās Himilks 396. gadā pr.Kr., Hamilkārs 309. gadā pr.Kr. un Marcells 214. gadā pr.Kr.

Citas celtnes un būves

Ceļš uz Leontini gāja gar piekrasti ziemeļos no pilsētas, bet Heloronas ceļš — dienvidos pāri Anapas upei, kas saistās, pirmkārt, ar atēniešu haotisko bēgšanu pēc neveiksmīgās kampaņas. Ir saglabājušās dažas tilta paliekas pāri upei. Blakus tiltam atradās liels piemineklis ar deviņiem torņiem, veltīts Gelonam un viņa sievai, Demaretei. Sirakūzieši tur godināja savu lielo valdnieku. Taču Himilkons iznīcināja pašu pieminekli, bet Agatokls vēlāk noārdīja tā torņus.

Uz dienvidrietumiem no pilsētas un Olimpiskā Zeva tempļa pie Kijanes avotiem atradās svētnīca, veltīta nimfai Kijanei. Dažus kilometrus uz ziemeļiem no pilsētas atradās liels piemineklis, ko bieži vien sauca par Uzvaras pieminekli, kuru Marcells uzcēla par godu pilsētas ieņemšanai, taču patiesībā tas, visdrīzāk, bija kapa piemineklis.

No rietumiem pilsētai pievadīja ūdeni akvedukts, kurš pastāvēja ne vēlāk kā 4. gadsimta pr.Kr. beigās. Liela tā daļa atradās zem zemes, un dažas no šīm daļām tika atrastas.