Ortigija (Sirakūzas)

Ortigija (itāļu: Ortigia; sengrieķu: Ὀρτυγία) ir neliela sala Sicīlijas austrumu piekrastē, kura veido Sirakūzu pilsētas vēsturisko centru un no Sicīlijas salas atdalīta ar šauru kanālu. Salas platība ir mazāka par kvadrātkilometru un tur 2018. gadā dzīvoja ap 4400 iedzīvotāju. Kaļķakmens sala ziemeļaustrumos atdala iekšējo līci no Jonijas jūras, un pašlaik ar pārējo Sirakūzu teritoriju ir savienota ar diviem tiltiem. Salas ziemeļu galā, kas vērsts uz Jonijas jūru, ir vēl viens neliels līcītis.

Ortigija Ὀρτυγία
Sirakūzu rajons
Ortigijas sala
Ortigijas karte.
Valsts	Itālija
Reģions	Sicīlija
Pilsēta	Sirakūzas
Platība
• sauszeme	0,604 km2
Augstums	30 m
Iedzīvotāji (2018. gadā)
• kopā	4 400
Ortigija Vikikrātuvē

Salas grieķiskais nosaukums (Ὀρτυγία "paipalu sala", ὄρτυξ ortyx, latviski "paipala") ir dievietes Artemīdas epitets, kura, saskaņā ar sengrieķu mitoloģiju, ir dzimusi salā ar šādu pašu nosaukumu. Visbiežāk šī vieta tiek identificēta kā Dēlas sala. Pausānijs apraksta sicīliešu salu kā nimfas Aretuzas mītisku patvēruma vietu, kas šeit pārvērtās par avotu. Šīs avots, saukts par Aretuzas avotu, attēlots 1847. gadā izveidotajā strūklakā.

Vēsture

Pirmās skopās ziņas par cilvēku apmešanos Ortigijā, kas konstatētas Doma laukuma (Piazza del Duomo) izrakumos, varētu attiekties uz neolītu. Tās ir nedaudzas lauskas un darbarīki no obsidiāna, kā arī slēgtas formas keramiska trauka fragments, kas tika atrasts blakus esošajā Palazzo Beneventano del Bosco. Visi daudzmaz droši datētie materiāli attiecas uz agro bronzas laiku un varētu tikt attiecināmi uz Kastellučo kultūru (ap 2200–1500. gadi pr.Kr.). Vidējā bronzas laika atradumi, ieskaitot apaļo 14. gadsimta pr.Kr. celtņu paliekas, demonstrē ciešas saites ar Tapsas kultūru (ap 1450–1270. gadi pr.Kr.), nosauktu Tapsas apmetnes vārdā. Šīs vietas grieķu kolonizācija 8. gadsimta pr.Kr. vidū, domājams no Korintas, nebija saistīta ar vardarbību, ja Tukidīda ziņām var ticēt, saskaņā ar kurām vietējie sikuli pameta salu grieķu kolonizācijas laikā un pārcēlās uz Sicīlijas iekšējiem apgabaliem. Izdevīgs vietas ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja Sirakūzu pārtapšanu par dominējošo koloniju Sicīlijas austrumu piekrastē. Pateicoties izvietojumam uz salas, vieta bija aizsargāta, salas avoti nodrošināja iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni, bet līcis ļāva izveidot drošu ostu. Vēl senos laikos pilsētu ar Sicīlijas piekrasti savienoja dambis.

Senās Grieķijas laikā Ortigijai bija nozīmīga loma kā Sirakūzu politiskajam un administratīvajam centram, kuru tā saglabāja visā pilsētas ilgās vēstures garumā. Salā atradās pilsētas valdnieku rezidences, Dionīsiju I un Hieronu II ieskaitot.

No viduslaikiem līdz 19. gadsimtam salu ieskāva masīvi mūri, kuri to padarīja par stipri nocietinātu cietoksni.

Līdz Aragonas kroņa spāņu okupantu rīkojumam 1298. gadā, Ortigijā pastāvēja ebreju kopiena (ap 5000 cilvēkiem) ar 12 sinagogām. Pārsvarā tie apdzīvoja Džudekas rajonu (no itāļu giudei - ebreji). Dažas no ēkām, kas tika izmantotas kā sinagogas, tagad ir pārveidotas par baznīcām, piemēram, katoļu baznīca Chiesa di San Filippo Apostolo blakus Vicolo alla Giudecca, kuras velvētajos pagrabos vēl joprojām atrodas ebreju mikva (sakrālais baseins). 1987. gadā Ortigijā tika atrasta vēl viena mikva, datējama ar Bizantijas impērijas laiku.

20. gadsimta otrajā pusē pamatiedzīvotāji sāka pamest salu, kas izraisīja pieaugošu noziedzību un kaut kādā mērā arī tās pagrimumu. Taču virkne projektu spēja to reurbanizēt, pateicoties restaurācijas darbiem un tūrisma infrastruktūras izveidei, kā arī viesnīcu un muzeju izveidei. Saskaņā ar Sicīlijas reģionālās asamblejas pieņemto likumu, no 1976. gada Ortigijai ir aizsargājamā pieminekļa statuss.

Mūsdienas

Sakarā ar to, ka Ortigijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies no 23 000 (1967. gadā) līdz 4 400 (2018. gadā), salā ir pieaudzis pamesto ēku skaits. Dažas no cietušajām ekām atrodas katastrofālā stāvoklī un ir izliktas izsolē.

No otras puses, tūrisma sezonas laikā Sicīlijā ir novērojama augstāka viesnīcu industrijas darbība, un tas nozīmē, ka Ortigijā ir attīstīts augsts restorānu, suvenīru veikalu, kiosku, vīna veikalu un bāru blīvums. Daudzas no šīm iestādēm ziemas sezonā ir slēgtas.

Bez tūrisma objektiem un iestādēm salā atrodas arī Katānijas universitātes arhitektūras fakultāte, ka arī citas valsts un administratīvās ēkas. Tā kā Ortigijā praktiski nav autotransporta, tad salas lielākā daļa veido gājēju zonu.

Apskates objekti

• Cietoksnis Castello Maniace (1232–1240)
• Apollona templis (6. gadsimts pr.Kr.)
• Katedrāle (7. gadsimts, fasāde 1728)
• Muzejs Museo Regionale di Palazzo Bellomo
• Aretuzas avots Fonte Aretusa
• Diānas strūklaka Fontana di Diana (1906)
• Pilsētas vārti Porta Urbica (6./5. gadsimts pr.Kr.)
• Pils Palazzo del Vermexio (1628–1632)
• Baznīca San Martino
• Baznīca Santa Lucia alla Badia
• Baznīca Spirito Santo
• Pils Palazzo Beneventano del Bosco (1779–1788)
• Pils Palazzo Mergulese-Montalto