Atvērt galveno izvēlni

Mandžukuo

Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos
Valsts karogs
Mandžukuo teritorija un japāņu iekarojumi, 1939

Mandžukuo (ķīniešu: 滿洲國, piņjiņs: Mǎnzhōuguó, japāņu: 満州国) bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Oficiāli valsts bija konstitucionāla monarhija Ķīnas pēdējā imperatora Puji vadībā, taču īstā vara piederēja Japānas armijai, kas šajā teritorijā izvērsa plašu japāņu kolonizācijas programmu. Mandžukuo sabruka 1945. gada augustā, kad tajā iebruka PSRS, Mandžūrijas operācijas laikā ātri iznīcinot japāņu armiju.

Izveidojās Otrā Ķīnas—Japānas kara pirmajā posmā. Laikā no 1932. līdz 1944. gadam Japāna investēja gandrīz 100 miljardus jenu Mandžukuo attīstībā. Līdz pat uzbrukumam ASV 1941. gada decembrī Japāna sedza okupācijas karaspēka, Kvantunas armijas, uzturēšanas izmaksas.

Lai arī valsts bija monarhija, imperatora un premjerministra varu kontrolēja un ierobežoja japāņu karaspēks, kas pieņēma visus galvenos lēmumus. Valsts pārvaldi sākotnēji īstenoja četri galvenie valdības departamenti - likumdošanas, administrācijas, tiesu un izmeklēšanas. 1937. gadā likvidēja izmeklēšanas departamentu, tā funkcijas nododot Kvantunas armijai. 1936. gada nodokļu reforma samazināja iedzīvotāju un uzņēmēju nodokļus par 3/4. 1937. ieviesa no Japānas kopētu kriminālkodeksu, civillikumu un komerclikumu.

1933. gadā tika nacionalizēti Ķīnai piederošie dzelzceļi, nododot tos japāņiem piederošā Dienvidmandžūrijas dzelzceļa īpašumā. 1935. gadā PSRS pārdeva sev piederošos dzelzceļus. Līdz 1937. gada jūnijam visas dzelzceļa līnijas bija pārveidotas uz Ķīnas platuma sliedēm. Japāna turpināja aktīvi būvēt jaunus delzsceļus, līdz 1945. gadam to kopgarumam pārsniedzot 11 000 km. Dzelzceļi ļāva uzsākt valsts ekonomisko resursu izmantošanu, nodrošinot Japānas militārās vajadzības. Vairāk nekā 90% Japānas dzelzs, 75% cinka, naftas un citu dabas izrakteņu nāca no šejienes. Japāņi attīstīja antimona, boksīta, hroma, ogļu, kapara, dolomīta, zelta, grafīta, svina, magnija, mangāna, dzīvsudraba, volframa cinka un citu izrakteņu ieguvi. Mitsui un Mitsubishi šeit atvēra būvmateriālu, ķīmiskās apstrādes, metalurģijas un pārtikas apstrādes rūpnīcas. Salīdzinot ar Ķīnu kopumā, 1943. gadā Mandžukuo ieguva gandrīz 50% visu ogļu, saražoja 78,2% elektrības, 93% tērauda, 66% cementa un 99% naftas. 1945. gadā Mandžukuo ienākumu līmenis 50 reizes pārsniedza vidējo Ķīnas rādītāju, kas gan nenozīmēja vietējo iedzīvotāju dzīves līmeņa strauju uzlabošanos. 70% iedzīvotāju joprojām strādāja lauksaimniecībā un lopkopībā.[1]

Etniski valsti apdzīvoja haņu ķīnieši, mandžūri, korejieši un mongoļi, kurus papildināja pieaugošs japāņu kolonistu skaits. Lai arī vadošos amatus ieņēma vietējie, viņiem vienmēr bija japāņu vietnieki vai padomnieki. Katrai tautībai bija savs likumu kodekss.

AtsaucesLabot