Lielais lēciens uz priekšu

Lielais lēciens uz priekšu (ķīniešu: 大跃进, piņjiņs: Dà Yuèjìn) bija starp 1958. un 1960. gadu īstenota komunistiskās Ķīnas vadoņa Mao Dzeduna kampaņa, kuras mērķis bija rekordīsā laikā industrializēt pārapdzīvoto un mazattīstīto valsti. Kampaņas izgāšanās ātri noveda pie valsts ekonomikas daļēja sabrukuma un Lielā Ķīnas bada, kurā mira virs 30 miljoniem cilvēku. Politiskās nesaskaņas augstākajā vadībā 1966. gadā noveda pie Kultūras revolūcijas sākuma.

Metāla kausēšana laukos

Komūnas ēdnīca

1958. gadā Mao bija gatavs radikāliem soļiem, lai celtu Ķīnas izaugsmes tempus. Lai arī industrializācijas programma ar PSRS atbalstu noritēja veiksmīgi, problēmas sagādāja lauksaimniecība. Papildus iedzīvotāju ēdināšanai, Ķīna paļāvās uz pārtikas eksportu, lai iegūtu līdzekļus PSRS kredītu atmaksai un nepieciešamo preču importam. Neapmierināts ar PSRS stila ekonomikas attīstību, kas viņam šķita pārāk lēna, Mao izlēma kolektivizēt milzīgos Ķīnas darbaspēka resursus ātrai izaugsmei. Kampaņa iezīmēja PSRS un Ķīnas nesaskaņu saasināšanos, kas 1960. gadā noveda pie atklāta ideoloģiskā konflikta un sadarbības izbeigšanas, Ķīnai izvēloties atšķirīgu attīstības ceļu. Jau 1958. gada beigās Lielais lēciens uz priekšu bija izgāzies, nākamajos gados Ķīnas valdībai svārstoties starp radikālo un mēreno attīstības kursu. Pēc haosa un bada, 1962. gadā Ķīna savā attīstībā atradās turpat, kur 1957. gadā. Lai arī Mao autoritāte bija cietusi, Ķīnas komunistiskais režīms uzskatīja, ka pārvarot šo krīzi, tas demonstrējis savu spēju izdzīvot.

Priekšvēsture

Pēc uzvaras Ķīnas pilsoņu karā un Ķīnas Tautas Republikas pasludināšanas 1949. gadā, Mao apzinājās valsts ekonomisko vājumu, kā arī to, ka palīdzību tā var gaidīt tikai no PSRS. Ar Staļinu ķīniešu komunistiem bija vairāk nekā 20 gadus ilgas un konfliktu pilnas attiecības. Mao nevēlējās pakļauties Maskavas kontrolei un uzskatīja, ka pats ir attīstījis unikālu, Āzijai piemērotu marksisma-ļeņinisma formu. Tikmēr Staļins gandrīz līdz pēdējam brīdim uzturēja labas attiecības ar Čana Kaiši valdību. Par spīti abu pušu šaubām, 1950. gada februārī PSRS un Ķīna noslēdza draudzības un sadarbības līgumu, ar kuru PSRS izsniedza 300 miljonus lielu kredītu. Pie vēl ciešākas abu režīmu sadarbības noveda Korejas kara sākums. Lai arī Staļins atbalstīja karu un ķīniešus ar ieročiem, viņš par tiem prasīja samaksu.

Pēc pilsoņu kara beigām Ķīnā sākās strauja ekonomiskā izaugsme, kas bija mazāk saistīta ar komunistu politiku un vairāk ar miera atjaunošanos valstī, ko vairākas desmitgades bija sašķēlis un plosījis karš. Pēc iedzīvotāju pamatvajadzību apmierināšanas pāri palika ievērojams produkcijas daudzums, ko valsts varēja pārdot PSRS, tā iegūstot līdzekļus industrializācijai. Līdz 1967. gadam Padomju Savienība bija apņēmusies Ķīnā uzcelt vismaz 291 rūpnīcu un dažādus militāros objektus. Draudus radīja nepārtraukti augošais iedzīvotāju skaits, kuru vajadzību apmierināšanai bija jānodrošina vēl straujāka ekonomikas izaugsme, vai jāsāk ierobežot dzimstību. 80% iedzīvotāju bija zemnieki, un aramzemes platība uz vienu iedzīvotāju bija tikai 0,35 akri, salīdzinot ar 1,9 akriem ASV. Lai arī Ķīna ir liela, plaša tās teritorijas daļa nav piemērota lauksaimniecībai augsnes un klimata problēmu dēļ. Ražu celšana esošajās zemēs prasīja lielus ieguldījumus mehanizācijā un mēslojumā. No 1952. līdz 1957. gadam Ķīnas ekonomika auga par vidēji 6% gadā, taču iedzīvotāju patēriņa apjoms pieauga tikai par 1,9% gadā, joprojām atpaliekot no 1933. gada līmeņa.

1950. gada jūnijā Mao paziņoja, ka pēc trim sagatavošanās gadiem sekos desmit darba gadi, kuru laikā izveidosies moderna sociālistiska valsts. 1953. gadā parādījās vairākas problēmas. Izgāzās pirmie mēģinājumi veidot lauksaimniecības kooperatīvus. Maskavas iespējas atbalstīt Ķīnas industrializāciju izrādījās ierobežotas. Tautas skaitīšana uzrādīja, ka valstī ir par 100 miljoniem vairāk iedzīvotāju, nekā domāts, un to skaits pieauga par 2% gadā (šajā laikā iedzīvotāju skaits ir ap 650 miljoniem.)

Dažādu iemeslu dēļ 1. piecgades (1953—1957) plānu publicēja tikai 1955. gada jūlijā. Šis dokuments paredzēja, ka industrializācijai, kas sekos PSRS modelim, vajadzēs vismaz 15 gadus un ekonomiskās lielvaras stāvokli Ķīnai izdosies sasniegt pēc 40-50 gadiem. Līdz 1957. gadam 1/3 zemnieku bija jābūt organizētiem kooperatīvos, bet līdz 1967. gadam bija jāizveido kolektivizēta un mehanizēta lauksaimniecība.

Pirmā fāze (1955—1957)

Neapmierināts ar plāna mērenajiem mērķiem un padomju nelielajām iespējām palīdzēt, jau 1955. gada 31. jūlijā Mao sāka uzstāties ar runām, kas turpinājās līdz 1956. gada sākumam. Viņš kritizēja plānu un atbalstīja ātru, ideoloģiska entuziasma pilnu ekonomikas attīstību, kurā motivētas masas aizstātu tehnoloģiju trūkumu. Lauksaimniecības socializāciju un kolektivizāciju viņš ierosināja veikt viena gada laikā paredzēto 15 gadu vietā. Ņemot vērā Ķīnas lauksaimniecības problēmas, ko radīja milzīgais iedzīvotāju skaits, nelielais lauksaimniecībai piemērotās zemes daudzums, arhaiskās darba metodes, Mao paziņoja, ka zemnieku organizēšana komūnās un roku darbs ātri sasniegs tos pašus rezultātus, ko citās valstīs dod traktori, kombaini un cita tehnika, kuras Ķīnai nebija. Paralēli zemnieku kolektivizācijai viņš aicināja sākt kampaņu straujai industriju attīstībai un publiskoja savu 12 gadu plānu, kurā paredzēja līdz 1967. gadam dubultot lauksaimniecības ražas, kā arī tehnoloģiski panākt Rietumu industriālās valstis. Jāņem vērā, ka arī PSRS, kurā pie varas nostiprinājās Ņikita Hruščovs, šajā laikā sākās lauksaimniecības kampaņas ar nereāliem mērķiem. Taču, kamēr Hruščovs, balstoties neveiksmīgajā padomju pieredzē, noraidīja komūnas, Mao uzskatīja, ka tieši tās palīdzēs Ķīnas īpašajos apstākļos sasniegt sociālismu.

1955. gada beigās laukos sākās plaša apūdeņošanas kanālu rakšana, un 1956. gada sākumā sākās lielu zemnieku komūnu dibināšanas vilnis. Jau septembra 8. partijas kongresā "labējā konservatīvisma" kritikai pievienojās "kreisā avantūrisma" kritika. Kongress kritizēja "tendenci visu visur darīt uzreiz, neņemot vērā reālos apstākļus". Pretēji Mao cerībām, lauksaimniecības izaugsme bija minimāla, un gada beigās viņa kampaņu piebremzēja. Ekonomiku stabilizēja mērenu politiķu grupa premjerministra Džou Eņlaja vadībā, kas valsts attīstībā vēlējās sekot PSRS modelim, nevis ideoloģiskām kampaņām. Šī grupa izstrādāja 2. piecgades plānu (1958—62) Džou aizstāvēja mērenāku izaugsmi, vieglās rūpniecības attīstību, kas uzlabotu iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī privāto piemājas zemkopību un produktu tirdzniecību. Komūnu lielumu ieteica samazināt līdz 100 mājsaimniecībām.

Šajā laikā saasinājās Mao attiecības ar Hruščovu, kurš necieta ķīniešu vēlmes uz līdzvērtīgu ietekmi komunistiskajā kustībā, Polijas un Ungārijas nacionālo komunistu atbalstu, kā arī ķīniešu vēlmi veidot savu, no padomju bloka neatkarīgu ekonomiku. 1957. gadā Hruščovs pirmo reizi piedraudēja atsaukt padomju tehniskos ekspertus no Ķīnas. Ņemot vērā Staļina kritiku un Ungārijas revolūciju, Mao 1957. gada februārī aizsāka "simts ziedu" kampaņu, aicinot intelektuāļus kritizēt partijas kļūdas. Jau pēc dažām nedēļām, redzot, kā tiek kritizēts viss komunistiskais režīms, kampaņu pārtrauca, bet kritiķus nosauca par "labējiem".

• 
  Padomju industriālā palīdzība, 1955
• 
  Lju Šaoči, Mao un Džou Eņlajs, 1955
• 
  Mao iesaistās darbā, 1958
• 
  Mao tiekas ar studentiem rūpnīcā, 1958
• 
  Mao apmeklē komūnas zemniekus, 1958
• 
  Politbiroja apspriede, 1960

Lielais lēciens uz priekšu (1957—1958)

1957. gada vidū Ķīna atradās situācijā, kurā tās iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt, pārtikas ieguve stagnēja un sabiedrībā pieauga atklāta režīma kritika. Oktobrī sanāca Centrālkomitejas plēnums, kam nācās atzīt Mao 12 gadu programmas un 100 ziedu kampaņas neveiksmes. Mao, reaģējot uz pieļautajām kļūdām, atgriezās pie sākotnējā radikālisma. Pret partijas kritiķiem sāka ideoloģisku kampaņu, daudzus intelektuāļus nosūtīja labošanas darbos uz laukiem. Neapmierināts ar mēreno ekonomikas attīstību, citu partijas vadītāju atbalstīts Mao sāka plānot radikālo Lielo lēcienu uz priekšu. Viņš atgriezās pie idejas par masīvu darbaspēka mobilizāciju un koncentrāciju mērķu ātrai sasniegšanai. Zemnieku sadzīšana lauksaimniecības komūnās nodrošinātu to darba kontroli, kā arī apmierinātu viņu pārtikas pamatvajadzības. Lielo un dārgo industriālo projektu vietā Mao aizstāvēja ideju par mazām reģionu rūpnīciņām un darbnīcām.

1957. gada 2. decembrī Mao tuvākais atbalstītājs, viņa vietnieks partijā Lju Šaoči, uzstājās ar runu, kurā, ņemot vērā, ka PSRS ražošanas apjomos 15 gados apsteigs ASV, Ķīnai 15 gados būtu jāapsteidz Lielbritānija tērauda un citu smagās rūpniecības produktu ražošanā. Visur parādījās lozungs "Apsteigt Lielbritāniju 15 gados!".

1958. gada sākumā partija apstiprināja trīs galvenos konceptus: Ķīnas individuālo ceļu uz sociālismu, Lielo lēcienu uz priekšu un zemnieku komūnu veidošanu. Šajā laikā Mao tuvākais atbalstītājs bija viņa vietnieks partijā Lju Šaoči, kurš paziņoja, ka pareizā politiskā līnija, masu entuziasms un sociālistiskā apziņa novedīs pie lielākas graudu, ogļu un tērauda ražošanas. Sekošana Mao ideoloģijai un masu entuziasms aizstāja profesionālu racionālo pieredzi. Partijas aktīvisti uzņēmumos aizstāja tehniskos darbiniekus, kurus kritizēja kā "negatīvi noskaņoto kliķi".

Presē sāka parādīties aizvien optimistiskāki mērķi. Iegūtās ražas apjoms 1958. gadā varētu pieaugt par 20%, industrijas pieaugums varētu sasniegt 33%. Uzņēmumi un provinces apņēmās apsteigt Lielbritāniju 5 vai 10 gados. Iespējams, sekojot 1957. gadā Hruščova radītajiem teritoriālajiem sovnarhoziem, 1958. gada aprīlī Ķīna pieņēma lēmumu par uzņēmumu decentralizāciju, gandrīz 80% ministriju pakļautībā esošo uzņēmumu nododot provinču padotībā.

1958. gada maijā, partijas 8. kongresa otrajā sesijā Lju Šaoci uzstājās ar referātu, kurā kritizēja ekonomikas attīstību pēdējo gadu laikā. Sociālistiskās ražošanas pieaugumam 1956. gadā sekojusi atkāpšanās 1957. gada pirmajā pusē, kam rudenī sekoja jauns pieaugums. Daži partijas biedri traucējot attīstībai izvērsties par Lielo lēcienu uz priekšu. Lju izvirzīja vairāku punktu programmu:

• Mobilizēt visus pozitīvos faktorus un pareizi kontrolēt iedzīvotājos pastāvošās pretrunas.
• Konsolidēt un attīstīt sociālistisko īpašuma formu, tautas un kolektīvo īpašuma formu, kā arī konsolidēt proletariāta diktatūru un proletāriešu internacionālo solidaritāti.
• Soli pa solim īstenot tehnoloģiju un kultūras revolūciju, vienlaikus pabeidzot sociālistisko revolūciju ekonomikas, politikas un ideoloģijas frontēs.
• Attīstīt rūpniecību un lauksaimniecību vienlaikus, prioritāti dodot smagajai rūpniecībai.
• Centralizētā vadībā, ar vispārējo plānošanu, pareizo darba dalīšanu un koordinēšanu, attīstīt nacionālās un vietējās nozares, lielos, vidējos un mazos uzņēmumus attīstot vienlaikus.

Sesijā arī apstiprināja 12 gadu lauksaimniecības programmas labotos mērķus, kuru tagad paredzēja īstenot īsākā termiņā. Sekojot partijas aicinājumiem, provincēs izveidoja tūkstošiem nelielu ražošanas uzņēmumu.

Visredzamākais Lielā lēciena simbols bija komūnas. Partijas žurnāls "Sarkanais Karogs" rakstīja: "Mums jāgrauj kapitālistiskā sociālā dzīve, kas celta uz šķiru ekspluatācijas bāzes, un vienlaikus mums jāgrauj ģimene, kas celta uz šķiru ekspluatācijas bāzes. Individuālais mājas darbs ģimenē arī ir individuālās produktivitātes palieka. Sociālistiskā sabiedrībā indivīdam vairs nebūs jāuztraucas par savu nespēju nodibināt vai saglabāt vienkāršo ģimenes modeli. Sociālistiskā un komunistiskā kolektīvā ikviens pie darba ķeras ar prieku, un visi kopīgi un prātīgi dalās darba augļos."

Jaundibinātās komūnas dažu mēnešu laikā pārņēma visu zemnieku privāto zemi, lopus un darbarīkus. Par viņu ēdināšanu turpmāk rūpējās komūnas ēdnīcas. No zemniekiem šādi iegūtos graudus valsts varēja pārdot, lai iegūtu naudu industrializācijai. Zemkopībā uzsvaru lika uz dziļo aršanu un ciešāku rīsa stādīšanu, kas it kā ļaušot dubultot ražas 1958. un 1959. gadā. Nākamā bija rūpniecības kārta. Sekojot Mao 1958. gada augustā izteiktajam aicinājumam celt dzelzs un tērauda ražošanu, visā valstī ap 50 miljoni cilvēku būvēja primitīvas kausētavas, kurās sameta visus metāla priekšmetus un instrumentus, tās kurinot ar koka mēbelēm. Rezultātā viņi ieguva bezvērtīgu dzelzi, kas nebija tālāk izmantojams. Tā vietā, lai apstrādātu laukus, zemnieki kurināja kausētavas, izraisot darbaspēka trūkumu lauksaimniecībā. Lai arī valdība informēja, ka Ķīna ir dubultojusi tērauda ieguvi, valstij nācās Rietumeiropā iepirkt pusmiljonu tonnu augstas kvalitātes tērauda. 1958. gada beigās pat lielākajiem entuziastiem šo kampaņu izgāšanās bija acīmredzama, un lielāku uzmanību steidzami atkal pievērsa lauksaimniecībai. Dziļās lauku aršanas vietā komūnām tagad ieteica koncentrēties uz tradicionālajām aršanas metodēm un vairāk pievērsties dabīgā mēslojuma ražošanai, zvejošanai un dārzeņu audzēšanai.

Atkāpšanās (1958—1959)

Pens Dehuajs un Mao, 1953

1958. gada jūlija beigās Pekinu apmeklēja Hruščovs, kurš brīdināja, ka balstoties uz padomju pieredzi, komūnas izgāzīsies. Pēc viņa aizbraukšanas Mao uzsāka jaunu komūnu organizēšanas kampaņu, bet padomju prese drīz sāka kritizēt ķīniešus.

Bezjēdzīgās metāla kausētavas sāka kritizēt lielo metalurģijas uzņēmumu vadītāji, un drīz šo kampaņu izbeidza. Novembrī sāka samazināt arī lauksaimniecības ambiciozos plānus. Sākās neapmierinātība ar jaunizveidotajām komūnām. Partijas zemākā līmeņa darbinieki izrādīja pasīvu pretestību, nevēloties tajās iestāties un ignorējot komunālās ēdnīcas.

1958. gada decembra sākumā, ņemot vērā visu kampaņu neveiksmi un sarežģīto situāciju tautsaimniecībā, partijas vadība publiski paziņoja, ka attīstītas sociālistiskās valsts celtniecība tomēr aizņems 15, 20 vai vairāk gadus. Komūnas vairs neuzskatīja par īsāko ceļu uz komunismu. Ideoloģiskā un praktiskā Mao ideju izgāšanās arī noveda pie viņa atkāpšanās no Ķīnas Tautas Priekšsēdētāja (formālā valsts prezidenta) amata, ko ieņēma Lju Šaoči, taču Mao saglabāja daudz svarīgāko partijas vadītāja amatu. Presē sākās zemākā līmeņa partijas darbinieku kritika, kas esot pārspīlējuši pozitīvos sasniegumus un izgāzuši visu kampaņu. Izrādījās, ka komūnu organizēšanu esot veikuši daži utopisti, bet Mao vienmēr esot vēlējies lēnāku attīstību.

Partijas publisko atteikšanos no Lielā lēciena radikālajiem mērķiem PSRS uztvēra pozitīvi, un 1959. gadā sāka strauji palielināt rūpniecisko objektu un militāro tehnoloģiju piegādes Ķīnai. Pie varas atkal atgriezās kampaņas laikā apklusinātie mēreno attīstības kursu aizstāvošie politiķi Džou Eņlaja vadībā, kurš savās runās uzsvēra PSRS vadošo piemēru komunisma celtniecībā un atļāvās kritizēt dažādus Lielā lēciena ideoloģiskos aspektus. Arī Mao atbalstīja šo kursu, iesakot daudz mērenākus attīstības mērķus, privāto zemnieku saimniecību atjaunošanu un komūnas ēdnīcu likvidēšanu. 1959. gada maijā viņš atzina, ka lauksaimniecības uzlabošanā būs nepieciešama iepriekš noniecinātā mehanizācija, nevis mobilizētu masu darbs. Spiedienu uz Ķīnu atjaunoja PSRS, kas pēkšņi pārtrauca ieroču modernizācijas programmu.

Lai arī propaganda Lielā lēciena neveiksmes turpināja dažādi slēpt, lielo solījumu izgāšanās bija tik acīmredzama, ka 1959. gada vidū Mao pozīcijas partijas vadībā sašķobījās. Jūlija beigās sākās Centrālkomitejas sapulce Lušanā, kas iezīmēja svarīgu pagrieziena punktu. Ar asu Lielā lēciena un Mao kritiku negaidīti uzstājās politbiroja loceklis, aizsardzības ministrs, maršals Pens Dehuajs. Partijas vadība saliedējās ap Mao, maršala kritiku nosodot kā labējo oportūnismu, kas ir līdzvērtīgs modernajam revizionismam (Hruščovam). Partija pasludināja Mao idejas par īsto marksismu-ļeņinismu un izbeidza iepriekšējo mēnešu laikā pieciesto Lielā lēciena kritiku. Strauji pastiprinājās Mao personības kults, viņu pasludinot par spožāko marksisma-ļeņinisma teorētiķi un revolucionāru.

Ilgais lēciens (1959—1960)

Komunistiskā režīma ideoloģija ņēma pārsvaru pār veselo saprātu, partijas un valdības vadītājiem atkal atkārtojot tās pašas kļūdas, kuras viņi paši bija pieļāvuši un kritizējuši 1958. gadā. Neilgi pēc Lušanas konferences tika publicēts lozungs, ka Lielais lēciens turpināsies visu nākamo desmitgadi. Jaunais aizsardzības ministrs Liņs Bjao publiski solīja lojalitāti Mao, presē sākās Mao slavināšana. Kulta pastiprināšanās no vienas puses bija vērsta uz Mao varas pozīcijas atjaunošanu, bet no otras, tā iezīmēja ideoloģisko saišu saraušanu ar PSRS, Mao kļūstot par neatkarīgu marksisma-ļeņinisma ideologu, kas vairs necieta padomju kritiku. Tika uzsvērts viņa "atklājums", ka cilvēku ideoloģiskais entuziasms straujā sociālisma celtniecībā ir daudz svarīgāks par materiālo kompensāciju.

Mao jaunā politika noteica, ka atšķirībā no iepriekšējā kursa uz smago industrializāciju, ekonomikas attīstība tagad balstīsies lauksaimniecībā, kuru nepieciešams mehanizēt. Lai to sasniegtu, atkal sāka izmantot 1958. gada masu mobilizācijas metodes.

1959. gada beigās sākās partijas tīrīšana no konservatīvajiem "labējiem oportūnistiem", kurus pasludināja par Lielā lēciena pretiniekiem. Tai sekoja iedzīvotāju sociālistiskās izglītošanas kampaņa, lai celtu entuziasmu, un sasniegtu izvirzīto 50% pieaugumu tērauda ražošanā un 10% pieaugumu graudu un kokvilnas ražošanā. Jaunais Ķīnas Statistikas pārvaldes vadītājs paziņoja, ka statistikai jākalpo partijas līnijai, un nepārsteidzoši, izrādījās, ka 1959. gada graudu raža tiešām pieaugusi par 10%, sasniedzot 275 miljonus tonnu. Vēlāk nācās atzīt, ka raža bija tikai 160 miljoni tonnu.

Atkal atjaunotās zemnieku komūnas, kurās strādājošo skaits sasniedza 70 miljonus, nodarbināja apūdeņošanas projektos un mēslojuma gatavošanai nākamajai sezonai. Tika īstenotas visdīvainākās idejas, lai ātri sasniegtu izvirzītos produkcijas ražošanas apjomus. Aizsākās plaša cūku audzēšanas kampaņa, lai iegūtu ne tikai gaļu, bet arī trūkstošos mēslus lauksaimniecībai. Lauku mēslošanā plaši izmantoja arī cilvēku fekālijas. Zemniekus atkal sadzina komūnās, atjaunojot komūnu ēdnīcas. Atsākās mēģinājumi komūnas veidot arī pilsētās.

Pēc 1959. gada beigās Hruščova uzsāktās ķīniešu iekšpolitikas un ārpolitikas kritikas, 1960. gada aprīlī, atzīmējot Ļeņina dzimšanas dienu, Ķīnas komunistiskā partija atbildēja ar vairākām publikācijām, kurās kritizēja padomju uzvedību. 1960. gada Polijas un Rumānijas kompartiju kongresos Hruščovs turpināja ķīniešu, un personīgi Mao kritiku, un augustā pavēlēja visiem padomju speciālistiem nekavējoties pamest Ķīnu. Iesāktās rūpnīcas palika pusuzceltas. 1960. gada vidū neraža, kampaņu izgāšanās un Hruščova veiktā tehnisko speciālistu atsaukšana izraisīja badu un tautsaimniecības krīzi.

Atkāpšanās (1960—1962)

Reaģējot uz pārtikas trūkumu, 1960. gada beigās pārtikas graudu normas samazināja par 10%. Oktobra beigās atkal pieņēma lēmumu par zemnieku komūnu režīma atvieglošanu, ļaujot zemniekiem vismaz daļēji nodarboties ar privāto saimniekošanu un brīvo tirdzniecību. Lai pārliecinātu zemniekus, ka pēc dažiem mēnešiem šo politiku atkal nemainīs, viņiem izsniedza rakstisku apliecinājumu, ka privāto zemi viņi drīkstēs apsaimniekot vismaz septiņus gadus. Pārtikas trūkums un plašais bads dažās provincēs izraisīja zemnieku nemierus. 1961. gada sākumā valsts iztērēja valūtas rezerves, lai ārzemēs iepirktu pārtiku. Uz bada skartajiem valsts ziemeļu un austrumu reģioniem nosūtīja medicīnas studentus, lai daļēji ierobežotu slimību epidēmijas novārdzināto iedzīvotāju vidū. Armijas lojalitāti nodrošināja, palielinot kareivju pārtikas normas. Aizsardzības ministru Liņu Bjao presē sāka cildināt arī kā ideologu, un dažu gadu laikā viņš apsteidza oficiālo Mao varas mantinieku Lju Šaoči, kļūstot par jauno mantinieku. Lju Šaoči zaudēja visu varu un dzīvību Kultūras revolūcijas laikā.

Tā kā Mao un partijas vadība nespēja atzīt savas kļūdas, badu un pārējās neveiksmes novēla uz buržuāziskajiem sabotieriem, sliktajiem elementiem un šķiras ienaidniekiem. Atsākās plašas tīrīšanas provinču partijas kadru vidū, uz kuriem novēla visu atbildību un nespēju izprast Mao vadošos norādījumus. Vietējos partijas darbiniekus apvainoja datu pārspīlēšanā, tā maldinot augstāko vadību, kas "pazaudēja ceļu" un pieņēma kļūdainus lēmumus. Dažviet zemākā līmeņa darbiniekus sodīja ar nāvi, vairākus provinču vadītājus atcēla no amatiem.

1961. gadā zemnieku komūnas atkal sāka sabrukt, plaši atjaunojās individuālā saimniekošana un tirdzniecība. Zemnieki sāka atteikties pārdot valstij graudus par noteiktajām cenām. Pilsētās likvidēja daudzas ar zaudējumiem strādājošās rūpnīcas, pakāpeniski nosūtot līdz 30 miljoniem pilsētu strādnieku darbā uz laukiem. Atjaunojās režīma sadarbība ar zinātniekiem un inženieriem, kam pēc PSRS atbalsta zaudējuma vajadzēja nodrošināt valsts industriālo attīstību. Viņiem 5/6 sava laika turpmāk bija jāvelta savam tiešajam darbam un tikai 1/6 politiskajām studijām.

Šajā laikā Ķīna turpināja ideoloģisko konfliktu ar PSRS, kas nepārtraukti svārstījās starp vēlmi atjaunot attiecības, un abpusējiem apvainojumiem. PSKP 22. kongresā Hruščovs kritizēja savus pretiniekus kā staļinistus, un aicināja visas komunistiskās partijas atbrīvoties no staļinistiem. Mao dzimšanas dienas priekšvakarā "Pravda" rakstīja, ka viņš cieš no senilitātes. No savas puses Ķīna Hruščovu kritizēja par Ķīnas ekonomikas graušanu, padomju lauksaimniecības kampaņu neveiksmēm un jauna personības kulta veidošanu.

1962. gada sākumā partija atjaunoja mērenu kursu, publiski veicot paškritikas kampaņu un atvainojoties iedzīvotājiem par kļūdām. Ideoloģiskais konflikts ar PSRS pierima, abām pusēm uzsākot jaunas sarunas. Ekonomiskās nestabilitātes un bada nomocītie Siņdzjanas iedzīvotāji bēga uz PSRS, bet dienvidos izvērsās bēgšana uz Honkongu. Šīs problēmas pastiprināja bailes, ka ķīniešu nacionālisti no Taivānas varētu veikt desantu Ķīnā. 1962. gada jūnija beigās ASV pa diplomātiskajiem kanāliem informēja, ka tā neatbalstīs nacionālistu militārās operācijas. Mao atguva pašpārliecinātību un atkal radikalizēja valsts politiku.

Lielā gaita uz priekšu (1962—1963)

1962. gada septembra beigās Centrālkomitejas plēnumā pieņēma trīs galvenos lēmumus: atsākt ideoloģisku uzbrukumu PSRS "revizionistiem", īstenot šķiru cīņas kampaņu valsts iekšienē un uzsākt no PSRS neatkarīgas ekonomikas attīstības programmu. Ieilgušās nesaskaņas ar Indiju 1962. gada oktobrī atrisināja ar īsu un uzvaru nesošu Ķīnas—Indijas karu.

Virkne mēreni noskaņoto partijas vadītāju šajā laikā izskaidroja iepriekšējos gados pieļautās kļūdas. Pārliekā koncentrēšanās uz industrializāciju un metalurģiju noveda pie tā, ka 1/3 no saražotā tērauda bija nederīga. Tehniskās pieredzes un detaļu trūkums traucēja pilnā apjomā izvērst ražošanu PSRS celtajās rūpnīcās. Badu izskaidroja ar trīs neražas un klimata katastrofu gadiem. Tādējādi valsts ekonomikai atkal būs jākoncentrējas uz lauksaimniecības attīstīšanu. Komūnas, lai arī laba ideja, esot radītās pārāk ātri un pārāk lielas. Par galveno ekonomikas grāvēju pasludināja Hruščovu. Lielā lēciena neveiksmes, kā arī partijas kursa nepārtrauktās izmaiņas bija nopietni iedragājušas partijas prestižu iedzīvotāju vidū. Pret cinisko noskaņojumu 1963. gada pavasarī sākās jauna šķiru cīņas kampaņa, kuras mērķis bija apklusināt visas kritikas izpausmes kā naidīgas valstij. Atkal sākās cīņa pret pēdējos divos gados atļauto privāto zemkopību un tirdzniecību, kas bija sasniegusi 25% no kopējās lauksaimniecības. Valsts iepirka ap 5 miljoniem tonnu graudu ārzemēs. 1962. gada novembrī noslēdza tirdzniecības līgumu ar Japānu, un pastiprinājās tirdzniecības kontaktu veidošana ar Rietumiem.

Pēc tam, kad 2. piecgades plāns bija ignorēts, 1962. gada novembri valdība paziņoja, ka izstrādās 3. piecgades plānu (1963—67), kas noteiks jauno, stabilo attīstības kursu. Ar jaunu spēku atsākās Mao kults. Gada sākumā partija pielika visus propagandas spēkus labas ražas sasniegšanai. Lai risinātu pārapdzīvotības un bezdarba problēmu, 1963. gada februārī sākās plaša dzimstības ierobežošanas kampaņa, atņemot pabalstus ģimenēm, kurās bija vairāk par trīs bērniem. Nestabilās lauksaimniecības ražas nespēja izturēt situāciju, kurā iedzīvotāju skaits katru gadu palielinājās par 15 miljoniem. Ņemot vērā kārtējo neražu un nespēju laicīgi radīt 3. piecgades plānu, rožaino straujās izaugsmes propagandu nomainīja reālāks tonis par to, ka izaugsmei būs nepieciešamāks ilgs laiks. 1965. gadā Ķīnas nacionālais kopprodukts sasniedza 1958. gada līmeni.

Redzot Mao veikto ideoloģiskās kontroles pastiprināšanu, CIP analītiķi 1964. gadā prognozēja, ka 1966. gadā varētu sākties jauns radikālas attīstības posms. Mao vēlme nostiprināt savu varu noveda pie Kultūras revolūcijas 1966. gadā, kas primāri bija vērsta pret partijas centrālo aparātu un augstākajiem valsts vadītājiem, ar kuriem viņam bija radušās nesaskaņas Lielā lēciena laikā.

Izgāšanās iemesli

Neņemot vērā to, ka lielākā daļa komunistisko kampaņu parasti izgāžas, Lielā lēciena izgāšanos var izskaidrot ar vairākiem iemesliem:

• Ideoloģijas diktētā komūnu izveidošana un daudzās metālkausētavas noveda pie neefektīvas darbaspēka izmantošanas un graujošām lauku apstrādāšanas metodēm.
• Industrializāciju apdraudēja aizvien pieaugošās ideoloģiskās nesaskaņas ar PSRS, kas noveda pie padomju speciālistu atsaukšanas 1960. gadā un modernizācijā ieguldīto līdzekļu zaudēšanas, Ķīnai nespējot saviem spēkiem pabeigt rūpnīcu celtniecību.
• Biežās ideoloģiskā kursa maiņas, nepārtrauktā un traucējošā partijas ideologu iejaukšanās rūpniecībā un lauksaimniecībā.

Lielais lēciens uz priekšu sarežģīja Ķīnas iespējas atkopties no tā izraisītās krīzes. Izpostītā lauksaimniecība ar grūtībām spēja apmierināt nepārtraukti pieaugošā iedzīvotāju skaita pārtikas vajadzības. Nepārdomātās lauksaimniecības metodes bija izpostījušas augsni. PSRS tehnisko ekspertu zaudēšana noveda pie daudzu rūpnīcu slēgšanas vai strādāšanu ar mazākām jaudām. Trūka industriālo iekārtu tehniskā servisa un detaļu.

Ārējās saites

• Fotoalbums "Great Leap Forward"
• Propagandas plakāti, 1958-1961 Arhivēts 2018. gada 8. maijā, Wayback Machine vietnē.