Aretuzas avots

Aretuzas avots (itāļu: Fonte Aretusa) ir avots Ortigijas salā, Sirakūzu vēsturiskajā centrā, Sicīlijā. Sengrieķu mitoloģijā šis saldūdens avots ir vieta, kur nimfa Aretuza, seno Sirakūzu aizbildne, iznāca zemes virspusē pēc bēgšanas caur pazemi no savas dzimtās vietas Arkādijā.

Aretuzas avots
Aretuzas avots
Aretuzas avots
Ģeogrāfija
Atrašanās vieta	Sirakūzas, Sicīlija, Itālija
Koordinātas	37°03′26″N 15°17′34.5″E
Vispārējā informācija
Tips	avots
Tūrisms
Piekļuve	viegla
Aretuzas avots Vikikrātuvē

Apraksts

Aretuzas avota papirusa niedres.

Avots atrodas Ortigijas salas rietumu krastā, apmēram desmit metrus no blakus esošās Jonijas jūras, no kuras to atdala vienīgi dambis, kas kalpo arī kā promenāde. Avotam ir pusapaļa forma, kuru nosaka senās fortifikācijas būves mūris.

Aretuzas avots ir galvenais saldūdens avots salā. Tā ir viena no pazemes ūdens baseina iztekām, kurš baro arī Čanes upi pie Sirakūzām, līča otrā malā. Aretuzes avotā aug papirusa niedres, un tā ir viena no trim vietām Eiropā, kur aug papiruss. Pārējās divas vietas ir pie netālās Čanes upes un Freddo upes, Sicīlijas ziemeļrietumos.

Vēsture

Avots, kas senāk plūda no dabiskas alas, gadsimtu gaitā ir piedzīvojis daudzas pārvērtības. Sākotnēji aiz nocietinājuma mūriem pie tā varēja nokļūt no jūras puses pa stāvām kāpnēm, kur bija arī vārti. Līdz 16. gadsimtam avots bija sadalīts vairākos strautos, kurus izmantoja ādu miecēšanai. Strauti izveidoja nelielu ezeru apmēram 200 m diametrā. 1540. gadā tas tika iebūvēts nocietinājumu sistēmā, kad Kārlis V nostiprināja fortifikācijas būves Ortigijā.

Aretuzā mazgā veļu. (1781)

1625. gadā Pjetro Della Valle aprakstīja avotu, kā ieaugušu audzē, no kuras plūst ūdens:

“

No rīta es aizgāju apskatīt Aretuzas avotu, kuru biju redzējis pirms daudziem gadiem, kad pirmo reizi biju Sicīlijā, bet nevarēju saskatīt aiz pilsētas mūriem, kur tieši, izplūstot no klints alas, caur audzi tas aiztek līdz jūras līmenim un pirms mūriem izveido baseinam līdzīgu laukumu, kur parasti sirakūzietes nāk mazgāt veļu.

”

Interesanti avotu 1778. gadā apraksta Vivans Denons, kur stāsta par ūdens plūšanu uz miecētavām (mūsdienās konstatējamām dažu namu pagrabos blakus avotam). Viņš arī apraksta šo vietu, balstoties uz romiešu perioda paliekām, kas mūsdienās vairs nav saglabājušās:

“

Blakus šim avotam atradās Verra pils un šī jaukā promenāde, kuras dēļ Cicerons apsūdz prokonsulu izlaidībā. Šī joprojām ir publiska promenāde, bet vairs ne tik jauka, un pašlaik būtībā tā ir šaura eja starp lielo mūri un ostas parapetu, uz kura ir iestādīti bērzi. Ja uzmanīgi ieskatīties, tad mūra apakšējā dāļā pie avota, kas joprojām ir daļa no Aretuzas, ieraudzīsiet divus režģa fragmentus, romiešu darbu, kas varētu piederēt Verra pilij.

”

Aretuzas avota zivis.

1847. gadā fortifikācijas būves tika nojauktas, kad tika izveidots pašreizējais baseins. Blakus avotam esošais belveders ir viss, kas ir palicis no senā bastiona, kas tika nojaukts 19. gadsimta otrajā pusē.

Mūsdienās Aretuzas avots ir Ortigijas centrs, pastaigu un satikšanās vieta, kuru vairākkārt nācās glābt no izžūšanas riskiem. Dažādas zemestrīces gadsimtu gaitā apdraudēja avota ūdens pieplūdi, un pat celtniecības darbi pie trešā tilta samazināja ūdens plūsmu avotā, apdraudot baseinā augošo papirusa niedru stāvokli.

Aretuzas avots dažādu autoru darbos

Aretuzas avots ir saistīts ar sengrieķu mītu par Aretuzu un Alfeju, kas ir viens no aizraujošākajiem Sirakūzu mītiem. Saldūdens avota vizuālais šarms, kas sasniedz salu no pazemes un pēc tam tās ūdeņi ieplūst jūrā, noteikti ir apbūris daudzus dzejniekus un rakstniekus, kā piemēram: Pindaru, Mosko, Ovidiju, Vergiliju, D'Annuncio u.c. Par avotu ir rakstījuši Pausānijs, Sicīlijas Diodors, Strabons, Cicerons. Aretuzu uz senajām monētām ir attēlojuši Kimons un Evainetoss. Pausānijs pastāstīja nostāstu, ka Arhijs, pirms doties dibināt jauno koloniju, konsultējās ar Delfu orākulu, kurš atbildēja šādi: "Ir tāda sala, Ortigija, plašajā jūrā, pretī Trinakrijas zemei, kur Alfeja grīva ieplūst kopā ar jauki tekošo Aretuzas strautu."

Avots ir pieminēts vairākos literārajos darbos, piemēram, Džona Miltona pastorālajā elēģijā "Licīds" (85. lpp.) un viņa maskā "Arkādes", kā arī Aleksandra Poupa satīrā "Dunsiāda" (2. grāmata, 342. lpp.) un Viljama Vērdsverta poēmā "Prelūdija" (10. grāmata, 1033. lpp.). Šie autori par avotu zināja no atsaucēm romiešu un sengrieķu avotos, piemēram, Vergilija "10. eklogā" (1. lpp.) un Teokrita pastorālajā poēmā "Idilles" (I, 117. lpp.). Vergilijs uzskatīja, ka tāda paša nosaukuma nimfa ir dievība, kas iedvesmojusi bukolisko vai pastorālo dzeju. Grāmatā "Mobi Diks" Hermans Melvils raksta, ka avota ūdeņi esot nākuši no Svētās zemes. Savukārt, mūzikā Aretuzas avotu ir atveidojis poļu kompnists Karols Šimanovskis.