Ķīna

Šis raksts ir par mūsdienu valsti. Par citām jēdziena Ķīna nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Ķīnas Tautas Republika (ĶTR) (vienkāršotā ķīniešu: 中华人民共和国, piņjiņs: Zhōnghuá Rénmín Gònghéguó), vienkāršoti Ķīna (vienkāršotā ķīniešu: 中国, piņjiņs: Zhōngguó), ir valsts Austrumāzijā. Tā robežojas ar Mongoliju un Krievijas Federāciju ziemeļos, ar Ziemeļkoreju, Vjetnamu, Laosu, Mjanmu, Butānu, Nepālu dienvidos, ar Indiju, Pakistānu, Afganistānu, Tadžikistānu, Kirgizstānu un Kazahstānu rietumos. Ķīnu apskalo Austrumķīnas jūra un Dzeltenā jūra. ĶTR kopējā platība ir 9 706 961 km² un tā ir trešā lielākā valsts pasaulē pēc platības. Ķīnas klimatu ietekmē tropu un subtropu klimats. Ķīna ir izteikta kalnu valsts, jo aptuveni 65% no platības aizņem kalnaini apvidi. Ar 1,411 miljardiem iedzīvotāju Ķīna ir otrā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita aiz Indijas.

Ķīnas Tautas Republika vienkāršotā ķīniešu: 中华人民共和国 Zhōnghuá Rénmín Gònghéguó
Karogs Ģerbonis
Himna:  (zh-hans): 《义勇军进行曲》 Yìyǒngjūn Jìnxíngqǔ  (piņjiņs) "Brīvprātīgo maršs"
Location of Ķīna ĶTR un ārvalstu teritorijas, uz kurām tā izvirza pretenzijas (Arunāčala Pradēša un Taivāna gaiši zaļā krāsā).
Galvaspilsēta		Pekina[a] 39°55′N 116°23′E
Lielākā pilsēta		Šanhaja
Valsts valodas		Standarta ķīniešu
Reģionālās valodas		mongoļu tibetiešu uiguru vairākas citas
Oficiālā rakstības valoda		Dzimtenes ķīniešu
Etniskās grupas		91,51% haņi, 55 atzītas minoritātes
Demonīms		Ķīnieši
Valdība		Unitāra Ķīnas Komunistiskās partijas autoritāri pārvaldīta valsts
-	Prezidents	Sji Dzjiņpins[c]
-	Premjers	Li Cjans
-	Kongresa priekšsēdētājs	Džans Dedzjans
-	Konferences priekšsēdētājs	Ju Dženšens
Likumdevējs		Nacionālais Tautas kongress
Izveide
-	Ķīnas apvienošana	221. gads p.m.ē.
-	Republikas izveide	1912. gada 1. janvāris
-	Ķīnas Tautas Republikas proklamēšana	1949. gada 1. oktobris
Platība
-	Kopā	9 706 961 km² [d](3./4.)
-	Ūdens (%)	2,8
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2023. gadā	1 411 750 000 (2.)
-	2010. gada tautas skaitīšana	1 339 724 852 (1.)
-	Blīvums	150/km²
IKP (PPP)		2017. gada aprēķins
-	Kopā	$23,159 triljoni
-	Uz iedzīvotāju	$15 175
IKP (nominālais)		2017. gada aprēķins
-	Kopā	$12,014 triljoni
-	Uz iedzīvotāju	$8 643
Džini koef. (2012)		47,4
TAI (2021)		▲ 0.768 (augsts) (79.)
Valūta		Juaņs (¥) (CNY)
Laika josla		Ķīnas laiks (UTC+8)
Interneta domēns		.cn .中國 .中国
Tālsarunu kods		+86
1	^ Oficiāli atzītās minoritātes
2	^ Kopš 1980. gadiem vienkārša valsts politiskās struktūras aprakstīšana nav iespējama. Pašlaik valsts vara pieder 7—9 Politbiroja pastāvīgās komitejas locekļiem, kurus vada komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.
3	^ Sji Dzjiņpins pašlaik ir: Ķīnas Komunistiskās partijas līderis, Ķīnas prezidents, valsts un partijas Centrālās militārās komisijas priekšsēdētājs
4	^ Norādīts oficiālais Apvienoto Nāciju Organizācijas sniegtais skaitlis. Te netiek iekļauts Trans-Karakoram josla (5800 km2), Aksai Chin (37 244 km2), kā arī citas strīdīgās teritorijas. Encyclopædia Britannica Ķīnas platība ir sniegta kā 9 572 900 km2.

Lai arī ĶTR konstitūcijā minēts, ka tajā valda "tautas demokrātiskā diktatūra", tomēr kopš tās dibināšanas 1949. gadā ĶTR ir vienpartijas diktatūras valsts, kuru pārvalda Ķīnas Komunistiskā partija. Tā sastāv no 23 provincēm, pieciem autonomajiem reģioniem, četrām municipalitātēm un diviem īpašajiem administratīvajiem reģioniem (Honkongas un Makao). Galvaspilsēta ir Pekina, bet lielākā pilsēta ir Šanhaja. ĶTR ir ANO, Pasaules Tirdzniecības organizācijas, G-20, BRICS un citu organizāciju dalībvalsts. Ķīna ir ietekmīgs ekonomiskais spēks, kurai ir pasaulē otrā lielākā ekonomika pēc IKP un otrā lielākā ekonomika pēc pirktspējas paritātes pēc ASV. Tā ir arī lielākā valsts pasaulē pēc eksporta un importa. ĶTR ir pasaulē lielākā armija un otrais lielākais militārais budžets.

Vēsture

Ķīnas teritorija ir šūpulis vienai no vecākajām pasaules civilizācijām, kuras saknes ir gandrīz 6000 gadu tālā pagātnē.

Nosaukums

Lielais Ķīnas mūris

Pats jēdziens "Ķīna" Eiropā ienācis, transformējoties no nomadu kidaņu tautas etnonīma, kura bija Ziemeļķīnā izveidojusi Liao impēriju laikā, kad sākās pirmie eiropiešu kontakti ar šo civilizāciju.

Sākotnēji tas bija Catai (angļu: Cathay), kā Ķīnas Juaņu impēriju savos pierakstos dēvēja ceļotājs Marko Polo. Dienvidķīnas Sunu impēriju, kuru Juaņu imperators Hubilai-hans vēl nebija iekarojis, Marko dēvēja par Manji (no ķīn. 蠻子 — "dienvidu barbari"), kā tas bija pieņemts Pekinas galmā. Ķīnas nosaukums ģeogrāfiskajos reģionos virzībā no austrumiem uz rietumiem mainās šādi: senmong. Kitad, mong. Хятад, uig. خىتاي, (Xitay), kaz. قىتاي (Қытай, Qıtay), tat. Qıtay, kr. Китай, vidusl. lat. Cataya, Kitai, it. Cina, port. Cataio, angl. Caina, China.

Paši ķīnieši savu valsti dēvē par Džunguo (piņj. Zhongguo, ķīn. 中國, vienk. ķīn. 中国, mand. Chung'kuo), kur zhōng (中) nozīmē "vidus" (pasaules vidus, pasaules centrs), bet guó (国, vai 國) nozīmē valsts, ko latviešu vēstures literatūrā pieņemts tulkot kā "Vidusvalsts" (angļu: Middle Kingdom, krievu: Срединная империя).

Valsts tapšana

Ķīniešu un britu pārstāvji Guandžou provincē 1911. gada 24. martā

1911. gada 10. oktobrī tika gāzta Cjinu dinastija, Ķīnas impērijā uzvarēja Siņhajas revolūcija (t.s. Učanas sacelšanās). Francijā emigrācijā esošo opozicionāru kongresā tika proklamēta Ķīnas Republika. Valsts tika nodibināta 1912. gada 1. janvārī. Pie varas nāca gomiņdana partija (uzskatos līdzīga Eiropas sociāldemokrātiem) ar tās līderi Suņu Jatsenu priekšgalā. Taču valsts sadalījās militāro gubernatoru kontrolētos reģionos un līdz 1927. gadam valsti pārvaldīja t.s. Beijaņas valdība (kaujasspējīgāko vecās impērijas karaspēka daļu komandieru hunta), kuras līderis ģenerālis Juaņs Šikajs kļuva par Ķīnas Republikas prezidentu.

Pēc 1927. gada par dominējošo personību Ķīnā kļuva Čans Kaiši, kurš mēģināja nostiprināt centrālo varu un atjaunot Ķīnas vienotību, karojot gan pret reģionu militāristiem, gan pret Mao Dzeduna komunistu dumpiniekiem. Šajās cīņās viņam atbalstu sniedza arī PSRS, kas tikai pēc Otrā pasaules kara izdarīja izvēli par labu Mao.

1931. gada septembrī Japānas Kvantunas armija iebruka Mandžūrijā un izveidoja tur marionešu valsti Mandžukuo. 1937. gadā sākās Otrais Ķīnas—Japānas karš, kad Japāna sāka iebrukumu Ķīnas centrālajos un piekrastes rajonos. Pēc Otrā pasaules kara beigām, kad Japāna kapitulēja, ar jaunu spēku atsākās Ķīnas pilsoņu karš, kurā uzvaru guva komunisti un 1949. gada 1. oktobrī Pekinā tika pasludināta Ķīnas Tautas Republika. Par valsts vadītāju uz gandrīz 30 gadiem kļuva Mao Dzeduns.

Iekšpolitiskā attīstība

Mao Dzeduns pasludina Ķīnas Tautas Republikas izveidi 1949. gadā

Komunisti likvidēja kārtu atšķirības, dzimtbūšanu, nacionalizēja rūpniecības uzņēmumus, veica zemes reformu laukos un uzsāka lauksaimniecības kolektivizāciju.

1950. gada oktobrī, kad amerikāņu karaspēks jau pietuvojās Ķīnas robežai ar Ziemeļkoreju, Ķīna iesaistījās Korejas karā, lai nepieļautu Ziemeļkorejas okupāciju un likvidāciju (juridiski to attaisnoja arī ASV nostāšanās Ķīnas pilsoņu karā gomiņdaniešu pusē un Ķīnas piekrastes pilsētu bombardēšana).

1950. gadu beigās tika īstenots uz lauku komūnām balstīts neveiksmīgs ekonomisks eksperiments — Lielais lēciens uz priekšu, kura rezultātā ievērojami pasliktinājās valsts ekonomiskā situācija. Tā rezultātā gāja bojā apmēram 30 miljoni cilvēku. 1959. gadā, atzīstot savas kļūdas, Mao Dzeduns atkāpās no valsts vadītāja amata, bet palika ĶKP vadītāja amatā.

1960. gadu beigās ievērojami pasliktinājās Ķīnas un PSRS attiecības, savukārt 1972. gadā, pēc Ričarda Niksona vizītes Pekinā, tika nodibinātas diplomātiskās attiecības ar ASV un gada beigās Ķīna tika uzņemta ANO.

Pēc Mao nāves 1976. gadā par ĶKP vadītāju kļuva Hua Gofens. Kultūras revolūcijas notikumos un valsts varas uzurpēšanā tika apsūdzēta un tiesāta "Četru grupa". Varu valstī pamazām pārņēma Dens Sjaopins, lai gan viņš nekļuva par valsts vai ĶKP vadītāju. Sākās ekonomiskas reformas, kuru rezultātā Ķīnā daļēji tika ieviesta valsts kontrolēta tirgus ekonomika un sākās valsts saimnieciskais uzplaukums.

1989. gada vasarā Pekinā notika studentu protesta demonstrācijas Tiaņaņmeņa laukumā, kurās tika pieprasīti demokrātiski pārveidojumi un runas brīvība. 4. jūnijā laukumā tika ievesta armija un atklāta uguns uz demonstrantiem, nogalinot vairākus simtus cilvēku.

Ģeogrāfija

Ķīnas topogrāfiskā karte

Ķīnas teritorija aizņem 9 706 961 km². Tā pēc platības ir trešā lielākā valsts pasaulē un pēc izmēra tā ir ļoti līdzīga ASV. Tās krasta līnijas robeža kopā ir aptuveni 18 000 kilometrus gara. Okeāna piekrastes zonā atrodas vairāk nekā 5000 salas, no kurām lielākās ir Taivāna un Hainaņas sala. Ķīnas augstākais punkts ir Everests, kas ir arī augstākais punkts pasaulē. Everesta kopējais augstums ir 8848 metri virs jūras līmeņa un tas atrodas Himalaju kalnos uz robežas ar Nepālu. Zemākais punkts Ķīnā ir Turpanas ieplaka, kas atrodas 154 metrus zem jūras līmeņa.

Ķīnas teritorijai ir izteikts slīpums austrumu virzienā, kas atspoguļojas, kad daudzas no valsts upēm plūst no tās vidienes kalnainajiem apvidiem uz austrumu līdzenumiem. Ķīnas nevienādais teritorijas reljefs sevī ietver kalnu grēdas, nogāzes, augstkalnu rajonus, prērijas un ieplakas. Aptuveni 65% no kopējās valsts teritorijas aizņem augstkalnes un kalnaini apvidi.

Pa Ķīnas teritoriju plūst daudz upju, un to kopējais garums sasniedz vairāk kā 220 000 kilometru. No tām garākās ir Jandzi un Huanhe. Ķīnas lielākais saldūdens ezers ir Pojanhu.

Ķīnas teritorija bagāta ar akmeņoglēm, kas pārsvarā atrodamas valsts ziemeļaustrumu daļā. Valsts dienvidu un ziemeļu daļā ir atrodama polimetālu rūda. Kalnos, pie Tjandziņas pilsētas un Huanhes upes baseinā ir atrodama arī nafta. Huanhes upes baseinā ir arī zelts, bet Ķīnas piekrastēs ir atrodama dzelzs, alvas un alumīnija rūda.

Administratīvais iedalījums

Karsta ainava Guansjī provincē

Ķīnas Tautas Republikā pastāv piecu līmeņu administratīvais iedalījums. Pirmā (provinces) līmeņa administratīvo iedalījumu veido 22 provinces (省; shěng), 5 nacionālo minoritāšu autonomie reģioni (自治区; zìzhìqū) ar nominālu autonomiju, 4 tiešās pārvaldes municipalitātes (直辖市; zhíxiáshì) un 2 īpaši administratīvie rajoni (特别行政区;tèbié xíngzhèngqū) ar ievērojamu autonomiju. Ķīnas Tautas Republika uzskata Taivānu par valsts 23. provinci, kaut arī to kontrolē Ķīnas Republika.

Lielākā daļa provinču robežu (izņemot valsts ziemeļaustrumus) ir veidojušās vēsturiski kopš Juaņu, Minu un Cjinu dinastiju laikiem un nereti nospraustas pa izteiktām ģeogrāfiskām robežām, kā arī veido kulturālas un lingvistiskas robežas starp iedzīvotāju grupām. Nesenākās izmaiņas 1. līmeņa administratīvajā iedalījumā ir Hainaņas provinces (1988) un Čuncjinas municipalitātes (1997) izveide, kā arī Honkongas (1997) un Makao (1999) īpašo administratīvo rajonu nodibināšana.

Piecu ziedu ezers Šičuaņas provincē

Otrā (prefektūras) līmeņa administratīvo iedalījumu veido 7 prefektūras (地区; dìqū), 30 nacionālo minoritāšu autonomās prefektūras (自治州; zìzhìzhōu), 294 prefektūras līmeņa municipalitātes (地级市; dìjíshì) un 3 aimaki (盟; méng; ᠠᠶᠢᠮᠠᠭ; ayimaɣ) Iekšējā Mongolijā. Līdz 1983. gadam prefektūras bija dominējošās 2. līmeņa administratīvā iedalījuma vienības, kad tās tika aizstātas ar prefektūras līmeņa pilsētām. Prefektūras šobrīd pastāv tikai Heilundzjanā, Tibetā un Siņdzjanā.

Trešā (apriņķa) līmeņa administratīvo iedalījumu veido 1408 apriņķi (县; xiàn), 117 minoritāšu autonomie apriņķi (自治县; zìzhìxiàn), 360 apriņķa līmeņa municipalitātes (县级市; xiànjíshì), 913 pilsētu rajoni / priekšpilsētas (市辖区 / 区; shìxiáqū / qū), 49 hošuni (旗; qí; ᠬᠣᠰᠢᠭᠤ; hôxûû), 3 autonomie hošuni (自治旗; zìzhìqí) — hošuni tikai Iekšējā Mongolijā, 1 mežniecības apgabals (林区; línqū) un 1 speciālais apgabals (特区; tèqū).

Ceturtā līmeņa administratīvo iedalījumu veido aptuveni 40 000 pagasta un pilsētas līmeņa pašvaldību, tajā skaitā 1099 nacionālo minoritāšu pagasti.

Piektā līmeņa administratīvais iedalījums pastāv galvenokārt teritoriālās organizācijas up pārvaldes mērķiem un kalpo kā statistikas un pasta piegādes nomenklatūra. Neskatoties uz to, tām ir noteiktas robežas un vēlēts stārasts un/vai pilsoņu komiteja.

Papildus šai piecu līmeņu administratīvajai struktūrai pastāv arī vairāki izņēmumi. Piecas pilsētas (Daliaņa, Ninbo, Cjindao, Šeņdžeņa un Sjameņa) ekonomiskā un plānošanas ziņā faktiski ir neatkarīgas no provincēm, kurās tās administratīvi ietilpst un budžeta ziņā tās faktiski ir provinces statusā.

Pastāv arī tā saucamā subprefektūras līmeņa municipalitātes, kuru faktiskais rangs ir starp provinci un prefektūru — šo municipalitāšu mērs ir provinces vicegubernatora statusā. Šīs municipalitātes ir Harbina, Čančuņa, Šeņjana, Dzjiņaņa, Naņdzjina, Handžou, Guandžou, Uhaņa, Čendu un Sjiaņa. Līdzīgas subadministratīvā līmeņa iedalījuma vienības pastāv arī citos administratīvajos līmeņos.

Klimats

Ķīnai raksturīgs kontinentālais klimats. Tā atrodas piecdesmitajos platuma grādos. Valsts dienvidu daļa atrodas tropu un subtropu joslās, bet ziemeļu daļa aukstajās klimata zonās. Ziemeļu daļas Heilongjiang provincē ir ļoti garas ziemas, taču nav vasaru, turpretī Haiņaņas salā ir garas vasaras, bet nav ziemu. Huanhe upes ielejā ir atšķirīgas gadalaiku maiņas, taču Huanhes upes ieplakas dienvidu daļā pavasaris ir visu gadu. Ķīnas tundras zonas atrodas Tibetā, kurā zema temperatūra ir visos četros gadalaikos.

Armija

Ķīnas Tautas Republikai ir vislielākā armija pasaulē, kuru pēc 2008. gada datiem veido aptuveni 2,34 miljoni karavīru. Ķīnai ir arī otrais lielākais militārais budžets pasaulē aiz ASV.

Demogrāfija

Dzimstības rādītāji Ķīnā

Ķīna ir visapdzīvotākā valsts pasaulē ar 1,3 miljardiem iedzīvotāju, kas veido aptuveni 22% no visas pasaules iedzīvotāju kopējā skaita. Apdzīvotības blīvums Ķīnā ir aptuveni 145 cilvēki uz kvadrātkilometru, un pēc šī rādītāja Ķīna ir astoņdesmit trešā lielākā valsts pasaulē.

Populācija visā valstī ir nevienmērīgi sadalīta. Blīvi apdzīvotajā austrumu krastā apdzīvotības blīvums sasniedz 400 cilvēku uz kvadrātkilometra, centrālajos valsts reģionos apdzīvotības blīvums ir aptuveni 200 cilvēku uz kvadrātkilometra, un reti apdzīvotajos reģionos apdzīvotības blīvums ir mazāks kā 10 cilvēku uz kvadrātkilometra. Aptuveni 30,4% no valsts iedzīvotājiem dzīvo pilsētās un ciematos, bet lauku teritorijās dzīvo aptuveni 69,6% no visiem iedzīvotājiem. Valstī ir aptuveni 50,8% vīriešu un 49,2% sieviešu. Jaunieši līdz 14 gadiem veido 25,7% no populācijas, 67,6% no iedzīvotājiem 15 līdz 64 gadus veci, bet tikai 6,7% no iedzīvotājiem ir vecāki par 65 gadiem.

Atteikšanās no stingras centralizētas pārraudzības rada dažādu nozaru, reģionu, iedzīvotāju sociālo slāņu nevienlīdzības problēmas, kā arī to sabalansēšanas grūtības. Iezīmējas visai lielas atšķirības starp bagātajām provincēm, kurās ir labāki klimatiskie apstākļi un augstāka lauksaimniecības zemes kvalitāte (pārsvarā tās ir piejūras dienvidu provinces), un nabadzīgajām ziemeļu provincēm. Pieaug starpība starp turīgo un nabadzīgo iedzīvotāju ienākumiem, kas neatbilst reformu aizsācēja Dena Sjaopina cerībām, ka bagātu cilvēku parādīšanās sekmēs arī nabadzīgo dzīves līmeņa uzlabošanos. Efektīvāka ražošana lauksaimniecībā novedusi pie "lieko" cilvēku parādīšanās, kas, nespēdami nopelnīt iztiku lauksaimniecībā un meklēdami vieglāku dzīvi, miljoniem pārceļas uz pilsētām, kur palielina bezdarbnieku un klaidoņu skaitu. Masu migrācija rada grūtības pilsētu dzīves organizēšanā, palielina komunikāciju un infrastruktūras pārslodzes.

Ķīnas etnolingvistiskā karte

Pieaugot reģionu ekonomiskajai neatkarībai, arvien stiprāk izpaužas provinču separātisms un etniskās problēmas. Turīgās provinces pretojas valsts centrālās varas diktātam, nevēloties vairs dotēt nabadzīgās provinces, kurās pieaug sociālā spriedze un etniskie konflikti mongoļu, uiguru, tibetiešu apdzīvotajos reģionos. Taču kopumā valstī, kuru apdzīvo 56 tautas, lieli etniskie konflikti nav vērojami.

Garīgajā sfērā tiek kultivēta vienprātība. Ar pilsoņu indoktrinēšanu valsts un partijas interešu garā nodarbojas gan valsts iestādes, gan masu informācijas līdzekļi, gan milzīgs ierēdņu (gaņbu) aparāts, kas funkcionē visos līmeņos varas iestādēs un valsts uzņēmumos. Oficiālajos izdevumos tiek propagandēti "pareizie" cilvēki, "Ķīnas lepnums", kuriem jācenšas līdzināties.

Nacionālais sastāvs

Ķīnas Tautas Republikā dzīvo vairāk kā 90 nāciju, tautu un etnisko grupu, bet oficiāli no tām ir atzītas 56 tautības. Haņi (etniskie ķīnieši) ir gandrīz 92 % no valsts iedzīvotāju kopskaita un pārējās tautas tiek apzīmētas kā mazākumtautības vai etniskās minoritātes (少數民族, shǎoshù mínzú). Citas lielākās tautības ir džuani (17 miljoni), hueji (11 miljoni), mandžūri (10 miljoni), uiguri (10 miljoni).

Lielākās pilsētas

Lielākās pilsētas Ķīnas Tautas Republikā (2020. g.)

Šanhaja Pekina
	Vieta	Pilsēta	Province	Iedzīvotāji	Vieta	Pilsēta	Province	Iedzīvotāji	Guaņdžou Šeņdžeņa
	1	Šanhaja	Šanhaja	24 281 400	11	Honkonga	Honkonga	7 448 900
	2	Pekina	Pekina	19 164 000	12	Džendžou	Henaņa	7 179 400
	3	Guaņdžou	Guanduna	13 858 700	13	Naņdzjina	Dzjansu	6 823 500
	4	Šeņdžeņa	Guanduna	13 438 800	14	Sjiaņa	Šaaņsji	6 642 100
	5	Tjaņdzjiņa	Tjaņdzjiņa	11 744 400	15	Dzjinaņa	Šaņduna	6 409 600
	6	Čuncjina	Čuncjina	11 488 000	16	Šeņjana	Liaonina	5 900 000
	7	Dunguaņa	Guanduna	9 752 500	17	Cjindao	Šaņduna	5 501 400
	8	Čendu	Sičuaņa	8 875 600	18	Harbina	Heilundzjana	5 054 500
	9	Uhaņa	Hubei	8 652 900	19	Hefei	Aņhui	4 750 100
	10	Handžou	Džedzjana	8 109 000	20	Čančuņa	Dzjiliņa	4 730 900

Izglītība

Universitāte Uhaņā

Valstī pieņemta izglītības sistēma, kas iedalīta mācībās sākumskolā (6 gadi), pirmās pakāpes vidusskolā (3 gadi), otrās pakāpes vidusskolā (3 gadi) un augstskolās. Dažās provincēs pirmie divi posmi ilgst 5+4 gadus. Mācības ilgst sešas dienas nedēļā, taču lauku skolām, kurās daudzi skolēni palīdz vecākiem darbos, ir tiesības pielāgot savu grafiku lauksaimniecības darbu kalendāram, pārbīdot brīvlaikus un saīsinot mācību laiku.

Ķīnas izglītības sistēmas zemākie līmeņi cieš no pārslodzes, bet tās augstskolām ir laba reputācija Āzijā. Labākajās universitātēs konkurss sasniedz vairākus simtus cilvēku uz vietu. 2012. gadā Ķīnā pavisam bija ap 2,5 tūkstoši augstākās izglītības iestāžu. Tomēr arī ārzemju apmācība Ķīnā ir populāra — apmēram 1,5 miljoni ķīniešu 2011. gadā studēja ārzemēs. Tai pat laikā ap 300 tūkstošu ārzemnieku studēja Ķīnā.

Daļu slodzes no valsts izglītības sistēmas noņem privātās skolas, kurās 2004. gadā mācījās 14 miljoni skolēnu. Apmēram puse universitāšu arī atrodas privātās rokās.

Ķīnas sākumskolās īpašs uzsvars tiek likts uz matemātiku un dzimtās valodas apguvi, kuras kopā aizņem vairāk nekā pusi mācību laika. Vēlāk stundu saturs kļūst sabalansētāks. Valdība skolām uzliek par pienākumu arī noturēt dzimtenes mīlestības un komunistiskās morāles kursus.

Izglītības vēsture

Ķīnā senā konfuciānisma tradīcija paredz lielu cieņu pret izglītību un izglītotiem cilvēkiem, tomēr tā pati tradīcija arī norāda uz izglītības nepieciešamību galvenokārt tikai valsts kalpotājiem. Rezultātā izglītība Ķīnā līdz XX gadsimta vidum bija elitāra lieta, kuras izplatību īpaši apgrūtināja sarežģītās ķīniešu rakstzīmes. 1916. gadā Ķīnā darbojās 11 universitātes, vairāk kā 1000 vidusskolu un tām pielīdzināmu skolu un vairāk kā 50 000 pamatskolu. Uz 1949. gadu, neraugoties uz 16 gadus ilgo gandrīz nepārtraukto karu ar Japānu un vienlaicīgo pilsoņu karu, universitāšu un koledžu kopskaits valstī bija pārsniedzis 200, taču analfabēti Ķīnā joprojām bija 90% iedzīvotāju. 1950. gados pie varas nonākušais komunistu-maoistu režīms sākotnēji izvirzīja plānu uzlabot iedzīvotāju lasītprasmi un 7 gadu laikā lasītpratēju skaits dubultojās, taču sekojošā partijas līnijas maiņa un represijas pret izglītoto slāni 1960. gados atsvieda valsti atkal atpakaļ. Kopš 1970. gadiem vērojama stabila augšupeja. 1986. gadā tika ieviesta obligāta izglītība, pirmajiem 9 gadiem atceļot mācību maksu (bet saglabājot skolas maksu par administratīvajiem izdevumiem un skolai vajadzīgajām lietām). Tomēr, vēl 1999. gadā šo deviņgadu obligāto izglītību izdevās nodrošināt tikai 85% bērnu. 2006. gadā tika pieņemts lēmums par trūcīgāko skolēnu atbrīvošanu arī no šiem izdevumiem, 2008. gadā deviņgadīgā izglītība kļuva faktiski bezmaksas.

2001.—2012. gadā skolu reforma samazināja sākumskolu un pamatskolu skaitu gandrīz uz pusi. Tās rezultātā klases bieži ir pārpildītas, 2011. gadā 10% pilsētu skolu klasēs bija 66 un vairāk skolnieku.

Tautsaimniecība

Vēja turbīnas Siņdzjanā

Šanhajas akciju birža

ĶTR ekonomiskā politika balstās uz stingru ekonomikas procesu vadīšanu no valsts varas puses. Valsts vara nosaka makro un mikroekonomikas attīstības plānus un cenšas vispusīgi kontrolēt to izpildi. Tomēr pēdējās desmitgadēs atsevišķās nozarēs valsts varas iejaukšanās ir ievērojami samazinājusies. Tas izpaužas dažādi: gan kā valsts finansējuma samazināšana, gan kā daļēja ekonomisko tiesību nodošana uzņēmumu vai reģionu administrācijai, gan kā privātuzņēmumu ieviešana. Piemēram, 1990. gadā valstij piederošie uzņēmumi lauksaimniecībā veidoja 77,6%, bet 1995. gadā to īpatsvars bija samazinājies līdz 42,8%. Ar ekonomiskiem līdzekļiem — cenas, nodokļi, kredīti, peļņa, alga u.tml., — valsts vara panāk, ka visai atšķirīgos režīmos funkcionējošie saimniecības sektori ir pakļauti vienotai plānveida vadībai. Sākot ar 1996. gadu tika īstenots devītais piecgadu plāns, bet reizē ar to jau tika sākts izstrādāt saimniekošanas stratēģiju līdz 2010. gadam, savukārt 2001. gadā, uzsākot desmito piecgadu plānu, tika uzsākts darbs pie valsts stratēģijas līdz 2020. gadam. Kopš 1997. gada tiek īstenota stratēģija ar devīzi "Netvert abām rokām", kas nozīmē, ka, risinot kādu vienu svarīgu uzdevumu, nedrīkst aizmirst, kā tas korelēsies ar citām lietām. Piemēram, ka ekonomiskā attīstība nedrīkst sākt bremzēt kultūras dzīvi, samniecībā paralēli lielajiem uzņēmumiem jāattīsta arī mazos, lokālos uzņēmumus, atbalstot privātās uzņēmējdarbības vidi, nedrīkst atstāt novārtā valsts uzņēmumu attīstību u.tml. Ienākot ārzemju kapitālam, valsts vara saglabā kontroli pār uzņēmumiem, paturot valstij 60% uzņēmuma, 55% no visā valstī realizētās uzņēmuma produkcijas un 60% no peļņas.

Huawei galvenā mītne Šeņdžeņā

Par spīti ievērojamajai urbanizācijai (būvniecība ir viena no nozarēm, kas ĶTR attīstās visstraujāk), tā tomēr ir agrāra valsts, kurā 85% iedzīvotāju ir zemnieki. Lauksaimniecībai derīgās zemes platība ir visai ierobežota — 69% valsts teritorijas aizņem kalnu rajoni, — pastāvīgā aramzemes trūkuma dēļ, izmantojot dambjus, tiek uzartas pat ezeru gultnes.

Enerģētika un transports ir ĶTR ekonomikas kritiskās jomas. Kaut arī elektroenerģijas ražošana attīstās strauji, tā atpaliek no rūpniecības vajadzībām. Rūpniecības objektu darbība nereti apstājas elektroenerģijas trūkuma dēļ (it īpaši austrumu un ziemeļaustrumu reģionos). Galvenais elektroenerģijas ieguves avots ir akmeņogles (tas neatrisina visas problēmas, turklāt piesārņo vidi). Ziemeļrietumu rajonos vietējās vajadzības pēc elektroenerģijas tiek apmierinātas par 25%, tāpēc daudzas rūpnīcas strādā 3—4 dienas nedēļā. Tā visa dēļ par turpmāko prioritāti šajā jomā pasludināta hidroelektrostaciju celtniecība.

Transporta problēmas ir vienas no nopietnākajām ĶTR ekonomikā. Daudzas dzelzceļa līnijas vēl joprojām nav elektrificētas. Dzelzceļa līniju nepietiekamā skaita un mazo caurlaides spēju dēļ pasažieru un kravu plūsma koncentrējas dažās centrālajās maģistrālēs, kur bieži rodas sastrēgumi (centrālajos mezglos kravu caurlaide ir 60-70% no nepieciešamā). Bez ultramoderniem transporta veidiem valstī joprojām izmanto arī daudz primitīvākus transporta veidus: no koka vai dzelzsbetona gatavotus upju kuģīšus, pajūgus, rokām stumjamos divričus un nastu nesējus dzīvniekus.

Kultūra

1960. gadu otrajā pusē notika tā sauktā Kultūras revolūcija, kuras laikā Mao Dzeduna piekritēji ar organizētas studējošās jaunatnes kustības (Sarkanie gvardi) palīdzību represēja lielu daļu vecās inteliģences, sabiedrisko un valsts darbinieku, apsūdzot tos kontrevulucionārā darbībā un noskaņojumā. Kā arhaiski un nevienam nevajadzīgi tika iznīcināti vēstures pieminekļi, bibliotēkas, daoistu un budistu klosteri utt.

Skatīt arī

• Honkonga
• Ķīnas Grand Prix
• Tibeta

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ķīna.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Kīnas valdība