Nācija
Nācija (no latīņu: natio — 'cilts, tauta') ir vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība, kurai ir kopīga valoda, teritorija, saimnieciskā dzīve, kultūra un psiholoģijas īpatnības.[1]
Ļoti svarīga loma solidarizācijas un vienotības panākšanai ir valodai, vēsturiskajai apziņai, kultūrai, noteiktai dzīves teritorijai. Arī vienota reliģija var būt spēcīgs nācijas attīstības dzinējs. Nācijai tapšanas stadijā ļoti liela loma ir bijusi valodniekiem, etnogrāfiem, literātiem. Nācijas idejai ir ļoti svarīga loma nacionālisma ideoloģijā.
Pastāv trīs pamatviedokļi par nācijas tapšanu:
- Sociobioloģiskais — nācijas tapšanas pamatā ir indivīdu bioloģiskā kopība.
- Sociopsiholoģiskais — svarīga loma tiek piedēvēta iedomām, respektīvi, identifikācijai ar noteiktu nāciju.
- Instrumentālais — nācijas veidošanās ir atkarīga pamatā no ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem.
Vēsture
labot šo sadaļuTermins "nācija" cēlies no latīņu vārda natio, kas nozīmē "tauta" vai "cilts". Vēsturiski šo terminu lietoja, lai apzīmētu cilvēku grupas ar kopīgu izcelsmi, bet mūsdienu izpratnē nācija parasti nozīmē lielu kopienu, kuru vieno valoda, kultūra, teritorija un vēsture.
Jaunlaikos, īpaši 18. un 19. gadsimtā, kopā ar apgaismības un nacionālisma ideju attīstību termins ieguva mūsdienu nozīmi. Franču revolūcijas laikā nācija sāka apzīmēt suverēnu tautu, kas pārvalda savu valsti. 19. gadsimtā, līdz ar romantisma laikmeta uzsvaru uz tautas kultūru un vēsturi, nostiprinājās etniskās nācijas koncepts, kas balstījās uz kopīgu valodu, kultūru un izcelsmi. Savukārt pilsoniskās nācijas ideja kļuva izteiktāka tajās valstīs, kur nacionālā identitāte veidojās uz politisko vērtību un institūciju pamata (piemēram, ASV un Francijā).
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ «vārds NĀCIJA | definīcija Latviski valodā - Oxford Living Dictionaries». Oxford Dictionaries | Latviski. Skatīts: 2018-11-20.[novecojusi saite]