Aditons

Aditons (sengrieķu: ἄδυτον - "neienākt", latīņu: adytum) ir sengrieķu tempļa cellas aizmugurējā daļa, kas no ārpuses ir pilnībā slēgta. Aditons bieži vien bija neliela zona no ieejas pašā tālākajā cellas galā. Piemēram, Delfu Apollona templim tā izmēri bija tikai 2,7 x 3,7 m.

Periptera plāns ar aditonu (iekrāsots tumši pelēks).

Dažos senajos tempļos, īpaši orākulu vai dziedinātāju dievību tempļos, vissvētākajās vietās, pielūdzamās dievības tēls bija nodalīts no tempļa galvenās telpas, un tur varēja ieiet vienīgi priesteri. Tā Delfu Apollona tempļa aditonā Pitija, sēžot uz trijkāja, pavēstīja dieva vārdus, kurus pēc tam priesteri nodeva taujājošajiem ticīgajiem.

Selinuntes E tempļa aditona paliekas.

Tas, ka aditons bija nodalīts no cellas, tempļa galvenās telpas, ir skaidrs no Lukāna citāta, kur priestere slepenā telpā sargās no vardarbīgiem uzbrukumiem, kurus tai nākas ciest stimulatoru dēļ, kurus tai nākas lietot miega laikā, tādējādi stimulējot pravietisko aizrautību (pavens adyti penetrale remoti fatidicum). Tādēļ, kā norāda Lukāns, viņa paliek templī un atsakās ieiet aditonā vai alā (antrum) līdz brīdim, kad viņai liks tur ieiet.

Aditoni ir sastopami pārsvarā 6. gadsimta pr.Kr. tempļu celtnēs. Vēlākā periodā tie ir ļoti reti, un lielākoties konstatējami grieķu pasaules rietumos (Sicīlijā un Dienviditalijā, īpaši Selinuntes tempļos).

Dažreiz aditons tiek lietots kā sinonīms vārdam "abatons". Šis termins agrāk nebija izplatīts, un tikai mūsdienās ir nokļuvis nomenklatūrā. Mūsdienu zinātnē šis termins var apzīmēt arī tempļa visdziļāko sakrālo telpu senajās Tuvo Austrumu kultūrās, kas bija pirms klasiskās Grieķijas, piemēram, senajā Izraēlā. Tas ir zināms arī ar dažādiem nosaukumiem, piemēram, "vissvētākā vieta" jeb "debirs" (דְּבִיר‎).