Pantalikas nekropole

Pantalikas nekropole (sicīliešu: Pantàlica) ir kapeņu grupa ar klintīs iekaltām kamerveida kapu vietām Sicīlijas dienvidaustrumos, Itālijā. Bija viedoklis, ka šeit ir virs 5000 kapu nišām, kas datējami ar 13-7 gadsimtu pr.Kr., kaut arī pēc beidzamajām aplēsēm to skaits ir nedaudz zem 4000. Kapenes izvietotas gar liela raga malām, kurš atrodas Anapo sateces vietā ar tās pieteku Kalcinaru apmēram 23 km uz ziemeļrietumiem no Sirakūzām. Vietas nosaukums varētu būt celies no grieķu πάνταλίθος (daudzu akmeņu vieta) vai arī no arābu Buntarigah (daudzu alu vieta), dēļ daudzajām dabiskajām vai mākslīgajām alām. Šī ir viena no nozīmīgākajām aizvēsturiskās Sicīlijas vietām, kas dod ieskatu pārejai no bronzas uz dzelzs laikmetu salā. Daži arheologi šo vietu attiecina uz seno Hiblu, sikulu valsti, kas pastāvēja no 13. līdz 8. gadsimtam pr.Kr. Kopā ar Sirakūzu pilsētu Pantalikas nekropole 2005. gadā tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Pantalikas nekropole
Pantàlica
Pantalikas nekropole
Pantalikas nekropole
Atrašanās vieta	Sicīlija, Itālija
Koordinātas	37°8′30″N 15°1′42″E
Veids	Nekropole
Vēsture
Kultūras	Sikuklu
Piezīmes
Publiska piekļuve	Brīva vai ierobežota pieeja

Ģeogrāfija

Pantalikas karte.

Iecirknis atrodas uz plato, kas norobežots ar kanjoniem, un kuru tūkstošu gadu laikā ir izveidojušas Anapo un Kalcinaras upes, formējot šai teritorijai raksturīgo kanjona orogrāfiju. Plato un zemāk esošās ielejas (sauktas par Anapo ieleju) ir nozīmīgs dabas piemineklis. Džaranauti rajonā ir liels mežs. Dažādi ceļi ļauj apmeklēt šo vietu. Anapo ielejā var nokļūt gan no Sortino puses, gan arī no Ferlas puses.

Apgabala augstākais punkts, kas atrodas arheologu interešu lokā, ir Anaktorons. Plato norobežo stāvas ielejas, kas padara teritoriju daļēji nepieejamu, izņemot vieglai pieejai pie Sella di Filiporto (pateicoties tagad izveidotajam reģionālajam 11. ceļam no Ferlas). Šeit tika uzbūvēta nocietināta ieeja ar aizsarggrāvi.

Pantalika ir iekļauta Pantalikas, Anapo ielejas un Kava Grandes strauta dabas rezervāta (Riserva naturale orientata Pantalica, Valle dell'Anapo e Torrente Cava Grande) sastāvā.

Pantalikas identificēšana

Paolo Orsi pētījumu laikā Pantalika tika identificēta kā senā Erbesso, taču nesenie Bernabo Breas pētījumi sliecās atbalstīt hipotēzi, ka tā ir senā Hibla, kuru vēsturiski pārvaldīja valdnieks Hiblons, kurš atļāva megāriešiem Lamisa vadībā apmesties savas teritorijas malā, kur 728. gadā pr.Kr. tika dibināta Hiblas Megāra.

“

"Nesen Fransua Villars ieteica, ka Pantaliku (kuras mūsdienu nosaukumam ir bizantiska izcelsme) vajadzētu identifcēt kā leģendāro Hiblu, kuras ķēniņš Hiblons ļāva Lamisa megāriešiem apmesties tajā savas teritorijas daļā, kur viņi dibināja pilsētu Hiblejas Megāru. Hipotēze ir diezgan iespējama, jo Pantalika ir ne tikai nozīmīgākais pirmshellēnisma Sicīlijas centrs, bet arī tuvākais piekrastes apgabala punkts, kur atradās Hiblejas Megāra. Ķēniņa Hiblona pārvaldībā neapšaubāmi būtu iekļaujams viss Lauro kalna plato, kā arī visa piekraste starp Augustu un Sirakūzām". (L. Bernabo Brea, "Sicīlija pirms grieķiem", 1958, 163. lpp.)

”

Tommazo Fazello 1558. gadā arī (kļūdaini) identificēja Pantaliku kā Erbesso.

Vēsture

Lodveida olla uz pamatnes. (1250-1050. gadi pr.Kr.)

13. gadsimta pr.Kr. pirmajā pusē visas piekrastes apmetnes gandrīz pēkšņi pazuda sakarā ar sikulu un citu Itālijas iedzīvotaju ierašanos Sicīlijā, vai arī sakarā ar cietiem mums nezināmiem iemesliem. Tāpēc pirmiedzīvotāji pameta piekrastes zonu un meklēja sev patvērumu grūti pieejamos kalnu apgabalos, koncentrējoties lielās aglomerācijās, jo tie labāk atbilda aizsardzības vajadzībām. Šie ļaudis kultūras ziņā bija saistīti ar Tapsu, svarīgako piekrastes zonas centru (ko apstiprina artefaktu stils), kuram bija kontakti ar Mikēnu tirgotājiem.

Ap 1050. gadu pr.Kr. Pantalika pēkšņi zaudēja savu nozīmību, bet tās iedzīvotāji pārcēlās uz Kassibiles nekropoli un tās apkaimi, kur attīstījās Pantalika-2. Taču tas radīja tikai laika nobīdi, jo 9. gasimta pr.Kr. pirmajā pusē sākotnējā apmešanās vieta atkal atguva savu nozīmi. Taču šajā starplaikā piekrastes tuvuma dēļ artefaktu stilā un, attiecīgi, tirdznieciskajā maiņā parādījās feniķiešu iespaids.

Ap 850. gadu pr.Kr. nezināmu iemeslu dēļ (grieķi vēl nebija dibinājuši Sicīlijas kolonijas) Pantalikas sikuli pārcēlās no piekrastes zonas uz uz iekšējiem apgabaliem, atkarojot pašas grūti pieejamākās vietas. Līdzīgas vietas, kā Pantalika, paplašinājās arī citur Sicīlijas dienvidaustrumu daļā, līdz grieķu atnākšanai paliekot iekšējos apgabalos, kas noteica nākamo kontaktu un sadursmju virkni par teritorijas kontroli.

Turpmākā Sirakūzu dibināšana un paplašināšanās noteica jaunās pilsētas sagraušanu, kuru Hiblons bija dāvājis megāriešiem un, iespējams, arī sirakūziešiem. Rezultātā tika sagrauta arī Pantalikas valsts, bet ar Akrajas dibināšanu 664. gadā pr.Kr. polisas valdīšana izplatījās arī uz iekšējiem apgabaliem. No šīs kultūras ir saglabājušās valdnieka pils jeb Anaktorona drupas, kā arī plašā nekropole ar 4000 klintī izkaltajām kapu nišām.

Grieķu periodā nekropoles teritorija nekad nav bijusi pilnībā apdzīvota, un tikai agrajos vidusklaikos, t.i. 6. gadsimtā, kad notika barbaru un pirātu, bet vēlāk 9. gadsimtā arī arābu iebrukums, iedzīvotaji bija spiesti meklēt drošas patvēruma vietas šajā grūti pieejamajā apgabalā. Tāpēc šeit ir sastopamas bizantijas laika liecības. Namu paliekas, kas izkaltas klintī Bizantijas laikā, kā arī nelielas sakrālās alas (grotta del Crocifisso, San Nicolicchio un San Micidiario) ir skatāmas arī mūsdienās.

Pat pēc arābu iebrukuma un normaņu ierašanās šī vieta bija apdzīvota, par ko liecina hronists Goffredo Malaterra, kurš 1092. gadā stāsta par arābu kopienu Pantargijā, bet nākamajā gadā pāvesta Urbāna II bullā, kas rakstīta Sirakūzu diacēzei, arī tiek pieminēta Pantargija.

Pirmais zinātnieks, kas sistemātiski pētīja šo vietu, bija arheologs Paolo Orsi, kurš šīs vietas izpētei 1895, 1897 un 1899 gados veica plašus izrakumus. Šo pētījumu rezultātus 1898. gadā viņš apkopoja grāmatā "Senie Lincejas pieminekļi" (Monumenti antichi dei Lincei). 1950. gados izrakumus turpināja Luidži Bernabo Brea.

Svarīgākie objekti

Ir diezgan grūti precīzi uzskaitīt Pantalikas kapu vietas, jo tās ir izkaisītas pa apkārtni. Taču ir atzītas vairākas konkrētas nekropoles:

• Dienvidrietumu jeb Filiporto nekropoli veido tūkstošiem kapu nišu, kas izplatītas pa Anapo baseina nogāzēm un attiecas uz pilsētas attīstības beidzamo periodu (9-8. gadsimts pr.Kr.)
• Ziemeļrietumu nekropole ir viena no senākajam šajā rajonā (12-11. gadsimtsd pr.Kr.)
• Kavettas nekropole datēta ar 9-8. gadsimtu pr.Kr. ar bizantiešu mājokļu klātbūtni
• Ziemeļu nekropole ir pati lielākā un blīvākā, un datēta ar 12-11. gadsimtu pr.Kr.
• Dienvidu nekropole datēta ar 9-8. gadsimtu pr.Kr.
• Sanmartino nekropole ir viena no interesantākajām. To veido aizvēsturiskā laika kapenes-tolosi un bizantiešu katakombas: Hipogeo Dionīsija un Santa Annas alas. Pirmās datētas ar 4-5. gadsimtu, bet pie ieejas ir uzraksts: "Šeit dus mūžīgā miegā Dionīsijs, kurš kalpoja par presbiteri Ergitānas baznīcā 34 gadus". Otrajai, datētai, domājams, ar 11-13. gadsimtu, uz dažām sienām ir freskas, kurās daļēji var atpazīt Sv. Marijas, Sv. Pētera, kā arī Sv. Anastasija figūras. Abās nekropolēs ir kapavietas ar baldahīniem.

• 
  Filiporto nekropole
• 
  Kavettas nekropole
• 
  Ziemeļu nekropole

Iemeslu, kādēļ ir saglabājušās vienīgi nekropoļu paliekas, nevis pašas apmetnes, Orsi skaidro šādi:

“

"No plašajām sikulu perioda apmetnēm nav palikušas nekādas pēdas tāpēc, ka, kā tagad ir kļuvis skaidrs, sikuli dzīvoja, ja neņem vērā izņēmuma gadījumos alu izmantošanu par pagaidu mītnēm, apaļos, eliptiskos, bet vēlāk kvdrātveida vieglas konstrukcijas mājokļos, kas veidoti no koka, niedrēm un salmiem, izvietotos kalnu augstienēs pie nekropolēm. [...] plato, neapšaubāmi tika klāta ar simtiem pieticīgu, salmu un zaru mājokļu, kas izvietoti grupās un šīs aizvēsturiskās pilsētas kvartālos. To paliekas nav saglabājušās, jo tās bija celtas no materiāla, kas viegli saira, un uz nogāzes ar nelielu zemes kārtu, kura stihiju darbības rezultātā tika noskalota, kas dzēsa jebkādas pēdas".

”

Anaktorona pamati.

Akropole

Vienā no apvidus augstākajiem punktiem, no kurienes paveras plašs skats uz ieleju, atrodas tā saucamā Pantalikas akropole. No šīs vietas varēja viegli kontrolēt iespējamo ienaidnieku tuvošanos. Attiecīgi, šeit tika uzcelta "ķēniņa pils" jeb "Anaktorons", vienīgā akmens celtne apvidū. Anaktorona celtne tiek datēta ar 12-11. gadsimtu pr.Kr. un, acīmredzot, liecina par mikēniešu celtnieku iespaidu, kas rada īpašu interesi par tā laika iedzīvotāju ģeogrāfiju.

Baznīcas un klinšu mājokļi

Par vēlāko laiku bizantiešu kultūras klātbūtni liecina dažādas klintīs izcirstas apmetnes un nelieli ciemati:

San Mikidiario baznīca.

• San Mikidiario, netālu no Filiporto, kur līdz mūsdienām ir saglabājies 9-8 gadsimta pr.Kr. aizsarggrāvis ar bizantiešu laika nocietinajumiem, kraujas malā atrodas ciems ar 150 mājām ar nelielo San Mikidiario baznīcu. Iekšpusē vēl joprojām ir redzamas vājas fresku un ļoti grūti lasāmu sienu uzrakstu pēdas. Taču Pantokratora figūru kopā ar diviem eņģeļiem un vēl vienu figūru, iespējams, Svēto Merkūriju, var atpazīt pēc uzraksta grieķu valodā Ο ΑΓΙΟΧ ΜΕΡΚ [ΟΥΡΙΟΧ]. Domājams freskām ir divi slāņi: apakšā sarkanīgs, bet virs tā zils. Griestiem ir interesanta divslīpju forma. No lūgšanas telpas labajā pusē ir eja uz otru telpu ar virsgrīdas kapavietām, savukārt, cita telpa varētu tikt izmantota priekš mūkiem vai kā cietums un telpa lopiem, jo tur ir akmens gredzeni to piesiešanai. Apakšējais caurums klintī varētu būt senā tualete.
• San Nikolikkio, Anaktorona pakājē, atrodas neliels ciems, kuras centrs ir San Nikolikkio kapella, kas arī rotāta ar ļoti bojātu fresku pēdām, taču var atpazīt Svēto Helēnu un Svēto Stefanu. Kapela, spriežot pēc visa, datējama ar 7. gadsimtu.
• Krucifiksa grota, kas tika izmantota par baznīcu, ir taisnstūraina apsīda ar krucifiksa paliekām, kā arī ar Svētā Nikolaja attēlu un vēl kāda nezināma svētā attēlu, kuru Paolo Orsi atdalīja un glabāja pie sevis.
• Senā Kavetta ar troglodītu majokļu grupām
• Sikspārņu ala ir viena no daudzām dabiskajām alām kādā no ielejām pie Kalcinaras upes. Šīs lielās alas īpatnība ir tā, ka uzreiz aiz ieejas ir 12 metru koridors aiz kura atklājas iekšējā telpa, pilna ar sikspārņiem.
• Stellas (zvaigznes) grota atrodas netālu no Kassaro Anapo upes klintīs. 2012. gadā zinātnieku grupa tur veica mērījumus, kā arī konstatēja antropogenās pēdas, kas ļauj izteikt pieņējumumu, ka šī vieta tika izmantota par aizvēsturisku akmens templi.

Aizsarggrāvis

Pie Sella di Filoporto uzreiz aiz nelielas pļaviņas, kur var noparkot automašīnas, ir labi redzams aizsarggrāvis, kas celts, domājams, 5. gadsimtā pr.Kr. un, kas iekļāva arī citas aizsargbūves, un kas vēlāk Bizantijas laikā tika papildināts ar sargtorni.

Džaranauti bizantiešu baznīcas pamati.

Džaranauti

Džaranauti ir liels mežs Pantalikas plato augšējā daļā. Šis apvidus, bez to, ka pārsteidz ar meža klātbūtni, ir bagāts ar pagātnes liecībām, īpaši no bizantiešu laika. Pastaigājoties pa parka takām var sastapt 6-8. gadsimta bizantiešu ciema paliekas, ādas apstrādes ražotnes un klintīs izkaltas dzirnavas.

Pantalikas kultūra

Pantalikas teritorija prezentē kultūras ietekmi, kura tiek saukta par Pantalikas kultūru, kas izplatījās uz citām Sicīlijas daļām. Tās topogrāfisks elements ir stratēgisks izvietojums augstos punktos, no kuriem var kontrolēt dažādus eksistences avotus, kā, piemēram, ganības, mežus un sējumus.

Vecais Sirakūzu-Viccini dzelzceļš

Anapo ielejā 20. gadsimta sākumā tika uzbūvēts dzelzceļš, kas savienoja piekrasti ar iekšējiem reģioniem un gāja caur Pantalikas apgabalu. Dzelzceļš darbojās līdz 1950. gadiem, bet pēc tam tā darbība tika pārtraukta. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tuneļi un dažas 20. gadsimta sākuma dzelzceļa celtnes. Toreiz šeit bija pat pietura "Pantalikas nekropole".