Akraja
Akraja (sengrieķu: Ἄκραι) bija sengrieķu pilsēta Lielajā Grieķijā, Sicīlijas dienvidaustrumu daļā, netālu no Palaccolo Akreide pilsētas, Sirakūzu provincē, Itālijā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas. Pilsētu dibināja 663. gadā pr.Kr. sirakūzieši, un tā pastāvēja līdz arābu iebrukumam Sicīlijā 827. gadā.
| Akraja | |
|---|---|
| Ἄκραι | |
 Akrajas teātris | |
  Akraja | |
| Atrašanās vieta |
 Itālija |
| Reģions |
 Sicīlija |
| Koordinātas | 37°3′27″N 14°53′40″E / 37.05750°N 14.89444°EKoordinātas: 37°3′27″N 14°53′40″E / 37.05750°N 14.89444°E |
| Veids | Apdzīvota vieta |
| Vēsture | |
| Dibināšana | 663. gads pr.Kr. |
| Kultūras | grieķu, romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Arheoloģiskais parks |
Ģeogrāfija
labot šo sadaļuAkraja atrodas Sicīlijas dienvidaustrumos, apmēram 36 km uz rietumiem no Sirakūzām. Tā tika celta samērā plakana paugura virsotnē Hiblajas kalnos rajonā starp Anapo un Telloro upēm. Pilsēta aizņēma paugura centrālo daļu ap 35 ha platībā. Paugurs bija nosacīti apaļš un kalpoja kā dabisks cietoksnis. Mūsdienās tas ir pazīstams kā Akremonte. Pildot cietokšņa funkciju, pilsēta sargāja galveno ceļu no Sirakūzām uz rietumiem. Akrajas teritorijas lielums nav pilnībā noskaidrots, bet bez pilsētas centra šeit atradās atsevišķi ciemi un saimniecības. Uz rietumiem no Akrajas atradās Kasmenajas un Akrillajas pilsētas.
Vēsture
labot šo sadaļu
Akrajas paugurs tika apdzīvots vēl paleolīta laikā. Vēlajā bronzas lakā līdz grieķu atnākšanai šo teritoriju apdzīvoja salas pamatiedzīvotāju sikulu ciltis.
Akraja bija viena no pirmajām Sirakūzu kolonijām, kuru 663. gadā pr.Kr. dibināja korintiešu kolonisti, ierodoties Sicīlijā. Tā atrodas uz ceļa uz lielo pilsētu Gēlu caur Pantalikas nekropoli, Kasmenaju (militārs priekšpostenis uz Montelauro), Akrillaju un Kamarinu (pati tālākā Sirakūzu kolonija, dibināta 598. gadā pr.Kr.). Akraju un Kasmenaju dibināja sirakūzieši: Akraju — 70 gadus pēc Sirakūzām, bet Kasmenaju — vēl 20 gadus vēlāk (ap 640. gadu pr.Kr.). Sākotnējo Kamarinas kolonizāciju piedēvē sirakūziešiem apmēram 130 gadus pēc Sirakūzu dibināšanas. Dibinātājus (oikistus) sauca Daskons un Menekoloss. Būdama uzticīga Sirakūzām, Akraja tomēr veidoja savu politisko dzīvi ar administratīvu un militāru autonomiju. Tā piemēram, tās armija 421. gadā pr.Kr. Valdinoto rajonā vai pie Anapo upes pārtvēra Nikija iebrūkošos spēkus, kas veicināja viņa sakāvi.
6. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē tika dibināts Afrodītes templis, kas liecina par pilsētas centra izveidošanos Akrajā.
357. gadā pr.Kr. Sirakūzu Dions, dodoties uz Sirakūzām, apstājās Akrajā, lai pavērotu savas darbības sekas.
Līdz 3. gadsimtam pr.Kr. Akraja bija neliela apmetne, kuru pārvaldīja Sirakūzas. Pilsētas attīstība iesākās, visdrīzāk, 3. gadsimta pr.Kr. vidū pēc līguma starp romiešiem un Sirakūzu valdnieku Hieronu II, saskaņā ar kuru Akraja tika iekļauta šī monarha valdījumos. Tajā laikā tika uzcelts teātris ar tam pieguļošo buleitēriju, kas arhitektoniski savietots ar teātra skatītāju zāles (kavejas) augšējo daļu.
Otrā pūniešu kara laikā tā sekoja Sirakūzu paraugam un deva patvērumu Sirakūzu Hipokrātam pēc tam, kad viņu 214. gadā pr.Kr. pie Akrillajas sakāva Marks Klaudijs Marcella. 211. gadā pr.Kr. pēc Sirakūzu krišanas tā kļuva par romiešu provinces daļu, kas latīniski zināma kā Akra. Tā ir pēdējā reize, kad pilsēta klasiskajā vēsturē tika pieminēta. Arī Cicerons to ne reizi nav pieminējis. Iespējams, šajā laikā tā bija pilnīgā atkarībā no Sirakūzām, kaut arī tā atrodama Plīnija Vecākā "stipendiariae civitates" sarakstā. Tā kā tajā laikā tai, visdrīzāk, bija atsevišķs municipiju statuss, un to atzīmē ģeogrāfs Ptolemajs. Pilsēta palika zem Romas varas arī Bizantijas laikā.
Apraksts
labot šo sadaļu
Akrajas paugura augšējā daļa veidoja sava veida "akropoli", t.i. augšējo pilsētu. Akrajas galvenā iela šķērsoja pilsētas pauguru apmēram pa vidu rietumu-austrumu virzienā. Tā ir atrakta apmēram 200 m garumā. Vēl tika atrakti daži krustojumu laukumi kā ielas ziemeļu, tā arī dienvidu pusē.
Pilsētu ieskāva mūri, kas bija celti 3. gadsimtā pr.Kr. Daļēji tie ir saglabājušies, īpaši ziemeļrietumu, dienvidu un austrumu pusē. Vēl tika noskaidrots divu vērtu izvietojums: Sirakūzu vārti bija vērsti uz austrumiem, bet Selinuntes vārti uz rietumiem. Tie atradās galvenās ielas galos.
Tempļi
labot šo sadaļuPilsētas akropolē atradās Afrodītei veltīts templis, kurš celts 5. gadsimtā pr.Kr. Taču šī vieta tika izmantota par svētnīcu vēl no 6. gadsimta pr.Kr. Pārējie pilsētas tempļi bija veltīti Artemīdai un Korai. Pilsētā, acīmredzot, bija arī Akrajas Zeva, Hēras un nimfu kulti.
Grieķu teātris
labot šo sadaļuPilsētā atradās grieķu teātris, kas tiek datēts ar hellēnisma laiku 2. gadsimtā pr.Kr. Tā tribīnes, vērstas uz ziemeļiem, bija ap 37,5 m diametrā. Astoņas kāpnes dalīja skatītāju zāli deviņos sektoros. Romas laikā teātrī tika veiktas izmaiņas.[1]
Buleitērijs
labot šo sadaļuUz rietumiem no teātra atradās buleitērijs, kur sapulces rīkoja pilsētas valde, un tā izeja bija vērsta uz rietumiem agoras virzienā. Tas tiek datēts ar 100 gadu pr.Kr. 19. gadsimtā to joprojām uzskatīja par odeonu.
Citas celtnes un objekti
labot šo sadaļuBlakus teātrim vēl atradās akmeņlauztuves. Kristietības laikā akmeņlauztuves tika izmantotas kā dzīvokļi un kapenes. Bez tām vēl bija apgabals, kas mūzdienās ir zināms kā Templi Ferali, kur atradās sava veida varoņu kults un mirušo kults. Šajā teritorijā ir klintīs izkalti padziļinājumi, kur stāvēja skulptūras. Dažu skulptūru paliekas ir saglabājušās.
Vēl tālāk, mazāk par kilometru uz dienvidaustrumiem no pilsētas, atrodas arī t.s. Santoni, ar Kibeles jeb Lielās Mātes kultu saistītas skulptūras. Tās tiek datētas ar 2. gadsimtu pr.Kr.
Kapenes
labot šo sadaļuBlakus pilsētai tika atrastas vēlā bronzas laikmeta sikulu kapenes un senie kapi no arhaiskā līdz romiešu periodam. Daži kapi tika izcirsti klintīs. Kapenes atrodas galvenokārt pilsētas dienvidos un rietumos.
Artefakti
labot šo sadaļuPilsētā un kapenēs atrastie artefakti pārsvarā glabājas un ir eksponēti Sirakūzu arheoloģijas muzejā (Museo Archeologico Regionale Paolo Orsi).
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Frederiksen, Rune: ”The Greek Theatre. A Typical Building in the Urban Centre of the Polis?”. Teoksessa Heine Nielsen, T. (ed.): Even More Studies in the Ancient Greek Polis, s. 65—124. Papers from the Copenhagen Polis Centre 6. Historia Einzelschriften 162. Stuttgart: Franz Steiner Verlag, 2002.