Himera (pilsēta)

Himera (sengrieķu: Ἱμέρα) bija sengrieķu pilsēta Lielajā Grieķijā, Sicīlijas ziemeļu piekrastē (Palermo province), pie Himeras upes grīvas (mūsdienās Fjume-Grande) starp Panormu (mūsdienās Palermo) un Kefaloediumu (mūsdienās Čefalu). Pilsētas drupas atrodas netālu no Termini Imerzes, Bonformnello teritorijā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik daļēji ir publiski pieejamas. Himeru dibināja 648. gadā pr.Kr. halkīdieši kopā ar sirakūziešu bēgļiem, un tā pastāvēja līdz 408. gadam pr.Kr., kad kartāgiešu karaspēks pilsētu iznīcināja.

Himera
Ἱμέρα
Himeras apbūves pamati
Himera
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Sicīlija
Koordinātas	37°58′19″N 13°49′29″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Dibināšana	648. gads pr.Kr.
Pamešana	408. gads pr.Kr.
Kultūras	grieķu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Vēsture

Dibināšana un agrīnais periods

Himera bija pirmā grieķu apmetne šajā salas daļā un tai bija liela stratēģiska nozīme kā priekšpostenis pie kartāgiešu kontrolējamās teritorijas austrumu robežas. Tukidīds apgalvoja, ka pilsēta bija vienīgā grieķu kolonija Sicīlijas ziemeļu piekrastē, taču viņa teiktais būtu jāattiecina tikai uz neatkarīgajām pilsētām. Arī Mila atradās ziemeļu piekrastē un viennozīmīgi bija grieķu pilsēta, kas bija atkarīga no Zanklas (mūsdienās Mesīna). Formāli arī Himera skaitījās Zanklas kolonija, taču Tukidīds norāda, ka pārceļotāji no Zanklas sajaucās ar daudzajiem bēgļiem no Sirakūzām, kā rezultātā pilsētā runāja grieķu valodas doriešu dialektā.

Himera tika dibināta pēc Milas dibināšanas (kas ir acīmredzams no to savstarpējā izvietojuma), ko norāda Strabons un Skimnijs. Tukidīds nepiemin kolonijas dibināšanas laiku, taču Sicīlijas Diodors rakstīja, ka tā pastāvēja ne mazāk par 240 gadiem, pirms to iznīcināja kartāgieši, kas dibināja pirmo pastāvīgo apmetni salā 648. gadā pr.Kr.

Par pilsētas agrīno vēsturi ir saglabājušās ļoti fragmentāras ziņas: to piemin tikai Aristotelis, kurš rakstīja par tirāna Falara valdīšanu pilsētā. Detalizētākas ziņas parādījās tikai no 490. gada pr.Kr., kad pilsēta deva patvērumu Skitijam, no Zanklas padzītajam tirānam. Drīz vien pēc šī notikuma Himera nonāca tirāna Terilla jūgā, kurš centās nostiprināt savu varu savienībā ar Anaksilaju, kurš tajā laikā valdīja Regijā (mūsdienās Redžo Kalabrija) un Zanklā. Tomēr Terillam neizdevās noturēties pret Terona, Akragas (mūsdienās Agridžento) tirāna varenību, un pēc izdzīšanas no Himeras viņš lūdza palīdzību kartāgiešiem, kas noveda pie Kartāgas pirmā lielā karagājiena uz Sicīliju 480. gadā pr.Kr.

Gelona uzvaras gājiens pēc Himeras kaujas.

Pirmie kontakti ar Kartāgu

Hamilkāra vadītā karaspēka lielums, kad viņš izsēdās Sicīlijā ar 300 tūkst. karotāju lielu armiju, viennozīmīgi norāda uz to, ka Himeras ieņemšana, visdrīzāk, bija tikai pirmais solis lielajā karā, nevis gājiena pamatmērķis, kaut arī šīs grieķu pilsētas pieaugošā varenība kartāgiešu pilsētu Panormas un Soluntas tiešā tuvumā pati par sevi izraisīja nepatiku. Tādējādi Hamilkāra pirmais trieciens tika vērsts pret Himeru. Taču Terons, savācis visu savu karaspēku aiz pilsētas mūriem, spēja noturēties līdz Sirakūzu Gelona atnākšanai, kurš, neskatoties uz kartāgiešu skaitlisko pārsvaru, tos spēcīgi sakāva tā, ka Himeras kauju Sicīlijas grieķi salīdzināja ar uzvaru Salaminas kaujā. Pēc grieķu tradīcijas bija uzskats, ka abas uzvaras notika vienā dienā.

Pēc Himeras kaujas

Senās Himeras rekonstrukcija.

Himeras sudraba didrahms.

Lielā uzvara nostiprināja Terona varu pār Himeru un Akragu, taču viņš lielāku vērību veltīja otrajai pilsētai, ieceļot valdīt Himerā savu dēlu Trasideju. Taču jauneklis ar savu nežēlīgo valdīšanas stilu drīz vien noskaņoja pret sevi pilsētniekus, kuri sāka meklēt glābiņu pie Sirakūzu Hierona, kas tajā laikā bija konfliktā ar Teronu. Taču Sirakūzu tirāns tā vietā, lai sniegtu atbalstu neapmierinātajai himeriešu daļai, tos nodeva, visu izstāstot Teronam, kurš nevilcinājās sodīt sazvērestībā iesaistītos, daudzus nododot nāvē, bet citus padzenot no pilsētas. Drīz vien pēc tam, saprotot, ka sodīšana noveda pie nepieņemamas iedzīvotāju skaita samazināšanās, Terons nolēma atgriezt pilsētai izaugsmi, papildinot to ar jauniem kolonistiem. Lielākā pārceļotāju daļa bija dorieši, un lai gan jauno pilsoņu dzīve kļuva pārticīga un harmoniska, no šī brīža pilsēta kļuva doriska, pieņemot par pamatu attiecīgas pilsoniskās institūcijas un likumus. Šādā veidā kolonija pastāvēja no 476. gada pr.Kr. un palika Terona varā līdz viņa nāvei 472. gadā pr.Kr. Trasidejs uz īsu brīdi pēc tēva nāves ieguva varu pilsētā, taču drīz vien Sirakūzu Hierons to padzina gan no Himeras, gan arī Akragas. Pēc tam kādu laiku valdīja Trasibuls, Ksenokrata dēls un Akragas tirāna Terona brāļdēls. 466. gadā pr.Kr. himerieši, savukārt, nosūtīja karaspēku palīgā Sirakūzām, kas vēlējās atbrīvoties no Trasibula jūga. Un vēl pilsētā bija ļauts atgriezties izraidītajiem, kuri miermīlīgi iekļāvās tās sabiedrībā. No šī laika, pēc Sicīlijas Diodora teiktā, Himera veiksmīgi izvairījās no iekšējiem konfliktiem, un šāds stāvoklis lielā mērā sekmēja Sicīlijas pilsētu uzplaukumu, kas turpinājās nākamos piecdesmit gadus.

Šajā vispārējā uzplaukuma periodā (461-408. gadi pr.Kr.), kas turpinājās līdz kartāgieši sagrāva Himeru, pilsēta tika pieminēta tikai vienu reizi sakarā ar atēniešu ekspedīciju uz Sicīliju 415. gadā pr.Kr. Himerieši bija vieni no pirmajiem, kas piedāvāja palīdzību Sirakūzām. Kad Nikijs ar atēniešu floti pietuvojās salai, pilsētas atteicās viņu uzņemt. Tieši Himerā izsēdās Gilips un veica karagājienu pāri visai salai uz Sirakūzām, komandējot armiju, kurā lielu daļu veidoja himerieši.

Pilsētas sagraušana

Pēc dažiem gadiem pilsētas uzplaukumam tika pielikts punkts, kad kartāgieši 408. gadā pr.Kr. noorganizēja lielo karagājienu uz Sicīliju. Lai gan par ieganstu iebrukumam, līdzīgi kā atēniešiem, kalpoja palīdzība segestiešiem cīņā ar kaimiņiem, selinuntiešiem, taču nav šaubu, ka Kartāgai bija tālu ejoši plāni. Pēc uzvaras pār Selinunti Hanibāls Magons, kartāgiešu armijas virspavēlnieks, vērsa savus spēkus pret Himeru. Pilsēta nebija gatava uzbrukumam, taču pilsētnieki izmisīgi pretojās. Viņu pēkšņie pretuzbrukumi nodarīja lielus zaudējumus ienaidniekam. Sākumā kopā ar himeriešiem cīnījās arī Sirakūzu 4000 karotāju lielais karaspēks, kuru komandēja Diokls, taču sirakūziešu vadoņa paniskās bailes par savu pilsētu lika sabiedrotajiem aiziet, atstājot himeriešus aizstāvēties pret Kartāgas spēkiem vienatnē. Kaujas rezultāts bija paredzams: pilsēta tika ieņemta un tās aizstāvji nodoti nāvē, vairāk kā 3000 gūstekņu Hanibāls nogalināja piemiņai par savu vectēvu, Hamilkāru. Pilsēta tika iznīcināta, ēkas tika nolīdzinātas ar zemi, un netika atstāti pat tempļi. Kartāgiešu karavadonis, acīmredzami, nevēlējās atstāt nekādas pilsētas pēdas, kuras nosaukums asociētos ar kāda viņa radinieka sakāvi.

Sicīlijas Diodors, stāstot par Himeras izpostīšanu, raksta, ka pilsēta tā arī netika atjaunota, bet vieta, kur tā atradās, tā arī palika neapdzīvota. No pirmā acu skatiena, tas ir pretrunā tam, ka himeriešu, selinuntiešu un akragiešu bēgļiem bija ļauts atgriezties mājās saskaņā ar līgumu, kas ar Kartāgu tika noslēgts 405. gadā pr.Kr., ar nosacījumu izmaksāt nodevu un bez tiesībām celt aizsargbūves. Acīmredzot, daudzi izmantoja šo iespēju, jo himerieši tika pieminēti starp tiem, kas zvērēja Sirakūzu Dionīsijam I pirms lielā kara ar kartāgiešiem 397. gadā pr.Kr. Būtu jāatzīmē, ka jau nākamajā gadā tie atkal nonāca Kartāgas varā. Šo pretrunu skaidro Cicerons: pēc dzimtās pilsētas izpostīšanas izdzīvojušie himerieši nomitinājās Termā, tajā pat apgabalā netālu no savas iepriekšējās dzīvesvietas. Diodors par Termas dibināšanu raksta savādāk: pēc viņa teiktā, pilsētu dibināja kartāgieši neilgi pirms kara sākuma 407. gadā pr.Kr. Iespējams, abi apgalvojumi ir patiesi: kartāgieši dibināja savu pilsētu, lai nepieļautu Himeras atjaunošanos, bet atgriezušies bēgļi apmetās tajā, saglabājot himeriešu nosaukumu. Cik lielā mērā jaunā pilsēta atbilda vecajai, var saprast no Cicerona norādes: kad Scīpions Afrikānis, pakļaujot Kartāgu, atdeva akragiešiem un gēliešiem pilsoņu statusu, viņš atjaunoja tās pat tiesības arī Termas iedzīvotājiem, kas pirms tam bija Himeras pilsoņi. Tādā veida nav nekas pārsteidzošs tajā, ka ne tikai himerieši, bet arī viņu dzimtās pilsētas nosaukums tiek pieminēts jau pēc tās iznīcināšanas. Piemēram, 314. gadā pr.Kr. Diodors raksta, ka saskaņā ar līgumu starp Agafoklu un kartāgiešiem Herakleja, Selinunte un Himera paliek Kartāgas valdījumā kā pirms tam. Vēl dīvaināk ir tas, ka Himeru piemin gan Pomponijs Mela, gan arī Plīnijs Vecākais, kaut arī kā zināms no Cicerona, Strabona un Diodora darbiem, pilsēta pārstāja eksistēt daudzus gadsimtus pirms tam.

Termas dibināšana

Termas romiešu akvedukts.

Jaunā pilsēta Terma jeb Terme, atšķirībai nosaukta par Himeras Termu, ieņēma Himeras vietu un, acīmredzot, savu nosaukumu ieguva no netālu esošā termālā avota, ar kuru ir saistīta leģenda par Hēraklu. Acīmredzot, sākumā pilsētai nebija konkrētas piederības, bet vēlāk, ar retiem izņēmumiem, tā atradās Kartāgas varā. Pirmā pūniešu kara laikā tā tika pieminēta vairākas reizes. Tā, 260. gadā pr.Kr. romiešu vienībai, kas bija nomitinājusies šīs pilsētas tuvumā, uzbruka Hamilkāra spēki, un tā tika sakauta, ciešot lielus zaudējumus. Pirms kara beigām pēc aplenkuma romieši ieņēma šo pilsētu. Cicerons raksta, ka romieši par izrādīto uzticību atdeva termiešiem viņu pilsētu un tai pieguļošās teritorijas, ļaujot tiem dzīvot pēc saviem likumiem. Tā kā Pirmā pūniešu kara laikā pilsēta bija pret Romu, tas varēja notikt tikai vēlākā periodā, taču precīzu šī notikuma laiku noteikt nav iespējams. Cicerona laikā Terma tika uzskatīta par plaukstošu pilsētu, kas nodarbojās ar aktīvu tirdzniecību, kaut arī orators runā par to kā oppidum non maximum. Imperatora Oktaviāna Augusta laikā pilsēta kļuva par romiešu koloniju, tā kā tā pieminēta Ordo et Populus splendidissimae Coloniae Augustae Himeraeorum Thermitanorum. Varētu domāt, ka Plīnija pieminētā Termas kolonija attiecas uz šo pilsētu, taču no apraksta ir skaidrs, ka runa ir par Selinuntes Termu (mūsdienās Skjacca), jo tā atrodas salas dienvidu piekrastē starp Akragu un Selinunti. Turpmāk Terma tika pieminēta reti, bet, tā kā šis nosaukums norādīts Ptolemaja kartēs, sanāk, ka pilsēta pastāvēja arī Romas impērijas laikā, un, acīmredzot, vienmēr tika apdzīvota, jo mūsdienu Termini Imerze pilsētai ir gan senās drupas, gan arī iepriekšējais nosaukums. Senās pilsētas varenumu un tās iedzīvotāju tieksmi pēc mākslas atzīmē Cicerons, nosaucot to in primis Siciliae clarum et ornatum. Liecības par to bija saglabājušās līdz šī oratora laikiem statuju veidā, kuras pilsētas iedzīvotāji bija saglabājuši un kuras Scīpions bija atgriezis pēc Kartāgas krišanas. Šīs statujas bija vērtīgas ne tikai kā senās relikvijas, bet arī kā mākslas darbi. Daudzas Himeras monētas liecina par pilsētas bagātību antīkajos laikos.

Arheoloģija

Himeras Uzvaras tempļa drupas

Vienīgās nozīmīgās pilsētas drupas ir Uzvaras templis (Tempio della Vittoria), doriska celtne, kura, domājams, tika celta par godu uzvarai pār kartāgiešiem (kaut arī nesenie pētījumi rāda šādas hipotēzes neviennozīmību). Dienvidos no tempļa atrodas pilsētas nekropole. Šeit tika atrasti daži artefakti, kas izvietoti nelielā antikvārijā. Iespaidīgāka ekspozīcija atrodas Palermo arheoloģijas muzejā.

2008. gadā Himeras nekropoles teritorijā tika atklāti bērnu un karavīru masu apbedījumi, no kuriem daudzi ir miruši vardarbīgā nāvē.

Ievērojami cilvēki

Himeru daudzināja jau antīkajos laikos kā dzejnieka Stēsihora dzimto pilsētu. Viņam, saskaņā ar Aristoteļa anekdoti, bija nozīmīga vieta dzimtās pilsētas politiskajā dzīvē. Dzejnieka statuja bija saglabājusies līdz Cicerona laikam, un bija īpaši iecienīta. Ergotelijs, kura uzvaru Olimpiskajās spēlēs atzīmēja Pindars, bija Himeras pilsonis, kaut arī bija dzimis citā vietā. Savukārt, Terma bija tirāna Agafokla dzimtā pilsēta.