Cella (latīņu: cella - "istabiņa, celle") jeb naoss (sengrieķu: ναός) (šaurā nozīmē) ir sengrieķu vai romiešu tempļa centrālā telpa. Cella, kurā atradās pielūdzamā dieva statuja, tika uzskatīta par dievības istabu un parasti apmeklētajiem bija slēgta. Centrālā kulta darbība — upurēšana — tika veikta ārpus cellas, bet pienesta tika uz altāra ārpus tempļa.[1][2] Nedaudz atšķirīgi, it īpaši Sicīlijā (piemēram, Selinuntē), bija agrīnajos grieķu tempļos līdz pat agrīnajam klasiskajam periodam, kad aiz cellas atradās atsevišķa īpaša telpa, kurā tika novietota dieva statuja. Šī telpa saucās aditons, un ieeja tajā bija ļauta vienīgi tempļa priesteriem.

Periptera plāns ar cellu/naosu (iekrāsots tumši pelēks).
 
Ieeja Partenona cellā.
 
Hēras tempļa cellas kolonāde Pestumā.

Bez logiem veidotajā cellā dabiskais apgaismojums parasti ienāca vienīgi caur ieejas durvīm. Lai balstītu griestu un jumta konstrukciju, lielākajos tempļos cellā nācās uzstādīt kolonnas. Kamēr agrīnajos tempļos bieži vien bija tikai viena vidējā kolonnu rinda (piemēram, Dēlā, Naksiešu nams; Pestumā, tā sauktā bazilika), parasti divas kolonādes sadalīja cellu trīs jomos, ievērojami lielākajā centrālajā jomā un divās šaurākās sānu ejās. Sākot ar vēlās arhaikas laiku, kolonādes cellās tika veidotas vienkārši tīri formāli arī "kanoniskajos" doriešu ordera tempļos, pat ja tie bija tik nelieli, ka nekādi balsti nebija nepieciešami. Atšķirībā no joniešu ordera tempļiem, doriskajos tempļos kolonādes tika veidotas divos stāvos viena virs otras tā, ka sānu jomu augšstāvā (ὑπερῷον) tika izveidotas galerijas (piemēram, Afaijas templis Eginā). Tā vietā, lai cellu sadalītu trijos gareniskos jomos, klasiskā perioda Partenona cellā bija izveidots U-veidīgs sānu joms. Daudzos tempļos cella tika nedaudz piepacelta, salīdzinot ar pārējām tempļa daļām. Hipetra tempļos cellas vietā bija izveidots iekšējais pagalms, saukts par sekosu (σηκός).

Citi termina pielietojumi

labot šo sadaļu

Indiešu tempļos ir vissvētākā kulta telpa, saukta par garbhagrihu - "dzemdes istabu", kuras platība ir tikai daži kvadrātmetri. Šajā telpā bez logiem ir izvietots Šivas lingams vai kāds kulta tēls, un tajā var ieiet tikai priesteri, brahmaņi. Arheologu darbos šādas telpas sauc par "cellām" vai "svētnīcām".

Vēlajos antīkajos laikos un viduslaikos par "cellām" sauca arī nelielas kapelas vai mūku istabas jeb celles.

  1. Sarah Iles Johnston (2004). Religions of the Ancient World: A Guide. Harvard University Press. p. 278. ISBN 0674015177.
  2. Hans-Josef Klauck (2003). Religious Context of Early Christianity: A Guide To Graeco-Roman Religions (reprint ed.). A&C Black. p. 23. ISBN 0567089436.