Sirakūzu teātris
Sirakūzu teātris (grieķu: Αρχαίο θέατρο Άργους) bija seno Sirakūzu teātris, kas atrodas Temenita paugura dienvidu nogāzē, Sirakūzās, Sicīlijas dienvidaustrumos, Itālijā. Sākotnēji tas bija uzcelts 5. gadsimtā pr.Kr., 3. gadsimtā pr.Kr tika pārbūvēts, bet romiešu periodā atkal atjaunots. Šis bija lielākais Sicīlijā un viens no ievērojamākajiem teātriem senajā Grieķijā. Mūsdienās tas veido daļu no "Sirakūzu un Pantalikas nekropoles" UNESCO Pasaules mantojuma objekta.[1]
| Sirakūzu teātris | |
|---|---|
| Αρχαίο θέατρο Συρακουσών | |
 Sirakūzu teātris | |
  Sirakūzu teātris | |
| Atrašanās vieta |
 Sirakūzas, Itālija |
| Koordinātas | 37°4′33″N 15°16′30″E / 37.07583°N 15.27500°EKoordinātas: 37°4′33″N 15°16′30″E / 37.07583°N 15.27500°E |
| Veids | teātris |
| Vēsture | |
| Kultūras | grieķu, romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | drupas |
| Publiska piekļuve | arheoloģiskais parks |
Senais teātris
labot šo sadaļuTeātra esamību Sirakūzās 5. gadsimtā pr.Kr. atzīmēja pantomīmas autors Sofrons, kurš piemin arhitektu Damokoposu ar iesauku "Mirilla", kurš teātra atklāšanas laikā iesmaržojās ar smaržām (mirrēm). Taču nav pierādīts, ka šajā citātā ir domāta tieši šī celtne, un daži domā, ka tas varētu būt cits teātris citā vietā. Taču, viennozīmīgi, teātris Sirakūzās darbojās jau no agrīnā klasiskā perioda, un tajā tika izrādīti dramaturgu Epiharma, Formisa un Deinolokusa darbi. Sirakūzās Aishils uzveda "Aitniešus" (traģēdiju, uzrakstītu par godu Katanes pārdibināšanai, kuru Hierons I pārdēvēja par Aitnu). Viņa "Persieši", kuri 472. gadā pr.Kr. tika uzvesti Atēnās, varēja būt uzvesti arī Sirakūzās. Šis pēdējais darbs ir saglabājies līdz mūsdienām, bet pirmais, savukārt, bija nozaudēts. 5. gadsimta pr.Kr. beigās un 4. gadsimta pr.Kr. sākumā, iespējams, tika iestudētas Dionīsija I lugas, kā arī viņa galma dramaturgu, piemēram, Antifona darbi.
Polakko izvirzīja pieņēmumu, ka šajā periodā teātrim vēl nebija raksturīgās pusapaļās formas, kas kļuva kanoniska 3. gadsimta pr.Kr. laikā, bet tā vietā varētu būt trapecveida forma ar taisnām solu rindām. Sicīlijas Diodors piemin Dionīsija ierašanos Sirakūzās 406. gadā pr.Kr., kad ļaudis nāca ārā no teātra. Plutarhs stāsta par agresīva buļļa bēgšanu pilsoņu sapulcē 355. gadā pr.Kr. un par Timoleona ierašanos pajūgā 336. gadā pr.Kr., kad šeit sapulcējās ļaudis, kas liecina par celtnes nozīmību sabiedriskajā dzīvē.[2]
Hellēniskais teātris
labot šo sadaļuŠķiet, ka teātris tika izremontēts trešajā gadsimtā, pēc 238. gada pr.Kr. un, viennozīmīgi, pirms Hierona II nāves 215. gadā pr.Kr. kura laikā tas ieguva pašreizējo formu. Tas tika paplašināts, ņemot vērā Temenita paugura formu un akustisko īpašību uzlabošanu. Vēl grieķu teātru raksturojoša īpašība ir panorāmas aina, kas paveras skatītājiem, un Sirakūzu gadījumā tas ir skats uz ostas līci un Ortigijas salu.
Teatrons jeb kaveja bija 138,6 m diametrā, t.i. viens no lielākajiem senajā Grieķijā, un tam bija 67 sēdvietu rindas, kas pārsvarā bija izkaltas klintī un ar radiāli izvietotām kāpnēm sadalītas 9 sektoros jeb kunejās. Horizontāla eja jeb diazoma gāja visapkārt kavejai pa vidu un sadalīja to divās daļās. Katras kunejas sienā bija uzraksti ar dievību (Olimpiskais Zevs, Hērakls u.c.) un valdnieka dzimtas locekļu (pats Hierons II, viņa sieva Filistida, viņa vedekla Nereida, meita Pirra un viņa dēls Gelons II) vārdiem, kas mudināja dažus autorus uzskatīt šos uzrakstus par svarīgu argumentu pieminekļa celtniecības vai rekonstrukcijas datēšanai. Sēdvietu augšējā daļa, kas mūsdienās nav saglabājusies, bija piebūvēta uz uzbēruma, kuru balstīja ārējā siena. Uz kavejas centrālās ass klintī bija izkalta platforma, kā vieta sēdvietām priekš īpaši svarīgām personām.
Orhestra sākotnēji bija norobežota ar platu euriposu (ūdens notekgrāvi) ar eju aiz tā pirmās sēdvietu rindas priekšā, pa kuru staigāja publika.
Skēne ir pilnībā noārdīta, un tagad ir redzamas tikai iedobes klints pamatnē priekš tās pamata. Tās attiecas uz vairākām celtneicības fāzēm un pašlaik ir grūti interpretējamas. Eja, kas izrakta zem orhestras, ir pieejama pa kāpnēm no skēnes un nobeidzas ar nelielu istabu. Tā, domājams, attiecas uz Hierona II laiku, un hipotētiski to saista ar "Harona kāpnēm", kas ļauj aktieriem pēkšņi uznākt un noiet. Šai celtniecības fāzei, iespējams, attiecas grāvis priekš priekšējā aizkara (senajos teātros tie nenolaidās no augšas, bet pacēlās no apakšas). Elementa pēdas, uz kura vajadzētu balstīties kolonnām un pilastriem, bija interpretētas kā nelielas, mobilas skēnes paliekas priekš fliaku ainām. Kariatīdes statuja, kas pašlaik glabājas Polo Orsi reģionālajā arheoloģijas muzejā, iespējams, bija teātra dekora daļa.
Virs teātra atrodas terase, izkalta klintī, uz kuru var tikt pa centrālajām kāpnēm un ratiem izbraukātu ielu, kas zināma kā "Via dei Sepolcri" (kapeņu iela). Sākotnēji terasei kreisajā pusē atradās portiks. Fundamentālās sienas centrā atrodas klintī izkalta grota "grotta del Ninfeo", ap kuru visapkārt izvietotas nišas, iespējams, priekš statujām, un sākotnēji, domājams, dekorētas ar doriskā ordera arhitektūras elementiem (no kuriem ir saglabājusies tikai frīzes daļa). Telpas iekšpusē (9,35 x 6,35 m, augstums 4,75 m) atradās Opus signinum vanna, kurā tecēja ūdens no sengrieķu akvedukta. No šejienes ūdens plūda uz teātra hidraulisko sistēmu. To visu varētu attiecināt uz mozejonu jeb mūzu svētnīcu, kā arī aktieru trupas apmešanās vietu. Saskaņā ar anonīma autora "Eiripīda dzīvi", Dionīsijs šai svētnīcai veltīja priekšmetus, kas piederēja traģēdiju autoram Eiripīdam, kurus viņš Grieķijā nopirka par lielu naudu.
Romiešu perioda teātris
labot šo sadaļuNozīmīgas izmaiņas teātrī tika veiktas, iespējams, tajā laikā, kad Augusta agrīnajā valdīšanas periodā tika izveidota kolonija. Kavejai tika piešķirta pusapaļa forma, tipiska romiešu teātriem, nevis grieķu teātru pakavveida forma, kur caur koridoru varēja staigāt garām skēnes celtnei. Pati skēnes celtne tika rekonstruēta monumentālā formā ar taisnstūra nišām centrā un pusapaļām sānos, kur veda durvis uz skēni. Priekškaram ar apkalpojošo telpu tika izrakts jauns grāvis. Orhestrā vecais euriposs tika aizbērts, un nomainīts ar jaunu kanālu, kas bija daudz šaurāks un atradās tuvāk kavejas kāpnēm, palielinot orhestras diametru no 16 m līdz 21,4 m. Skēnes dekorējums, iespējams, tika rekonstruēts Flāviju un/vai Antoninu laikā.
Impērijas vēlīnajā periodā tika veiktas citas izmaiņas, lai pielāgotu orhestru ūdens spēlēm, bet skēne, iespējams, tika atbīdīta atpakaļ. Adaptācijas pēdas, kas ļautu teātrī organizēt gladiatoru cīņas un izrādes ar zvēriem, likvidējot kavejas pirmās sēdvietu rindas priekš sienas skatītāju aizsardzībai, nav atrodamas. Tā vietā šīs izrādes no Augusta laikiem, visdrīzāk, tika rīkotas Sirakūzu amfiteātrī.
Uzraksts, kas mūsdienās ir nozaudēts, piemin Nerāciju Palmatu kā atbildīgo par skēnes rekonstrukciju: ja tas bija cilvēks, kurš atjaunoja Romas Kūriju pēc tam, kad Alarihs 410. gadā izlaupīja Romu, tad beidzamie rekonstrukcijas darbi Sirakūzu teātrī būtu datējami ar 5. gadsimta sākumu, un uz to brīdi šai ēkai bija gandrīz 900 gadu.
Vēlākā vēsture
labot šo sadaļuPaliekot pamests daudzus gadsimtus, teāris tika pakļauts pakāpeniskai nojaukšanai no spāņu puses, kas Kārļa V valdīšanas laikā izmantoja tā akmens blokus jauno nocietinājumu celtniecībai Ortigijā. Šī procesa rezultātā tika noārdīta skēnes celtne un kavejas augšējā daļa. Pēc 16. gadsimta otrās puses Sartino marķīzs Pjetro Gaetani atjaunoja senā akvedukta darbību, kas piegādāja ūdeni teātrim un deva iespēju izveidot kavejā dažas ūdensdzirnavas, no kurām t.s. casetta dei mugnai (dzirnavnieku nams) virs kavejas ir saglabājies līdz mūsdienām.
18. gadsimta beigās atjaunojās interese par teātri, un to pieminēja un attēloja tā laika erudīti (Arecco, Fazello, Mirabella, Bonanni) un pazīstami ceļotāji (d'Orvils, fon Ridezels, Žans Klods Rišārs, Hovels, Denons u.c.). Nākamajā gadsimtā tika veikti jau īsti izrakumi, pateicoties Landonina un Kavallari interesei, kuri veica pieminekļa atbrīvošanu no dubļiem, kas laika gaitā virs tā bija sakrājušies. Visbeidzot arheoloģiskos pētījumus veica Paolo Orsi u.c. arheologi, kurus 1988. gadā pabeidza Voza.
1914. gadā Antīkās drāmas nacionālais institūts (INDA) šajā teātrī uzsāka ikgadējus grieķu drāmas uzvedumus (pirmais bija Aishilla traģēdija "Agamemnons" Ettore Romanjoli režijā).[3] Sengrieķu traģēdijas tiek spēlētas saulrietā, itāļu valodā, bez akustiskajām sistēmām, izmantojot paša teātra akustiku. Katra teatrālā sezona sākas maijā un beidzas jūlijā, piesaistot tūstošiem skatītāju no visas pasaules. Dažas no populārākajām iestudētajām traģēdijām ir "Antigona", "Valdnieks Edips", "Elektra", "Mēdeja" un "Bakhajas". Bez to teātris tiek izmantots koncertiem un oficiālajām balvu piešķiršanām, kā, piemēram, Vittorini prēmija. Taču teātra izmantošana ir stingri ierobežota tā aizsardzības nolūkos.
No 2010. gada teātris ir viens no Servizio Parco Archeologico di Siracusa pieminekļiem un atrodas Regione Siciliana, Assessorato Regionale dei Beni Culturali e dell'Identità Siciliana pārvaldītajā arheoloģiskajā zonā. No 2014. gada Assessorato ir devis atļauju izmantot teātri vasaras pasākumiem, tādiem kā muzikālie, vokālie un deju priekšnesumi.[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Syracuse and the Rocky Necropolis of Pantalica». Unesco. Skatīts: 2015-04-03.
- ↑ «Area Archeologica della Neapolis, Orecchio di Dionisio e Teatro Greco» (itāļu). Regione Siciliana.
- ↑ «Istituto Nazionale Dramma Antico: Fondazione ONLUS, Siracusa». The Foundation INDA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-11-08. Skatīts: 2012-12-18.
- ↑ «Lirica: il Teatro Greco di Siracusa apre all'opera e alla danza». 2014. gada 9. novembris. Skatīts: 2015-03-04.