Lielā Grieķija

Lielā Grieķija (grieķu: Μεγάλη Ἑλλάς, latīņu: Magna Graecia) ir Itālijas vēsturiskais apgabals ar sengrieķu kolonijām, kas dibinātas antīkajā periodā (sākot ar 8. gadsimtu pr. Kr.), kurā ietilpst Apenīnu pussalas dienvidu daļa un Sicīlija. Tajā ietilpa tādas pilsētas, kā Kapuja, Kūmas, Eleja, Tarenta, Partenopeja, Sibarīda, Sirakūzas (Arhimēda dzimtā pilsēta), Krotona (Pitagora rezidence) u.c. Ap 3. — 2. gadsimtu pr. Kr. šo apgabalu pakļāva Romas republika.

Lielās Grieķijas karte ar grieķu kolonistu dialektiem: ahajiešu (brūns), doriešu (dzeltens), joniešu (violets) un ziemeļrietumu grieķu (tumši pelēks)

Vēsture

Pitekusas

Pirmā grieķu apmetne izveidojās Pitekusās (sinonīmi: Inarima, Enarija, mūsdienās Iskija) uz salas, ap 11 kilometriem no Kampānijas krastiem. Arheoloģiskajos izrakumos šeit tika atrasta keramika no aptuveni 1400 gada pr.Kr. Ne vēlāk kā 775—770. gados pr.Kr. šeit izveidojās grieķu emporijs (tirdzniecības punkts), kura dibinātāji bija kuģotāji no Eibojas (Halkīdas, Eretrijas un Kimas pilsētas). Eibeja bija viens no galvenajiem senās Grieķijas metalurģiskajiem rajoniem, un tirdzniecības mērķis šeit bija Etrūrujas bagātās dzelzs rūdas. Pitekusās tika atrasts kauss, datēts ar 750. gadu pr.Kr., ar pašu senāko rakstīto grieķu alfabēta tekstu, kas rakstīts Halkīdas dialektā. Šis tirdzniecības punkts tika dibināts, lai izveidotu tirdzniecības sakarus ar Etrūriju, kuras dzelzs un vara krājumi interesēja grieķus. Šos sakarus stimulēja Kampānijas etrusku pilsētas, kuru starpā izcēlās Kapuja. No otras puses Halkīdas tirgoņu sakari sniedzās līdz Sīrijai un Feniķijai, no kurienes apmaiņā pret metāla izstrādājumiem nāca zelts. Pitekusas ap 500. gadu pr.Kr. iznīcināja Montanjones vulkāna izvirdums, bet jau pirms tam tā zaudēja savu tirdzniecisko nozīmi, piekāpdamās Kūmām.

Kūmas

Kūmas atradās Neapoles līča ziemeļos. Apmetne Kūmu teritorijā, kuru bija dibinājušas vietējo osku ciltis, pastāvēja jau ap 1000. gadu pr.Kr. Ap 8. gadsimta pr.Kr. vidu uz šejieni pārvācās grieķi no Pitekusām, kaut kādā veidā izspiežot oskus. Kolonizāciju organizēja Megasfens no Halkīdas un Hippokleids no Kimas, Eibejā, kuri deva šai vietai nosaukumu. Ap 730—725. gadu pr.Kr. emporijs ieguva pilsētas statusu, kļūstot patstāvīgs. Šai pilsētai bija liela nozīme tirdzniecībā ar Etrūriju. Tai apkārt bija auglīgas zemes un tā kļuva par labības piegādātāju. Iespējams, ka no šejienes pa visu Itāliju izplatījās vīnkopība un olīvkoku audzēšana. Kūmas pazina Sibilla — viena no cienījamākajām senatnes pareģēm. Šī pilsēta centās kontrolēt Mesīnas jūras šaurumu. Sākumā Zanklā nostiprinājās pirāti no Kūmām. Vēlāk tiem piebiedrojās pārceļotāji no Eibejas, un tur izveidojās pilnvērtīga kolonija. No pilsētas politiskajiem līderiem ir pazīstams diktators Aristodems Izlutinātais, kurš organizēja veiksmīgus karus pret etruskiem. Kūmas un etrusku pilsētas šeit iznīcināja samnīti, kas šeit ielauzās no centrālās Itālijas.

Regijs

Regiju (mūsdienās Redžo Kalabrija) ap 730—720. gadiem pr.Kr. pussalas dienvidu galā dibināja halkīdieši. Tur ir dzimis rakstnieks un filozofs Teagens.

Sibarīda

Pilsētu ap 720. gadu pr.Kr. Tarentas līcī dibināja ahajieši. Oikists (apmetnes dibinātājs) bija Iss no Helikes. Ahajiešiem bija liela vajadzība pēc zemes, un tiem bija ierobežotas iespējas tirgoties dzimtenē. Pēc Aristoteļa teiktā, kopā ar tiem šeit apmetās arī Trezenas iedzīvotāji no Argolīdas. Pārceļotāji nodibināja draudzīgas attiecības ar vietējam serdeju ciltīm. Bez lauksaimniecības tie krastmalā ievāca purpura moluskus. Ar laiku pilsēta pieauga un drīz vien pakļāva sev vietējās ciltis. Kā stāsta Strabons, šīs pilsētas pakļautībā nonāca 25 apdzīvotās vietas. No 6. gadsimta pr.Kr. šeit sāka kalt vietējo naudu. Antīkie autori piemin Sibarīdu kā ļoti bagātu pilsētu. Vārds "sibarīts" ar laiku kļuva pat par palamu, kaut arī arheoloģijas dati to neapstiprina. Līcī tika dibināta vēl viena kolonija — Metaponta. Kalabrijas rietumu krastā izveidojās tādas pilsētas, kā Laosa un Skidra, kā arī Poseidonija (Pestuma).

Pestuma

Hēras templis Pestumā

Pestuma (lat. Paestum), sākotnēji Poseidonija (sengr. Ποσειδωνία, lat. Posidonia) sibariešu kolonija, kas ap 625—600. gadiem pr.Kr. tika dibināta Lukānijas apgabala rietumu daļā (35 km. uz dienvidaustrumiem no mūsdienu Salerno).

Poseidonijas ziedu laiki bija ap 540. gadiem pr.Kr. un turpinājās vairākas desmitgades. Ap 400. gadu pr.Kr. Poseidoniju iekaroja lukāni, kā rezultātā notika grieķu un vietējo (protoitālisko) kultūras tradīciju sajaukšanās. 274. gadā pr.Kr. pilsētu kolonizēja romieši, kuri to pārsauca par Pestumu. 9. gadsimta sākumā pilsētu izpostīja saracēņi, bet 11, gadsimtā — normaņi. Pestumas izpostīšanu stimulēja pārpurvotā teritorija; šeit palikušie iedzīvotaji, baidoties no malārijas, pārcēlās uz blakus esošo augstieni un tur dibināja pilsētu Kapačo.

Mūsdienu Pestumā ir labi saglabājušies trīs 6. gadsimta pr.Kr. pirmās puses doriskie tempļi. Viens no tiem ir veltīts Atēnai (nevis Cerērai, kā pirms tam uzskatīja). Abi pārējie tika celti Hērai un saucās Hēras-I (t.s. bazilika) un Hēras-II (nevis Neptūna vai Apollona, kā uzskatīja pirms tam).

Kompleksa centrālajā daļā atrodas romiešu forums, kas, domājams, tika uzcelts iepriekšējās grieķu agoras vietā. Foruma ziemeļu daļā atrodas neliels romiešu templis, datēts ar 200 gadu pr.Kr. Tas tika veltīts Kapitolija triādei, Junonai, Jupiteram un Minervai. Pilsētas mūri ir līdz sešiem metriem biezumā un piecu kilometru perimetrā. Nedaudzas atliekas ir saglabājušās no romiešu amfiteātra. Visas šīs atliekas ir ieskaitītas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

1968. gadā Pestumā tika atrastas kapenes (t.s. it. tomba del tuffatore jeb "Nirēja kapenes") ar ideāli saglabājušām freskām (ap 470. g. pr.Kr.). Tas ir vienīgais zināmais līdz mūsdienām saglabājies grieķu klasiskā perioda fresku glezniecības ansamblis. Pieci gleznojumi kopā ar citiem antīkiem atradumiem pašlaik atrodas Pestumas arheoloģiskajā muzejā.

Krotona

Krotona, (tagad Krotone), atradās uz dienvidiem no Sibarīdas, netālu no Esaras upes grīvas uz zemesraga, kura abās pusēs bija aizsargātas ostas. Koloniju ap 770. gadu pr.Kr. dibināja ahajieši Miksela vadībā. Kolonijas veiksmīgu attīstību noteica kā izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, tā arī sudraba ieguve. Pilsēta dibināja vēl arī citas kolonijas: starp 675. un 600. gadu pr.Kr. tika dibināta Kavlonija, bet vēlāk Terina — pussalas rietumu krastā. Ap 540. gadu pr.Kr. Krotona cieta sakāvi no Lokriem un Regija kaujā pie Sargas upes. Drīz pēc tam pilsēta kļuva par filozofa Pitagora un viņa sekotāju centru. Ap 531. gadu pr.Kr. viņš pameta savu dzimteni, Samosas salu, un iekārtojās Dienviditālijā. Viņa sekotāji izveidoja kaut ko līdzīgu sektai vai ordenim, sagrābjot varu pilsētā. Vēlāk aristokrātiskās partijas vadonis Kilons piespieda Pitagoru pamest pilsētu, un tas pārcēlās uz Metapontu (Sibarīdas izveidoto koloniju). Tomēr pitagoriešiem, acīmredzams, bija liela ietekme arī citās pilsētās, kuras kļuva atkarīgas no Krotonas. Savienībā ar Sibarīdu un Metapontu, Krotona iznīcināja Sirisu, Kolofonas koloniju, kas atradās starp Sibarīdu un Metapontu. Bet ap 510. gadu pr.Kr., uzaicinot par karavadoni spartieti Dorieju, Krotona sagrāva Sibarīdu. Šajā karā izcēlās slavenais atlēts Milons, kurš Olimpiādēs izcīnīja maksimālo uzvaru skaitu cīņas disciplīnā: 6 reizes pēc kārtas, no kurām pirmā uzvara bija sacensībās jauniešiem. Krotona bija slavena kā pilsēta, kur tika likti pamati zinātniskajai medicīnai. Ārsts Alkmeons ap 500. gadu pr.Kr. uzrakstīja medicīnisku traktātu (nav saglabājies). Vēlāk pilsētā izcēlās dzimtu nesaskaņas, kas to būtiski novājināja.

Naksa

Naksa (tagad Džardini-Naksa) ir pirmā grieķu kolonija Sicīlijas austrumu piekrastē, kas tika dibināta 734. gadā pr.Kr. Etnas vulkāna pakājē. Pārceļotāji nāca no Halkīdas Eibejas salā, kā arī Naksosas salas Egejas jūrā.

Sirakūzas

Sengrieķu teātris Sirakūzās

Koloniju, kurai bija lemts kļūt par ievērojamāko Lielās Grieķijas pilsētu, uz dienvidiem no Naksosas 733. gadā pr.Kr. dibināja korintieši Arhija vadībā. Vienlaicīgi cita korintiešu grupa kolonizēja Kerkīru, salu ceļā no Grieķijas uz Itāliju, padzenot no turienes eretriešus un ilīriešus. Ņemot vērā pašas Korintas nozīmīgo atrašanās vietu Istmas šaurumā, caur kuru gāja īsākais ceļš no Egejas jūras uz rietumiem, Korinta nodrošināja sev vadošo lomu grieķu tirdzniecībā. Korinta, atšķirībā no vispārpieņemtās prakses, centās saglabāt administratīvo kontroli pār savām kolonijām. Taču Sirakūzas ieguva neatkarību, nesabojājot attiecības ar metropoli. Sākotnēji pilsēta bija uzcelta uz Ortigijas salas, kas atradās netālu no piekrastes, kur iepriekš bija sikulu ciems. Šajā salā bija liels avots, veltīts nimfai Aretusei. Grieķijā bija dīvains uzskats, ka Alfejas upe Peloponēsā ietek zem zemes un šeit iztek virspusē. Kolonija strauji auga, un drīz izveidojās pilsētas kvartāli (Ahradina, Neapolis, Tihe, Epipoli) arī pašā Sicīlijā. Anapas upes grīvā bija auglīgas zemes, kuras pārvaldīja pilsētas dižciltīgie (gomori), kas arī veidoja Tautas sapulci. Sikuli daļēji pameta savas zemes, daļēji kļuva par atkarīgajiem ilotiem un nodevu maksātājiem. Sirakūzas dibināja dažas personīgās kolonijas: Kamarinu, piekrastes rietumu virzienā, kā arī Akraju un Kasmenaju dziļāk salas iekšienē, kas kalpoja par priekšposteņiem cīņā ar sikuliem. Kamarina spēja nodibināt ar sikuliem daudzmaz draudzīgas attiecības un ap 550. gadu pr.Kr., saceļoties pret metropoli, atkaroja sev neatkarību. Bet pārējās pilsētas pie Sirakūzām saglabāja savu atkarību no tām, kas darīja to par spēcīgu pilsētvalsti. Ap 575. gadu pr.Kr. Ortigijā tika uzcelts Apollonam veltīts templis, kas toreiz bija lielākais grieķu pasaulē. Apmēram šajā pat laikā pilsēta sāka kalt savu naudu, turklāt par pamatu tika ņemta Atikas-Eibejas, nevis Korintas svaru sistēma. 5. gadsimta pr.Kr. sākumā Sirakūzas uz laiku zaudēja savas līderpozīcijas par labu Gēlai, kurā tajā laikā valdīja enerģisks diktators Hipokrāts, kurš pie varas nāca ap 498. gadu pr.Kr. Ap 492. gadu pr.Kr. viņš sakāva Sirakūzas kaujā pie Geloras upes. No pilsētas ieņemšanas viņu atturēja vienīgi Korintas un Kerkiras diplomātiskie centieni. Hipokrāta jaunos mantiniekus atstādināja no varas Gēlā Gelons, Dinamena dēls. Ap 485. gadu pr.Kr. Gelons, kuram palīgā nāca no Sirakūzām padzītie aristokrāti, ieņēma Sirakūzas un pārcēla uz turieni savu galmu, bet Gēla pārgāja viņa brāļa Hierona pārvaldē. Gelons padarīja Sirakūzas par lielāko pilsētu, pārceļot uz turieni pusi Gēlas iedzīvotāju, pusi Kamarinas iedzīvotāju un visu Megāras Hiblajas, kā arī Sicīlijas Eibejas aristokrātiju. Pilsēta tika ļoti nostiprināta. Gelona rīcībā bija arī spēcīga armija. 480. gadā pr.Kr. Kartāga sūtīja uz Sicīliju spēcīgu armiju Hamilkāra vadībā. Tie aplenca tirānu Feronu Himerā. Gelons nāca viņam palīgā un sakāva kartāgiešus pie Himeras. Pēc šīs uzvaras Gelona autoritāte grieķiskajā pasaulē kļuva īpaši liela. Viņš mira 478. gadā pr.Kr., nododams varu savam brālim Hieronam. Hierons izcīnīja uzvaru karos ar Kartāgu, bija apprecējis Regijas tirāna Anaksila meitu un dibināja pilsētu Etnu. 474. gadā pr.Kr. pēc Kūmu un Lokru aicinājuma devās karā pret etruskiem un Neapoles līcī izcīnīja lielu uzvaru pār tiem. Viņa galmā uzturējās slaveni dzejnieki, piemēram, Keosijas Simonīds, Pindars, Eshils. Hierona zirgs, saukts Ferenikss (Uzvarētājs), atnesa Hieronam uzvaru 476. gada pr.Kr. Olimpiskajās spēlēs, kam ir veltīta Pindara I olimpiskā oda. Hierons mira 467. gadā pr.Kr.

Ap 315. gadu pr.Kr. pie varas Sirakūzās nāca Agafokls, necilas izcelsmes veiksmīgs karavadonis. Viņš izdabāja tautas masām, pielietojot represijas un konfiskācijas pilsētas aristokrātijai. Balstoties uz algotņu karaspēku, viņš ieņēma bagātākās Sicīlijas pilsētas: Gēlu, Messanu, Akragu. Pēc tam viņš iekaroja arī salas kartāgiešu pilsētas, kas kļuva par iemeslu karam ar Kartāgu. 310. gadā pr.Kr. viņš izcēlās Āfrikā un piespieda Kartāgu atzīt viņa virskundzību pār Sicīliju. 305. gadā pr.Kr. viņš iekaroja pilsētas Itālijas dienvidos un paņēma sev "Sicīlijas ķēniņa" titulu. Tādā veidā Agafokls spēja apvienot Lielās Grieķijas pilsētas vienā valstī, kas gan ilgi nenoturējās. Pēc viņa nāves (289. gadā pr.Kr.) sākās Romas uzbrukumi Dienviditālijas pilsētām. Diktatora Hierona II laikā, kas nāca pie varas 275. gadā pr.Kr. sākās jauna Sirakūzu pacelšanās. Viņš atvairīja Sicīlijas pilsētas no Epīras valdnieka Pirra uzbrukumiem. Pūniešu karu laikā viņš nostājās par Romas sabiedroto. Pēc Hierona nāves 215. gadā pr.Kr. Sirakūzu valdība atkal satuvinājās ar Kartāgu, kas noveda pie sadursmes ar Romu. 212. gadā pr.Kr. Sirakūzas ieņēma un izlaupīja romiešu karavadonis Marks Klaudijs Marcells.

Gēla

Gēla (mūsdienās Džela) atrodas Sicīlijas dienvidu piekrastē, pie Dželas upes grīvas, klinšainā augstienē. Līdz grieķu atnākšanai šeit dzīvoja sikani. Koloniju 690. — 688. gadā pr.Kr. dibināja pārceļotāji no Rodas un Krētas salas, attiecīgi, Antifema un Entima vadībā. Ir saglabājies tiem labvēlīgs orākuls no Delfiem. Ieceļotāji ilgi cīnījās ar sikaniem par auglīgajām zemēm, līdz pakļāva salas vidienē esošās vietējās apmetnes Maktoriju (mūsdienās Montebubona) un Omfaku (mūsdienās Butera). Rietumu virzienā tie ap 580. gadu pr.Kr. dibināja Akragantu (mūsdienās Agridžento), kura vēlak kļuva par neatkarīgu polisi. Sākotnēji pilsētā bija aristokrātiska valdība. 505. gadā pr.Kr. varu sagrāba Kleandrs, kurš valdīja 7 gadus, līdz viņu nogalināja ienaidnieki. Pēc tam vara pārgāja viņa brālim Hipokrātam, kurš pārveidoja Gēlu par spēcīgu pilsētvalsti. Hipokrāts nodibināja kontroli pār Sicīlijas Halkīdas kolonijām: Naksosu, Zanklu un Leontini. Pēc tam viņš uzbruka Sirakūzām un sakāva tās karaspēku kaujā pie Geloras upes, taču pilsētu ieņemt nesāka, bet noslēdza mieru, saskaņā ar kuru viņam piederēja kontrole pār vietējām ciltīm. Tālāk turpinājās cīņas ar sikuliem un kaujā pie Giblas ap 491. — 490. gadā pr.Kr. Hipokrāts gāja bojā. Gelons, kavalērijas virspavēlnieks, pēc Hipokrāta sagrāba varu. Pēc kāda laika viņš iekaroja Sirakūzas, un pēc tam sāka šo pilsētu attīstīt, kā izdevīgāku lielvalsts centru. Kā rezultātā pusi Gēlas iedzīvotāju tika pārcelta uz Sirakūzām.

Tempļa paliekas Selinuntē

Selinunte

Selinunte atrodas Sicīlijas dienvidrietumos, uz zemesraga starp divām upēm, kuru grīvās bija parocīgas ostas. Pilsētu 650. vai 628. gadā pr.Kr. dibināja Megāras Hiblajas (uz ziemeļiem no Sirakūzām) iedzīvotāji. Oikists bija Pamills no Megāras. Šī bija rietumos pati tālākā grieķu pilsēta Sicīlijā, un robežojās ar elimiešiem un feniķiešiem, saglabājot ar šīm abām tautām draudzīgas attiecības. Austrumos pa Galikas upi tā robežojās ar Akrogantu. Turklāt, upes austrumu krastā tika izveidots Mīnojas appmetne. Taču ap 500. gadu pr.Kr. Mīnoju iekaroja spartiešu kolonists Eurileonts. Selinuntes bagātības balstījās uz izdevīgu tirdzniecību ar Kartāgu. Šīs labklājības liecinieki ir daudzās līdz mūsdienām saglabājušās tempļu drupas. Pilsētu 409. gadā pr.Kr. izpostīja kartāgieši.

Zankla

Zanklu (mūsdienās Mesīna) 730. — 720. gadā pr.Kr. dibināja halkīdieši daudz senākās bronzas laikmeta pilsētas vietā. Tā atrodas Messinas līcī un varēja kontrolēt galveno tirdzniecības ceļu no austrumiem uz uz Rietumitāliju. Sākotnēji šeit apmetās Eibejas izcelsmes pirāti no Kūmām. Drīz pēc tam parādījās arī īstie pārceļotāji. Oikisti bija Periklemens no Kūmām un Kratemens no Halkīdas. Sākotnējās apmetnes drupas pārsteidz ar savu lielo vērienu. Zanklai nebija pietiekoši daudz auglīgu zemju, tāpēc iedzīvotāji ap 717. — 710. gadu pr.Kr. dibināja Sicīlijas ziemeļu piekrastē Milas un tālāk uz rietumiem ap 648. gadu pr.Kr. Himeru. (grieķu koloniju galējo Sicīlijas ziemeļu punktu).

Lielās Grieķijas pilsētas

Kalabrija

Kalabrijā atrodas šādas Lielās Grieķijas pilsētas:

• Hiponiona (Ιππώνιον, Hipponion) (mūsdienās Vibo Valentija)
• Kaulonija (Καυλωνία, Caulonia) (mūsdienās Monasterače)
• Krimisa (Κρίμι(σ)σα, Crimis(s)a) (mūsdienās Čiro)
• Krotone (Κρότων, Crotone)
• Laosa (Λᾶος, Laüs) (mūsdienās Santa Marija del Čedro)
• Lokri (Λοκροί, Locri)
• Medma (Μέδμα, Medma) (mūsdienās Rozarno)
• Metaura (Μέταυρος, Metaurus) (mūsdienās Džoija Tauro)
• Petēlija (Πετηλία, Petelia) (mūsdienās Strongoli)
• Regijs (Ρήγιον, Rhegium) (mūsdienās Redžo Kalabrija)
• Sibarīda (Σύβαρις, Sybaris)
• Terina (Τερίνα, Terina) (mūsdienās Nočera Terineze)
• Turija (Θούριοι, Thurii)

Kampānija

Kampānijā atrodas šādas Lielās Grieķijas pilsētas:

• Dikearhija (Δικαιαρχία, Dicaearchia, Puteoli) (mūsdienās Pocuoli)
• Eleja (Έλέα, Velia) (mūsdienās Ašea)
• Kūmas (Κύμη, Cumae)
• Neapole (Νεάπολις, Neapolis)
• Pitekusas (Πιθηκοῦσσαι, Pithecusae) (mūsdienās Iskija)
• Poseidonija (Ποσειδωνία, Posidonia, Paestum) (mūsdienās Pestuma)

Lukānija

Lukānijā atrodas šādas Lielās Grieķijas pilsētas:

• Herakleja (Ἡράκλεια, Heraclea) (mūsdienās Polikoro)
• Metaponta (Μεταπόντιον, Metapontum)
• Pistikusa (Πιστοικός, Pistoecus) (mūsdienās Pističi)
• Piksusa (Πυξοῦς, Pyxūs) (mūsdienās Polikastro)
• Sirisa (Σῖρις, Siris) (mūsdienās Novasiri)
• Troilija (Τροίλια, Οβελάνον, Troilia, Obelanon) (mūsdienās Ferrandina)

Apūlija

Apūlijā atrodas šādas Lielās Grieķijas pilsētas:

• Kallipole (Καλλίπολις, Callipolis) (mūsdienās Gallipoli)
• Tarenta (Τάρας, Tarentum) (mūsdienās Taranto)

Sicīlija

Konkordijas templis Agridžento

Sicīlijā atrodas šādas Lielās Grieķijas pilsētas:

• Akraga (Άκραγας, Agrigentum) (mūsdienās Agridžento)
• Akraja (Ἄκραι, Acrae) (mūsdienās Palacolo Akreide)
• Gēla (Γέλα, Gela) (mūsdienās Džela)
• Helora (Έλωρος, Heloros)
• Mīnojas Hērakleja (Ἡράκλεια Μινῴα, Heraclea) (mūsdienās Katolika Hērakleja)
• Himera (Ἱμέρα, Himera) (mūsdienās Termini Imereze)
• Kamarina (Καμὰρινα, Camarina)
• Kasmenaja (Κασμέναι, Casmenae) (mūsdienās Komizo)
• Katane (Κατάνη, Catina) (mūsdienās Katānija)
• Leontini (Λεοντῖνοι, Leontini) (mūsdienās Lentīni)
• Lipāra (Λιπάρα, Lipara) (mūsdienās Lipāri)
• Megāras Hiblaja (Μέγαρα Ὑβλαῖα, Megara Hyblaea) (mūsdienās Augusta)
• Mila (Μύλαι, Mylae) (mūsdienās Milaco)
• Mīnojas Hērakleja (Ἡράκλεια Μινῴα, Eraclea Minoa)
• Morgantīna (Μοργαντίνη, Morgantine)
• Naksa (Νάξος, Naxos) (mūsdienās Džardini Naksa)
• Selinunte (Σελινοῦς, Selinus)
• Sirakūzas (Συράκουσαι, Syracusae)
• Zankla (Ζάγκλη, Zancle) (mūsdienās Mesīna)